Darbības ar dokumentu

1. Būvnormatīvā lietotie termini:

1.1. aizsargdambis – grunts hidrotehniska būve teritorijas aizsardzībai pret applūšanu;

1.2. aizsprosts – hidrotehniska būve ūdens noteces aizturēšanai un ūdens līmeņa regulēšanai augšpus tās;

1.3. aizvars – hidrotehniskās būves ietaise, ar kuru noslēdz ūdens caur­plūdes ailu;

1.4. aplēses hidroloģiskie lielumi – ar noteiktu pārsniegšanas varbūtību aprēķināti hidroloģiskie lielumi (caurplūdumi, ūdens līmeņi), kas kalpo par pamatu meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju svarīgāko izmēru noteik­šanai un ūdens resursu plānošanai;

1.5. apslapētais perimetrs – ūdens plūsmu raksturojošs lielums, kas ir ūdens un gultnes saskares līnijas garums no ūdens līnijas vienā krastā līdz ūdens līnijai otrā krastā;

1.6. apūdeņošana – mākslīga ūdens padeve un sadale augsnes mitruma krājumu papildināšanai augu veģetācijas periodā;

1.7. apūdeņošanas norma – ūdens daudzums vai ūdens slāņa biezums, kāds jāpadod ar apūdeņošanu, lai visā veģetācijas periodā apūdeņojamam kultūr­augam uzturētu optimālo augsnes mitruma režīmu;

1.8. apūdeņošanas sistēma – specializētu būvju un ierīču kopums zemes apūdeņošanai;

1.9. bjefs – virszemes ūdensobjekta posms, kas robežojas ar uzstādināša­nas būvi (aizsprostu) un atrodas katrā tās pusē, augšējā pusē – augšas bjefs, lejas pusē – lejas bjefs;

1.10. caurplūdums – ūdens daudzums, kas vienā laika vienībā izplūst caur ūdensteces vai būves aktīvā šķērsgriezuma laukumu;

1.11. caurvades spēja – caurplūdums, ko spēj izvadīt ūdensteces gultne vai hidrotehniskā būve, ja ir nepieciešamais ūdens plūsmas dziļums un citi nosacījumi;

1.12. dambis – hidrotehniska būve ūdens plūsmas sadalīšanai, regulēšanai vai ūdens uzkrāšanai;

1.13. dibena slīpums – ūdensteces gultnes posma dibena augstumu starpības attiecība pret šī posma garumu;

1.14. divpusējās darbības meliorācijas sistēma – nosusināšanas sistēma, kas izmantojama arī zemes apūdeņošanai;

1.15. drena – meliorācijas sistēmas vai hidrotehniskās būves pazemes konstrukcija augsnes un filtrācijas ūdeņu uztveršanai un novadīšanai, kas izvei­dota kā caurule vai dobumains ķermenis no grunts, vietējiem vai rūpnieciski ražotiem materiāliem;

1.16. drenu aka – drenu sistēmas būve drenāžā iekļuvušo sanesumu izgulsnēšanai, kolektoru pievienošanai, kolektoru trases virziena krasai maiņai, virszemes noteces vai ūdens pieteces ievadīšanai drenu sistēmā un drenāžas darbības vizuālai kontrolēšanai;

1.17. drenu filtrs – drenu sistēmas būve drenāžas darbības efektivitātes paaugstināšanai reljefa ieplakās, ūdeni mazcaurlaidīgās, sablīvētās augsnēs, kas aizsargā drenu vadu no suspendēto cieto grunts daļiņu iekļūšanas drenā;

1.18. drenu kolektors – drenu cauruļvads, kas savāc susinātājdrenu uzņemtos augsnes vai filtrācijas ūdeņus un novada atklātā gultnē;

1.19. drenu sistēma (drenāža) – hidrauliski saistītu un pakārtotu drenu vadu un būvju kopa, kas uztver un novada augsnes vai filtrācijas ūdeņus atklātā gultnē caur vienu izteku;

1.20. ekoloģiskais caurplūdums – ūdens pieteces daļa, kāda jebkuros aizsprosta hidromezgla ekspluatācijas apstākļos jānovada hidromezgla lejas bjefā;

1.21. fašīna – no zariem vai žagariem sasiets cilindriskas formas saišķis, ko lieto meliorācijas sistēmu vai hidrotehnisko būvju gultņu, uzbērumu vai ierakumu nogāžu nostiprināšanai;

1.22. filtrs, apgrieztais – hidrotehniskās būves ietaise filtrācijas deformā­ciju novēršanai gruntī ar divām vai vairākām dažāda rupjuma ūdens caurlaidīgas grunts kārtām, kuras sakārtotas grunts daļiņu izmēru pieaugošā secībā filtrācijas plūsmas virzienā;

1.23. gultne – dabisks vai mākslīgi veidots iedziļinājums zemes virsmā, pa kuru notiek ūdens plūsma;

1.24. gultnes raupjums – gultnes nelīdzenumu kopums, kas rada pretestību ūdens plūsmai un tās spiediena zudumus;

1.25. hidrauliskais rādiuss – ūdens plūsmu raksturojošs lielums – gultnes aktīvā šķērsgriezuma laukuma attiecība pret apslapēto perimetru;

1.26. hidrotehniskās būves – būves, uz kurām iedarbojas ūdens spiediens un kuras kalpo ūdens resursu izmantošanai un ūdeņu kaitīgās iedarbības novēršanai;

1.27. inženieraizsardzība – ūdenstilpes piekrastes teritorijas aizsardzība pret applūšanu vai pārmitrināšanu;

1.28. izteka – drenu sistēmas būve drenu kolektora izvadīšanai atklātā gultnē;

1.29. jūras un ostu hidrotehniskās būves – specializētas hidrotehniskās un navigācijas būves jūrā, ostās, kuģu būves uzņēmumos un kuģojamās ūdens­tecēs un ūdenstilpēs, kurās noteiktas speciālas prasības kuģošanai;

1.30. kartu grāvis – kūdras atradnes nosusināšanas sistēmas susinātāj­grāvis;

1.31. kolmatāža:

1.31.1. grunts vai filtra poru aizpildīšanās vai sīko grunts daļiņu un ķīmisko savienojumu izgulsnēšanās uz grunts vai filtra poru virsmas ūdens filtrācijas procesā, samazinot grunts un filtra ūdenscaurlaidību;

1.31.2. mākslīga zemes virsmas paaugstināšana ar pievestu vai uzpludinātu grunti;

1.32. kontrolaka – drenu aka ar virszemes daļu, kura rada iespēju vizuāli kontrolēt drenāžas darbību;

1.33. liela diametra kolektors – nosusināšanas sistēmas cauruļvads, pa kuru novada drenu sistēmas un virszemes ūdeņu noteci un kura diametrs ir 300 mm lielāks;

1.34. meliorācijas sistēma – specializētu būvju un ierīču kopums zemes ūdens režīma regulēšanai;

1.35. nogāzes slīpuma koeficients – attiecība starp uzbēruma vai ierakuma nogāzes horizontālo un vertikālo projekciju;

1.36. nosusināšanas sistēma – specializētu būvju kopums zemes nosusināšanai;

1.37. notece – ūdens aprites dabā sauszemes posms, kurš notiek pa zemes virsmu (virszemes notece), augsni un iežu slāņiem (pazemes notece);

1.38. noteces slānis – noteces apjoms no sateces baseina laukuma vienības, kas izteikts ūdens slāņa milimetros;

1.39. novadgrāvis – nosusināšanas sistēmas būve, kura uztver ūdens pieteci no vienas nosusināšanas sistēmas regulējošā un norobežojošā tīkla un novada to līdz ūdensnotekai, ūdenstilpei vai jūrai;

1.40. pali – virszemes ūdensobjekta hidroloģiskā režīma fāze, kam pavasarī raksturīgs augsts ūdens līmenis sniega un ledus kušanas rezultātā;

1.41. paliene – ūdensteces ielejas daļa, kas palos vai plūdos periodiski applūst;

1.42. pārbaudes hidroloģiskie lielumi – ar noteiktu pārsniegšanas varbūtību aprēķinātie hidroloģiskie lielumi (caurplūdums, ūdens līmeņi) ūdens uzstādināšanas un novadbūvju svarīgāko izmēru pārbaudei, būves darbībai ekstremālos apstākļos;

1.43. pārgāzne – ūdens novadbūve, kurā ūdens plūst pāri slieksnim, veidojot brīvu plūsmas virsu;

1.44. pārsniegšanas varbūtība – hidroloģisko aplēses un pārbaudes lielumu gadījumu skaits procentos no kopējā lielumu gadījumu skaita, kad kāds lielums tiek pārsniegts;

1.45. plūdi – virszemes ūdensobjekta hidroloģiskā režīma fāze, kam raksturīgs straujš caurplūduma pieaugums un ūdens līmeņa celšanās;

1.46. polderis – nosusināta platība, kas ar aizsargdambi norobežota no uzplūstošiem ūdeņiem un no kuras ūdens noteci novada ar sūknēšanu;

1.47. poldera baseins – teritorija (laukums hektāros), no kuras tiek novadīta virszemes un pazemes ūdeņu notece no poldera platības, kā arī no piegulošās platības;

1.48. poldera platība – teritorija (laukums hektāros), kura līdz aizsarg­dambju ierīkošanai applūda aplēses palos vai plūdos un tiek aizsargāta no pārmitrināšanas un kuras notece tiek pārsūknēta ar sūkņu staciju;

1.49. sateka – drenu sistēmas būve drenu kolektoru savienošanai;

1.50. segtā aka – drenu aka, kura atrodas zem zemes virsas līmeņa;

1.51. sprostsija – horizontāli hidrotehnisko būvju caurplūdumu ailā ievietota brusa ailas nosprostošanai un ūdens līmeņa regulēšanai;

1.52. uztvērējaka – drenu aka virszemes noteces un kontūrgrāvja vai ceļa grāvja ūdens pieteces ievadīšanai drenāžā, kā arī drenāžas darbības vizuālai kontrolei;

1.53. ūdensnoteka – dabiska vai regulēta ūdenstece (upe, strauts), kā arī speciāli rakta gultne (novadgrāvis, kanāls), kura aizvada ūdeni no vairākām meliorācijas sistēmām, citām teritorijām, ūdenstilpēm vai ūdenstecēm. Ūdens­notekas ir tiešs novadgrāvja turpinājums ārpus nosusināšanas sistēmas. Ūdens­notekai nepieskaita hidroenerģētikas vajadzībām raktus derivācijas kanālus;

1.54. ūdens ņēmējietaise – hidrotehniskās būves ietaise ūdens ieņemšanai no virszemes vai pazemes ūdensobjekta;

1.55. ūdens resursi – noteiktā laikā un vietā (teritorijā) potenciāli izmantojamais ūdens apjoms;

1.56. virszemes noteces novadīšanas tekne – nosusināšanas sistēmas būve virszemes ūdeņu novadīšanai no nosusināmās platības novadgrāvī vai ūdensnotekā;

1.57. virszemes ūdens uztvērējs – drenu sistēmas būve virszemes noteces uztveršanai un ievadīšanai drenāžā.

2. Būvnormatīvs nosaka prasības jaunbūvējamo, rekonstruējamo un renovējamo lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmu, meža zemju nosusinā­šanas sistēmu, apdzīvotu vietu meliorācijas sistēmu un inženieraizsardzības būvju un hidrotehnisko būvju projektēšanai.

3. Būvnormatīvs neattiecas uz:

3.1. ostu un jūras hidrotehniskajām būvēm;

3.2. ūdens novadbūvēm, kuru caurvades spēja ir lielāka par 1000 m³/s;

3.3. hidroelektrostaciju "A" drošuma klases hidrotehniskajām būvēm, kuras nosaka likums "Par HES hidrotehnisko būvju drošumu".

4. Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves projektē saskaņā ar Būvniecības likumu, Meliorācijas likumu un citiem normatīvajiem aktiem, kas regulē melioratīvās būvniecības jomu, un būvnormatīviem, plānošanas un arhitektūras uzdevuma nosacījumiem, kā arī ievērojot projektēšanas uzdevumā noteiktās prasības.

5. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju projektēšanā piemēro to Latvijas nacionālo standartu prasības, kuru sarakstu pēc Ekonomikas ministrijas ieteikuma sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas standarts" publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

6. Meliorācijas sistēmu ierīkošanas iespējas, apdzīvotu vietu inženieraiz­sardzības, hidrotehnisko un transporta būvju parametrus un noturību nosaka atkarībā no ūdensteču (upju, strautu, kanālu, novadgrāvju) un ūdenstilpju (ezeru, ūdenskrātuvju, dīķu) hidroloģiskā režīma.

7. Meliorācijas sistēmu, apdzīvotu vietu inženieraizsardzības, hidroteh­nisko un transporta būvju hidroloģiskajos aprēķinos lieto aplēses caurplūdumus Q (m³/s), ūdens līmeņus H (m), straumes ātrumus v (m/s), noteces moduļus (l/s x ha) ar ikgadējo pārsniegšanas varbūtību procentos (1.pielikums).

8. Aplēses hidroloģiskos lielumus nosaka, izmantojot:

8.1. matemātiskās statistikas metodes saskaņā ar tiešajiem hidrometriska­jiem novērojumiem, ja projektējamā sateces baseinā ir veikti hidrometriskie novērojumi un ir pieejami dati ar vismaz 25 gadus ilgu nepārtrauktu novērojumu rindu. Rindu statistisko parametru noteikšanai izmanto momentu metodi (ar attiecīgu pamatojumu pieļaujama citu metožu izmantošana, piemēram, ūdens līmeņu datu apstrādei – empīriskās nodrošinājuma līknes) un Pirsona III varbū­tību sadalījumu, bet maksimālajiem caurplūdumiem – Gumbela varbūtību sadalījumu;

8.2. empīriskās formulas un izolīniju kartes, kas sastādītas, apkopojot Latvijā veiktos hidrometriskos novērojumus, ja projektējamā sateces baseinā novērojumi nav veikti;

8.3. novērojumu rindu pagarināšanas statistiskās metodes, ja nepārtrauktu novērojumu rinda sateces baseinā ir īsāka par 25 gadiem. Novērojumu rindu statistisko pagarināšanu var lietot, ja korelācijas koeficients starp caurplūdu­miem noteces sakritīgās veidošanās fāzēs pagarināmajam un atbalstpostenim nav mazāks par 0,75.

9. Pavasara palu maksimālo caurplūdumu ar 1 % pārsniegšanas varbūtību Q_1% (m³/s) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

K_1 % – parametrs, kas raksturo pavasara palu straujumu ar 1 % pārsniegšanas varbūtību. Tā vērtības norādītas šī būvnormatīva 2.pielikuma 1.kartogrammā;

δ – koeficients, kas raksturo ūdenstilpju regulējošo ietekmi;

δ₁ – koeficients, kas raksturo maksimālo caurplūdumu atkarībā no mežu platības sateces baseinā;

δ₂ – koeficients, kas raksturo maksimālo caurplūdumu atkarībā no purvu platības sateces baseinā;

A – sateces baseina laukums (km²);

9.1. koeficientu δ aprēķina, reizinot visu sateces baseina ūdenstilpju atsevišķos ietekmes koeficientus:

r_i – i-tās ūdenstilpes (ezera) ietekmes koeficients, kas attiecināts uz aprēķina vērumu;

9.2. katras ūdenstilpes ietekmes koeficientus uz maksimālo caurplūdumu aprēķina vērumā nosaka, izmantojot šādu formulu:

A_i – sateces baseina laukums i-tai ūdenstilpei (km²);

A – sateces baseina laukums aprēķina vērumā (km²);

S_i – i-tās ūdenstilpes virsmas laukums (km²);

h_{1 %} – pavasara palu noteces slānis (mm) ar 1 % pārsniegšanas varbūtību. Tā vērtības norādītas šī būvnormatīva 2.pielikuma 2.kartogrammā;

9.3. mežu ietekmes koeficientu δ₁ aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A_m – relatīvā mežu platība baseinā (%). Ja relatīvā mežu platība ir mazāka par 5 %, pieņem, ka A_m = 5 %;

9.4. purvu ietekmes koeficientu δ₂ aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A_p – relatīvā purvu platība baseinā (%);

9.5. caurplūdumu ar citu pārsniegšanas varbūtību iegūst, piemērojot šādus pārejas koeficientus:

9.5.1.  Q_{2 %} = 0,88 x Q _{1 %};

9.5.2.  Q _{3 %} = 0,82 x Q _{1 %};

9.5.3.  Q _{5 %} = 0,74 x Q _{1 %};

9.5.4.  Q _{10 %} = 0,63 x Q _{1 %.}

10. Vasaras–rudens plūdu maksimālo caurplūdumu Q_{p %} (m³/s) nosaka, izmantojot šādu formulu:

q₂₀₀ –   vasaras–rudens plūdu maksimālās noteces modulis (m³/s x km²) ar 1 % ikgadējo pārsniegšanas varbūtību sateces baseinam ar laukumu 200 km², ja δ = δ₂ = 1 (3.pielikuma kartogramma);

λ_p%– pārejas koeficients no maksimālā caurplūduma ar 1 % pārsniegšanas varbūtību uz citiem varbūtības lielumiem:

λ_1%= 1,00;
λ_2%=0,85;
λ_3%=0,77;
λ_5%=0,67;
λ_10%=0,55;

A – sateces baseina laukums (km²);

δ – koeficients, kas raksturo ūdenstilpju regulējošo ietekmi;

δ₂ – koeficients, kas raksturo purvu regulējošo ietekmi;

10.1. koeficientu δ aprēķina, izmantojot šādas formulas:

 A_ez – reducētā ūdenstilpju platība (%);

n – ūdenstilpju skaits;

i – ūdenstilpes kārtas numurs;

S_i – ūdenstilpes virsmas laukums (km²);

A_i – ūdenstilpes sateces baseina laukums (km²);

10.2. koeficientu δ₂ aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A_p – relatīvā purvu platība baseinā (%).

11. Ilggadīgās gada vidējās noteces slāni (mm) nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 4.pielikuma kartogrammu. Dalot minētā noteces slāņa lielumu ar 31,56, iegūst ilggadīgās vidējās noteces moduli q (l/s x km²).

12. Vasaras pusgada vidējās noteces moduli q_v (l/s x km²) nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 5.pielikuma kartogrammu.

13. Vasaras un ziemas mazūdens periodu 30 dienu minimālos caurplū­dumus Q_{min. 30 d.} (l/s) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

A – sateces baseina laukums (km²);

a un c – parametri, kas atkarīgi no baseina ģeogrāfiskā novietojuma, kā arī ģeomorfoloģiskajiem un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem;

13.1. atkarībā no ģeomorfoloģiskajiem un grunts apstākļiem Latvijas teritorijā izdala četras zonas (6.pielikuma 1.kartogramma):

13.1.1. mālainie līdzenumi (R₁);

13.1.2. morēnu un smilšainie līdzenumi (R₂);

13.1.3. morēnu pauguraines (R₃);

13.1.4. piekāpļu zonas (R₄);

13.2. ja sateces baseins ietilpst vairākās zonās, nosaka to proporcionālo sadalījumu pa attiecīgajām zonām, vispārīgajā gadījumā: R₁ + R₂ + R₃ + R₄ = 100. Ņemot vērā sateces baseina sadalījumu pa zonām, aprēķina parametrus a un c, izmantojot šādas formulas:

g – minimālās noteces formēšanās klimatisko apstākļu parametrs, kuru nosaka ar šī būvnormatīva 6.pielikuma 2. un 3.kartogrammu;

a₁, a₂, a₃, a₄, b – parametri, kas norādīti šī būvnormatīva 6.pielikuma 1.tabulā.

14. Lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmas nodrošina kultūraugu audzēšanai un lauku apstrādāšanai nepieciešamo optimālo ūdens–gaisa režīmu augsnē.

15. Pārmitrās augsnēs projektē nosusināšanas (drenu vai grāvju) sistēmas. Ja augsnes mitrums dabiskos apstākļos nenodrošina kultūraugu vajadzības pēc ūdens, projektē apūdeņošanas vai divpusējās darbības meliorācijas sistēmas.

16. Lauksaimniecības zemju nosusināšana ar sistemātisku drenāžu ir efektīvākais un radikālākais zemes uzlabošanas un augsnes auglības ilglaicīgas paaugstināšanas paņēmiens. Vieglās (smilts vai vairākslāņu) gruntīs pieņemama arī susinātājgrāvju tīkla projektēšana, bet drenāža projektējama zemēs, kuras paredz izmantot intensīvi, un māla gruntīs.

17. Platības ar sarežģītiem hidroģeoloģiskiem apstākļiem nosusina vairā­kos paņēmienos vai iesaka neizmantot kā lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Ja platību nosusināšanu projektē lauksaimnieciskai izmantošanai vairākās kārtās, tad pirmajā nosusināšanas kārtā novadgrāvi, norobežojošos grāvjus un galvenos susinātājgrāvjus rok tikai izteikti pārmitrās vietās. Otrajā kārtā ierīko pārējo nosusināšanas grāvju tīklu vai drenāžu.

18. Vienlaikus ar meliorācijas sistēmu būvniecību projektē virszemes noteces regulēšanu, augsnes dziļirdināšanu un nepieciešamos kultūrtehnikas pasākumus.

19. Ūdens noteces uztveršanai un aizvadīšanai no nosusināmās platības projektē ūdensnotekas un novadgrāvjus. Ūdensnoteka parasti ir tiešs novad­grāvja turpinājums ārpus nosusināmās teritorijas.

20. Novadgrāvis sākas ar drenu sistēmas izteku, divu susinātājgrāvju, kontūrgrāvju vai ceļa grāvju sateci.

21. Ūdensnoteka un novadgrāvis nodrošina:

21.1. aplēses caurplūduma – pavasara palu maksimālo caurplūdumu ar 10 % pārsniegšanas varbūtību – izvadīšanu pa izvēlēto šķērsgriezumu, neapplu­dinot apkārtējās tīrumu platības vai atkarībā no zālāju sugas pieļaujot zālāju īslaicīgu applūšanu ne ilgāk par 10–30 diennaktīm;

21.2. aplēses caurplūduma – vasaras–rudens plūdu maksimālo caurplūdu­mu ar 2 % pārsniegšanas varbūtību – izvadīšanu pa izvēlēto šķērsgriezumu, neappludinot apkārtējos tīrumus un ganības;

21.3. pārbaudes caurplūduma – vasaras–rudens plūdu maksimālo caurplū­dumu ar 10 % pārsniegšanas varbūtību – izvadīšanu pa izvēlēto šķērsgriezumu, neappludinot apkārtējās pļavas vai mežus;

21.4. lai vasaras pusgada vidējie ūdens līmeņi ūdensnotekā vai novadgrāvī garantētu nosusināšanas tīkla (drenāžas, susinātājgrāvju, kontūrgrāvju, ceļa grāvju) aplēses caurplūduma uztveršanu un novadīšanu bez ūdens līmeņa uzstādinājuma.

22. Ja ūdenstece dabiskā stāvoklī nespēj nodrošināt šī būvnormatīva 21.punktā minētās prasības, projektē tās regulēšanu – palielina gultnes šķērs­griezumu vai garenslīpumu, samazina gultnes raupjumu vai apkārtējās platības aizsargā no applūšanas ar aizsargdambi un noteces pārsūknēšanu, ierīkojot polderi.

23. Ūdensnotekas vai novadgrāvja gultnes caurvades spēju nosaka ar gultnes hidraulisko aprēķinu un pārbauda izvēlēto gultnes parametru pietieka­mību aplēses caurplūduma novadīšanai atbilstoši šī būvnormatīva 21.punktā minētajām prasībām. Projektētās gultnes šķērsgriezums ir stabils, un aplēses caurplūdums tajā nedrīkst attīstīt lielāku velkmes spēku vai straumes ātrumu par gultnes attiecīgajai gruntij vai nostiprinājumiem pieļaujamo:

23.1. ja ūdens plūsma ir vienmērīga, izmanto šādas formulas:

Q_ap. – aplēses caurplūdums (m³/s);

Q – gultnes caurvades spēja (m³/s);

ω – ūdens plūsmas aktīvā šķērsgriezuma laukums (m²);

v_vid – straumes vidējais ātrums (m/s);

C – ātruma (Šezī) koeficients (m^0,5/s);

R – aktīvā šķērsgriezuma laukuma hidrauliskais rādiuss (m);

i – gultnes dibena garenslīpums;

23.2. Šezī koeficienta C skaitliskās vērtības atkarībā no gultnes raupjuma koeficienta nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 15.formulu vai speciālas aprēķinu palīgtabulas:

n – raupjuma koeficients, kura vērtības ūdensnoteku un novadgrāvju projektēšanai pieņem: n = 0,035–0,040, ja ūdensnotekas aplēses caurplūdums ir mazāks par 3 m³/s;

n = 0,030–0,0325, ja ūdensnotekas aplēses caurplūdums ir 3–25 m³/s;

n = 0,025–0,0275, ja ūdensnotekas aplēses caurplūdums ir lielāks par 25 m³/s;

n = 0,040 novadgrāvim.

Mazākās n vērtības lieto, ja grunts ir bez akmeņiem vai oļiem, bet lielākās – ja grunts ir ar akmeņiem vai oļiem.

24. Regulētas ūdensteces, rakti novadgrāvji vai to posmi ar laiku piesērē, aizaug ar ūdensaugiem, krūmiem vai citādi zaudē ūdens uztveršanas un aizva­dīšanas spējas. Lai atjaunotu gultnes parametrus un nodrošinātu nepieciešamos ūdens līmeņus, projektē ūdensnotekas vai novadgrāvja rekonstrukcijas vai renovācijas darbus.

25. Novadgrāvju trases projektē kompleksi ar detālās nosusināšanas, apūdeņošanas un ceļu tīklu projektēšanu, racionālas formas un lieluma lauku veidošanu, kā arī ievērojot konkrētos inženierģeoloģiskos un hidroģeoloģiskos apstākļus meliorējamā platībā.

26. Divus taisnus novadgrāvja trases posmus savieno ar līkni, kuras liekuma minimālo rādiusu r (m) pieņem r = 5 x B, kur B – gultnes platums ūdens līmenī (m) pie aplēses caurplūduma.

27. Divus taisnus ūdensnotekas trases posmus savieno ar līkni, kuras liekuma minimālo rādiusu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

v – straumes ātrums (m/s) pie aplēses caurplūduma;

vo – pieļaujamais straumes ātrums (m/s), ko nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 7.pielikuma 1. un 2.tabulu;

R – hidrauliskais rādiuss (m);

cos φ – gultnes ārējās (ieliektās) nogāzes slīpuma leņķa kosinusa funkcija. Trapecveida gultnēm ar nogāzes slīpuma koeficientu m = 1,5, cos φ = 0,832; m = 2, cos φ = 0,894. Paraboliska, riņķa segmenta un kombinēta šķērsgriezuma gultnēm cos φ =1.

28. Pieļaujamos straumes ātrumus v₀ (m/s) nenostiprinātās un nostiprinā­tās gultnēs atkarībā no grunts raksturojuma un ūdens dziļuma gultnē pie aplēses caurplūduma nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 7.pielikuma 1. un 2.tabulu.

29. Ja jānostiprina gultnes taisnie posmi un v > v₀, līknes rādiusu aprēķina atkarībā no izvēlētajam nostiprinājuma veidam atbilstošā pieļaujamā straumes ātruma v₀ (7.pielikuma 2.tabula). Rekonstruējamām ūdensnotekām, kuru aprēķina caurplūdums ir lielāks par 5 m³/s, līkņu liekuma rādiusu pieņem robežās no 5 x B līdz 20 x B, pieskaņojoties dabā pastāvošajai gultnes trasei, kur B – gultnes platums ūdens līmenī (m) pie aplēses caurplūduma.

30. Gultnes nostiprinājumu veida izvēlei līknes ieliektai (ārējai) nogāzei aprēķina iedarbīgo straumes ātrumu uz ārējo nogāzi v₁ (m/s), izmantojot šādu formulu:

v – straumes ātrums taisnā posmā pie tā paša aktīvā šķērsgriezuma laukuma (m/s);

r₁ – brīvi izvēlēts vai pastāvošais gultnes liekuma rādiuss (m).

Ja aprēķinātais v₁ ir lielāks par pieļaujamo ātrumu taisnā posmā v₀ (7.pielikuma 1.tabula), līknes ārējo (ieliekto) nogāzi nostiprina. Ja ar šī būvnormatīva 16.formulu aprēķinātais līknes liekuma rādiuss pārsniedz 20 x B vai izrādās negatīvs, jāizvēlas piemērots gultnes nostiprinājums, kuram līknes liekuma rādiuss ir norādītajās robežās, bet nav mazāks par 5 x B.

31. Ūdensnoteku un novadgrāvju gultnes dziļums un šķērsgriezums ir tāds, lai nodrošinātu šī būvnormatīva 21.punktā minēto prasību izpildi un ietekošo drenu izteku dibena atzīmes būtu vismaz 0,5 m virs gultnes dibena un 0,2 m virs vasaras pusgada vidējā ūdens līmeņa. Novadgrāvju augšgalos drenu izteku atzīmes pieļaujams projektēt 0,3 m virs gultnes dibena.

32. Ja drenas izvada ūdenstilpē, drenu izteku atzīmes atrodas vismaz 0,2 m virs normālā uzstādinājuma ūdens līmeņa ūdenskrātuvē un vidējā ūdens līmeņa ezerā vai dīķī.

33. Savienojot divus mazbaseina novadgrāvjus, kuru sateces baseina platība mazāka par 0,5 km<>sup>2, to gultņu dibena atzīmes projektē uz vienas atzīmes. Ja pievienojamais novadgrāvis ir seklāks, tā lejasdaļā palielina gultnes dibena garenslīpumu vai nostiprina to.

34. Mazbaseina novadgrāvi pievieno gultnei ar pastāvīgu ūdens teci tā, lai novadgrāvja dibens būtu uz vienādas atzīmes ar vasaras pusgada vidējo ūdens līmeni ietekošajā gultnē.

35. Savienojot gultnes ar pastāvīgu ūdens teci, tās savieno tā, lai ūdens līmeņi pie aplēses caurplūdumiem būtu uz vienādas atzīmes.

36. Novadgrāvju un ūdensnoteku šķērsprofilu parametrus (dziļumu, dibena platumu) nosaka ar hidraulisko aprēķinu, bet nogāžu slīpuma koeficientus pieņem atkarībā no grunts apstākļiem:

36.1. m = 1,5 māla un smaga smilšmāla gruntīs;

36.2. m = 3,0 putekļainās smilts gruntīs;

36.3. m = 2,0 pārējās gruntīs;

36.4. m = 1,5 mežos neatkarīgi no grunts apstākļiem.

37. Novadgrāvju šķērsprofilu projektē trapecveidā ar minimālo dibena platumu 0,4 m un nogāžu slīpuma koeficientu atbilstoši šī būvnormatīva 36.punktam.

38. Ja ūdensnotekas sateces baseins ir 50–100 km² vai hidrauliskais aprēķins nosaka, ka ūdensnotekas trapecveida šķērsprofila dibena platumam jābūt lielākam par 2,0 m, projektē parabolisku vai riņķa segmenta šķērsprofilu.

39. Gultņu nogāžu noturību vieglās (smilts, mālsmilts) gruntīs pārbauda, aprēķinot nogāžu noturības koeficientu h, izmantojot šādu formulu:

γ – grunts īpatnējā masa (t/m³);

P – grunts porozitāte (%);

a – gultnes nogāzes slīpuma leņķis;

φ  – ar ūdeni piesātinātas grunts iekšējās berzes leņķis.

Ja koeficients η > 1, grāvja nogāze ir noturīga; ja koeficients η < 1, nogāze nav noturīga un projektē nostiprinājumus.

40. Gruntsūdens plūsmas izsauktās nogāžu deformācijas novērš, ierīkojot gultnes nostiprinājumus vai krasta drenāžu gruntsūdens plūsmas pārtveršanai. Krasta drenas ar caurules diametru 75 mm vai lielāku iebūvē ne tālāk par 1/4 drenu atstatuma un ne tuvāk par 4 m no gultnes krotes.

41. Ja gultnes nenoturību rada straumes ātrumi ūdensnotekas vai novad­grāvja palielināta dibena garenslīpuma dēļ, gultni nostiprina visā garumā vai garenslīpumu koncentrē īsos speciāli nostiprinātos gultnes posmos, projektējot straujteku vai kritni.

42. Gultnes nogāzes nostiprina 0,1–0,2 m augstāk par aplēses caurplū­duma ūdens līmeni.

43. Koncentrētas virszemes ūdens ieplūdes vietās ierīko virszemes noteces novadīšanas teknes.

44. Novadgrāvja dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰. Ūdensnotekas dibena minimālais garenslīpums nodrošina vasaras pusgada vidējā caurplūduma straumes ātrumu vismaz 0,1 m/s.

45. Ja kūdras slānis ir dziļāk par projektētās gultnes dibena atzīmi, ūdensnotekas un novadgrāvja dziļumu kūdrājā projektē, novērtējot kūdrāja virsmas un gultnes dibena (pamatnes) nosēšanos. Gultnes garenslīpumu projektē tā, lai pēc kūdras nosēdes gultne iegūtu vienmērīgu dibena garenslīpumu.

46. Transporta un pārvietošanās iespējai starp dažādām nosusināmās platī­bas teritorijām, kā arī meliorācijas sistēmu apsaimniekošanas nodrošināšanai projektē caurtekas, tiltus, kājnieku tiltus un laipas.

47. Meliorācijas sistēmu caurtekas aprēķina bezspiediena darba režīmam – ar aplēses caurplūduma pildījumu līdz 3/4 caurules diametra vai līdz 5/6 taisn­stūra caurtekas augstuma. Ja paredz daļēja spiediena vai spiediena darba režīmu, zem caurulēm un gala sieniņām iebūvē speciālus pamatus, bet uzbērumu virs caurtekas paredz noturīgu pret filtrāciju:

47.1. ja caurtekas garums susinātājgrāvjos un kontūrgrāvjos nepārsniedz 10 m, tās minimālais diametrs ir 0,3 m;

47.2. ja caurtekas garums novadgrāvjos un ūdensnotekās nepārsniedz 10 m, tās minimālais diametrs ir 0,5 m. Ja caurtekas garums novadgrāvjos un ūdensnotekās ir 10–15 m, tās minimālais diametrs ir 0,8 m;

47.3. ceļa klātnes virsas atzīme ir tāda, lai atkarībā no caurules materiāla un izmēriem nodrošinātu minimālo caurules pārsegumu 0,5 m un bezspiediena darbības režīmā tā būtu vismaz par 0,5 m augstāk par aplēses caurplūduma ūdens līmeni caurtekā, bet daļēja spiediena vai spiediena darba režīmā – vismaz 1,0 m augstāk par uzstādinājuma ūdens līmeni.

48. Tiltu, kājnieku tiltu un laipu laiduma apakšas atzīme ir vismaz 0,5 m virs aplēses caurplūduma ūdens līmeņa un 0,75 m virs augstākā ūdens līmeņa ledus iešanas laikā.

49. Nosusināmās lauksaimniecībā izmantojamās zemes norobežošanai no apkārtējo platību (meža, purva, paaugstinātām reljefa vietām) virszemes ūdens noteces un pieplūstošajiem gruntsūdeņiem projektē kontūrgrāvjus un uztvērēj­grāvjus.

50. Kontūrgrāvi virszemes ūdens noteces uztveršanai gar meža kontūru projektē neatkarīgi no meža ekspozīcijas pret debespusēm, ja zemes virsa, pārejot mežā, paaugstinās, bet gar meža ziemeļu, ziemeļaustrumu un austrumu malu – arī tad, ja zemes virsa, pārejot mežā, nepaaugstinās.

51. Uztvērējgrāvi projektē gruntsūdeņu uztveršanai palienē (kur tā pāriet virsas pacēlumā), slīpās nogāzēs un citās reljefa lūzuma vietās, kā arī vietās, kur iespējami spiedienūdeņi.

52. Kontūrgrāvi un uztvērējgrāvi ievada tieši novadgrāvī, ūdensnotekā vai ūdenstilpē, atsevišķos gadījumos – arī uztvērējakā, no kuras noteci uz novad­grāvi novada pa atsevišķu novadkolektoru.

53. Kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja šķērsprofilus projektē trapecveidā, ar dibena platumu 0,4 m un nogāžu slīpuma koeficientu m = 1,5, bet smilts un mālsmilts gruntīs m = 2,0. Slīpā nogāzē uztvērējgrāvja augšējo nogāzi var veidot lēzenāku, bet nogāzes lejaspuses atbērtni – kā aizsargvalnīti.

54. Kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja dziļumu minerālgruntīs un seklos (līdz 0,8 m dziļos) kūdrājos projektē 1,1–1,2 m, dziļos kūdrājos – 1,2–1,3 m. Ja kūdras dziļums ir 0,8–2,0 m, kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja dziļumu projektē līdz minerālgrunts pamatnei.

55. Kontūrgrāvja un uztvērējgrāvja dibena garenslīpumu projektē robežās no 0,5 līdz 5,0 ‰.

56. Lauksaimniecības zemes detālai nosusināšanai projektē regulējošo (detālās nosusināšanas) tīklu – drenu vai susinātājgrāvju sistēmas.

57. Drenu sistēmu veido susinātājdrenas un kolektori ar drenāžas būvēm, kas uztver augsnes lieko ūdeni un novada līdz novadošajam tīklam (novad­grāvim, ūdensnotekai vai ūdenstilpei).

58. Atkarībā no nosusināmās platības hidroģeoloģiskajiem un topogrā­fiskajiem apstākļiem un zemes izmantošanas veida projektē sistemātisko (vienlaidu) vai vietumējo (izlases) drenāžu:

58.1. vienmērīgi pārmitru purva augšņu, trūdainu gleja un glejotu minerāl­augšņu nosusināšanai maz mainīga reljefa apstākļos projektē sistemātisko drenāžu, kurā susinātājdrenas visā nosusināmā platībā izvietotas regulāri vienādos vai maz mainīgos atstatumos;

58.2. paugurainā reljefā starppauguru ieplaku, atsevišķu avotainu un pārmitru vietu nosusināšanai projektē vietumējo drenāžu, kurā susinātājdrenas izvietotas neregulāri, atsevišķās kopās ar mainīgiem drenu atstatumiem, kas nepārklāj visu nosusināmo platību.

59. Platībās, kurās gaidāma virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu pieplūde no blakus platībām, avotu vai spiedienūdeņu izplūdes vietās, nogāžu lejasdaļā, pakājē un vietās, kur zemes virsas slīpums pārsniedz 3 %, projektē šķērsdrenāžu, lai susinātājdrenas ar reljefa horizontālēm veidotu šauru leņķi.

60. Platībās ar nelielu zemes virsas vidējo slīpumu (līdz 3 %) projektē garendrenāžu, lai susinātājdrenas būtu aptuveni stateniski reljefa horizontālēm.

61. Susinātājdrenu optimālais garenslīpums ir 1,0–1,5 %. Ja zemes virsas slīpums ir lielāks par 0,5 %, susinātājdrenas nedrīkst projektēt ar minimālo (8.pielikuma 2.tabula) vai mākslīgo garenslīpumu.

62. Drenāžai lieto māla un polimēru materiālu (plastmasas) drenu caurules. Par 1,5 m dziļāku kūdrāju nosusināšanai var lietot koka kastīšu vai žagaru fašīnu drenas. Plastmasas cauruļu drenas nedrīkst lietot vietās, kur dzelzs savienojumu koncentrācija gruntsūdenī ir lielāka par 3 mg/l.

63. Parastos hidroģeoloģiskos apstākļos projektē 50 mm diametra māla susinātājdrenas vai 63 (65) mm diametra plastmasas susinātājdrenas. Vietās, kur gaidāma spiedienūdens vai virszemes ūdens pieplūde no blakus esošās platības, starppauguru ieplakās, pauguru pakājēs un avoksnājos susinātājdrenu diametru palielina par vienu gradāciju – projektē 75 mm diametra māla drenu caurules vai 90 (80) mm diametra plastmasas drenu caurules.

64. Susinātājdrenu savstarpējo atstatumu aprēķina atkarībā no drenējamās augsnes mehāniskā sastāva un fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām:

64.1. viendabīgās minerālaugsnēs drenu atstatumu E_p (m) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

E_n – normatīvais drenu atstatums (m); saistīgās augsnēs (māls, smilšmāls) E_n nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 9.pielikuma 1.grafiku, bet nesaistīgās augsnēs (smilts, mālsmilts) –, izmantojot šī būvnormatīva 9.pielikuma 2.nomogrammu;

K_ū – koeficients, kas atkarīgs no attiecīgā rajona ūdenīguma pakāpes (9.pielikuma 1.kartogramma);

K_v – vietējo apstākļu kompleksais koeficients (9.pielikuma 1.tabula);

K_k – koeficients, kas atkarīgs no minerālaugšņu ķīmiskajām īpašībām (9.pielikuma 2.tabula);

K_i – koeficients, kas atkarīgs no minerālaugšņu izmantošanas veida:

aramzemei – 1,0;

ganībām – 1,1;

pļavām – 1,2

augļu dārziem – 0,6–0,7;

64.2. slāņainās augsnēs normatīvo drenu atstatumu E_n (m) nosaka, izmantojot šādu formulu:

E₁ – virsējam viendabīgam augsnes slānim atbilstošais normatīvais drenu atstatums (m);

E₂, E₃ – pārējiem viendabīgiem augsnes slāņiem atbilstošie normatīvie drenu atstatumi (m);

h₁ – virsējā augsnes slāņa biezums bez aramkārtas (m);

a – aramkārta, m;

h₂, h₃ – pārējo augsnes slāņu biezumi (m). Zemākā slāņa biezumam pieskaita 0,2 m;

t – drenu dziļums (m) (t = a + h₁ + h₂ + h₃);

64.3. ja viendabīgās nesaistīgās augsnes slāņa biezums ir mazāks par drenu dziļumu plus 0,2 m vai reljefs ir paugurains, E_n (m) noteikšanai lieto saistīgām minerālaugsnēm atbilstošo šī būvnormatīva 9.pielikuma 1.grafiku;

64.4. kūdrājos ar kūdras slāņa biezumu līdz 0,6 m drenu atstatumu E_p (m) nosaka tāpat kā minerālaugsnēm, bet novērtē kūdras dziļumu pēc tās pirmrei­zējās nosēšanās. Ja zem kūdras ir mazcaurlaidīga minerālaugsne un pēc pirmrei­zējās nosēšanās kūdras slāņa biezums ir 0,3–0,6 m, purva pamatnei noteikto nominālo drenu atstatumu koriģē ar koeficientu 1,1–1,2. Ja kūdras dziļums pēc pirmreizējās nosēšanās ir 0,3 m un mazāks, pieņem purva pamatnei noteikto nominālo drenu atstatumu;

64.5. kūdrājos, kur kūdras slāņa biezums ir lielāks par 0,6 m, drenu atstatumu E_p (m) nosaka, izmantojot šādu formulu:

E_n' – normatīvais drenu atstatums (m) atmosfēriskās barošanās apstākļos zemajos purvos, kas atkarībā no kūdras botāniskā sastāva un ar vāji filtrējošu minerālo (māla, smilšmāla, mālsmilts) pamatni norādīts šī būvnormatīva 9.pielikuma 3.tabulā, bet ar labi filtrējošu minerālo (grants, rupja smilts, smilts) pamatni – šī būvnormatīva 9.pielikuma 4.tabulā;

K_ū – koeficients, kas atkarīgs no attiecīgā rajona ūdenīguma pakāpes (9.pielikuma 1.kartogramma);

K_h' – koeficients, kas atkarīgs no purva hidroģeoloģiskajiem apstākļiem (9.pielikuma 5.tabula);

K_a' – koeficients, kas atkarīgs no purva hidroloģiskajiem apstākļiem (9.pielikuma 6.tabula);

K_k' – koeficients, kas atkarīgs no dzelzs savienojumu koncentrācijas purva grunts­ūdenī (9.pielikuma 7.tabula).

65. Paugurainā reljefā aprēķināto drenu atstatumu diferencē atkarībā no zemes virsas slīpuma, grunts mehāniskā sastāva, glejošanās pakāpes un no platību izmantošanas veida. Smilts un mālsmilts gruntīs bez gleja pazīmēm drenāžu neprojektē.

66. Drenu sistēmas projektē, ievērojot šī būvnormatīva 9.pielikuma 8.tabulā norādīto nosusināšanas sistēmas elementu izvietojumu attiecībā pret aprēķināto susinātājdrenu savstarpējo atstatumu Ep.

67. Susinātājdrenas kolektoram pievieno pēc iespējas stateniski pret kolektoru, bet ne šaurāk kā 60° leņķī.

68. Drenu kolektoru trases projektē taisnas, bez liekiem pagriezieniem, pa tuvāko ceļu uz novadgrāvi, ūdensnoteku vai ūdenstilpi.

69. Drenu vadu trases koku un krūmu tuvumā virza tā, lai nodrošinātu šādu minimālo atstatumu:

69.1. 30 m – līdz skuju kokiem;

69.2. 20 m – līdz lapu kokiem;

69.3. 15 m – līdz vītoliem, kārkliem, alkšņiem;

69.4. 10 m – līdz citiem krūmiem un ogulājiem;

69.5. 7 m – līdz augļu kokiem.

70. Kolektora dziļumam nodrošina projektētā dziļuma susinātājdrenu pie­vienošanas iespējas. Virs kolektora caurules virsas ir vismaz 0,9 m biezs grunts pārsegums, bet virs liela diametra kolektora – 0,8 m biezs grunts pārsegums.

71. Drenu kolektora šķērsojumos ar citiem cauruļvadiem atstarpe starp caurulēm vertikālā plaknē ir vismaz 0,3 m. Šķērsojot ar kolektoru ceļa vai citu seklu grāvi, atstarpe starp kolektora caurules virsu un grāvja dibenu ir vismaz 0,6 m.

72. Projektētais drenu dziļums un atstatums nodrošina lauku apstrādei un lauksaimniecības kultūru normālai attīstībai nepieciešamo optimālo gruntsūdens dziļumu – nosusināšanas normu. Projektējamās nosusināšanas vidējās normas (m) dažādiem platību izmantošanas veidiem norādītas šī būvnormatīva 9.pieli­kuma 9.tabulā. Nosusināšanas normas mazākās vērtības attiecas uz smilts un mālsmilts augsnēm, bet lielākās – uz māla augsnēm un kūdrājiem.

73. Drenu iebūves dziļums ir vertikālais atstatums starp zemes virsas un drenas apakšmalas atzīmēm. Susinātājdrenu vidējais iebūves dziļums atkarībā no platību izmantošanas veida, augsnes sastāva un ūdenīguma koeficienta (9.pielikuma 1.kartogramma un 10.tabula).

74. Drenu sistēmu dimensionēšanai ar hidroloģiskiem aprēķiniem ir noteikta ūdens novadīšanas intensitāte – noteces moduļi:

74.1. drenu noteces moduļi aramzemē un ganībās (l/s x ha) norādīti šī būvnormatīva 8.pielikuma 1.kartogrammā. Drenu noteces moduļa vērtību pļavās nosaka 80 % apjomā no aramzemei noteiktās vērtības. Starppauguru ieplakās bez izteiktas spiedienūdeņu pieplūdes kartogrammā noteikto drenu noteces moduli palielina par 20 %;

74.2. virszemes ūdens noteci no lauksaimniecības zemēm aprēķina atka­rībā no uztvērējbūves sateces baseina platības un diennakts maksimālo nokrišņu intensitātes ar 10 % pārsniegšanas varbūtību. Nokrišņu intensitāte aramzemē (l/s x ha) norādīta šī būvnormatīva 8.pielikuma 2.kartogrammā. Virszemes noteces moduli (l/s x ha) aramzemē atkarībā no augsnes mehāniskā sastāva un sateces baseina vidējā zemes virsas slīpuma nosaka, izmantojot šī būvnormatīva 8.pielikuma 1.tabulu. Virszemes ūdens noteces moduli no pļavām un ganībām nosaka 70 %, bet meža un purva – 60 % apmērā no aramzemei noteiktā;

74.3. virszemes noteci no platībām ar ūdeni mazcaurlaidīgu segumu (asfaltu, betonu, bruģi u.tml.) un ēku un būvju jumtiem aprēķina, izmantojot šī būvnormatīva 8.pielikuma 2.kartogrammā noteikto nokrišņu intensitātes skait­lisko vērtību (l/s x ha), reizinot to ar segto platību laukumu (ha) un koeficientu 0,85.

75. Izmantojot drenu sistēmas kolektoru hidrauliskā aprēķina grafoanalī­tisko vai analītiskās skaitļošanas metodi atkarībā no noteiktajiem noteces moduļiem un speciālas drenu hidrauliskās dimensionēšanas nomogrammas vai tabulas, izvēlas tādus drenu parametrus (šķērsgriezumu un dibena slīpumu), kas nodrošina drenu un virszemes noteces savlaicīgu aizvadīšanu optimālā plūsmas režīmā:

75.1. lielākais pieļaujamais plūsmas ātrums drenu vados nesaistīgās augsnēs ir 1,5 m/s, bet saistīgās augsnēs – 2,0 m/s;

75.2. susinātājdrenu un kolektoru minimālie garenslīpumi uzrādīti šī būvnormatīva 8.pielikuma 2.tabulā;

75.3. liela diametra drenu kolektoru garenslīpums nodrošina plūsmas ātrumu, kas nav mazāks par 0,30 m/s.

76. Lai aizsargātu drenu vadus no mehāniskas sērēšanas visos iespējamos būvdarbu izpildes apstākļos un visā drenāžas kalpošanas laikā un lai nodrošinātu pietiekami intensīvu ūdens ieplūdi drenā, drenu caurules vai to saduru vietas pārsedz ar dabisku vai sintētisku filtrējošu materiālu, ievērojot, ka:

76.1. sintētisku filtrmateriālu nedrīkst lietot māla, smilšmāla un kūdras augsnēs, kā arī iebūvējot drenas ar ūdeni piesātinātā plūstošā gruntī;

76.2. ar salmiem aptītas plastmasas drenu caurules drīkst lietot māla, smilšmāla un kūdras augsnēs, bet nedrīkst – smilts augsnēs;

76.3. paklājam zem māla drenu caurulēm nedrīkst lietot sintētiska materiāla plēvi.

77. Ja projektējamās platības gruntsūdenī ir paaugstināta divvērtīgās dzelzs savienojumu koncentrācija, veic papildu pasākumus, lai novērstu māla cauruļu drenu aizsērēšanu ar dzelzs savienojumiem:

77.1. ja dzelzs savienojumu koncentrācija ir 3–8 mg/l:

77.1.1. palielina minimālo drenu garenslīpumu vismaz līdz 0,4 %;

77.1.2. drenu kolektora garenslīpumu 10–15 m garā lejasgala posmā palielina vismaz līdz 1,0 %;

77.1.3. par 10 % samazina drenu savstarpējos atstatumus;

77.2. ja dzelzs savienojumu koncentrācija gruntsūdenī ir lielāka par 8 mg/l, drenāžu projektēt nav ieteicams. Nosusināšanu var veikt ar iepriekšējās nosusināšanas grāvjiem, un tikai pēc 3–5 gadiem, ja dzelzs savienojumu koncentrācija būs samazinājusies zem 8 mg/l, var projektēt drenāžu.

78. Drenu sistēmas normālas darbības nodrošināšanai un kontrolei projektē drenāžas būves: drenu iztekas, drenu akas, uztvērējakas, filtrus, virszemes ūdens uztvērējus un citas būves, ievērojot šādus nosacījumus:

78.1. katras drenu sistēmas ūdeņu izvadīšanai novadgrāvī, ūdensnotekā vai ūdenstilpē lieto drenu izteku;

78.2. drenu akas projektē šādos gadījumos:

78.2.1. ja vienā drenu sistēmas mezglā savieno vairāk par trim kolektoriem;

78.2.2. ja kolektora trases pagrieziens ir lielāks par 60°;

78.2.3. ja ūdens plūsmas ātrums kolektorā samazinās līdz minimālajam pieļaujamam ātrumam;

78.2.4. pēc katriem 500 metriem, ja kolektors ir garāks par kilometru;

78.3. atklātas drenu akas virszemes daļas augstums ir vismaz 0,2 m, bet ne vairāk par 0,5 m;

78.4. virs segtās akas vāka ir vismaz 0,6 m biezs grunts slānis;

78.5. smagās, mazcaurlaidīgās augsnēs lokālās zemes virsas ieplakās lieto labi filtrējoša materiāla (piemēram, koksnes šķeldu, keramzīta, grants, salmu) filtru kolonnas, filtrus, drenu apbērumus vai drenu tranšejas aizbērumus;

78.6. sevišķi izteiktas, intensīvas gruntsūdens pieplūdes vietās lieto drenu tranšejas aizbērumus ūdens nesošā slāņa biezumā ar granti vai šķeldu un drenu pārklājumus ar fašīnu vai presētu salmu ķīpām;

78.7. virszemes noteces uztveršanai no nosusināmās platības seklām, izteiktām reljefa ieplakām un ievadīšanai drenu sistēmā projektē virszemes ūdens uztvērējus;

78.8. virszemes ūdeņu novadīšanai novadgrāvjos, ūdensnotekās vai ūdenstilpēs projektē velēnu vai dzelzsbetona teknes.

79. Ja saskaņā ar šī būvnormatīva 17.punktu un 77.2.apakšpunktu nepie­ciešama platību iepriekšējā nosusināšana, susinātājgrāvju sistēmas vai atsevišķus susinātājgrāvjus projektē ar pagaidu nozīmi.

80. Smilts un mālsmilts augsnēs un līdz 2 m dziļos kūdrājos uz minerāl­grunts pamatnes susinātājgrāvju sistēmas var pietiekami intensīvi pazemināt gruntsūdens līmeni augsnē, bet smagās, mazcaurlaidīgās minerālaugsnēs susinātājgrāvju galvenais uzdevums ir virszemes ūdens noteces uztveršana un novadīšana novadgrāvī.

81. Susinātājgrāvjus projektē ieslīpi pret reljefa horizontālēm, lai grāvis šķērsotu virszemes ūdens tecēšanas un gruntsūdens plūsmas galveno virzienu.

82. Susinātājgrāvju minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰, bet maksimālais – 5 ‰.

83. Susinātājgrāvju dibena platums ir 0,4 m, maksimālais garums 1500 m, bet galvenos parametrus izvēlas atkarībā no nosusināmās platības reljefa, situā­cijas un augsnes apstākļiem, izmantojot šī būvnormatīva 8.pielikuma 3.tabulu. Susinātājgrāvju vidējo dziļumu kūdrājos nosaka, novērtējot kūdras slāņa nosēšanos.

84. Ar virszemes noteces regulēšanu sekmē nosusināmās platības virszemes ūdeņu ātrāku novadīšanu regulējošajā un norobežojošajā tīklā, ūdens­notekā, novadgrāvī vai ūdenstilpē un infiltrāciju augsnes pamatslānī, novērš ūdens uzkrāšanās iespēju nosusināmās platības ieplakās un citos reljefa pazemi­nājumos un mazina augsnes sablīvēšanos.

85. Planējot platības, ierīkojot virszemes noteces vagas, aizberot noslēgtas nelielas ieplakas, bedres, grāvjus, vecupes un nolīdzinot ežmalas un kraujiņas, nodrošina, lai pēc grunts pārvietošanas un grunts sēšanās tiktu saglabāts projektētais drenu dziļums.

86. Ierīkojot noteces vagas, novērtē zemes apstrādāšanas iespējas un izbūvētās drenu sistēmas, vagu nogāzes veido ar slīpumu 1:10 vai lēzenāk, garenslīpumu, kas nav mazāks par 0,1 %, un dziļumu, kas nav lielāks par 0,4 m. Noteces vagu trases nedrīkst sakrist ar drenu kolektoru trasēm.

87. Zemaramkārtas dziļirdināšana piemērota smagās glejotās māla un smilšmāla augsnēs, kuru filtrācijas koeficients ir mazāks par 0,2 m/d, pauguraina reljefa minerālgrunts ieplakās un augsnēs ar ortšteina horizontu.

88. Dziļirdināšanu var veikt pēc drenu iebūves un laikā, kad augsnei ir optimāla mitruma pakāpe:

88.1. dziļirdinātāja darba virziens ir statenisks susinātājdrenu virzienam, savstarpējais atstatums starp spraugām māla un smaga smilšmāla augsnēs un augsnēs ar ortšteina horizontu ir 0,8 m, pārējās augsnēs – 1,6 m;

88.2. irdināšanas dziļums ir vismaz par 0,2–0,3 m mazāks par iebūvēto drenu dziļumu.

89. Lai nosusināmās platībās veģetācijas periodā augsnes aktīvajā slānī veidotu kultūraugiem optimālo gaisa un mitruma režīmu, nosusināšanas sistēmas var piemērot gruntsūdens līmeņa regulēšanai un ierīkot divpusējās darbības meliorācijas sistēmas.

90. Divpusējās darbības meliorācijas sistēmas projektē:

90.1. līdzenās platībās, kurās zemes virsas slīpums ir mazāks par 0,5 ‰;

90.2. smilts, mālsmilts un zemo purvu kūdras augsnēs, kuru filtrācijas koeficients ir lielāks par 0,5 m/d;

90.3. ja mazūdens periodā ir iespējams nodrošināt ūdens resursus, kuru apjoms ir vismaz 0,5 l/s x ha.

91. Atkarībā no apūdeņošanai izmantojamiem ūdens resursiem, augsnes caurlaidības un audzējamām kultūrām ar divpusējās darbības meliorācijas sistēmām zemaugsnes mitrināšanu var veikt:

91.1. uzturot nosacīti pastāvīgu gruntsūdens līmeni visā veģetācijas periodā;

91.2. ar ciklisku ūdens uzstādināšanu un novadīšanu, uzturot paaugstinātu gruntsūdens līmeni periodiski 3–6 reizes veģetācijas periodā.

92. Optimālo gruntsūdens līmeni (m), kādu, uzstādinot nosusinātā platībā, nodrošina veģetācijas periodā, var noteikt, izmantojot šī būvnormatīva 8.pieli­kuma 4.tabulā norādītos datus.

93. Ja gruntsūdens līmenis tiek regulēts cikliski, ūdens līmeni paceļ līdz 0,3–0,4 m no zemes virsas un uztur nemainīgu 3–4 dienas.

94. Ja novadgrāvī vasaras pusgadā ir pietiekami liels caurplūdums, tad, novadgrāvī ierīkojot ūdens līmeņa uzstādināšanas būves, var uzstādināt ūdens līmeni un pastāvīgi visā veģetācijas periodā vai cikliski ūdeni ievadīt regulējošajā tīklā. Ūdens no regulējošā tīkla caur drenu sadurām vai perforāciju un susinātājgrāvju gultnēm spiediena ietekmē izplūst augsnē un paceļ gruntsūdens līmeni optimālajā dziļumā.

95. Vasaras pusgada 30 dienu minimālais caurplūdums ar 75 % pārsnieg­šanas varbūtību Q (l/s) novadgrāvī ir lielāks par kultūraugu ūdens patēriņu un iztvaikošanu no augsnes, ko raksturo apūdeņošanas vidējais diennakts hidro­modulis qm (l/s x ha) (10.pielikuma 1.tabula):

F – mitrināmā platība, ha.

96. Ja novadgrāvī vasaras pusgadā nav pietiekamas pieteces gruntsūdens līmeņa pacelšanai, nepieciešamo ūdeni speciāli pievada no ūdens avota – ūdensteces vai ūdenstilpes. Ūdens pievadīšanai projektē pašteces cauruļvadu vai spiedvadu.

97. Lai gruntsūdens līmeņa regulēšanai izmantotu nosusināšanas sistēmas regulējošo tīklu:

97.1. vismaz par vienu gradāciju palielina drenu cauruļu diametru;

97.2. par 30–40 % samazina susinātājdrenu un susinātājgrāvju savstarpē­jos atstatumus;

97.3. līdz 150 m samazina susinātājdrenu garumu;

97.4. drenas caurules perimetru visā garumā nosedz ar filtrējošu segma­teriālu;

97.5. novadgrāvjos, susinātājgrāvjos vai drenu akās ierīko ūdens līmeņa regulēšanas būves;

97.6. gultņu nostiprinājumiem lieto materiālus, kas pieļauj ilgstošu appludinājumu;

97.7. gruntsūdens līmeņu novērošanai ierīko novērošanas aciņas (urbumus).

98. Lauksaimniecības kultūraugu (galvenokārt dārzeņu, kultivēto zālāju un intensīvo augļu un ogulāju) attīstībai veģetācijas periodā nepieciešamā augsnes mitruma un barības vielu režīma optimizēšanai projektē apūdeņošanas sistēmas.

99. Laikā, kad kultūraugi veģetācijas periodā cieš no mitruma deficīta, to attīstībai nepieciešamo ūdeni (ar izšķīdinātām barības vielām vai bez tām) var nodrošināt ar speciālām iekārtām vai mašīnām, izsmidzinot mākslīgo lietu (laistīšana) vai ar nelielu intensitāti padodot ūdeni pa neliela diametra cauruļvadu tīklu caur speciālām ūdens izlaidēm – pilinātājiem – tieši augu sakņu zonā (pilienveida apūdeņošana).

100. Apūdeņošanas sistēmas nepieciešamo apūdeņošanas režīmu – apūde­ņošanas devas un termiņus – nosaka vidēji sausam veģetācijas periodam, kurā klimatiskā ūdens patēriņa deficīts aprēķināts ar 75 % pārsniegšanas varbūtību:

100.1. apūdeņošanas norma ir atkarīga no iztvaikošanas un transpirācijas intensitātes, nokrišņu daudzuma, mitruma krājuma augsnē veģetācijas perioda sākumā, augsnes īpašībām, agrotehnikas un kultūrauga īpatnībām;

100.2. apūdeņojuma termiņi un devas ir atkarīgas no mitruma deficīta veģetācijas periodā, laistāmo kultūraugu bioloģiskajām īpatnībām un augsnes aktīvā slāņa mitrumietilpības;

100.3. lauksaimniecības kultūru vidējās apūdeņošanas normas dažādos Latvijas agroklimatiskajos rajonos (10.pielikuma 1.kartogramma) apkopotas šī būvnormatīva 10.pielikuma 1.tabulā, bet konkrētā projektā tās nosaka ar augsnes aktīvā slāņa ūdens bilances vienādojumu.

101. Par apūdeņošanas sistēmas ūdens avotu var izmantot ar ūdens resursiem pietiekoši nodrošinātas ūdensteces, ūdenstilpes vai pazemes ūdens resursus, ievērojot šādus nosacījumus:

101.1. kultūraugu laistīšanai bez ierobežojumiem var izmantot ūdeni, kura mineralizācijas pakāpe nepārsniedz 1,5 mg/l, ūdens aktīvās reakcijas skaitlis pH ir lielāks par 5,5 un temperatūra pārsniedz 10 °C;

101.2. ūdens piemērotību kultūraugu apūdeņošanai nosaka arī nātrija un kalcija katjonu attiecība miligramekvivalentos, tai jābūt mazākai par 1;

101.3. pilienveida apūdeņošanas sistēmas sastāvā projektē speciālus filtrus mehānisko sīko piemaisījumu un hidrobiantu (piemēram, aļģu) atdalīšanai no ieņemtā ūdens, kā arī, ja nepieciešams, īpašas ierīces dzelzs hidroksīda, karbonātu un citu sāļu samazināšanai ūdenī.

102. Ūdens ieņēmējbūves tips ir atkarīgs no ūdens ieguves avota, izvēlētā apūdeņošanas paņēmiena un tehnikas. Sūkņu stacija nodrošina ūdens padevi ar nepieciešamo spiedienu atbilstoši visu vienlaikus strādājošo laistīšanas ierīču vai pilinātāju ūdens patēriņam, ieskaitot zudumus pievadtīklā. Sūkņu attīstītais mak­simālais spiediens nedrīkst pārsniegt spiedvadu caurulēm pieļaujamo spiedienu.

103. Laistīšanas sistēmas ūdens patēriņu Q_s (l/s) nosaka, izmantojot šādu formulu:

F – sistēmas platība (ha);

q_m – apūdeņošanas diennakts vidējais hidromodulis (l/s x ha). Tā vērtības nosaka saskaņā ar šī būvnormatīva 10.pielikumu;

t – sistēmas darbināšanas laiks (h);

k – iekārtas izmantošanas laika koeficients.

104. Laistīšanas sistēmas atkarībā no lietojamo sūkņu staciju, spiedvadu un laistīšanas iekārtu veida projektē stacionāras, pusstacionāras vai pārvietojamas:

104.1. pārvietojamās sistēmās visi elementi (ieskaitot sūkņu staciju) ir pārvietojami;

104.2. pusstacionārās sistēmās kāds no sistēmas pamatelementiem var būt izvietots arī stacionāri;

104.3. stacionārās sistēmās visi sistēmas elementi ir izvietoti stacionāri.

105. Atkarībā no laistīšanas iekārtai nepieciešamā darba spiediena, ražīguma, strūklas tāluma un izsmidzināšanas veida izvēlas laistīšanas sistēmas pievadtīkla materiālu un izvietojumu.

106. Stacionāru laistīšanas sistēmu ūdens pievadtīklu projektē atbilstoši hidrauliskajam aprēķinam kā spiedvadu ar nepieciešamo armatūru (hidrantiem, aizbīdņiem, ūdens izlaidēm, vienvirziena vārstiem, drošības ventiļiem, ūdens mērītājiem un citu armatūru), ievērojot šādus nosacījumus:

106.1. uz visiem spiedvada atzarojumiem ir aizbīdņi;

106.2. spiedvadu lūzumu punktos vertikālajā plaknē, kur iespējama gaisa uzkrāšanās caurulē, paredz gaisa izlaides vārstus;

106.3. spiedvada iztukšošanai spiedvada zemākajās vietās projektē ūdens izlaides, un tā garenslīpums izlaides virzienā ir lielāks par 0,1 %;

106.4. ja spiedvada pagrieziena leņķis horizontālā vai vertikālā plaknē, kā arī cauruļvadu galos pārsniedz 10°, projektē betona balstus;

106.5. ja aprēķinātais spiediens hidrauliskā trieciena gadījumā pārsniedz attiecīgajam cauruļvadam pieļaujamo spiedienu, uzstāda prettrieciena vārstus;

106.6. laistīšanas ierīču pievienošanas hidranta augstumu nodrošina atbilstošu pievienojamās ierīces prasībām, bet, ja nelieto hidrauliski izbīdāmos hidrantus, ne mazāku par 0,5 m virs zemes virsas.

107. Projektējot laistīšanas sistēmu izvietojumu, nodrošina nepieciešamo drošības joslu gar elektrolīnijām. Laistīšanas iekārtas ūdens strūklas pilieni, ņemot vērā iespējamo vēja radīto novirzi, nedrīkst krist tuvāk par 10 metriem no 20 kV elektrolīnijas malējā vada horizontālās projekcijas uz zemes un ne tuvāk par 20 m no augstāka sprieguma elektrolīnijas.

108. Projektējot pilienveida apūdeņošanas sistēmas, diennaktī pievadāmo aprēķina ūdens daudzumu W (m³/d) nosaka, izmantojot šādu formulu:

q_m – apūdeņošanas diennakts vidējais hidromodulis (l/s x ha) saskaņā ar šī būvnor­matīva 10.pielikuma 1.tabulu;

F – apūdeņošanas sistēmas platība (ha);

P – daļa no apūdeņošanas sistēmas platības, kurā izvietota augu sakņu zona un kuru nosaka kā augu virszemes daļu projekcijas laukumu uz zemes virsas (%). Ja augu virszemes daļas pilnīgi iekļaujas visā platībā, tad P = 100 %. Intensīvos augļu dārzos (pundurābeles, plūmes, ķirši u.c.) P ir robežās no 30 % līdz 60 %.

109. Pilienveida apūdeņošanas sistēmas ūdens patēriņš Q_s (l /s) ir atkarīgs no sistēmas platības, pilinātāju izvietojuma, skaita un caurplūduma, kas nodrošinātu vismaz 25 % augu sakņu zonas platības samitrināšanu.

110. Pilienveida apūdeņošanas sistēmās maģistrālos, sadalošos un apūde­ņošanas spiedvadus projektē no polimēru materiāla caurulēm. Aiz sistēmas filtra uz cauruļvada nav pieļaujama korozijai pakļautu metāla veidgabalu un armatū­ras lietošana. Cauruļu savienošanai lietojami plastmasas kompresijas veidgabali, metināmi plastmasas veidgabali (polietilēna caurulēm) vai līmējami veidgabali (polivinilhlorīda caurulēm).

111. Pilienveida apūdeņošanas spiedvadu tīkla izvietojumu nosaka atka­rībā no platības topogrāfiskajiem apstākļiem, apūdeņojamo kultūru izvietojuma, apūdeņošanas apakšsistēmu skaita, nepieciešamā darba spiediena un caurplū­duma. Sistēmas parametrus nosaka ar cauruļvadu hidraulisko aprēķinu.

112. Pilienveida apūdeņošanas pusstacionārās sistēmās maģistrālos spied­vadus, bet stacionārās sistēmās arī sadalošos spiedvadus iebūvē zemē, nodrošinot cauruļvadu iztukšošanu un atgaisošanu. Cauruļvadu iebūves minimālais dziļums no zemes virsas līdz caurules virsai nav mazāks par 0,8 m. Pilinātāju caurules izvieto stādījumu rindās virs zemes, bet mulčētajās platībās – arī zem mulčas.

113. Meža zemju nosusināšanas sistēmas nodrošina tehniski un mežsaim­nieciski pamatotu, atkarībā no meža augšanas apstākļu un meža tipa diferencētu nosusināšanas pakāpi, ar kuru nosusināšanas efekts līdz ar attālināšanos no susinātājgrāvja nesamazinās vairāk kā par vienu bonitāti un kas nodrošina meža infrastruktūras (tai skaitā nepieciešamā meža autoceļu tīkla) izveidošanu.

114. Meža ceļu trases un ceļa klātnes veidošanu projektē vienlaikus ar regulējošā nosusināšanas tīkla projektēšanu.

115. Meža zemju mitruma regulēšanu nodrošina regulējošais tīkls – susinātājgrāvji, noteces vadziņas un ceļa grāvji. Dziļas kūdras un avotainās vietās vai noslēgtās ieplakās pirms pastāvīgā regulējošā tīkla ierīkošanas ieteicams rakt pagaidu nosusināšanas grāvjus – pioniergrāvjus.

116. Susinātājgrāvju trases projektē, izvērtējot:

116.1. meža augšanas apstākļu un meža tipus;

116.2. meža ierīcības elementus (kvartālstigas, īpašu cirsmu virzienus, kokmateriālu izvešanas iespējas un citus aspektus);

116.3. reljefu;

116.4. augsnes un hidroģeoloģiskos apstākļus;

116.5. esošo hidrogrāfisko tīklu;

116.6. esošo un projektējamo ceļu tīklu.

117. Susinātājgrāvjus meža kvartālu robežās projektē līdz kvartālu stigām un ievada gar stigas augstāko malu virzītajā novadgrāvī vai ceļa grāvī:

117.1. lai neaizkavētu virszemes noteci, grāvja atbērtni veido susinātāj­grāvja zemākajā pusē un pietuvina ceļam vai kvartāla stigas braucamajai joslai;

117.2. virszemes ūdens noteci novada caur grāvja atbērtni pa caurulēm vai fašīnām.

118. Meža izcirtumos un mazcaurlaidīgās augsnēs ātrākai atkušņa un nokrišņu ūdeņu novadīšanai pa reljefa zemākajām vietām uz susinātājgrāvjiem projektē noteces vadziņas.

119. Susinātājgrāvju savstarpējos atstatumus (m) nosaka diferencēti atka­rībā no meža augšanas apstākļu un meža tipa, augsnes un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem tā, lai vienas bonitātes robežās nodrošinātu līdzīgu nosusināšanas pakāpi saskaņā ar šī būvnormatīva 11.pielikuma 1.tabulu.

120. Susinātājgrāvju vidējo dziļumu (m) nosaka atkarībā no augsnes apstākļiem saskaņā ar šī būvnormatīva 11.pielikuma 2.tabulu.

121. Susinātājgrāvju dziļums kūdrājā pēc kūdras nosēšanās nav mazāks par 1 m.

122. Susinātājgrāvju dibena platums ir 0,4 m, bet nogāzes slīpuma koeficientu nosaka saskaņā ar šī būvnormatīva 11.pielikuma 3.tabulu.

123. Susinātājgrāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰.

124. Susinātājgrāvjus novadgrāvim pievieno aptuveni 60–90° leņķī, un savienojumu veido ar līkni, kuras rādiusu pieņem aptuveni 5 m.

125. Noteces vadziņu vidējo dziļumu projektē 0,4 m.

126. Ceļa grāvju parametrus projektē analogi susinātājgrāvju paramet­riem. Ja nepieciešams nodrošināt grunti ceļa klātnes veidošanai, ceļa grāvja platumu vai dziļumu var palielināt.

127. Kontūrgrāvjus projektē gar nosusināmās platības kontūru ar paramet­riem, kas analogi susinātājgrāvju parametriem, bet kūdrājos, kur kūdras dziļums ir mazāks par 2 m, kontūrgrāvja dibenu iedziļina minerālgrunts pamatnē.

128. Mazbaseina novadgrāvju (kuru sateces baseins mazāks par 0,5 km²) gultnes dibena platumu projektē 0,4 m, nogāžu slīpuma koeficients ir m = 1,5. Lielākiem novadgrāvjiem un ūdensnotekām šķērsgriezumu nosaka ar hidraulis­kajiem aprēķiniem (atbilstoši šī būvnormatīva 23.punktam).

129. Lai nodrošinātu novadgrāvju un ūdensnoteku gultņu stabilitāti, pēc iespējas garākā posmā projektē izlīdzinātus dibena garenslīpumus un pārbauda aprēķina caurplūduma straumes ātrumu. Meža zemēs gultņu aprēķina straumes ātrumi pieļaujami lielāki nekā līdzīgās gultnēs lauksaimniecības zemēs:

129.1. pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi meža zemju nenostipri­nātās gultnēs ar hidraulisko rādiusu, kas mazāks par 0,5 m, norādīti šī būvnormatīva 11.pielikuma 4.tabulā;

129.2. pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi nostiprinātās gultnēs norādīti šī būvnormatīva 7.pielikuma 2.tabulā;

129.3. novadgrāvju un ūdensnoteku līkņu vietās pieļaujamos maksimālos straumes ātrumus samazina par 20 %.

130. Novadgrāvju un ūdensnoteku trašu pagriezienus veido ar līkni, kuras minimālos rādiusus atkarībā no hidrauliskā rādiusa var pieņemt atbilstoši šī būvnormatīva 11.pielikuma 5.tabulai.

131. Novadgrāvju un ūdensnoteku gultņu noturību pārbauda, aprēķinot straumes ātrumu pie pavasara palu maksimālā caurplūduma ar 5 % pārsnieg­šanas varbūtību.

132. Kūdras atradņu nosusināšanas sistēmas projektē, lai nodrošinātu piemērotus apstākļus kūdras atradnes virsējā uzirdinātā slāņa žāvēšanai, kā arī lauku sagatavošanas, kūdras ieguves un transportēšanas mehānismu darbam nepieciešamo gruntsūdens līmeni – nosusināšanas normu.

133. Atkarībā no kūdras iegulas tipa un ieguves veida vidējo nosusinā­šanas normu pieņem:

133.1. augstā tipa purvos (pēc slāņu ieguves metodes) – 0,8–1,0 m;

133.2. zemā tipa un pārejas tipa purvos – 0,6–0,8 m.

134. Kūdras atradnes nosusināšanu nodrošina regulējošais tīkls – kartu grāvji, kā arī susinātājgrāvji, ceļa grāvji un drenāža.

135. Regulējošo tīklu projektē, izvērtējot:

135.1. purva virsmas un minerālgrunts pamatnes reljefa raksturu;

135.2. atradnes konfigurāciju un pastāvošo hidrogrāfisko tīklu;

135.3. purva hidroģeoloģiskos apstākļus;

135.4. kūdras ieguves tehnoloģisko shēmu.

136. Kartu grāvjus kūdras iegulas nosusināšanai augstā tipa un pārejas tipa purvos projektē ar vidējo atstatumu starp kartu grāvju asīm 20 m, vidējo dziļumu pēc purva nosēšanās 1,7–1,8 m, dibena platumu 0,3–0,4 m un nogāzes slīpuma koeficientu 0,25.

137. Kartu grāvjus kūdras iegulas nosusināšanai zemā tipa purvos projektē ar vidējo atstatumu starp kartu grāvju asīm 40 m, vidējo dziļumu pēc purva nosēšanās 1,4–1,6 m, dibena platumu 0,3–0,4 m un nogāzes slīpuma koeficientu 0,25–0,5.

138. Kartu grāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,3 ‰.

139. Kartu grāvju garums ir atkarīgs no kūdras ieguves un transportēšanas tehnoloģijas. Frēzkūdras laukos optimālais kartu grāvju garums ir 500 m.

140. Kūdras bērtņu un ceļu joslu nosusināšanai ieteicams projektēt drenāžu ar vidējo iebūves dziļumu 1,8 m, vidējo atstatumu starp susinātājdrenām augstā tipa un pārejas tipa purvos 10–12 m, bet zemā tipa purvos 20–24 m.

141. Kartu grāvju un kontūrgrāvju ūdeņu uztveršanai un novadīšanai līdz novadgrāvim projektē savācējgrāvjus ar vidējo dziļumu pēc kūdras nosēšanās 2,3–2,5 m, dibena platumu 0,4–1,0 m, nogāzes slīpuma koeficientu augstā tipa un pārejas tipu purvos 0,5–0,75, bet zemā tipa purvos 0,75–1,0:

141.1. savācējgrāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰;

141.2. savācējgrāvju lejasdaļā suspendēto kūdras daļiņu uztveršanai veido nosēdbaseinu ar minimālo padziļinājumu 0,7 m zem grāvja dibena, garumu 50 m un virsas platumu 15–20 m.

142. Kartu grāvju caurtekām lieto plastmasas caurules, māla drenu caurules (uz koka paklāja) ar cauruļu nosacīto diametru 100–150 mm vai koka kastītes, kuru izmērs ir 100 x 150 mm. Caurtekas augšgalā ievieto stiepļu sietu ar maksimālo acu izmēru 30 x 30 mm.

143. Novadgrāvjus, ūdensnotekas un norobežojošo tīklu projektē analogi noteikumiem par to projektēšanu meža zemju nosusināšanai (atbilstoši šī būvnormatīva 127., 128., 129., 130. un 131.punktam).

144. Dziļos augstā tipa purvos kartu grāvjus, drenu iebūves tranšejas, savācējgrāvjus, kontūrgrāvjus un novadgrāvjus ieteicams ierīkot vairākos rakšanas paņēmienos, rokot iepriekšējās nosusināšanas pioniertranšejas.

145. Apdzīvotu vietu, lauksaimniecības un meža zemju un citu teritoriju ūdensteču palienēs, jūras vai ūdenstilpju krastos aizsardzībai pret applūšanu vai pārmitrināšanu projektē inženieraizsardzības un polderu sistēmas.

146. Teritoriju applūšanas vai pārmitrināšanās cēloņi, raksturs un ilgums, teritorijas izmantošanas mērķi un ekonomiskā efektivitāte nosaka projektējamos inženieraizsardzības pasākumus – ūdensteces regulēšanu, teritorijas kolmatāžu, nosusināšanu vai poldera ierīkošanu:

146.1. ar ūdensteces regulēšanu – gultnes iztaisnošanu un padziļināšanu – iespējams regulēt palienes applūdumu, izgulsnējušos sanešu daudzumu un paāt­rināt ūdens novadīšanu no palienes pēcplūdu periodā (atbilstoši šī būvnormatīva 3.2.apakšnodaļai);

146.2. ja ar ūdensteces regulēšanu nav iespējams nodrošināt nepiecieša­mos teritorijas izmantošanas apstākļus vai nav lietderīgi to veikt no vides aizsardzības viedokļa, projektē teritorijas norobežošanu ar aizsargdambjiem, filtrācijas un virszemes ūdeņu uztveršanu, novadīšanu vai detālu nosusināšanu;

146.3. ja šādu teritoriju nosusināšanai un pietekošo ūdeņu novadīšanai pastāvīgi vai atsevišķos periodos nepieciešama ūdens mehāniska pacelšana, projektē polderi.

147. Ar ūdensteces vai ūdenstilpes iedambēšanu palieni vai piegulošo teritoriju iespējams aizsargāt no applūšanas pilnīgi (neapplūstoši aizsargdambji) vai arī aizsargāt no applūšanas vasaras–rudens plūdu laikā, pieļaujot teritorijas applūšanu pavasara palu laikā (applūstoši aizsargdambji).

148. Aizsargdambju augstumu virs aplēses ūdens līmeņa aprēķina, novēr­tējot vēja radīto uzplūduma augstumu, viļņu uzrites augstumu uz aizsargdambja nogāzes un aizsargdambja augstuma rezervi:

148.1. nepārplūstoša aizsargdambja aplēses ūdens līmeni nosaka pēc ūdens līmeņa ūdenstecē pie pavasara palu maksimālā caurplūduma ar 1 % pārsniegšanas varbūtību, aizsargdambja augstuma rezervi pieņem 0,5 m;

148.2. pārplūstoša aizsargdambja aplēses ūdens līmeni nosaka atkarībā no aizsargājamās teritorijas izmantošanas mērķa, aizsargdambja augstuma rezervi pieņem 0,3 m (izņemot šī būvnormatīva 152.punktā minētos gadījumus).

149. Iedambētās ūdensteces gultnes caurvades spēju aprēķina ar hidrauli­kas nevienmērīgas plūsmas formulām un nosaka sašaurināto aktīvo šķērsgriezu­mu, izmainītos ūdens līmeņus un straumes ātrumus iedambētajā posmā, kā arī lejpus un augšpus iedambētā posma.

150. Aizsargdambja minimālais atstatums no ūdensteces gultnes krasta līnijas stabilās minerālgruntīs ir vismaz 5 m, nestabilās minerālgruntīs un kūdrā – vismaz 10 m, bet ne mazāks par divkāršu aizsargdambja augstumu.

151. Aizsargdambja šķērsgriezumu projektē trapecveidā ar dažādu slīpumu nogāzēm un virsas platumu vismaz 3 m. Ja pa aizsargdambi paredzēts arī ceļš, aizsargdambja virsas platumu nosaka atbilstoši ceļa kategorijai:

151.1. līdz 3 m augstu aizsargdambju nogāžu vidējo slīpumu pieņem, izmantojot šī būvnormatīva 12.pielikuma tabulu;

151.2. par 3 m augstāku vai pastāvīgi ar ūdeni apskalotu aizsargdambju šķērsgriezuma izvēlei veic aizsargdambja noturības un filtrācijas aprēķinus;

151.3. aizsargdambju slapjās nogāzes noturību pārbauda uz pieļaujamiem straumes ātrumiem (atbilstoši šī būvnormatīva 28.punktam);

151.4. aizsargdambju sauso nogāzi aizsargā no nokrišņu iedarbības, nostiprinot ar zāļu sējumu vai velēnojumu.

152. Applūstošu aizsargdambju piemērotās vietās ierīko speciālus regula­torus vai speciāli nostiprinātus pazeminātus aizsargdambja posmus, caur kuriem palu sākuma fāzē aizsargājamajā platībā ievadīt ūdeni un palu beigu fāzē to izvadīt.

153. Lai pazeminātu ūdenskrātuvei piegulošajās platībās mākslīgi paaug­stināto gruntsūdens līmeni un aizsargātu tās no pārmitrināšanas, projektē krasta drenāžu, uztvērējgrāvjus vai teritorijas sistemātisko drenāžu.

154. Krasta drenāžu veido gar ūdenskrātuves malu kā atsevišķu drenu vai vairākas drenas ar filtrējoša materiāla apbērumu virs drenas.

155. Drenu iebūves dziļumu un diametru atkarībā no grunts filtrācijas īpašībām nosaka ar filtrācijas ūdeņu pieplūdes intensitātes aprēķinu:

155.1. drenu caurules minimālais diametrs ir 100 mm;

155.2. drenu cauruļu maksimālo iebūves dziļumu nosaka atkarībā no cauruļu materiāla.

156. Drenu vada pagriezienos un ne retāk kā ik pēc 50 m taisnos posmos iebūvē skatakas.

157. Piemērotos hidroģeoloģiskos apstākļos var piemērot arī vertikālo drenāžu, gar ūdenskrātuves krastu ierīkojot urbumu vai aku rindu, no kurām pietekošo ūdeni atsūknē.

158. Gar ūdenskrātuves krastu var ierīkot uztvērējgrāvi filtrācijas ūdeņu un virszemes noteces ūdeņu savākšanai un novadīšanai (atbilstoši šī būvnormatīva 49., 50., 51., 52., 53., 54. un 55.punktam).

159. Ūdenskrātuvei piegulošo platību mazcaurlaidīgas gruntis var nosusi­nāt ar sistemātisko drenāžu, krasta tuvumā samazinot projektētos drenu atsta­tumus vai palielinot drenu diametru (atbilstoši šī būvnormatīva 63.punktam).

160. Ar krasta drenāžu, uztvērējgrāvjiem vai drenu sistēmu savāktos ūdeņus ievada ūdenskrātuves lejas bjefā vai pārsūknē ūdenskrātuvē.

161. Ja palienei vai ūdenskrātuvei piegulošām platībām uzplūst ūdeņi no relatīvi augstākām platībām, tos var novadīt ar apvadkanālu ārpus aizsargā­jamām platībām un ievadīt ūdenskrātuves lejas bjefā vai citā ūdensnotekā.

162. Poldera nosusināšanas sistēmā ietilpst aizsargdambji, apvadkanāli, krājbaseins, norobežojošais un regulējošais tīkls, sūkņu stacija un regulatori. Poldera sistēma var aptvert visas šajā punktā minētās būves vai arī tikai dažas no tām, bet, lai to uzskatītu par polderi, tā sastāvā ir jābūt aizsargdambim un sūkņu stacijai.

163. Atkarībā no aizsargājamām platībām polderus iedala šādās grupās:

163.1. piejūras polderi – aizsargā piejūras teritorijas no jūras uzplūdiem;

163.2. palieņu polderi – aizsargā ūdensteču palienes vai ūdenstilpēm piegulošās teritorijas no pavasara palu vai vasaras–rudens plūdu ūdeņiem;

163.3. zemieņu polderi – aizsargā ūdenskrātuvēm piegulošās teritorijas no ūdenskrātuvēs uzstādināto ūdens līmeņu iedarbes. Šeit pieskaitāmas arī inženier­aizsardzības sistēmas, kā arī palu neapdraudētas teritorijas, kuru nosusināšanas sistēmu ūdeņus novada ar sūknēšanu.

164. Atkarībā no hidroloģiskā režīma polderus iedala šādās grupās:

164.1. ziemas (nepārplūstošie) polderi, kuru platības pilnīgi norobežo ar aizsargdambjiem no pavasara palu aplēses ūdens līmeņiem. Par aplēses ūdens līmeni pieņem maksimālo pavasara palu ūdens līmeni ar 1 % pārsniegšanas varbūtību ūdenstecē vai ūdenstilpē, vai ilggadīgā periodā novēroto augstāko jūras uzplūdu ūdens līmeni;

164.2. vasaras (pārplūstošie) polderi, kuru platības norobežo ar aizsarg­dambjiem no vasaras–rudens plūdu aplēses ūdens līmeņiem. Par aplēses ūdens līmeni pieņem maksimālo vasaras–rudens plūdu ūdens līmeni ar 5 % pārsnieg­šanas varbūtību, ja poldera platības izmanto vasarāju, dārzeņu, tehnisko vai lopbarības kultūraugu audzēšanai, un ar 10 % pārsniegšanas varbūtību, ja platī­bas izmanto pļavām un ganībām. Pavasara palos tiek pieļauta platību applūšana.

165. Ziemas poldera sūkņu stacijas pārsūknējamo ūdens daudzumu nosaka, analizējot pavasara palu ūdens bilanci ar 10 % pārsniegšanas varbūtību, izvērtējot pieteces intensitāti, apjomu, iespējas ūdenim akumulēties poldera baseina augsnē, gultnēs un reljefa ieplakās un pieļaujot poldera nosusināšanas sistēmas ierobežotas darbības (nepietiekamas nosusināšanas) periodu 7–10 die­nas aramzemes platībās un 10–14 dienas pļavu un ganību platībās.

166. Vasaras poldera sūkņu stacijas pārsūknējamo ūdens daudzumu nosaka palu krišanās fāzes ilgums ūdensnotekā vai vasaras–rudens plūdu notece ar 10 % pārsniegšanas varbūtību no poldera platības. Sūkņu stacijas ražīguma aprēķinā pieņem nelabvēlīgāko gadījumu. Aprēķinā nav pieļaujama poldera nosusināšanas sistēmas ierobežota darbība.

167. Sūkņu izvēli nosaka aprēķinātais pārsūknēšanas ūdens daudzums un sūkņu maksimālais ģeodēziskais celšanas augstums, ko nosaka kā starpību starp maksimālo aplēses ūdens līmeni ūdenstecē (ūdenstilpē, jūrā) un zemāko ekspluatācijas ūdens līmeni poldera krājbaseinā:

167.1. augstākais ekspluatācijas ūdens līmenis (turpmāk – AEŪL) polderī nodrošina nepieciešamo nosusināšanas normu jebkurā poldera izmantojamās platības punktā. AEŪL ir ūdens līmenis poldera krājbaseinā pie sūkņu stacijas brīdī, kad sāk sūknēšanu (ieslēdzas sūkņi);

167.2. zemākais ekspluatācijas ūdens līmenis (turpmāk – ZEŪL) ir ūdens līmenis poldera krājbaseinā pie sūkņu stacijas brīdī, kad pārtrauc sūknēšanu (sūkņi izslēdzas).

168. Lai neradītu krājbaseina un novadošā tīkla būvju nogāžu nenoturību, sūkņu ražīgums un darbības režīms nodrošina pakāpenisku ūdens līmeņa pazemināšanas intensitāti krājbaseinā un novadošajā tīklā. Ūdens līmeņa pazemināšanas intensitāte nedrīkst būt lielāka par 0,1 m/h.

169. Poldera baseina mazūdens perioda noteces uzkrāšanai un sūkņu stacijas darbības režīma optimizācijai projektē sūkņu stacijas krājbaseinu. Par krājbaseinu var izmantot dabīgas ieplakas, ūdenstilpes, speciāli raktus baseinus vai arī var paplašināt un padziļināt kādu galvenā novadgrāvja gultnes posmu pie sūkņu stacijas.

170. Krājbaseina lietderīgo tilpumu V (m³) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Q – sūkņu stacijas mazākā sūkņa ražīgums (m³/s).

171. Ja grunts apstākļi atļauj, krājbaseina dibena atzīmi projektē vismaz 1,5 m zem ZEŪL, un tas kavē krājbaseina intensīvu aizaugšanu ar ūdens augiem un sekmē sanešu nosēšanos.

172. Krājbaseina nogāzes projektē lēzenākas nekā ūdensnotekai vai novadgrāvim, ar nogāžu vidējo slīpumu vismaz 1:3. Nogāzes virs AEŪL var nostiprināt ar zāļu sējumu vai velēnojumu.

173. Krājbaseina dibena līniju projektē bez garenslīpuma, ar minimālo dibena platumu vismaz 4 m.

174. Novadgrāvju ietekas krājbaseinā ievada virs AEŪL. Krājbaseina un galvenā novadgrāvja savienojumu intervālā starp AEŪL un ZEŪL projektē 20–30 m garā posmā un šo posmu nostiprina.

175. Lai mazinātu gultņu piesērēšanu un deformācijas vasaras polderos appludināšanas laikā, novadgrāvju un susinātājgrāvju trases projektē palu ūdens plūsmas virzienā un aprēķinātos drenu atstatumus samazina vidēji par 10–15 %.

176. Vasaras polderos ierīko palu ūdens ielaides–izlaides vai speciālus ūdens pārplūdes posmus aizsargdambī (atbilstoši šī būvnormatīva 152.punktam). Ūdens pārplūdes posmos aizsargdambja virsas atzīmi projektē par 0,2–0,3 m zemāku, bet aizsargdambja nogāzes – lēzenas (vidēji 1:8–1:20) un nostiprina.

177. Ūdens ielaides–izlaides caurvades spēju Q (m³/s) aprēķina, izman­tojot šādu formulu:

V – polderī ievadāmais ūdens tilpums (m³) (līdz aizsargdambja virsas atzīmei);

t – laiks (sekundēs), kurā notiek ūdens līmeņa celšanās ūdenstecē vai ūdenstilpē no ūdens ielaides sliekšņa atzīmes līdz aizsargdambja virsas atzīmei.

178. Saskaņā ar teritorijas plānošanas prasībām apdzīvotu vietu apbūves teritorijā gruntsūdens līmenim jābūt dziļumā vismaz līdz 2 m, bet stadionu, parku, skvēru un citu apstādījumu teritorijās – dziļumā vismaz līdz 1 m no projektētās zemes virsas atzīmes. Lai nodrošinātu šo prasību, projektē apdzīvotu vietu teritorijas vai zonu norobežošanu no uzplūstošajiem virszemes ūdeņiem, gruntsūdens līmeņa pazemināšanu vai platības kolmatēšanu, kā arī, ja teritorija atrodas ūdensteču palienēs, jūras vai ūdenstilpju krastos, – šī būvnormatīva 6.nodaļā minētos pasākumus.

179. Uzplūstošos virszemes ūdeņus uztver ar kontūrgrāvjiem vai teknēm, kuras projektē gar nosusināmās platības augšējo kontūru un ievada ūdensnotekā, ūdenstilpē vai lietusūdens kanalizācijā. Kontūrgrāvju parametrus pieņem analogi lauksaimniecības zemju nosusināšanas sistēmu norobežojošā tīkla parametriem (atbilstoši šī būvnormatīva 49., 50., 51., 52., 53., 54. un 55.punktam).

180. Lai veicinātu un organizētu virszemes noteci no apbūvētas teritorijas, ceļiem, ielām un laukumiem, platības planē, veidojot vismaz 3–6 ‰ slīpumu virzienā uz ielu un ceļu teknēm un lietusūdeņu uztveršanas akām.

181. Virszemes ūdens noteces uztveršanai no mazstāvu apbūves teritorijām, lauku apdzīvotajām vietām un parkiem un tās novadīšanai līdz kanalizācijas attīrīšanas ietaisēm pieļaujams izmantot lietusūdeņu kanalizācijas grāvjus, ceļa grāvjus vai teknes.

182. Ja mazstāvu apbūves vai lauku apdzīvoto vietu teritorijā ir paaug­stināts gruntsūdens līmenis, tad, ievērojot apbūves noteikumus, pa gruntsgabalu robežām projektē susinātājgrāvjus vai drenāžu, kā arī ēku pamatu vai gredzen­veida drenāžu. Nosusināšanas sistēmu noteci paštecē vai ar sūknēšanu ievada lietusūdeņu kanalizācijas grāvjos, ceļa grāvjos vai teknēs, kā arī ūdensnotekā vai ūdenstilpē.

183. Susinātājgrāvju parametrus nosaka teritorijas reljefa un grunts apstākļi, bet ierobežo ūdensnotekas vai lietusūdens kanalizācijas sistēmas dziļums un grāvju izvietošanas iespējas apbūves teritorijā. Susinātājgrāvju dibena platumu pieņem 0,4 m, nogāžu slīpuma koeficientu no 1 līdz 1,5. Ja nepieciešams samazināt grāvju aizņemto platību, to nogāžu slīpumu var projek­tēt stāvāku un nostiprināt. Susinātājgrāvju dibena minimālais garenslīpums pieļaujams 0,5 ‰.

184. Virszemes ūdens noteces uztveršanai no apbūves teritorijām un tās novadīšanai līdz kanalizācijas attīrīšanas ietaisēm var izmantot lietusūdeņu kanalizācijas teknes, cauruļvadus un to būves.

185. Ja apbūves teritorijā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis, projektē teritorijas vienlaidus drenāžu, ēku pamatu vai gredzenveida drenāžu. Drenu noteci paštecē vai ar sūknēšanu ievada lietusūdeņu kanalizācijas sistēmas akās, kā arī ūdensnotekā vai ūdenstilpē.

186. Teritorijas vienlaidus drenāžas drenu atstatumus nosaka, ievērojot apbūves noteikumus atkarībā no nepieciešamā gruntsūdens līmeņa pazeminā­juma, būvju izvietojuma un iespējamā drenu vada iebūves dziļuma. Susinātāj­drenu cauruļu diametru pieņem vismaz 75 vai 100 mm, bet minimālo garen­slīpumu – vismaz 0,3 ‰.

187. Ja apbūves teritorijas galvenais pārmitrinājuma cēlonis ir spiedien­ūdeņi, kas piesātina mazcaurlaidīgas grunts slāni ēku pamatu augstumā, lieto ēku pamatu drenāžu. Zem ēkas līdz uztverošajai drenai un gar ēkas ārsienām ierīko 0,2–0,3 m biezu grants vai rupjas smilts pamatojumu, bet ēkas sienu tuvumā iebūvē drenu caurules.

188. Atsevišķu ēku vai ēku grupas aizsardzībai pret paaugstinātu grunts­ūdens līmeni lieto gredzenveida drenāžu, kas aizsargājamo objektu apņem no visām pusēm vai tikai no lielākās pieteces puses. Drenu vadu iebūvē gar ēkas ārējo kontūru vismaz 0,3 m zem ēkas pamata pēdas līmeņa un apber ar vismaz 0,3 m biezu grants slāni. Ja gruntsūdens pietece ir sevišķi izteikta, drenas var likt arī zem ēkas pagraba grīdas ar savstarpējo atstatumu aptuveni 4–8 m un vismaz 0,5 m zem pagraba grīdas līmeņa.

189. Ēku pamatu un gredzenveida drenāžai var lietot māla vai plastmasas drenu caurules, kā arī cita materiāla perforētas caurules, kuru minimālais diametrs ir vismaz 100 mm. Drenu vada minimālais garenslīpums ir 0,3 %.

190. Drenu iebūves atstatumus līdz tuvākajām inženierkomunikācijām un būvēm pieņem ne mazākus par normatīvajos aktos noteiktajiem atstatumiem.

191. Nosusināšanas sistēmas gultņu lejasgalā pirms ievadīšanas lietus­ūdens kanalizācijas sistēmā ieteicams ierīkot nosēdbaseinu, bet ieplūdes atverei kanalizācijas akā (kamerā) ierīkot sanešu aizturēšanas restes. Spraugas starp restēm nav lielākas par 40 mm.

192. Ja gruntsūdens līmenis apdzīvotu vietu teritorijā ir par augstu un to nevar pazemināt ar šī būvnormatīva 179., 180., 181., 182., 183., 184., 185., 186., 187., 188., 189., 190. un 191.punktā minētajiem pasākumiem, vai arī citādi tas nav pamatots, var projektēt platības kolmatāžu – paaugstināt teritorijas zemes virsas līmeni ar pievestu grunti vai uzskalot ar hidromehanizācijas paņēmienu. Veicot kolmatāžu, nodrošina virszemes noteces uztveršanu un novadīšanu no kolmatētās platības, lai tā nenoplūstu uz apkārtējām platībām, kā arī nodrošina brīvu ūdens noteces ceļu no apkārtējām platībām.

193. Ūdens resursu izmantošanai, ūdeņu kaitīgās iedarbības novēršanai, kā arī meliorācijas sistēmu darbības nodrošināšanai projektē hidrotehniskās būves, kas veic:

193.1. ūdens noteces un līmeņu regulēšanu (ūdenskrātuves, dīķi, aizsprosti, novadbūves);

193.2. ūdens resursu izmantošanu (hidroelektrostacijas, ūdensdzirnavas, sūkņu stacijas);

193.3. ūdensteču ūdens līmeņu savienošanu (straujtekas, kritņi);

193.4. apkārtējās teritorijas aizsardzību pret applūšanu un pārmitrināšanu (aizsargdambji);

193.5. ūdensteču pārvadīšanu pāri dažādiem šķēršļiem un reljefa pazemi­nājumiem (zemtekas, akvedukti);

193.6. ūdensteču un ūdenstilpju krastu nostiprināšanu un straumes regulēšanu (dambji, būnas, viļņlauži, krasta nostiprinājumi, krastmalas);

193.7. zivju migrācijas nodrošināšanu un aizsardzību (zivju ceļi, zivju aizsardzības ietaises).

194. Projektējot hidrotehniskās būves, lietderīgi apvienot vienā hidromezglā dažādas vispārējās un speciālās (hidrotehniskās) būves un izmantot tās dažādiem mērķiem (zemes meliorācijai, zivsaimniecībai, ūdens apgādei, rekreācijai, hidroenerģētikai u.tml.).

195. Hidrotehnisko būvju projektēšanai lieto aplēses caurplūdumus ar šī būvnormatīva 1.pielikumā noteikto pārsniegšanas varbūtību (%).

196. Ar hidrauliskajiem aprēķiniem nosaka attiecīgo hidrotehnisko būvju caurvades spēju un citus būves parametrus.

197. Ūdens noteces un līmeņu regulēšanas aizsprostu augstumu un novadbūvju caurvades spēju aprēķina pie diviem augšas bjefa ūdens līmeņiem, pieņemot lielāko:

197.1. pie normālā uzstādinājuma līmeņa (turpmāk – NUL) aplēses caurplūduma izvadīšanas laikā, ja novadbūves ailas ir pilnībā atbrīvotas;

197.2. pie augstākā uzstādinājuma līmeņa (turpmāk – AUL) pārbaudes caurplūduma izvadīšanas laikā, ja novadbūves ailas ir pilnībā atbrīvotas.

198. Ar hidrotehnisko aprēķinu pārbauda hidrauliski aprēķināto būves parametru pietiekamību, nosaka būves pretošanās spēju filtrācijas plūsmas spiedienam, pamatnes deformācijas, būves sēšanos un noturību pret nobīdi un apgāšanos.

199. Hidrotehnisko būvju konstrukcijas un pamatnes atbilst nestspējas (pirmais robežstāvoklis) un iespējamo deformāciju un pārvietojumu aprēķinu prasībām normālas ekspluatācijas apstākļos (otrais robežstāvoklis).

200. Hidrotehnisko būvju vispārīgajos aprēķinos lieto šī būvnormatīva 11.pielikumā norādītās slodzes un iedarbes. Hidrotehniskās būves aprēķina slodžu pamatsakārtojumam un īpašam sakārtojumam:

200.1. slodžu pamatsakārtojumā ietilpst pastāvīgās, mainīgās, ilgstošās un īslaicīgās slodzes;

200.2. īpašo slodžu sakārtojumā ietilpst pastāvīgās, mainīgās, ilgstošās un īslaicīgās slodzes un viena no īpašajām slodzēm un iedarbēm;

200.3. aprēķinos slodzes un iedarbes pieņem neizdevīgākajās, bet reāli iespējamās kombinācijās, kuras var iestāties atsevišķi būvdarbu, ekspluatācijas un remonta laikā.

201. Hidrotehnisko būvju, to konstrukciju un pamatņu aprēķinam, izman­tojot šī būvnormatīva 26.formulu, vispārīgajā gadījumā nodrošina apstākļus, kas nepieļauj robežstāvokļu iestāšanos:

γ_lc – slodžu kombināciju koeficients, kas ir:

1,0 – slodžu pamatsakārtojumam normālos ekspluatācijas apstākļos pirmā robežstāvokļa gadījumā, kā arī otrā

  robežstāvokļa gadījumā;

0,95 – slodžu pamatsakārtojumam būvdarbu un remonta laikā pirmā robežstāvokļa gadījumā;

0,90 – slodžu īpašajam sakārtojumam;

F – aprēķina slodzes (spēks, moments, spriegums), deformācijas vai citi parametri, pēc kuriem vērtē robežstāvokli;

R – aprēķina nestspēja vai citi normēti parametri;

γ_c – darba apstākļu koeficients atbilstoši būves, konstrukcijas vai pamatnes tipam, materiālam, aprēķina shēmai, robežstāvokļa veidam un citiem faktoriem konkrētām hidro­tehniskām būvēm, konstrukcijām vai pamatnēm;

γ_n – drošības koeficients, kas raksturo sekas, kuras var rasties, sasniedzot robež­stāvokli, un kas ir:

1,1 – pirmā robežstāvokļa gadījumā;

1,0 – otrā robežstāvokļa gadījumā.

202. Aprēķina slodžu vērtības nosaka, attiecīgās būves, konstrukcijas vai pamatnes normētās slodzes reizinot ar pārslodzes koeficientu γ_f. Pārslodzes koeficientu otrā robežstāvokļa gadījumā pieņem γ_f = 1,0, bet pirmā robež­stāvokļa gadījumā – saskaņā ar šī būvnormatīva 11.pielikuma 1.tabulu.

203. Ar ūdens uzstādināšanas un novadbūvēm (piemēram, aizsprostiem, regulatoriem, pārgāznēm, izlaidēm) iespējams regulēt ūdens noteci un ūdens līmeņus un uzkrāt ūdeni ūdenskrātuvēs vai dīķos.

204. Ūdenskrātuves (dīķus) atkarībā no to izmantošanas mērķa iedala lauksaimniecības, zivsaimniecības, hidroenerģētikas, ūdensapgādes, rekreācijas un kompleksās izmantošanas ūdenskrātuvēs (dīķos).

205. Atkarībā no konstruktīvā izveidojuma var būt ūdensteces vai ezera ūdenskrātuves, rakti dīķi vai jaukta tipa ūdenskrātuves (dīķi).

206. Ūdenskrātuves būvprojektā nosaka:

206.1. ūdenskrātuves NUL, kas ir augstākais pieļaujamais ūdens līmenis ūdenskrātuvē un kuru nodrošina hidromezgls (novadbūve) normālas ekspluatā­cijas apstākļos, un kurš rodas, ūdenskrātuvē pa pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām vai pār pārgāznes slieksni izvadot aplēses caurplūdumu. Pie NUL nosaka ūdenskrātuves virsmas laukumu, kopējo tilpumu un citus ūdenskrātuvi rakstu­rojošos lielumus;

206.2. ūdenskrātuves AUL, kas īslaicīgi pieļaujams ūdenskrātuvē palu laikā un kurš rodas, ūdenskrātuvē pa pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām izvadot pārbaudes caurplūdumu;

206.3. ūdenskrātuves zemāko uzstādinājuma līmeni (turpmāk – ZUL), kas ir zemākais ūdens līmenis ūdenskrātuvē un līdz kuram hidromezgla (novad­būves) normālas ekspluatācijas apstākļos pieļaujama ūdenskrātuves līmeņa pazemināšana (NUL pazemināšana);

206.4. ūdenskrātuves lietderīgo tilpumu, kas ir tā kopējā tilpuma daļa starp NUL un ZUL, kuru izmanto noteces regulēšanai, lai nodrošinātu nepiecie­šamo ūdens patēriņu un regulēto caurplūdumu lejas bjefā.

207. Ierīkojot ūdenskrātuvi, izveidojas pastāvīga un īslaicīga applūduma, pārmitrinājuma un seklūdens zona:

207.1. pastāvīga applūduma zona veidojas ūdenskrātuvē no gultnes līdz NUL, un tajā nav iespējama lauksaimniecības kultūraugu un koku attīstība un cita saimnieciskā darbība, izņemot zivsaimniecību un rekreāciju;

207.2. īslaicīga applūduma zona veidojas palu laikā starp NUL un AUL, un tajā ir iespējama zālāju un atsevišķu koku sugu attīstība;

207.3. pārmitrinājuma zona veidojas ūdenskrātuvei piegulošajā teritorijā, kurā ūdens uzstādināšanas rezultātā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis. Pārmit­rinājuma iespaidu prognozē atkarībā no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem, bet tas var būt aptuveni 1,5–2 m virs NUL;

207.4. par seklūdens zonu uzskata ūdenskrātuves teritoriju, kurā ūdens dziļums pie NUL ir mazāks par 0,5 m.

208. Ar hidroloģiskiem un ūdenssaimnieciskiem aprēķiniem noskaidro nepieciešamo ūdenskrātuves lietderīgo tilpumu, kurš, novērtējot iespējamo iztvaikošanu no ūdens virsmas un filtrācijas zudumus, nepieciešamo ūdenstecē saglabājamo caurplūdumu, citas tautsaimniecības un vides aizsardzības prasības, nodrošina nepieciešamo ūdens patēriņu un plānotās izmantošanas iespējas.

209. Galvenais kritērijs, pēc kura novērtē ūdenssaimniecības bilanci, ir ūdenstecē (novadbūves lejas bjefā) saglabājamais caurplūdums. Lai ūdenstecē lejpus ierīkotās ūdenskrātuves mazūdens periodos pēc iespējas saglabātu ūdens­teces dabisko stāvokli, projektā nosaka un ar tehniskiem paņēmieniem nodrošina pastāvīgo ūdensteci – minimālo garantējamo caurplūdumu:

209.1. par minimālo garantējamo caurplūdumu pieņem vasaras 30 dienu perioda vidējo minimālo caurplūdumu ar 95 % nodrošinājumu;

209.2. zivsaimniecībai sevišķi nozīmīgās ūdenstecēs, pamatojoties uz ūdensteces zivsaimnieciskās ekspertīzes atzinumu par darbības ietekmi uz zivju resursiem, reģionālā vides pārvalde, izsniedzot projektēšanas tehniskos noteiku­mus, var noteikt paaugstinātu (līdz vasaras 30 dienu minimālā caurplūduma ar 50 % nodrošinājumu) ekoloģisko caurplūdumu;

209.3. lai nodrošinātu ūdensteces dabisko bioloģisko resursu un ekosis­tēmu saglabāšanu un aizsardzību, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrētā vides eksperta atzinumu par darbības ietekmi uz vides stāvokli, var noteikt ekoloģisko caurplūdumu.

210. Ūdenskrātuves projektā prognozē ūdenskrātuves ietekmi uz grunts­ūdeņu režīmu, krastu noturību un krasta līnijas pārstrādi. Ja nepieciešams, veic aizsardzības pasākumus – planē un nostiprina krastu nogāzes, būvē drenāžas un citas pretfiltrācijas ietaises.

211. Līdz ūdens līmeņa uzstādināšanai sagatavo gultni, kurā:

211.1. nocērt apaugumu (kokus un krūmus), izceļ celmus un izvāc no pastāvīgā applūduma zonas;

211.2. nocērt un izvāc tādu īslaicīgā appludinājuma zonas apaugumu, kurš necieš īslaicīgu applūdumu;

211.3. norok un izved kūdru (ar uzpeldēšanas iespēju) no pastāvīgā applūduma zonas vai pieslogo to ar grunts apbērumu;

211.4. padziļina iespējamās seklūdens zonas;

211.5. aiztamponē urbumus un artēziskās akas.

212. Hidroģeoloģiski izdevīgos apstākļos virszemes noteci un grunts­ūdens pieteci var uzkrāt raktos (daļēja ierakuma–uzbēruma) dīķos.

213. Ja ūdens pieteci raktam dīķim nodrošina gruntsūdens vai virszemes ūdeņu pietece dīķa ūdens bilancē ir nenozīmīga, dīķa vidējo, augstāko un zemāko ūdens līmeni prognozē atkarībā no dīķa gultnes grunts apstākļiem, dabīgā gruntsūdens līmeņa, plānotā patēriņa un iztvaikošanas no dīķa ūdens virsmas.

214. Rakta dīķa nogāzes projektē analogi nosacījumiem par novadgrāvju un ūdensnoteku nogāžu slīpumu (atbilstoši šī būvnormatīva 36.punktam) vai lēzenākas.

215. Ja dīķi rok ūdenscaurlaidīgā gruntī un dīķa vidējo ūdens līmeni prognozē augstāku par dabīgo gruntsūdens līmeni vai ja filtrācija caur raktā dīķa gultni vai nogāzēm pārsniedz pieļaujamo, veic dīķa gultnes un nogāžu pret­filtrācijas aizsardzību ar mākslīgo kolmatāžu, mālu, kūdru (kuras sadalīšanās pakāpe ir 50 % vai lielāka), plastmasas plēvi un citiem ūdeni mazcaurlaidīgiem materiāliem.

216. Grunts aizsprostus ūdens līmeņa uzstādināšanai projektē nepārplūs­tošus, bet ūdens pieteces novadīšanai un regulēšanai aizsprosta ķermenī ierīko novadbūvi. Betona (dzelzsbetona) aizsprosti vienlaikus kalpo ūdens līmeņa uzstādināšanai un novadīšanai lejas bjefā.

217. Uzbērtu grunts aizsprosta tipu atkarībā no pamatnes grunts īpašībām un ūdensnecaurlaidīgā grunts slāņa dziļuma zem aizsprosta var noteikt atbilstoši šī būvnormatīva 13.pielikuma 2.tabulai.

218. Grunts aizsprosta ierīkošanai var izmantot jebkuru grunti, izņemot grunti, kurā:

218.1. ūdenī šķīstošo hlorīda sāļu piemaisījums ir lielāks par 5 % vai sulfātu–hlorīdu sāļu saturs ir lielāks par 10 % no uzberamās grunts masas;

218.2. nepilnīgi sadalījušās organiskās vielas (piemēram, augu un koku atlieku) veido vairāk par 5 % vai pilnīgi sadalījušos organisko vielu amorfā masa veido vairāk par 8 % no uzberamās grunts masas.

219. Grunts aizsprosta ķermeņa uzbēršanai optimālā grunts ir smilšmāls un mālsmilts. Lietojot mālu, to aizsargā pret caursalšanu ar smilts, mālsmilts vai grants apbēruma kārtu. Smilts aizsprosta ķermeni nodrošina ar pretfiltrācijas konstrukcijām.

220. Grunts aizsprosta uzskalošanai ar hidromehanizācijas paņēmienu piemērotākā ir smilts grunts, bet māla grunts viendabīgu aizsprostu uzskalošanai nav piemērota.

221. Grunts aizsprosta pretfiltrācijai piemērotākā ir mālaina grunts ar filtrācijas koeficientu, kas mazāks par 0,1 m/d, un plasticitātes skaitli, kas lielāks par 0,05. Ekrānam un priekšjoslai var lietot ar minerālgrunti piesegtu kūdru, kuras sadalīšanās pakāpe ir 50 % un lielāka.

222. Aizsprosta virsas atzīmi nosaka, novērtējot vēja radīto uzplūdumu, viļņu uzriti un augstuma rezervi pie diviem ūdens līmeņiem augšas bjefā:

222.1. NUL, kad vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzriti aprēķina pie maksimālā vēja ar 4 % pārsniegšanas varbūtību;

222.2. AUL, kad vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzriti pie maksimālā vēja aprēķina ar 50 % pārsniegšanas varbūtību;

222.3. abos aprēķina gadījumos augstuma rezerve ir 0,5 m.

223. Ja pār aizsprostu paredzēts autoceļš vai dzelzceļš, ceļa klātnes virsas atzīmi virs augstākā ūdens līmeņa augšas bjefā nosaka autoceļu vai dzelzceļu būvniecību reglamentējoši normatīvie akti.

224. Aizsprosta minimālais virsas platums ir 4,5 m. Ja pār aizsprostu paredzēts autoceļš vai dzelzceļš, aizsprosta virsas platumu nosaka autoceļu vai dzelzceļu būvniecību reglamentējoši normatīvie akti.

225. Aizsprosta nogāžu slīpums nodrošina nogāžu noturību, kas atkarīga no aizsprosta ķermeņa un pamatnes grunts mehāniskajām īpašībām, no spēkiem, kas darbojas uz nogāzi, un no aizsprosta augstuma, ko pārbauda ar aizsprosta noturības aprēķinu cilindriskas nobīdes virsmām.

226. Aizsprosta nogāzes ir aizsargātas no viļņu, ledus, ūdens plūsmas, atmosfēras nokrišņu un citu kaitīgo faktoru iedarbības.

227. Aizsprosta ķermeņa un pretfiltrācijas ierīču filtrācijas noturību aprēķina pie lielākā ūdens spiediena (augstākā uzstādinājuma līmeņa). Vispārīgā gadījumā faktiskais vidējais spiediena gradients Jest (m) ir vienāds vai mazāks par šī būvnormatīva 13.pielikuma 3.tabulā norādītajiem aprēķina (ar drošības koeficientu γn ) vidējiem kritiskajiem gradientiem.

228. Lai samazinātu filtrācijas plūsmu caur aizsprosta ķermeni vai pamatni un palielinātu aizsprosta lejas bjefa nogāzes noturību, projektē pretfiltrācijas konstrukcijas no ūdeni mazcaurlaidīga materiāla – aizsprosta ekrānu, priekšjoslu, diafragmu, kodolu vai rievsienu, ievērojot šādus nosacījumus:

228.1. ekrāna minimālais biezums un kodola augšas minimālais platums ir 0,8 m;

228.2. ekrāna virsas atzīme atrodas augstāk par AUL, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzrites augstumu;

228.3. kodola virsas atzīme atrodas augstāk par AUL, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu;

228.4. priekšjoslas minimālais biezums ir 0,5 m.

229. Lai nepieļautu filtrācijas plūsmas izplūdi lejas bjefa nogāzes caursal­šanas zonā, pazeminātu filtrācijas depresijas līknes stāvokli un filtrācijas plūsmu novadītu lejas bjefā bez nogāzes deformācijām, projektē aizsprosta drenāžu:

229.1. ja aizsprosta lejas bjefa nogāze nav pastāvīgi appludināta, var lietot cauruļu drenāžu ar filtrējoša materiāla apbērumu. Drenu caurules minimālais diametrs ir 200 mm;

229.2. ja iespējama nevienmērīga aizsprosta pamatnes sēšanās vai lejas bjefa nogāze ir pastāvīgi appludināta, var lietot akmeņu drenāžas prizmu vai piebērumu. Drenāžas prizmas virsa ir vismaz 0,5 m virs augstākā ūdens līmeņa lejas bjefā.

230. Lai nepieļautu drenāžas kolmatāžu ar smalkajām grunts daļiņām un sufozijas rašanos aizsprosta ķermenī, starp drenāžas prizmu vai piebērumu, kodolu, ekrānu un aizsprosta ķermeni (arī smalkas smilts pamatni) ierīko apgriezto filtru:

230.1. apgrieztā filtra katras kārtas minimālais biezums ir 0,2 m;

230.2. apgrieztā filtra, drenāžas un pārejas atsevišķo kārtu frakciju vidējais izmērs pakāpeniski palielinās filtrācijas plūsmas virzienā un to nevien­dabības koeficients k60, 10 (grunts frakcijas vidējais izmērs, kuras masa kopā ar sīkākām frakcijām ir 60 % no kopējās masas, attiecība pret frakciju, kuras vidējais izmērs ir 10 % no kopējās masas) atkarībā no aizsargājamās grunts materiāla ir mazāks vai vienāds ar:

230.2.1. 15 – smalkai smiltij;

230.2.2. 20 – smiltij un grantij;

230.2.3. 25 – šķembām;

230.2.4. 50 – māla gruntīm.

231. Lai novērstu bīstamu filtrāciju pa aizsprosta ķermeņa un pamatnes kontaktvirsu:

231.1. aizsprosta pamatnē noņem augsnes virskārtu, izvāc koku un krūmu saknes vai to aizņemto augsnes slāni, kā arī norok šī būvnormatīva 218.punktā minētās gruntis. Aizsprosta pamatnē ierīko mazcaurlaidīgas grunts zobu, diafragmu vai rievsienu;

231.2. ja aizsprostu ierīko uz klinšainas pamatnes ar sadēdējušu virskārtu, sadēdējušo virskārtu noņem, aizsprosta pamatnē ierīko mazcaurlaidīgas grunts zobu, diafragmu vai pamatnes cementāciju vai lieto māla injekcijas.

232. Novadbūves – regulatorus, pārgāznes un izlaides – projektē ūdens pieteces (kuru nevar uzkrāt ūdenskrātuvē (dīķī)) novadīšanai lejas bjefā, ūdens līmeņu regulēšanai ūdenskrātuvē un lejas bjefā vai ūdenskrātuves tukšošanai.

233. Palu un plūdu ūdeņu novadīšanai lietderīgi projektēt automātiskas darbības novadbūves – pārgāznes, kurām parasti ir šahtas veids vai plats praktiskais profils.

234. Novadbūvju parametrus nosaka aplēses un pārbaudes caurplūdumu izvadīšanas nosacījumi, kas noteikti šī būvnormatīva 195. un 197.punktā.

235. Novadbūve nodrošina iespēju pazemināt ūdens līmeni augšas bjefā līdz tādam līmenim, kas nepieciešams citu hidromezgla būvju apsekošanai un remontēšanai.

236. Novadbūves konstrukcija nodrošina caurvadāmā ūdens enerģijas dzēšanu, lai nepieļautu aizsprosta izskalošanu.

237. Izvērtējot palu un plūdu ūdens līmeņu celšanās straujumu, ledus, vižņu un peldošas drazas apstākļus un prasības pēc ekoloģiskā caurplūduma novadīšanas, projektā izstrādā novadbūves aizvaru manevrēšanas shēmu.

238. Pirms darba aizvariem augšas bjefa pusē un, ja lejas bjefs var būt appludināts, arī lejas bjefa izplūdes daļā paredz iespēju ievietot avārijas–remonta aizvarus (sprostsijas).

239. Ūdens ņēmējietaisēm un pievadbūvēm nodrošina netraucētu nepie­ciešamā ūdens daudzuma ieņemšanu ūdens avotā un novadīšanu līdz hidromehā­niskajām iekārtām, kā arī iekārtas norobežošanas iespēju apskates, remonta un avārijas gadījumos:

239.1. lai nepieļautu peldošas drazas, ledus un vižņu iekļūšanu hidrome­hāniskajās iekārtās, projektē aizsargrestes, ūdens nostādinātājus un citas aizsarg­ierīces;

239.2. lai nepieļautu zivju un zivju mazuļu nokļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, projektē zivju aizsardzības ietaises (atbilstoši šī būvnormatīva 8.4.1.apakšnodaļai);

239.3. ūdens ņēmējietaisēs ir iespēja ievietot remonta–avārijas aizvarus (sprostsijas);

239.4. ja ūdens pievadcaurules novieto virs zemes, paredz aizsardzību pret deformācijām temperatūras starpības dēļ un nevienmērīgu sēšanos. Ja lieto tērauda un dzelzsbetona caurules, veic to pretkorozijas aizsardzību.

240. Peldošas drazas un gružu aizturēšanai uzstāda restes stateniski ūdens plūsmai 70–80° slīpumā vai vertikāli:

240.1. sūkņu staciju iegremdētiem sūkņiem restes var projektēt pa perimetru (360° vai mazāk);

240.2. restu spraugu platumu sūkņu stacijās saskaņo ar sūkņu darbrata kanāla platumu. Spraugu platumu centrbēdzes sūkņiem projektē 20 mm, bet propelleru sūkņiem – 35 mm;

240.3. lai hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu aizsargrestes mazinātu iespēju hidroagregātos iekļūt zivīm un zivju mazuļiem, atstatums starp aizsargrestu stieņiem nedrīkst būt lielāks par 35 mm;

240.4. ūdens plūsmas ātrums restēs nedrīkst pārsniegt 0,6 m/s.

241. Sūkņu stacijas, hidroelektrostacijas vai ūdensdzirnavu ēkas konstrukciju nosaka uzstādāmās darba iekārtas tips, skaits un ražīgums.

242. Sūkņu iekārtu projektē tā, lai sūkņi darbotos bez kavitācijas un nodrošinātu nepieciešamo ražīgumu, sūknēšanas augstumu un spiedienu visos darba režīmos.

243. Turbīnu agregāti hidroelektrostacijās un ūdensdzirnavās nodrošina bezkavitācijas darbību visos darbības režīmos.

244. Nosusināšanas sūkņu stacijās katram sūknim projektē savu pievadu vai sūcvadu ar sūcvada kāpumu sūkņa virzienā vismaz 0,005.

245. Nosusināšanas sūkņu staciju spiedvadu skaitu projektē vienādu ar sūkņu skaitu. Izlaidei ūdensnotekā nodrošina vienmērīgu ūdens plūsmas savienošanos ar ūdensnoteku:

245.1. spiedvada izplūdes augšējās virsmas atzīme ziemas minimālā ūdens līmeņa laikā ir vismaz 0,2 m zemāk par ledus segas apakšu;

245.2. izplūdi aprīko ar mehāniskas darbības noslēgierīcēm vai sifonu, kas nepieļauj ūdens atpakaļplūsmu laikā, kad sūknis nestrādā;

245.3. sifonvada caurules apakšējā atzīme sifonvada augstākajā punktā ir vismaz 0,2 m augstāk par augstāko aprēķina ūdens līmeni ūdensnotekā, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzrites augstumu;

245.4. ja lieto ūdens izlaides mehāniskas darbības noslēgierīces, paredz iespēju ūdens izplūdes mezglā ievietot remonta–avārijas aizvarus (sprostsijas) un veikt noslēgierīču apskati un remontu.

246. Sūkņu stacijas, kuru darbībai nepieciešamas ūdens resursu lietošanas atļaujas, aprīko ar pārsūknētā ūdens daudzuma uzskaites mēraparatūru.

247. Nosusināšanas sūkņu stacijas darbība ir automatizēta, ar sūkņu ieslēgšanos un izslēgšanos atkarībā no noteiktajiem ūdens līmeņiem krājbaseinā.

248. Ieplūdi hidroelektrostacijas un ūdensdzirnavu turbīnu kamerās noslēdz ar regulējamiem aizvariem, bet turbīnu un aizvaru remonta nodrošinā­šanai turbīnu pievadkanālā un lejas bjefā paredz iespēju ievietot remonta–avārijas aizvarus (sprostsijas).

249. Sūkņu staciju, hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu tehnoloģisko iekārtu, armatūras un cauruļvadu ekspluatācijā ieteicams lietot šādas celšanas ierīces:

249.1. ja kravas masa nepārsniedz 1 tonnu, – nekustīgus viensliedes ceļus ar cēlājiem un gaitas ratiņiem, telferi, ar roku darbināmus siju celtņus;

249.2. ja kravas masa ir 1–5 t, – sijas celtņus;

249.3. ja kravas masa pārsniedz 5 t, – tilta celtņus;

249.4. ja krava jāceļ augstāk par 6 m un jāpārvieto tālāk par 18 m, – tikai elektrificētas celšanas un transporta ierīces.

250. Hidroelektrostacijas, ūdensdzirnavas un citas ūdens ņēmējietaises ūdenstecēs un ūdenstilpēs aprīko ar zivju aizsardzības ietaisēm, bet, ja hidroelektrostacijas un citi aizsprosti tiek ierīkoti uz ūdenstecēm un ūdenstilpēm, kurām ir izteikta zivsaimnieciska nozīme, – zivju migrācijas būves saskaņā ar šī būvnormatīva 8.4.2.apakšnodaļu un 275.7.apakšpunktu.

251. Zivju aizsardzības ietaises ir ūdens ņēmējietaišu sastāvdaļa un, projektējot ņēmējietaises, izvērtē ūdensteces vai ūdenstilpes ihtioloģisko raksturojumu. Ņēmējietaises nedrīkst izvietot izteiktās zivju nārsta, ziemošanas un koncentrācijas vietās.

252. Zivju aizsardzības ietaišu konstrukciju nosaka caurplūdums un straumes ātrumi ūdens avotā un ņēmējietaisē. Ietaises nodrošina zivju un zivju mazuļu aizturēšanu vai izvadīšanu no aizsargājamās zonas, nepieļaujot to traumēšanu un orientēšanās spēju zaudēšanu.

253. Apūdeņošanas un vasaras polderu sūkņu staciju ūdens ņēmējietaises aprīko ar zivju aizturēšanas sietiem, diafragmām vai citām konstrukcijām:

253.1. ja aiz sanešu aizturēšanas restēm uzstāda zivju norobežojošo sietu, tā acu izmēru atkarībā no aizsargājamo zivju mazuļu ķermeņa garuma var pieņemt atbilstoši šī būvnormatīva 13.pielikuma 4.tabulai;

253.2. ja ūdens plūsmas ātrums ūdenstecē ūdens ieņemšanas vietā vismaz trīs reizes pārsniedz ieplūdes ātrumu ņēmējietaises ailās, speciālas zivju aizsardzības ietaises papildus sanešu aizturēšanas restēm var neierīkot.

254. Sūkņu staciju, hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu sanešu aizturē­šanas restu projektējamie restu spraugu platumi norādīti šī būvnormatīva 242.2. un 242.3.apakšpunktā, bet, lai restes mazinātu zivju iekļūšanu hidromehāniska­jās iekārtās, straumes ātrums pirms restēm un nēmējietaišu zivju norobežojošiem sietiem ir mazāks par pusotrkārtīgu zivju mazuļu nonešanas ātrumu (atbilstoši šī būvnormatīva 257.punktam).

255. Prasību par zivju migrācijas būves ierīkošanu pamato ar ūdenstecē esošo zivju sugu izplatību un skaitu, kā arī ar dabīgās atražošanas apstākļiem augšpus uzstādināšanas būves.

256. Zivju migrācijas būves projektē pie aplēses caurplūduma un ūdens līmeņiem ar 5 % pārsniegšanas varbūtību.

257. Raksturīgie straumes ātrumi, kurus ievēro zivju migrācijas būvju un aizsardzības ietaišu elementu izvēlē, norādīti šī būvnormatīva 13.pielikuma 5.tabulā.

258. Zivju migrācijas būves tipu nosaka saskaņā ar zivsaimnieciskās ekspertīzes slēdzienu. Lašveidīgo zivju migrācijas nodrošināšanai no lejas bjefa augšas bjefā lieto galvenokārt kāpņveida zivju ceļus.

259. Zivju migrācijas būvē lejas bjefā ieeja atrodas tādā atstatumā no novadbūves krītjoslas, lai straumes ātrums nepārsniegtu zivju piesaistes ātrumu, bet piesaistes straume no zivju migrācijas būves sniegtos līdz zivju koncentrā­cijas vietai.

260. Zivju ceļošanas trakta minimālais platums ir 1,5 m, bet ūdens minimālais dziļums tajā – 1 m.

261. Zivju migrācijas būves augšas bjefā izejas izmērs un atstatums līdz novadbūves aizvaru, pārgāznes zonai vai ūdens ņēmējietaisei ir tāds, lai strau­mes ātrums izejas zonā nepārsniegtu 0,4 m/s un dziļums būtu lielāks par 2 m.

262. Hidrotehnisko būvju konstrukcijām, kuras pakļautas ūdens un gruntsūdeņu paaugstinātas agresivitātes iedarbei, lieto attiecīgajā vidē korozijas noturīgus vai īpaši pret koroziju aizsargātus būvmateriālus un būvizstrādājumus.

263. Lai hidrotehnisko būvju atsevišķās betona daļas ar dažādu masu sēžoties neizraisītu plaisu rašanos (arī temperatūras starpību dēļ), betona (dzelzsbetona) konstrukcijās veido sēšanās–temperatūras šuves, kuras vēlams apvienot ar darba šuvēm. Zem ūdenscaurlaidīgām šuvēm ierīko apgriezto filtru.

264. Papildus betona un dzelzsbetona konstrukciju projektēšanas normās noteiktajām prasībām hidrotehnisko būvju betona konstrukciju projektēšanā ievēro ārējās iedarbības klases un šādus betona kvalitātes rādītājus un nosacīju­mus:

264.1. betona kvalitātes rādītāji nedrīkst būt zemāki par:

264.1.1. spiedes stiprības klasi B5;

264.1.2. aksiālās stiepes klasi Bt 0,8;

264.1.3. salturības klasi F50;

264.1.4. ūdenscaurlaidības marku W2;

264.2. betona aizsargslāņa biezums nav mazāks par stieņa diametru un par:

264.2.1. 30 mm – darba stiegrām;

264.2.2. 20 mm – šķērsstiegrām, sadalītājstiegrām un konstruktīvo stiegrojumu;

264.2.3. 60 mm – masīvu konstrukciju (kuru biezums ir lielāks par 1 m) visu veidu stiegrām;

264.3. karstvelmēta tērauda darba stiegru minimālais diametrs ir vismaz 10 mm, bet spirālēm un sietiem vai ar kontaktmetināšanu metinātiem karkasiem – ne mazāks par 6 mm;

264.4. betona atklātu, mainīga ūdens līmeņa zonā esošu konstrukciju stiegrojumam pieļaujams lietot sietus no periodiska profila 16 mm stiegrām. Pārējās atklātās konstrukcijās konstruktīva stiegrojuma sietus lietot nedrīkst.

265. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvprojektos prognozē iespējamās vides izmaiņas. Ja negatīva ietekme uz vidi nav novēršama, rīkojas tā, lai minētā ietekme būtu minimāla vai būvprojektā iekļauj kompensācijas pasākumus (tai skaitā biocenozēm nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu).

266. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvprojektos no estētiskā, vēsturiskā, kultūras un ekoloģiskā viedokļa izvērtē raksturīgo agrāro ainavu, to pilnveido un pielāgo dabas aizsardzības un lauksaimnieciskās ražoša­nas prasībām. Saglabā neskartus dažādus iežu atsegumus, alas, izteiksmīgus laukakmeņus, dižkokus, raksturīgas reljefa formas, avotus, izteiktas noarumu kāples un citus raksturīgus dabas elementus.

267. Projektējot lauksaimniecībā izmantojamo zemju meliorācijas sistēmas:

267.1. veido optimāla lieluma (10–30 ha) un konfigurācijas (ar malu attiecību 1:3–1:5) laukus;

267.2. par kontūrelementiem izmanto esošas un jaunveidojamas bioce­nozes (piemēram, kokaudzes, ūdensteces, ūdenstilpes, dabīgas pļavas, neartas nogāzes);

267.3. lokālas gravas un izteiktas reljefa ieplakas atstāj neskartas sīko dzīvnieku un putnu apmetņu vietām;

267.4. saglabā koku pudurus un koku rindas, kuras var būt par vējlauzē­jiem vēja erozijas novēršanai, bet stāvās nogāzēs un kraujās – ūdens erozijas novēršanai;

267.5. gar meža malu ierīkojot kontūrgrāvjus, raugās, lai neskartu gar meža malu (īpaši – egļu audzēm) valdošo vēju virzienā augošus kokus, kas sargā mežu no vējlauzēm;

267.6. likvidē ainavas negatīvos elementus: ēku drupas, mazvērtīgos krūmājus, celmu un akmeņu kaudzes.

268. Projektējot regulējamas vai rekonstruējamas ūdensnotekas trasi, garenslīpumu un šķērsprofilu, ja iespējams attiecīgi nodrošināt nepieciešamos gultnes hidrauliskos apstākļus un to pieļauj grunts īpašības, ievēro šādus nosacījumus:

268.1. variē regulējamos ūdensteces posmus ar dabīgā stāvoklī atstāja­miem posmiem (tai skaitā sliekšņiem ar nostiprinātiem gultnes posmiem zem tiltiem, caurtekām, pamatiežu pacēlumiem);

268.2. saglabā ainaviski izteiktus gultnes posmus;

268.3. pielāgojas gultnes dabīgajai trasei, atturoties no taisnu posmu veidošanas;

268.4. atsevišķos posmos palielina gultnes šķērsgriezumu, lai izdevīgās vietās veidotos sanesumu sēres;

268.5. veido atvarus, bedres, paceres, zivju slēptuves un nārsta vietas;

268.6. variē gultnes dziļākos posmus ar seklākiem, platākos – ar šaurākiem;

268.7. gultnē atstāj lielos akmeņus vai veido akmeņu krāvuma krācītes;

268.8. vecupes pārtīra un savieno ar pamatgultni;

268.9. rekonstruējamās gultnes rok no viena krasta, lai saglabātu otru krastu un nogāzi neskartu;

268.10. ūdenstecēs, kuru gultnē izveidojušās periodiski applūstošas sanesumu strēles, straumes dinamisko asi virza uz rokamā krasta pusi, saglabājot un pastiprinot gultnes sīklīkumainību.

269. Ūdensteču gultnēs izrakto mazauglīgo grunti izlīdzina apkārtējā platībā (izņemot meža zemes) slānī, kas nav biezāks par 0,2 m, un pēc grunts izlīdzināšanas šo izlīdzināšanas joslu pārar ar plēsuma arklu. Posmos, kur izrakto grunti var neizlīdzināt un tā paliek atbērtnē, atbērtnes pamata platumā noņem augsnes virskārtu un saglabā to vēlākai izmantošanai.

270. Augsnes virskārtu noņem liela diametra kolektoru, aizsargdambju un spiedvadu trasēs un hidrotehnisko būvju būvpamatnēs un saglabā to vēlākai izmantošanai.

271. Kūdras atradņu nosusināšanas sistēmu savācējgrāvju lejas daļā, bet lauksaimniecības un meža zemju nosusināšanas sistēmu novadgrāvjos un ūdens­notekās īpaši aizsargājamās teritorijās pirms to ievadīšanas īpaši aizsargājamos ūdeņu objektos, paplašinot un padziļinot gultni, veido nostādinātājbaseinus – destrukcijas dīķus, kas sekmē kūdras smelknes un citu suspendētu vielu izgulsnēšanos.

272. Meža zemju un kūdras atradņu nosusināšanas masīvos piemērotās vietās projektē raktas vai uzstādinātas ūdenstilpes ugunsdzēsības un meža dzīvnieku vajadzībām.

273. Uzstādinot ūdens līmeni ūdenskrātuvē, prognozē iespējamo krastu pārstrādi un noturību un sagatavo ūdenskrātuves gultni – no applūduma zonas izvāc apaugumu, celmus un drazu, kā arī, ja nepieciešams, nostiprina krastus un samazina seklūdens zonu (kur ūdens dziļums pie NUL ir mazāks par 0,5 m).

274. Zemju nosusināšanas un ūdenstilpju ierīkošanas būvprojektos prognozē gruntsūdens režīma izmaiņas un novērtē to iespaidu uz ūdens apgādes akām un urbumiem, kā arī uz avotiem un dīķiem.

275. Lai mazinātu meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju iespējamo negatīvo iespaidu uz zivīm, būvprojektos ievēro šādus nosacījumus:

275.1. grunts rakšanas un zemessūkšanas darbus ūdenstecēs un ūdens­tilpēs veic ārpus zivju nārsta laika;

275.2. atkarībā no ūdenskrātuves ūdenssaimniecības bilances nosacīju­miem un novadbūves konstrukcijas, ja tā ir piemērota zivju migrācijai, vērtīgo zivju nārsta laikā atver novadbūves ailas;

275.3. vērtīgo zivju upēs piemērotās vietās atjauno un veido jaunas zivju nārsta vietas;

275.4. vasaras polderu krājbaseinu dziļums ziemas periodā (neskaitot ledus biezumu) ir lielāks par 1,0 m;

275.5. ūdens ņēmējietaises nedrīkst būvēt izteiktās zivju koncentrācijas, nārsta un ziemošanas vietās;

275.6. ūdens ņēmējietaises un vasaras polderu sūkņu stacijas aprīko ar zivju aizsardzības sietiem vai citām aizsardzības ietaisēm, kas nepieļauj zivju mazuļu nokļūšanu sūkņos;

275.7. ja ūdensteces vai ūdenstilpes zivsaimnieciskā taksācija liecina, ka tajās dzīvo vērtīgas ceļotājas vai daļēji ceļotājas zivis, kuru dabīgā atražošana augšpus uzstādinājuma būves ir lietderīga un nepieciešama un ūdens līmeņu starpības bjefos un straumes ātrumi ir pieņemami šo zivju migrācijai, projektē zivju migrācijas būves (zivju ceļi);

275.8. izvēlas hidroelektrostaciju, sūkņu staciju un citu hidromezgla būvju darbināšanas optimālo režīmu, kurš nodrošina:

275.8.1. hidromehānisko iekārtu darbību diennakts gaišajā laikā;

275.8.2. noteiktā caurplūduma (minimālā garantējama vai ekoloģiskā) novadīšanu lejas bjefā;

275.8.3. lēnu, izlīdzinātu vai mazmainīgu ūdens līmeņu maiņu augšas un lejas bjefos.

1.kartogramma

Pavasara palu maksimālā caurplūduma straujuma koeficients k₁
(%)

2.kartogramma

Pavasara palu noteces slānis p = 1 %
(mm)

1.kartogramma

Minimālās noteces ģeomorfoloģiskie rajoni

2.kartogramma

Vasaras pusgada minimālās noteces formēšanāsklimatisko apstākļu parametrs (g)

3.kartogramma

Ziemas pusgada minimālās noteces formēšanās klimatisko apstākļu parametrs (g)

1.tabula

Parametri a₁, a₂, a₃, a₄, b atkarībā no minimālā caurplūduma pārsniegšanas varbūtības (%)

Piezīmes.

1. Sateces baseiniem, kuru platība ir lielāka par 5000 km², izmanto ilggadīgo hidrometrisko novērojumu datus, bet sateces baseiniem, kuru platība ir mazāka par 20 km², hidroloģisko režīmu papildus novērtē ar vismaz 3–4 caurplūdumu mērījumiem dabā.

2. Papildu informācijai, kuru iespējams iegūt no pielikumos dotajām kartogrammām, izmanto visus zināmos datus par konkrētā sateces baseina apstākļiem. Īpaši tas attiecas uz piekāpļu zonas R₄ izdalīšanu, ko droši var izdarīt, tikai ievērojot vietējos hidroģeoloģiskos apstākļus.

1.tabula

Pieļaujamais maksimālais straumes ātrums v₀ (m/s) nenostiprinātās gultnēs

2.tabula

Pieļaujamais maksimālais straumes ātrums v₀ (m/s) nostiprinātās gultnēs

1.kartogramma

Drenu noteces moduļi (l/s x ha) aramzemēs un ganībās

2.kartogramma

Diennakts maksimālo nokrišņu intensitāte (l/s x ha)

1.tabula

Virszemes noteces moduļi (l/s x ha) aramzemē

Piezīme. Zemes virsas vidējo slīpumu nosaka kā aritmētisko vidējo no sateces baseina šķērs­slīpumiem un garenslīpumiem.

2.tabula

Susinātājdrenu un kolektoru minimālais garenslīpums (%)

3.tabula

Susinātājgrāvju galvenie parametri

4.tabula

Optimālais gruntsūdens līmenis (m)

1.kartogramma

Ūdenīguma koeficients

1.tabula

Vietējo apstākļu kompleksais koeficients K_v

Piezīmes.

1. ( ) – skaitļi iekavās attiecas uz dienvidu ekspozīcijas nogāzēm (D, DR, DA).

2. x – drenāžu neprojektē (dabīgi sausas).

3. xx – ieteicams lietot vietumējo (izlases) drenāžu.

4. Nr.1 – lietojami zemaramkārtas filtri.

5. Nr.2 – veicama ieplaku atvēršana, ierīkojami virszemes ūdeņu uztvērēji kopā ar zemaramkārtas filtriem.

6. Nr.3 – papildu drenām lietojami kontūrgrāvji vai atsevišķi novadgrāvju posmi.

7. Nr.4 – palielināms drenu diametrs, lietojamas filtru kolonnas.

2.tabula

Augsnes ķīmisko īpašību koeficients K_k

3.tabula

Normatīvā drenu atstatuma E_n' vērtības purvos ar vāji filtrējošu pamatni

4.tabula

Normatīvā drenu atstatuma E_n' vērtības purvos ar labi filtrējošu minerālo pamatni

5.tabula

Purva hidroģeoloģisko apstākļu koeficienta K_h' vērtības

6.tabula

Purva hidroloģisko apstākļu koeficienta K_a' vērtības

7.tabula

Dzelzs savienojumu satura koeficienta K_k' vērtības

8.tabula

Nosusināšanas sistēmas elementu izvietojums atkarībā no susinātājdrenu atstatuma E_p

9.tabula

Projektējamās nosusināšanas vidējās normas (m)

10.tabula

Drenu vidējais iebūves dziļums (m)

1.kartogramma

Latvijas agroklimatiskie rajoni

1.tabula

Lauksaimniecības kultūraugu apūdeņošanas sistēmu diennakts vidējie hidromoduļi (l/s x ha) un apūdeņošanas vidējās normas (m³/ha) (ar laistīšanas paņēmienu)

Piezīme. Mazākā apūdeņošanas vidējā norma pieņemama apūdeņošanai smagās augsnēs, lielākā – vieglas smilts un mālsmilts augsnēs, bet zemo purvu kūdras augsnēs kultivētajiem zālājiem apūdeņošanas vidējā norma samazināma par 15 %.

1.tabula

Susinātājgrāvju savstarpējie atstatumi (m)

Piezīme. Mazākos atstatumus projektē vietās, kurās iespējama spiedienūdeņu pietece, ir stipri glejotas gruntis ar izteiktu rūsas (ortšteina) horizontu. Lielākos atstatumus projektē ūdeni caur­laidīgās gruntīs ar labu zemes virsas slīpumu (lielāks par 2 ‰) un augstāku mežaudžu bonitāti.

2.tabula

Susinātājgrāvju vidējais dziļums (m)

3.tabula

Susinātājgrāvju nogāzes slīpuma koeficients

4.tabula

Pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi meža zemju nenostiprinātās gultnēs (m/s)

5.tabula

Novadgrāvju un ūdensnoteku trašu pagriezienu līknes liekuma rādiuss (m)

Piezīme. Stāvākas nogāzes pieņem saistīgas pamatnes gruntīs.

1. Pastāvīgās un mainīgās (ilgstošās un īslaicīgās) slodzes un iedarbes:

1.1. būves un konstrukcijas masa;

1.2. stacionāri novietoto tehnoloģisko iekārtu masa (piemēram, aizvari, turbīnas, sūkņi);

1.3. ūdens spiediens uz būves virsmu un pamatni, filtrācijas plūsmas un hidrostatiskais spiediens pie normāla uzstādinājuma līmeņa augšas bjefā un normālas pretfiltrācijas ietaišu un drenāžas darbības;

1.4. grunts masa un tās sāniskais spiediens, ārējo slodžu un temperatūras izmaiņu izsaukto pamatnes un konstrukciju deformāciju radītais spiediens;

1.5. nogulsnējušos sanešu spiediens;

1.6. konstrukciju iepriekšējās spriegošanas slodzes;

1.7. ar ūdeni piesātinātas grunts nepabeigtas konsolidācijas poru pārspie­diens pie normāla uzstādinājuma līmeņa augšas bjefā un normālas pretfiltrācijas ietaišu un drenāžas darbības;

1.8. būvdarbu izpildes un būves ekspluatācijas laikā radītās gaisa tempera­tūras svārstību iedarbes, kuras aprēķina gadam ar vidējām mēneša vidējo gaisa temperatūru svārstībām;

1.9. transporta un kravu pārvietošanas līdzekļu slodzes un ar citas būves ekspluatāciju saistītās slodzes;

1.10. viļņu spiediens, kuru nosaka pie ilggadējā vidējā vēja ātruma;

1.11. ledus spiediens, kuru nosaka pie ledus ilggadējā vidējā biezuma;

1.12. sniega un vēja slodzes;

1.13. celšanas un citu mehānismu slodzes;

1.14. hidrauliskā trieciena radītais spiediens būves normālas ekspluatā­cijas apstākļos;

1.15. dinamiskās slodzes, kas rodas, izvadot caurplūdumu pie normālā uzstādinājuma līmeņa augšas bjefā.

2. Īpašās slodzes un iedarbība, kas slodžu īpašajā sakārtojumā aizvieto attiecīgās pastāvīgās, mainīgās un atsevišķas īslaicīgās slodzes un iedarbes:

2.1. ūdens spiediens uz būves virsmu un pamatni, filtrācijas plūsmas un hidrostatiskais spiediens un ar ūdeni piesātinātas grunts nepabeigtas konsolidā­cijas poru pārspiediens pie augstākā uzstādinājuma līmeņa augšas bjefā un normālas pretfiltrācijas ietaišu un drenāžas darbības vai pie normālā uzstādinā­juma līmeņa augšas bjefā un traucētas pretfiltrācijas ietaišu un drenāžas darbības (šī pielikuma 1.3. un 1.7.apakšpunktā minēto slodžu vietā);

2.2. būvdarbu izpildes un būves ekspluatācijas laikā radīto gaisa tempe­ratūras svārstību iedarbība, kuru aprēķina gadam ar lielākajām mēneša vidējo gaisa temperatūru svārstībām (šī pielikuma 1.8.apakšpunktā minētās slodzes vietā);

2.3. ledus spiediens, kuru nosaka pie ledus ilggadējā lielākā biezuma vai ledus sastrēgumu pārrāvuma ūdeņu izvadīšanas laikā (šī pielikuma 1.11.apakš­punktā minētās slodzes vietā);

2.4. viļņu spiediens, kuru nosaka pie ilggadējā lielākā vēja ātruma (šī pielikuma 1.10.apakšpunktā minētās slodzes vietā);

2.5. hidrauliskā trieciena radītais spiediens, pārtraucot slodzi (šī pielikuma 1.14.apakšpunktā minētās slodzes vietā);

2.6. dinamiskās slodzes, kas rodas, izvadot caurplūdumu pie augstākā uzstādinājuma līmeņa augšas bjefā (šī pielikuma 1.15.apakšpunktā minētās slodzes vietā);

2.7. sprādziena radītās dinamiskās slodzes.

1.tabula

Pārslodzes koeficienta γ_f vērtības pirmā robežstāvokļa aprēķina gadījumā

2.tabula

Uzbērtu grunts aizsprostu tipi

3.tabula

Noturības aprēķina (ar drošības koeficientu γ_n) vidējie kritiskie gradienti

4.tabula

Zivju norobežojošo sietu acu izmērs (mm)

5.tabula

Raksturīgie straumes ātrumi (m/s)

Piezīmes.

1. Piesaistes ātrums – optimālais straumes ātrums, kurš piesaista zivis uz pārvietošanos.

2. Nonešanas ātrums – straumes ātrums, kuru pārsniedzot, zivis tiek nonestas pa straumi.

3. Lēciena ātrums – straumes maksimālais ātrums, kuru zivis spēj pārvarēt uz īsu brīdi.