Darbības ar dokumentu

Tiesību akts: spēkā esošs

Starptautiskais līgums precizēts ar Saeimas Ārlietu komisijas 04.10.2023. lēmumu.

ROMAS STARPTAUTISKĀS KRIMINĀLTIESAS STATŪTI

PREAMBULA

Šo Statūtu Dalībvalstis,

apzinoties, ka visas tautas ir saistītas ar kopējām saitēm, to kultūras savijušās kopīgā mantojumā, un norūpējušās, ka šī trauslā mozaīka var tikt izjaukta jebkuru mirkli,

apzinoties, ka šī gadsimta laikā miljoniem bērnu, sieviešu un vīriešu ir kļuvuši par neiedomājamas nežēlastības upuriem, kas dziļi satricina cilvēces sirdsapziņu,

atzīstot, ka šādi nopietni noziegumi apdraud mieru, drošību un labklājību pasaulē,

apstiprinot, ka visnopietnākie noziegumi, par kuriem kopumā ir nobažījusies starptautiskā sabiedrība, nedrīkst palikt nesodīti, un, ka to efektīva izskatīšana, ir jānodrošina kā valsts līmenī, tā arī stiprinot starptautisko sadarbību,

apņēmušies izbeigt šo noziegumu izdarītāju nesodāmību, tādējādi dodot ieguldījumu noziegumu novēršanā,

atgādinot, ka tas ir katras valsts pienākums piemērot savas valsts kriminālo jurisdikciju attiecībā uz tiem, kas ir atbildīgi par starptautiskajiem noziegumiem,

vēlreiz apliecinot ANO Statūtu mērķus un principus, it īpaši to, ka visām valstīm ir jāatturas no draudu vai spēka pielietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību, vai arī jebkurām citām darbībām, kas nav savienojamas ar ANO mērķiem,

šajā sakarā uzsverot, ka neviens Statūtu pants nedrīkst tikt uztverts kā pilnvarojošs jebkuru Dalībvalsti iejaukties bruņotā konfliktā vai citas valsts iekšējās lietās,

apņemoties to paveikt un tagadējo un nākamo paaudžu vārdā dibināt neatkarīgu, pastāvīgu Starptautisko Krimināltiesu, kas saistīta ar ANO sistēmu, ar jurisdikciju attiecībā uz visnopietnākajiem noziegumiem, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā,

uzsverot, ka pamatojoties uz šiem Statūtiem dibinātai Starptautiskajai Krimināltiesai jābūt komplementārai valstu kriminālajai jurisdikcijai,

apņemoties nodrošināt starptautiskā taisnīguma ilgstošu cieņu un realizēšanu,

ir vienojušās par sekojošo:

1. sadaļa. TIESAS DIBINĀŠANA

1.pants
Tiesa

Starptautiskā Krimināltiesa (turpmāk tekstā "Tiesa") līdz ar šo ir nodibināta. Tā ir pastāvīga institūcija, un tā ir tiesīga realizēt savu jurisdikciju pār personām vissmagāko starptautiska mēroga noziegumu gadījumos, kā norādīts šajos Statūtos un ir komplementāra nacionālajai kriminālajai jurisdikcijai. Tiesas jurisdikciju un darbību nosaka šo Statūtu noteikumi.

2.pants
Tiesas attiecības ar ANO

Tiesas un ANO savstarpējās attiecības balstās uz līgumu, kuru apstiprina šo Statūtu Dalībvalstu Asambleja un pēc tam noslēdz Tiesas Prezidents tās vārdā.

3.pants
Tiesas atrašanās vieta

1. Par Tiesas atrašanās vietu tiek noteikta Hāga, Nīderlande ("mītnes Valsts").

2. Tiesa noslēdz galvenās pārvaldes līgumu ar mītnes Valsti, kuru apstiprina Dalībvalstu Asambleja, un pēc tam to noslēdz Tiesas Prezidents tās vārdā.

3. Tiesa ir tiesīga rezidēt jebkurā citā vietā, kad vien tā uzskata par nepieciešamu saskaņā ar Statūtiem.

4.pants
Juridiskais statuss un Tiesas pilnvaras

1. Tiesa ir starptautiska juridiska persona. Tai arī piemīt tāda tiesībspēja un rīcībspēja, kāda nepieciešama tās funkciju pildīšanai un mērķu realizēšanai.

2. Tiesa ir tiesīga pildīt savas funkcijas un pilnvaras, kā noteikts Statūtos, jebkuras Dalībvalsts teritorijā un, noslēdzot speciālu līgumu, arī jebkuras citas Valsts teritorijā.

2. sadaļa. JURISDIKCIJA, PIEKRITĪBA, PIEMĒROJAMIE TIESĪBU AKTI

5.pants
Tiesas jurisdikcijā esošie noziegumi

1. Tiesas jurisdikcijā ir tikai vissmagākie noziegumi, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā. Saskaņā ar šiem Statūtiem Tiesas jurisdikcijā ir sekojoši noziegumi:

a) genocīds;

b) noziegumi pret cilvēci;

c) kara noziegumi;

d) agresija.

2. Agresija ir Tiesas jurisdikcijā kopš brīža, kad, saskaņā ar 121. un 123.pantu, ir pieņemta šā nozieguma definīcija un nosacījumi, saskaņā ar kuriem, Tiesa realizē tās jurisdikciju pār šo noziegumu. Šādiem noteikumiem jābūt saskaņā ar attiecīgajiem ANO Statūtu noteikumiem.

6.pants
Genocīds

Šo Statūtu mērķiem "genocīds" nozīmē jebkuru darbību, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu, tādas kā:

(a) šādas grupas locekļu nogalināšana;

(b) nopietnu miesas bojājumu vai garīgas traumas radīšana šādas grupas locekļiem;

(d) tādu līdzekļu izmantošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;

(e) bērnu pārvietošana piespiedu kārtā no vienas grupas uz citu.

7.pants
Noziegumi pret cilvēci

1. Statūtos ar terminu "noziegums pret cilvēci" tiek apzīmētas jebkuras sekojošas darbības, ja tās tiek veiktas kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma, apzinoties šā uzbrukuma būtību, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem:

(a) slepkavība;

(b) iznīcināšana;

(d) deportācija vai iedzīvotāju piespiedu pārvietošana;

(e) ieslodzīšana vai citi fiziskās brīvības ierobežošanas veidi, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatnoteikumus;

(f) spīdzināšana;

(g) izvarošana, seksuāla paverdzināšana, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita līdzīga smaguma pakāpes seksuāla vardarbība;

(h) jebkuras identificējamas grupas vai kolektīva vajāšana, pamatojoties uz politisko, rasu, nacionālo, etnisko, kultūras, reliģijas vai dzimuma piederību, kā definēts 3.punktā, vai tamlīdzīgiem iemesliem, kas starptautiskajās tiesībās ir vispāratzīti kā nepieļaujami saistībā ar jebkuru darbību, kas norādīta šajā punktā, vai jebkuru noziegumu, kas atrodas Tiesas jurisdikcijā;

(i) personu piespiedu pazušana;

(j) aparteīds;

(k) cita tamlīdzīga nehumāna rīcība nolūkā radīt lielas ciešanas vai nopietnu miesas traumu, kā arī traumu fiziskajai vai garīgajai veselībai.

2. 1.punkta mērķiem:

(a) "uzbrukums vērsts pret civiliedzīvotājiem" nozīmē uzvedības veidu, kas ietver sevī vairākkārtēju darbību veikšanu, kas minētas 1.punktā, pret civiliedzīvotājiem, saskaņā ar vai sekmējot Valsts vai organizācijas politiku izdarīt šādu uzbrukumu;

(b) "iznīcināšana" ietver apzinātu tādu dzīves apstākļu radīšanu, inter alia, liedzot pieeju pārtikai un medikamentiem nolūkā iznīcināt daļu iedzīvotāju;

(c) "paverdzināšana" nozīmē daļēju vai pilnīgu varas, kas saistīta ar īpašuma tiesībām, realizēšanu pār personu un ietver tādas varas realizēšanu, tirgojot personas, it īpaši sievietes un bērnus;

(d) "deportācija jeb iedzīvotāju piespiedu pārvietošana" nozīmē personu piespiedu pārvietošanu, kas saistīta ar padzīšanu vai citām piespiedu darbībām, no likumīgi apdzīvotas teritorijas, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

(e) "spīdzināšana" nozīmē neciešamu fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu apzinātu radīšanu personai, kas atrodas apsūdzētā aizbildniecībā vai kontrolē; paredzot, ka spīdzināšana neietver sāpes vai ciešanas, kuras rodas vienīgi likumīgu sankciju rezultātā un kuras nav atdalāmas no šīm sankcijām vai rodas nejauši;

(f) "piespiedu grūtniecība" nozīmē prettiesisku brīvības ierobežošanu sievietei, kas atrodas piespiedu grūtniecības stāvoklī, ar mērķi ietekmēt kādas iedzīvotāju grupas etnisko sastāvu vai izdarot citus nežēlīgus starptautisko tiesību pārkāpumus. Šī definīcija nekādā veidā nav interpretējama kā tāda, kas ietekmē nacionālos tiesību aktus attiecībā uz grūtniecību;

(g) "vajāšana" nozīmē apzinātu un nesaudzīgu pamattiesību atņemšanu pretrunā starptautiskajām tiesībām, kas pamatojas uz kādas grupas vai kolektīva identitāti;

(h) "aparteīds" nozīmē necilvēcīgas darbības, kas pielīdzināmas 1.punktā uzskaitītajām, ko sistemātiskas apspiešanas un valdīšanas institucionalizēta režīma ietvaros veic vienas rases grupa pret citas rases grupu vai grupām nolūkā saglabāt esošo režīmu;

(i) "personu piespiedu pazušana" nozīmē personu apcietināšanu, turēšanu ieslodzījumā vai nolaupīšanu, ko veic Valsts vai politiska organizācija vai tas tiek veikts ar šo organizāciju pilnvarojumu, atbalstu vai piekrišanu, kam seko atteikšanās atzīt brīvības ierobežošanu vai sniegt informāciju par šo personu likteni vai atrašanās vietu nolūkā ilgāku laika periodu atstāt tos bez likuma aizsardzības.

3. Šo Statūtu mērķiem termins "dzimums" ir attiecināms uz diviem dzimumiem, vīriešu un sieviešu, kas sastopami sabiedrībā. Termins "dzimums" neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto.

8.pants
Kara noziegumi

1. Tiesas jurisdikcijā ir kara noziegumi, it īpaši tādi, kas izdarīti kāda plāna vai politikas, vai arī plaša mēroga šāda veida noziegumu ietvaros.

2. Šo Statūtu mērķiem "kara noziegumi" ir:

(a) nopietni 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvenciju pārkāpumi, proti, jebkuras tālāk nosauktās darbības pret personām vai īpašumu, ko aizsargā attiecīgās Ženēvas Konvencijas noteikumi:

(i) tīša slepkavība,

(ii) spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās, ieskaitot bioloģiskos eksperimentus,

(iii) tīši radītas lielas ciešanas, vai nopietnas fiziskas traumas vai traumas veselībai,

(iv) plaša mēroga īpašuma postīšana un piesavināšanās, kuru neattaisno militāra nepieciešamība un kura tiek veikta nelikumīgi un nepamatoti,

(v) kara gūstekņu vai citu aizsargājamu personu piespiedu dienēšana ienaidnieka armijā,

(vi) tīša kara gūstekņa vai citas aizsargājamas personas tiesību uz taisnīgu un kvalificētu tiesvedību atņemšana,

(vii) nelikumīga deportācija vai pārvietošana, vai nelikumīga brīvības ierobežošana,

(viii) ķīlnieku sagrābšana;

(b) citi nopietni tiesību normu un paražu pārkāpumi, ko pielieto starptautisku bruņotu konfliktu gadījumos starptautisko tiesību noteiktajos ietvaros, proti, jebkuras tālāk uzskaitītās darbības :

(i) apzināti vērsti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem kā tādiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā,

(ii) apzināti uzbrukumi pret civiliem objektiem, tas ir, pret objektiem, kas nav militāri mērķi,

(iii) apzināti uzbrukumi pret personālu, iekārtām, materiāliem, karaspēka vienībām vai transporta līdzekļiem, kas saskaņā ar ANO Statūtiem piedalās humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijās, kamēr viņi ir pilnvaroti aizsargāt civiliedzīvotājus vai civilos objektus starptautisko tiesību par bruņotiem konfliktiem ietvaros,

(iv) apzināti uzsākti uzbrukumi, zinot, ka šādi uzbrukumi izraisīs nejaušus dzīvības zaudējumus vai ievainojumus civiliedzīvotājiem, vai civilo objektu bojājumus, vai arī plašus, ilgstošus un smagus postījumus apkārtējai videi, kas būtu nepārprotami pārmērīgi attiecībā uz konkrētu un tiešu sagaidāmo vispārēju militāro ieguvumu,

(v) uzbrukums pilsētām, ciematiem, patvērumiem vai ēkām, kuras nav aizsargātas un kuras nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem,

(vi) karavīra, kurš ir nolicis savus ieročus vai kuram vairs nav aizstāvēšanās līdzekļu, vai kurš ir brīvprātīgi padevies, nogalināšana vai ievainošana,

(vii) neatbilstoša pamiera karoga, ienaidnieka vai ANO karoga vai militāro zīmotņu un formas tērpa, kā arī Ženēvas Konvenciju atšķirības emblēmu izmantošana, kā rezultātā ir iestājusies nāve vai ir nodarīti nopietni ievainojumi,

(viii) okupētājas valsts veikta tās civiliedzīvotāju daļas tieša vai netieša pārvietošana uz teritoriju, kuru tā ir okupējusi, vai daļēja vai pilnīga okupētās teritorijas iedzīvotāju deportācija vai pārvietošana okupētās teritorijas ietvaros vai ārpus tās,

(ix) apzināti uzbrukumi ēkām, kas tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, kā arī vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur uzturas slimie un ievainotie, pieņemot, ka tie nav militārie mērķi,

(x) personu, kuras atrodas pretējās puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav attaisnojami ar iesaistītās personas terapeitisku ārstēšanu, stomatoloģisku ārstēšanu vai ārstēšanu slimnīcas apstākļos, ne arī veikta tās interesēs, un kas izraisījusi šādas personas vai personu nāvi vai arī nopietni apdraud to veselību,

(xi) ienaidnieka nācijai vai armijai piederīgo personu nodevīga nogalināšana vai ievainošana,

(xii) paziņošana par neapžēlošanu,

(xiii) ienaidnieka īpašuma iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šāda iznīcināšana vai sagrābšana nav noteikti nepieciešama kara darbības vajadzībām,

(xiv) paziņošana par ienaidnieka puses pilsoņu tiesību un prasību atcelšanu, apturēšanu vai nepieļaujamību tiesā,

(xv) ienaidnieka puses pārstāvju piespiešana piedalīties pret savu valsti vērstās kara darbībās, pat ja viņi pirms karadarbības uzsākšanas atradās karojošās puses dienestā,

(xvi) pilsētas vai vietas izlaupīšana, pat tad, ja tā ieņemta uzbrukumā,

(xvii) indes vai saindētu ieroču izmantošana,

(xviii) smacējošu, indīgu vai citu gāzu un visu līdzīgu šķidrumu, materiālu un ierīču izmantošana,

(xix) tādu ložu izmantošana, kas cilvēka ķermenī viegli izplešas vai saplok, tādas kā lodes ar cietu apvalku, kas pilnīgi nenosedz serdeni vai ir ar iegriezumiem,

(xx) ieroču, lādiņu un materiālu, un karadarbības metožu izmantošana, kuras var izraisīt nevajadzīgus ievainojumus vai liekas ciešanas vai kurām ir raksturīga dažādu starptautisko tiesību normu bruņotu konfliktu gadījumā pārkāpšana, pieņemot, ka šādi ieroči, lādiņi un materiāli, un karadarbības metodes ir vispārēji aizliegtas un ar grozījumiem saskaņā ar attiecīgiem 121. un 123.pantā izklāstītiem noteikumiem iekļautas šo Statūtu pielikumā,

(xxi) tādas vardarbības lietošana, kas aizskar personas cieņu, it īpaši pazemojoša un apkaunojoša izturēšanās,

(xxii) izvarošana, seksuālā paverdzināšana, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, kā noteikts 7.panta 2.(f) punktā, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība, kas ir arī Ženēvas Konvenciju nopietns pārkāpums,

(xxiii) civiliedzīvotāju vai citu aizsargātu personu klātbūtnes izmantošana, lai padarītu atsevišķas vietas, apgabalus vai karaspēkus aizsargātus pret militārām operācijām,

(xxiv) apzināti vērsti uzbrukumi ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportam, un personālam, kas lieto Ženēvas Konvenciju atšķirības zīmes saskaņā ar starptautisko tiesību normām,

(xxv) apzināta, pielietojot badu pret civiliedzīvotājiem kā karadarbības metodi, tādu lietu atņemšana, kas ir nepieciešamas viņu izdzīvošanai, ieskaitot tīšu plānotās palīdzības piegādes kavēšanu, kā paredzēts saskaņā ar Ženēvas Konvencijām,

(xxvi) bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iesaistīšana nacionālajos bruņotajos spēkos vai viņu izmantošana aktīvai līdzdalībai karadarbībā;

(c) nestarptautiska bruņota konflikta gadījumā nopietni 3.pantu, kas ir kopīgi četrām 1949.gada 12. augusta Ženēvas Konvencijām, pārkāpumi, proti, jebkuras tālāk minētās darbības, kas veiktas pret personām, kuras aktīvi nepiedalās karadarbībā, ieskaitot bruņoto spēku karavīrus, kuri ir nolikuši ieročus un tos, kuri nav spējīgi cīnīties slimības, ievainojuma, apcietinājuma vai jebkura cita iemesla dēļ:

(i) vardarbība pret dzīvību un personu, it īpaši jebkura veida slepkavība, sakropļošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana,

(ii) tādas vardarbības lietošana, kas aizskar personas cieņu, it īpaši pazemojoša un apkaunojoša izturēšanās,

(iii) ķīlnieku sagrābšana,

(iv) soda mēra pasludināšana un soda izpildīšana bez iepriekšēja sprieduma, ko pasludinājusi atbilstošā veidā izveidota tiesa, ievērojot visas tiesiskās garantijas, kas vispārēji atzītas par nepieciešamām;

(d) 2.(c) punkts attiecas uz nestarptautiska rakstura bruņotiem konfliktiem, un tādējādi, neattiecas uz situācijām, kādas rodas iekšēju nemieru un saspīlējuma gadījumos, kā sacelšanās, atsevišķi vai neplānoti vardarbīgi nodarījumi vai citi tamlīdzīga veida nodarījumi;

(e) citi nopietni tiesību normu un paražu, kuras pielieto nestarptautisku bruņotu konfliktu gadījumos, pārkāpumi starptautisko tiesību noteiktajos ietvaros, proti, jebkuras tālāk minētās darbības:

(i) apzināti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem kā tādiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā,

(ii) apzināti uzbrukumi ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportam, un personālam, kas lieto Ženēvas Konvenciju atšķirības zīmes saskaņā ar starptautisko tiesību normām,

(iii) apzināti uzbrukumi personālam, iekārtām, materiāliem, karaspēka vienībām vai transporta līdzekļiem, kas saskaņā ar ANO Statūtiem piedalās humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijās, kamēr tie ir pilnvaroti aizsargāt civiliedzīvotājus vai civilos objektus starptautisko tiesību par bruņotiem konfliktiem ietvaros,

(iv) apzināti uzbrukumi ēkām, kas tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur uzturas slimie un ievainotie, pieņemot, ka tie nav militārie mērķi,

(v) pilsētas vai apdzīvotas vietas izlaupīšana, pat tad, ja tā ieņemta uzbrukumā,

(vi) izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība kā noteikts 7.panta 2.(f) punktā, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība, kas ir arī četrām Ženēvas Konvencijām kopīgā 3.panta nopietns pārkāpums,

(vii) Bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iesaistīšana nacionālajos bruņotajos spēkos vai viņu izmantošana aktīvai līdzdalībai karadarbībā,

(viii) Pavēlēšana pārvietot civiliedzīvotājus tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar konfliktu, ja vien tas nav nepieciešams konfliktā iesaistīto civiliedzīvotāju drošībai vai noteiktiem militāriem mērķiem,

(ix) Pretējās puses karavīra nodevīga nogalināšana vai ievainošana,

(x) Paziņošana par neapžēlošanu,

(xi) Personu, kuras atrodas pretējās puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav attaisnojama ar iesaistītās personas terapeitisku ārstēšanu, stomatoloģisku ārstēšanu vai ārstēšanu slimnīcas apstākļos, ne arī veikta tās interesēs, un kas izraisījusi šādas personas vai personu nāvi vai arī nopietni apdraud to veselību,

(xii) Pretējās puses īpašuma iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šāda iznīcināšana vai sagrābšana nav noteikti nepieciešama karadarbības vajadzībām,

(f) 2.(e) punkts attiecas uz nestarptautiska rakstura bruņotiem konfliktiem un tādējādi neattiecas uz situācijām, kādas rodas iekšēju nemieru un saspīlējuma gadījumos, kā sacelšanās, atsevišķi vai neplānoti vardarbīgi nodarījumi vai citas tamlīdzīga veida nodarījumi. Tas attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kuri norisinās kādas valsts teritorijā ieilgušā bruņotā konfliktā starp likumīgo valdību un organizētām bruņotām grupām vai arī šādu grupu starpā.

3. Nekas 2.(c) un (e) punktā neietekmē valdības atbildību uzturēt vai atjaunot likumību un kārtību valstī vai arī aizstāvēt valsts vienotību un teritoriālo integritāti visiem likumīgiem līdzekļiem.

9.pants
Nozieguma elementi

1. Nozieguma elementi palīdz Tiesai tulkot un piemērot 6., 7. un 8.pantu. Tie tiek pieņemti ar divu trešdaļu Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju vairākumu.

2. Grozījumus nozieguma elementos var ieteikt:

(a) ikviena Dalībvalsts;

(b) tiesnešu absolūtais vairākums;

Šādus grozījumus pieņem ar divu trešdaļu Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju vairākumu.

3. Nozieguma elementiem un to grozījumiem ir jābūt saskaņā ar šiem Statūtiem.

10. pants

Nekas šajā sadaļā nav tulkojams kā jebkāda veida ierobežojums vai kaitējums pastāvošajām vai izstrādē esošajām starptautisko tiesību normām, kuru mērķi ir atšķirīgi no šajos statūtos paredzētajiem mērķiem.

11.pants
Jurisdikcija ratione temporis

1. Tiesas jurisdikcijā ir tikai tie noziegumi, kas izdarīti pēc šo Statūtu spēkā stāšanās.

2. Attiecībā uz Valsti, kas kļūst par Statūtu Dalībvalsti pēc tam, kad tie ir stājušies spēkā, Tiesa var realizēt savu jurisdikciju tikai pār tiem noziegumiem, kas izdarīti pēc Statūtu stāšanās spēkā šajā Valstī, ja vien šī Valsts nav iesniegusi deklarāciju saskaņā ar12. panta 3.punktu.

12.pants
Priekšnoteikumi jurisdikcijas realizēšanai

1. Kļūstot par šo Statūtu Dalībvalsti, Valsts atzīst Tiesas jurisdikciju attiecībā uz 5.pantā minētajiem noziegumiem.

2. Saskaņā ar 13.panta (a) un (c) punktu, Tiesa var realizēt savu jurisdikciju, ja viena vai vairākas no tālāk minētajām Valstīm ir pievienojušās Statūtiem, vai ir atzinušas Tiesas jurisdikciju saskaņā ar 3.punktu:

(a) valsts, kuras teritorijā izskatāmais nodarījums noticis, vai arī, ja noziegums ticis izdarīts uz kuģa vai lidmašīnā, šī kuģa vai lidmašīnas reģistrācijas Valsts;

(b) valsts, kuras pilsonis ir noziegumā apsūdzētā persona.

3. Ja saskaņā ar 2.punktu ir nepieciešama Valsts, kas nav Statūtu Dalībvalsts, piekrišana, tad šī Valsts var, iesniedzot Sekretāram deklarāciju, atzīt Tiesas jurisdikciju pār attiecīgo noziegumu. Atzīstošā Valsts sadarbojas ar Tiesu saskaņā ar 9.sadaļu bez kavēšanās vai izņēmumiem.

13.pants
Jurisdikcijas realizēšana

Saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem Tiesa var realizēt jurisdikciju attiecībā uz 5.pantā minēto noziegumu, ja:

(a) saskaņā ar 14.pantu Dalībvalsts iesniedz Prokuroram izskatīšanai notikumu, kurā, iespējams, ir izdarīti viens vai vairāki šāda veida noziegumi;

(b) Drošības Padome, darbojoties saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu, iesniedz Prokuroram izskatīšanai notikumu, kurā, iespējams, ir izdarīti viens vai vairāki šāda veida noziegumi; vai

14.pants
Notikuma iesniegšana izskatīšanai, ko izdara Dalībvalsts

1. Dalībvalsts var iesniegt izskatīšanai Prokuroram notikumu, kurā, iespējams, ir izdarīti viens vai vairāki Tiesas jurisdikcijā esoši noziegumi, lūdzot Prokuroru izmeklēt notikumu ar mērķi noteikt, vai viena vai vairākas konkrētas personas ir jāapsūdz šo noziegumu izdarīšanā.

2. Cik vien iespējams, iesniegums precizē attiecīgos apstākļus, un tam tiek pievienoti to pamatojoši dokumenti, kas pieejami iesniedzējai Valstij.

15.pants
Prokurors

1. Prokurors var ierosināt izmeklēšanu proprio motu, pamatojoties uz informāciju par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem.

2. Prokurors analizē saņemtās informācijas pamatotību. Šim nolūkam viņš(-a) var lūgt Valstīm, ANO institūcijām, starpvaldību vai nevalstiskām organizācijām, vai jebkuriem citiem ticamiem avotiem, ko viņš(-a) uzskata par piemērotiem, papildus informāciju un var saņemt rakstisku vai uzklausīt mutisku liecību Tiesas atrašanās vietā.

3. Ja Prokurors nolemj, ka ir pietiekams pamats turpināt izmeklēšanu, viņš(-a) iesniedz Pirmstiesas Palātā lūgumu atļaut izmeklēšanu un savāktos pamatojošos materiālus. Cietušie var izteikt iebildumu Pirmstiesas Palātā saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Ja Pirmstiesas Palāta, izskatot iesniegumu un pamatojošos materiālus, uzskata, ka ir pietiekams pamats turpināt izmeklēšanu un ka lieta ir piekritīga Tiesai, tā atļauj izmeklēšanas uzsākšanu, neietekmējot sekojošos Tiesas lēmumus attiecībā uz jurisdikciju un lietas piekritību.

5. Pirmstiesas Palātas atteikšanās atļaut izmeklēšanu neizslēdz Prokurora iespēju iesniegt turpmāku lūgumu, pamatotu uz jaunatklātiem apstākļiem vai pierādījumiem attiecībā uz to pašu notikumu.

6. Ja, pēc 1. un 2.punktā minētās iepriekšējās izmeklēšanas veikšanas, Prokurors nolemj, ka sniegtā informācija nav pietiekams pamats izmeklēšanai, viņš(-a) informē tās personas, kas šo informāciju iesniegušas. Tas neizslēdz iespēju Prokuroram izskatīt turpmāko informāciju, kas tiek iesniegta viņam(-ai) attiecībā uz to pašu notikumu, ņemot vērā jaunatklātos apstākļus vai pierādījumus.

16.pants
Izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas atlikšana

Izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu nevar uzsākt vai turpināt saskaņā ar šiem Statūtiem 12 mēnešu laikā pēc tam, kad Drošības Padome savā rezolūcijā, kas pieņemta saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, ir izteikusi tiesai šādu lūgumu; Padome šādu lūgumu var atjaunot saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem.

17.pants
Lietu piekritība

1. Atsaucoties uz Preambulas 10.punktu un 1.pantu, Tiesa nosaka, ka lieta nav tai piekritīga, ja:

(a) lietu izmeklē vai ir ierosinājusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, izņemot gadījumus, kad Valsts nevēlas vai nav spējīga pilnīgi veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

(b) lietu ir izmeklējusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, un Valsts ir nolēmusi neuzsākt kriminālvajāšanu pret attiecīgo personu, ja vien lēmums nav radies, Valstij nevēloties vai nespējot pilnīgi veikt kriminālvajāšanu;

(c) attiecīgā persona jau ir tiesāta par nodarījumu, kas ir sūdzības priekšmets, un saskaņā ar 20.panta 3.punktu lietas iztiesāšana Tiesā nav pieļaujama;

(d) lieta nav pietiekami nopietna, lai attaisnotu tālāko Tiesas rīcību.

2. Lai katrā konkrētā gadījumā konstatētu nevēlēšanos, Tiesa, ņemot vērā starptautiskajās tiesībās atzītus atbilstoša procesa principus, izskata vai pastāv un ir piemērojami viens vai vairāki tālāk minētie principi:

(a) tiesvedība bija vai arī tiek uzsākta, vai arī Valsts ir pieņēmusi lēmumu, lai pasargātu attiecīgo personu no kriminālatbildības par noziegumiem, kas saskaņā ar 5.pantu ir Tiesas jurisdikcijā;

(b) tiesvedībā ir bijusi nepamatota novilcināšanās, kas dotajos apstākļos ir pretrunā ar mērķi saukt attiecīgo personu pie atbildības;

(c) tiesvedība netika vai netiek veikta neatkarīgi vai objektīvi, un tā tika vai arī tiek veikta tādā veidā, kas, noteiktajos apstākļos, neatbilst nolūkam saukt attiecīgo personu pie atbildības.

3. Lai katrā konkrētā gadījumā noteiktu nespēju, Tiesa izskata, vai sakarā ar pilnīgu vai daļēju valsts tiesu sistēmas sabrukumu vai nepieejamību, Valsts nav spējīga iegūt apsūdzēto vai nepieciešamos pierādījumus un liecības vai arī kā citādi nespēj vest tiesvedību.

18.pants
Priekšnoteikumi lietu piekritībai

1. Kad informācija par notikumu ir iesniegta Tiesā saskaņā ar 13.(a)pantu un Prokurors ir izlēmis, ka ir pietiekams pamats izmeklēšanai vai arī Prokurors ierosina izmeklēšanu saskaņā ar 13.(c) un 15.pantu, Prokurors par to informē visas Dalībvalstis un tās Valstis, kuras, ņemot vērā pieejamo informāciju, parasti realizētu jurisdikciju pār attiecīgiem noziegumiem. Prokurors var informēt šādas valstis konfidenciāli un, ja Prokurors uzskata par nepieciešamu aizsargāt personas, novērst pierādījumu iznīcināšanu vai arī novērst personu izvairīšanos, var ierobežot Valstīm sniegtās informācijas apjomu.

2. Viena mēneša laikā no šāda paziņojuma saņemšanas, Valsts var informēt Tiesu, ka tā izmeklē vai ir izmeklējusi tās pilsoņu vai citu personu, kas atrodas tās jurisdikcijā, lietas attiecībā uz krimināliem nodarījumiem, kas var veidot 5.pantā minētos noziegumus, un kas attiecas uz Valstīm sniegto informāciju. Pēc šādas Valsts lūguma Prokurors paļaujas uz Valsts veikto šādu personu lietu izmeklēšanu, izņemot, ja Pirmstiesas Palāta, pamatojoties uz Prokurora iesniegumu, nolemj atļaut izmeklēšanu.

3. Prokurora piekrišanu Valsts izmeklēšanai Prokurors var pārskatīt sešu mēnešu laikā pēc šādas piekrišanas vai arī jebkurā laikā, kad ir notikušas būtiskas izmaiņas apstākļos, kas balstītas uz Valsts nevēlēšanos vai nespēju pilnīgi veikt izmeklēšanu.

4. Attiecīgā Valsts vai Prokurors var pārsūdzēt Pirmstiesas Palātas lēmumu Apelācijas Palātā saskaņā ar 82.pantu. Apelācija var tikt izskatīta steidzamības kārtā.

5. Kad Prokurors ir atlicis izmeklēšanu saskaņā ar 2.punktu, Prokurors var lūgt attiecīgo Valsti periodiski informēt Prokuroru par izmeklēšanas gaitu un jebkuru turpmāko kriminālvajāšanu. Dalībvalstis nekavējoties sniedz atbildi uz šādiem lūgumiem.

6. Līdz Pirmstiesas Palātas lēmumam vai jebkurā laikā, kad Prokurors ir atlicis izmeklēšanu saskaņā ar šo pantu, Prokurors var izņēmuma kārtā Pirmstiesas Palātai lūgt atļauju veikt nepieciešamo izmeklēšanu nolūkā saglabāt pierādījumus, ja ir unikāla iespēja iegūt svarīgus pierādījumus vai arī pastāv nopietns risks, ka šāda veida pierādījumi vēlāk nebūs pieejami.

7. Valsts, kas ir apstrīdējusi Pirmstiesas Palātas lēmumu saskaņā ar šo pantu, var protestēt pret lietas piekritību saskaņā ar 19.pantu, pamatojoties uz papildus nozīmīgiem faktiem vai nozīmīgām apstākļu izmaiņām.

19.pants
Protests pret Tiesas jurisdikciju vai lietas piekritību

1. Tiesa atzīst, ka tās jurisdikcijā ir jebkura tai iesniegtā lieta. Tiesa pēc savas iniciatīvas var noteikt lietas piekritību saskaņā ar 17.pantu.

2. Pret lietas piekritību, pamatojoties uz 17.pantu, vai Tiesas jurisdikciju protestēt var:

(a) apsūdzētais vai personas, kurām apcietināšanas orderis vai tiesas pavēste par ierašanos ir izdota saskaņā ar 58.pantu;

(b) Valsts, kuras jurisdikcijā ir lieta, pamatojoties uz to, ka tā izmeklē vai veic kriminālvajāšanu, vai ir to izmeklējusi vai pabeigusi kriminālvajāšanu; vai

3. Prokurors var lūgt Tiesas lēmumu attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību. Tiesvedībā attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību Tiesai var iesniegt piezīmes arī tie, kuri ir iesnieguši izskatīšanai notikumu saskaņā ar 13.pantu, kā arī cietušie.

4. Lietas piekritību vai Tiesas jurisdikciju var noprotestēt jebkura 2.punktā minētā persona vai Valsts tikai vienu reizi. Protests notiek pirms vai uzsākot tiesas procesu. Izņēmuma gadījumos Tiesa var pieļaut protesta izskatīšanu, kas tiek iesniegts vairāk kā vienu reizi vai arī vēlāk kā pēc tiesas procesa uzsākšanas. Lietas piekritības noprotestēšana, uzsākot tiesas procesu, vai pēc tam ar tiesas īpašu atļauju var notikt tikai saskaņā ar 17.panta 1.(c) punktu.

5. 2(b) un (c) punktā minētās Valstis protestu iesniedz pie pirmās izdevības.

6. Pirms apsūdzības apstiprināšanas lietas piekritības vai Tiesas jurisdikcijas noprotestēšana tiek iesniegta Pirmstiesas Palātā. Pēc apsūdzības apstiprināšanas tie tiek iesniegti Tiesu Palātā. Lēmumi attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību var tikt pārsūdzēti Apelācijas Palātā saskaņā ar 82.pantu.

7. Ja protestu ir iesniegusi Valsts saskaņā ar 2.(b) un (c) punktu, Prokurors aptur izmeklēšanu līdz brīdim, kad Tiesa pieņem lēmumu saskaņā ar 17.pantu.

8. Līdz Tiesas lēmumam Prokurors var lūgt Tiesai atļauju:

(a) nepieciešamo izmeklēšanas darbību veikšanai, kādas minētas 18.panta 6.punktā;

(b) pieņemt paziņojumu vai liecību no liecinieka vai pabeigt pierādījumu vākšanu un analīzi, kas uzsākta pirms protesta iesniegšanas; un

(c) sadarbojoties ar attiecīgajām Valstīm, novērst personu izvairīšanos, kurām Prokurors jau ir izdevis apcietināšanas orderi saskaņā ar 58.pantu.

9. Protesta iesniegšana neietekmē nevienu Prokurora lēmumu vai Tiesas pavēli vai tās izdotu orderi pirms protesta iesniegšanas.

10. Ja Tiesa ir izlēmusi, ka lieta saskaņā ar 17.pantu tai nav piekritīga, Prokurors var iesniegt lūgumu pārskatīt lēmumu, kad viņš(-a) ir pilnīgi pārliecināts, ka ir parādījušies jauni fakti, kuri noraida pamatus, uz kuriem iepriekš tika atzīts, ka lieta nav piekritīga saskaņā ar 17.pantu.

11. Ja Prokurors atliek izmeklēšanu, atsaucoties uz 17.pantu, tad Prokurors var pieprasīt attiecīgajai Valstij sniegt Prokuroram informāciju par tiesvedību. Šī informācija, pēc attiecīgās Valsts lūguma, ir konfidenciāla. Ja Prokurors pēc tam nolemj turpināt izmeklēšanu, viņš (-a ) informē Valsti, sakarā ar kuru notikusi tiesvedības atlikšana.

20.pants
Ne bis in idem

1. Izņemot Statūtos paredzēto, nevienu personu nedrīkst tiesāt Tiesā par nodarījumu, kas veidoja noziegumu, par kuru Tiesa ir notiesājusi vai attaisnojusi.

2. Nevienu nedrīkst tiesāt citā tiesā par 5.pantā minēto noziegumu, ja šo personu Tiesa jau ir notiesājusi vai attaisnojusi.

3. Tiesa nedrīkst tiesāt nevienu, kurš ir tiesāts citā tiesā arī par 6., 7. vai 8.pantā noteikto nodarījumu, par to pašu nodarījumu, izņemot gadījumus, kad tiesvedība citā tiesā:

(a) tika veikta ar nolūku pasargāt attiecīgo personu no kriminālatbildības par Tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem; vai

(b) netika vesta neatkarīgi un objektīvi saskaņā ar starptautiskās tiesībās atzītām procesuālajām normām un tika vesta tādā veidā, kas noteiktos apstākļos ir pretrunā ar mērķi saukt attiecīgo personu pie atbildības.

21.pants
Piemērojamās tiesību normas

1. Tiesa piemēro:

(a) pirmkārt, šos Statūtus, Nozieguma elementus un tās Procedūras un Pierādījumu noteikumus;

(b) otrkārt, ja nepieciešams, piemērojamos starptautiskos līgumus un starptautisko tiesību principus un noteikumus, ieskaitot iedibinātos starptautisko tiesību principus bruņotu konfliktu gadījumos;

(c) ja iepriekš minētais neizdodas, tad vispārējos tiesību principus, kurus Tiesa aizgūst no pasaules tiesību sistēmu nacionālajām tiesību normām, ieskaitot, ja nepieciešams, to Valstu nacionālās tiesību normas, kas parasti realizētu jurisdikciju pār noziegumu, ja šie principi nav pretrunā ar šiem Statūtiem un starptautiskajām tiesībām, un starptautiski atzītām tiesību normām un standartiem.

2. Tiesa var piemērot tiesību normu principus un noteikumus, kā tā tos interpretējusi savos iepriekšējos nolēmumos.

3. Tiesību normu piemērošanai un interpretācijai saskaņā ar šo pantu jāatbilst starptautiski atzītām cilvēktiesībām un jābūt bez jebkādas nelabvēlīgas atšķirības, kas balstās uz tādiem pamatiem, kā dzimums, kas definēts 7.panta 3. punktā, vecums, rase, krāsa, valoda, reliģija vai uzskati, politiskie vai citi viedokļi, nacionālā, etniskā vai sociālā izcelsme, labklājība, dzimšana vai cits statuss.

3.sadaļa. KRIMINĀLTIESĪBU VISPĀRĒJIE PRINCIPI

22.pants
Nullum crimen sine lege

1. Personai nevar iestāties kriminālatbildība saskaņā ar šiem Statūtiem, izņemot gadījumus, kad attiecīgais nodarījums tā izdarīšanas laikā ir Tiesas jurisdikcijā esošs noziegums.

2. Nozieguma definīcija ir precīzi formulēta un to nedrīkst tulkot pēc analoģijas. Neskaidrības gadījumā definīcija tiek tulkota par labu personai, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana, kriminālvajāšana vai attiecīgā persona ir notiesāta.

3. Šis pants neietekmē jebkura nodarījuma kvalificēšanu kā kriminālsodāmu saskaņā ar starptautiskām tiesībām neatkarīgi no šiem Statūtiem.

23.pants
Nulla poena sine lege

Persona, kuru Tiesa ir notiesājusi, var tikt sodīta tikai saskaņā ar šiem Statūtiem.

24.pants
Atpakaļejoša spēka neesamība ratione personae

1. Neviena persona nevar tikt saukta pie kriminālatbildības par nodarījumu saskaņā ar šiem Statūtiem pirms šo Statūtu stāšanās spēkā.

2. Ja tiesību norma, ko piemēro konkrētajā lietā pirms gala sprieduma, tiek grozīta, tad tiek piemērota tiesību norma, kas ir labvēlīgāka personai, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana, kriminālvajāšana vai attiecīgā persona ir notiesāta.

25.pants
Individuālā kriminālatbildība

1. Saskaņā ar šiem Statūtiem Tiesai ir jurisdikcija pār fiziskām personām.

2. Persona, kura izdara Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu, ir individuāli atbildīga un sodāma saskaņā ar šiem Statūtiem.

3. Saskaņā ar šiem Statūtiem persona saucama pie kriminālatbildības un tā ir sodāma par Tiesas jurisdikcijā esoša nozieguma izdarīšanu, ja šī persona:

(a) izdara šādu noziegumu, vai nu individuāli, kopā ar citu vai ar citas personas starpniecību, neatkarīgi no tā, vai tā cita persona ir saucama pie kriminālatbildības;

(b) pavēl, kūda vai pamudina uz šādu noziegumu, kurš tiek izdarīts vai ir noticis mēģinājums to izdarīt;

(c) nolūkā veicināt šī nozieguma izdarīšanu, palīdz, musina vai citādi atbalsta tā izdarīšanu vai tā mēģinājumu, ieskaitot līdzekļu sagādāšanu tā izdarīšanai;

(d) jebkurā citā veidā sniedz atbalstu nozieguma izdarīšanā vai tā mēģinājumā, ko izdara personu grupa, kas darbojas ar kopēju mērķi. Šāds atbalsts ir apzināts un ir vai nu:

(i) izdarīts ar mērķi sekmēt noziedzīgu darbību vai grupas noziedzīgu mērķi, kur šāda darbība vai mērķis ietver Tiesas jurisdikcijā esoša nozieguma izdarīšanu, vai

(ii) izdarījusi noziegumu, zinot grupas nolūku izdarīt noziegumu;

(e) attiecībā uz genocīdu, tieši un publiski kūda citus veikt genocīdu;

(f) mēģina izdarīt šādu noziegumu, veicot darbību, kas aizsāk tā izpildi, tādējādi izdarot nozīmīgu soli tā pastrādāšanā, bet noziegums netiek izdarīts no personas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Tomēr persona, kas atsakās no nozieguma izdarīšanas vai citādi novērš nozieguma pabeigšanu, nav sodāma saskaņā ar šiem Statūtiem par nozieguma mēģinājumu, ja šī persona pilnīgi un labprātīgi ir atteikusies no noziedzīgā nolūka.

4. Neviens noteikums šajos Statūtos attiecībā uz individuālo kriminālatbildību neietekmē Valstu atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

26.pants
Jurisdikcijas nepiemērošana attiecībā uz personām, kas jaunākas par 18 gadiem

Tiesas jurisdikcijā neietilpst persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu nozieguma izdarīšanas laikā.

27.pants
Dienesta stāvokļa nepiemērojamība

1. Šie Statūti tiek vienlīdzīgi piemēroti visām personām, bez jebkādas atšķirības, kas balstīta uz dienesta stāvokli. It īpaši, Valsts vai valdības vadītāja, valdības vai parlamenta locekļu, un vēlēto pārstāvju vai valdības amatpersonu dienesta stāvoklis nekādā gadījumā neatbrīvo personu no kriminālatbildības saskaņā ar šiem Statūtiem, ne arī pats par sevi var būt par pamatu soda mēra samazināšanai.

2. Imunitāte vai speciāli procedūras noteikumi, kurus iespējams saistīt ar personas dienesta stāvokli, vai nu saskaņā ar nacionālajiem vai starptautiskajiem tiesību aktiem, neliedz Tiesai realizēt jurisdikciju pār šādu personu.

28.pants
Komandieru un citu vadītāju atbildība

Papildus citiem kriminālatbildības pamatiem saskaņā ar šiem Statūtiem par Tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem:

(a) militārais komandieris vai persona, kura reāli darbojas kā militārais komandieris, saucama pie kriminālatbildības par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, ko ir veicis karaspēks, kas atrodas viņa(-as) pašreizējā vadībā un kontrolē vai varā un kontrolē atkarībā no gadījuma, kas ir rezultāts viņa(-as) nespējai atbilstoši kontrolēt karaspēka darbību, kur :

(i) militārais komandieris vai persona zināja vai, ņemot vērā apstākļus tajā laikā, tai vajadzēja zināt, ka karaspēks izdara vai gatavojas izdarīt šādu noziegumu, un

(ii) militārais komandieris vai persona neveica visus nepieciešamos un saprātīgos pasākumus savu pilnvaru ietvaros, lai novērstu vai apturētu viņu rīcību, vai informētu par nodarījumu kompetentus varas orgānus lietas izmeklēšanai un kriminālvajāšanai;

(b) ņemot vērā vadītāja un pakļautībā esošā attiecības, kas nav izklāstītas (a)punktā, vadītājs saucams pie kriminālatbildības par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, kurus veikuši padotie, kuri atrodas viņa(-as) pašreizējā pakļautībā un kontrolē, viņa(-as) nespējas atbilstoši kontrolēt šādus padotos rezultātā, kur:

(i) Vadītājs vai nu zināja, vai apzināti neņēma vērā informāciju, kas nepārprotami norādīja, ka padotie izdara noziegumu vai gatavojas šādus noziegumus izdarīt,

(ii) Noziegumi skar darbības, kas ir pašreizējā vadītāja atbildībā un kontrolē, un

(iii) Vadītājs neveica visus nepieciešamos un saprātīgos pasākumus savu pilnvaru ietvaros, lai novērstu vai apturētu viņu rīcību, vai informētu par nodarījumu kompetentus varas orgānus lietas izmeklēšanai un kriminālvajāšanas uzsākšanai.

29.pants
Noilguma nepiemērojamība

Tiesas jurisdikcijā esošie noziegumi nav pakļauti jebkādam noilgumam.

30.pants
Psihiskā attieksme

1. Ja vien nav noteikts citādi, persona saucama pie kriminālatbildības un tā ir sodāma par Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu tikai tad, ja būtiskas darbības ir veiktas ar nodomu un apzināšanos.

2. Šī panta mērķiem personai ir nodoms, ja:

(a) attiecībā uz nodarījumu, persona vēlas iesaistīties nodarījuma veikšanā;

(b) attiecībā uz sekām, persona vēlas izraisīt šīs sekas vai apzinās, ka tās iestāsies notikumu normālas attīstības gaitā.

3. Šī panta mērķiem, "apzināšanās" nozīmē saprašanu, ka eksistē apstākļi vai notikumu normālas attīstības gaitā radīsies sekas. "Zināt" un "apzināti" ir skaidrojami attiecīgi.

31.pants
Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību

1. Papildus citiem šajos Statūtos paredzētajiem apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, persona nav saucama pie kriminālatbildības, ja šīs personas nodarījuma izdarīšanas laikā:

(a) persona cieš no gara slimības vai traucējumiem, kas grauj personas spēju uztvert viņa(-as) darbības nelikumīgumu vai raksturu vai spēju vadīt viņa(-as) darbību likuma robežās;

(b) persona atrodas intoksikācijas stāvoklī, kas grauj personas spēju uztvert viņa (-as) darbības nelikumīgumu vai raksturu vai spēju vadīt viņa(-as) darbību likuma robežās, izņemot gadījumus, kad persona labprātīgi saindējusies, pastāvot apstākļiem, ka persona zināja vai neņēma vērā risku, ka intoksikācijas rezultātā viņš(-a) varētu iesaistīties darbībās, kas veido Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu;

(c) persona saprātīgi darbojas, lai aizstāvētu sevi vai citu personu vai, kara noziegumu gadījumā, īpašumu, kas ir nepieciešams šīs personas vai citas personas izdzīvošanai, vai īpašumu, kas ir nepieciešams militārās misijas izpildīšanai, pret nenovēršamu un nelikumīgu spēka lietošanu proporcionāli šīs personas vai citas personas vai aizsargājamā īpašuma apdraudētības pakāpei. Apstāklis, ka persona ir tikusi iesaistīta aizsardzības misijās, ko veic karaspēks, pats par sevi nav par pamatu atbrīvošanai no kriminālatbildības saskaņā ar šo apakšpunktu;

(d) nodarījums, kas tiek uzskatīts par Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu, ir izdarīts piespiedu kārtā nenovēršamas nāves vai pastāvīgu vai nenovēršamu smagu miesas bojājumu nodarīšanas draudu rezultātā pret šo personu vai citu personu, un personas rīcība ir bijusi nepieciešama un atbilstoša, lai novērstu šos draudus, ja personai nav nolūka izraisīt smagākas sekas nekā tās, no kurām šī persona cenšas izvairīties. Šādi draudi var būt vai nu:

(i) citu personu radīti, vai

(ii) tādu apstākļu radīti, kas ir ārpus personas kontroles.

2. Tiesa nosaka šajos Statūtos paredzēto apstākļu, kas izslēdz kriminālatbildību, piemērojamību lietā, ko tā izskata.

3. Tiesas sēdē Tiesa var izskatīt citus apstākļus, nekā 1.punktā minētos, kas izslēdz kriminālatbildību, ja šādi apstākļi izriet no piemērojamām tiesību normām, kā noteikts 21.pantā. Kārtība, kādā šādi apstākļi tiek izskatīti, ir noteikta Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

32.pants
Kļūda faktos vai tiesību normās

1. Kļūda faktos ir apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību tikai tad, ja tas ietekmē psihisko attieksmi, ko paredz noziegums.

2. Kļūda tiesību normās attiecībā uz to, vai konkrētās rīcības veids ir Tiesas jurisdikcijā esošs noziegums, nav apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību. Tomēr kļūda tiesību normās var būt par apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību, ja tas ietekmē psihisko attieksmi, ko paredz šāds noziegums vai kā paredzēts 33.pantā.

33.pants
Vadītāja pavēles un likuma noteikumi

1. Apstāklis, ka Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu ir izdarījusi persona saskaņā ar valdības vai militārā vai civilā vadītāja pavēli, neatbrīvo personu no kriminālatbildības, izņemot gadījumus, kad:

(a) personai saskaņā ar likumīgu pienākumu bija jāpakļaujas attiecīgās valdības vai vadītāja pavēlēm;

(b) persona nezināja, ka pavēle ir nelikumīga; un

2. Šī panta mērķiem pavēles izdarīt genocīdu vai noziegumus pret cilvēci ir nepārprotami nelikumīgas.

4.sadaļa. TIESAS SASTĀVS UN PĀRVALDE

34.pants
Tiesas institūcijas

Tiesai ir sekojošas institūcijas:

(a) Prezidijs;

(b) Apelācijas nodaļa, Tiesas nodaļa un Pirmstiesas nodaļa;

(d) Sekretariāts.

35.pants
Tiesnešu dienests

1. Visi tiesneši tiek ievēlēti kā pastāvīgi Tiesas locekļi un, pamatojoties uz to, pilda dienestu no pilnvaru laika sākuma.

2. Tiesneši, kas ir ievēlēti Prezidijā, pilda dienestu pastāvīgi no ievēlēšanas brīža.

3. Prezidijs var atkarībā no Tiesas noslogotības un, konsultējoties ar Prezidija locekļiem, laiku pa laikam izlemt, kādā mērā būs nepieciešami pārējie tiesneši pastāvīgai dienesta pildīšanai. Jebkādas šāda veida izmaiņas notiek, neietekmējot 40.pantu.

4. Finansu vienošanās ar tiesnešiem, kuri nav pastāvīgā dienestā, tiek veikta saskaņā ar 49.pantu.

36.pants
Tiesnešu kvalifikācija, izvirzīšana un ievēlēšana

1. Ievērojot 2.punkta noteikumus, Tiesā ir 18 tiesneši.

2. (a) Prezidijs Tiesas vārdā var ieteikt palielināt 1.punktā noteikto tiesnešu skaitu, norādot iemeslus, kāpēc tas tiek uzskatīts par nepieciešamu un piemērotu. Sekretārs jebkuru šādu priekšlikumu nekavējoties izsūta visām Dalībvalstīm.

(b) Jebkuru šādu priekšlikumu izskata Dalībvalstu Asamblejas sanāksmes laikā, kuru sasauc saskaņā ar 112.pantu. Priekšlikums tiek uzskatīts par pieņemtu, ja to atbalsta divas trešdaļas Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju un stājas spēkā Dalībvalstu Asamblejas noteiktajā laikā.

(c) (i) kad priekšlikums par tiesnešu skaita palielināšanu ir pieņemts saskaņā ar (b) apakšpunktu, papildus tiesnešu ievēlēšana notiek nākamajā Dalībvalstu Asamblejas sesijā saskaņā ar 3.-8.punktu ieskaitot un 37.panta 2.punktu,

(ii) kad priekšlikums par tiesnešu skaita palielināšanu ir pieņemts un stājies spēkā saskaņā ar (b) un (c)(i) apakšpunktu, Prezidijs var jebkurā laikā, ja Tiesas noslogojums to prasa, ieteikt tiesnešu skaita samazināšanu, pieņemot, ka tiesnešu skaits netiek samazināts par 1.punktā noteikto. Priekšlikums tiek izskatīts saskaņā ar kārtību, kas izklāstīta (a) un (b) apakšpunktā. Gadījumā, ja priekšlikums tiek pieņemts, tiesnešu skaits tiek progresējoši samazināts, beidzoties tiesnešu pilnvaru laikam, līdz tiek sasniegts vajadzīgais skaits.

3.(a) Tiesneši tiek izvēlēti no tādu personu vidus, kurām ir augsta morālā stāja, objektivitāte un godīgums, kuras ir attiecīgi kvalificētas, lai savās Valstīs ieņemtu augstākos ar tiesu saistītos amatus.

(b) Ikviens kandidāts ievēlēšanai Tiesā ir:

(i) kompetents krimināltiesībās un kriminālprocesā, un ar attiecīgu nepieciešamo pieredzi, vai nu kā tiesnesim, prokuroram, advokātam vai citā līdzīgā amatā, kriminālprocesā; vai

(ii) kompetents attiecīgās starptautisko tiesību jomās, tādās kā, starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības, ar plašu pieredzi profesionālā juridiskā darbībā, kas ir saistīta ar Tiesas darbu;

(c) Ikvienam kandidātam ievēlēšanai Tiesā jābūt teicamām zināšanām un viņam labi jāpārvalda vismaz viena no Tiesas darba valodām.

4.(a) Jebkura šo Statūtu Dalībvalsts var izvirzīt kandidātus ievēlēšanai Tiesā, un to var izdarīt vai nu:

(i) ar kandidātu izvirzīšanas procedūru, lai nozīmētu augstākajās tiesvedības institūcijās attiecīgajā Valstī; vai

(ii) ar procedūru, kāda ir noteikta kandidātu izvirzīšanai Starptautiskajai Tiesai saskaņā ar šīs Tiesas Statūtiem.

Izvirzīšana tiek papildināta ar ziņojumu, kas detalizēti norāda kandidāta atbilstību 3.punkta prasībām.

(b) Katra Dalībvalsts var izvirzīt vienu kandidātu jebkurām vēlēšanām, kuram nav obligāti jābūt attiecīgās Dalībvalsts pilsonim, bet jābūt vienam no Dalībvalstu pilsoņiem.

(c) Dalībvalstu Asambleja nepieciešamības gadījumā var lemt par Konsultatīvās komitejas izveidi kandidātu izvirzīšanai. Tādā gadījumā komitejas sastāvu un pilnvaras nosaka Dalībvalstu Asambleja.

5. Vēlēšanu mērķiem ir divi kandidātu saraksti:

Sarakstā A tiek iekļauti to kandidātu vārdi, kuru kvalifikācija ir atbilstoša 3(b) (i) punktam; un

Sarakstā B tiek iekļauti to kandidātu vārdi, kuru kvalifikācija ir atbilstoša 3(b) (ii) punktam.

Kandidāts ar kvalifikāciju, kas ir atbilstoša abiem sarakstiem, var izvēlēties, kurā no sarakstiem tikt iekļautam. Pirmajās Tiesas vēlēšanās vismaz deviņi tiesneši tiek ievēlēti no saraksta A un vismaz pieci tiesneši no saraksta B. Turpmākās vēlēšanas tiek organizētas tā, lai saglabātu līdzvērtīgu proporciju Tiesā starp tiesnešiem, kas iekļauti divos sarakstos.

6.(a) Tiesneši tiek ievēlēti aizklātās vēlēšanās Dalībvalstu Asamblejas sanāksmē, kas ir sasaukta šim nolūkam saskaņā ar 112.pantu. Ievērojot 7.punktu, personas, kuras ir ievēlētas Tiesā, ir 18 kandidāti, kuri iegūst vislielāko balsu skaitu un divas trešdaļas klātesošo un balsojošo Dalībvalstu vairākumu.

(b) Gadījumā, ja netiek ievēlēts pietiekošs tiesnešu skaits pirmajā balsošanas kārtā, tiek organizēta atkārtota balsošana saskaņā ar (a) apakšpunktā noteikto kārtību, kamēr tiek aizpildītas atlikušās vietas.

7. Divi tiesneši nevar būt vienas un tās pašas Valsts pilsoņi. Personu, kuru, dalībai Tiesā nolūkam, var uzskatīt par vairāk kā vienas Valsts pilsoni, uzskata par tās Valsts pilsoni, kurā šī persona parasti realizē pilsoņu un politiskās tiesības.

8. (a) Veicot tiesnešu atlasi, Dalībvalstis Tiesas dalības ietvaros ņem vērā nepieciešamību pēc:

(i) pasaules galveno tiesību sistēmu pārstāvniecības,

(ii) taisnīgu ģeogrāfisko pārstāvību, un

(iii) taisnīgu sieviešu un vīriešu dzimuma tiesnešu pārstāvību.

(b) Dalībvalstis ņem vērā arī nepieciešamību iekļaut tiesnešus ar juridiskām zināšanām speciālos jautājumos, ieskaitot, bet ne tikai, jautājumos par vardarbību pret sievietēm un bērniem.

9.(a) Ievērojot (b) apakšpunktu, tiesneši pilda dienestu deviņus gadus un, ievērojot (c)apakšpunktu un 37.panta 2.punktu, tiem nav tiesību tikt pārvēlētiem.

(b) Pirmajās vēlēšanās viena trešdaļa ievēlēto tiesnešu tiek lozējot atlasīta pildīt dienestu trīs gadus; viena trešdaļa ievēlēto tiesnešu tiek lozējot atlasīta pildīt dienestu sešus gadus; un pārējie pilda dienestu deviņus gadus.

(c) Tiesnesim, kas tiek izvēlēts darbam uz trim gadiem, saskaņā ar (b) apakšpunktu ir tiesības tikt pārvēlētam uz pilnu termiņu.

10. Neņemot vērā 9.punktu, saskaņā ar 39.pantu Tiesas vai Apelācijas Palātā nozīmētā tiesneša pilnvaru laiks turpinās, kamēr tiek pabeigta tiesvedība vai apelācija, kuras izskatīšana jau tika uzsākta šajā Palātā.

37.pants
Tiesnešu vakances

1. Vakances gadījumā tiek rīkotas vēlēšanas saskaņā ar 36.pantu, lai šo vakanci aizpildītu.

2. Tiesnesis, kurš tiek ievēlēts vakancē, pilda dienestu atlikušo priekšgājēja termiņu un, ja šis periods ir trīs vai mazāk gadu, var tikt pārvēlēts atkārtoti uz pilnu termiņu saskaņā ar 36.pantu.

38.pants
Prezidijs

1. Prezidents un Pirmais un Otrais Viceprezidents tiek ievēlēts ar tiesnešu absolūto vairākumu. Katram no viņiem pilnvaru laiks ir trīs gadi vai līdz beidzas viņu kā tiesnešu pilnvaru termiņš, lai arī kurš no abiem beidzas pirmais. Viņi var tikt pārvēlēti vienu reizi.

2. Pirmais Viceprezidents darbojas Prezidenta vietā gadījumā, ja Prezidents nav pieejams vai ir diskvalificēts. Otrais Viceprezidents darbojas Prezidenta vietā gadījumā, ja, gan Prezidents gan Pirmais Viceprezidents nav pieejami vai ir diskvalificēti.

3. Prezidents kopā ar Pirmo un Otro Viceprezidentu veido Prezidiju, kas ir atbildīgs par:

(a) atbilstošu Tiesas pārvaldīšanu, izņemot Prokurora biroju; un

(b) citām funkcijām, kas tam piešķirtas saskaņā ar šiem Statūtiem.

4. Pildot savus pienākumus saskaņā ar 3(a) punktu, Prezidijs saskaņo un vienojas ar Prokuroru visās lietās, kas skar abas puses.

39.pants
Palātas

1. Cik drīz vien iespējams pēc tiesnešu ievēlēšanas, Tiesa izveido 34.panta (b) punktā paredzētās nodaļas. Apelācijas nodaļā ir Prezidents un vēl četri tiesneši, Tiesas nodaļā ne mazāk kā seši tiesneši un Pirmstiesas nodaļā ne mazāk kā seši tiesneši. Tiesnešus norīko nodaļās ņemot vērā uzdevumus, kas veicami katrai no nodaļām un Tiesā ievēlēto tiesnešu kvalifikāciju un pieredzi, tādā veidā, ka katrā nodaļā ir atbilstoša krimināltiesību un kriminālprocesa ekspertu un starptautisko tiesību ekspertu kombinācija. Tiesas un Pirmstiesas nodaļās ir, galvenokārt, tiesneši ar pieredzi krimināllietu iztiesāšanā.

2. (a) Tiesas tiesvedības funkcijas katrā nodaļā veic Palātas.

(b) (i) apelācijas Palātā ir visi Apelācijas nodaļas tiesneši,

(ii) Tiesas Palātas funkcijas veic trīs Tiesas nodaļas tiesneši,

(iii) Pirmstiesas Palātas funkcijas veic vai nu trīs Pirmstiesas nodaļas tiesneši vai viens no šīs nodaļas tiesnešiem saskaņā ar šiem Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem;

(c) Nekas šajā punktā nekavē vienlaicīgi izveidot vairāk kā vienu Tiesas Palātu vai Pirmstiesas Palātu, ja tas nepieciešams darba efektīvai vadīšanai atbilstoši Tiesas noslogojumam.

3.(a) Tiesas un Pirmstiesas nodaļas tiesneši pilda dienestu šajās nodaļās trīs gadus, un vēlāk līdz jebkuras lietas pabeigšanai, kuras izskatīšana jau ir sākta attiecīgajā nodaļā.

(b) Apelācijas nodaļas tiesneši pilda dienestu šajā nodaļā visu savu pilnvaru laiku.

4. Apelācijas nodaļas tiesneši pilda dienestu tikai šajā nodaļā. Tomēr nekas šajā pantā nekavē Tiesas nodaļas tiesnešu pagaidu piesaistīšanu Pirmstiesas nodaļai un otrādi, ja Prezidijs uzskata, ka tas nepieciešams darba efektīvai vadīšanai atbilstoši Tiesas noslogojumam, nodrošinot, ka tiesnesis, kurš ir piedalījies lietas pirmstiesas izskatīšanas stadijā, nekādā gadījumā nebūs tiesīgs piedalīties šīs lietas izskatīšanā Tiesas Palātā.

40.pants
Tiesnešu neatkarība

1. Pildot savas funkcijas, tiesneši ir neatkarīgi.

2. Tiesneši neiesaistās nevienā darbībā, kas varētu traucēt tiesnešu pienākumiem vai iespaidot paļāvību uz viņu neatkarību.

3. Tiesneši, kuri dienestu Tiesā pilda pastāvīgi, neiesaistās nevienā citā profesionālā darbībā.

4. Jebkurš jautājums attiecībā uz 2. un 3.punkta piemērošanu tiek izlemts ar absolūto tiesnešu vairākumu. Ja šāds jautājums attiecas uz kādu tiesnesi individuāli, tad šis tiesnesis nepiedalās lēmuma pieņemšanā.

41.pants
Tiesnešu atbrīvošana un noraidīšana

1. Prezidijs pēc tiesneša lūguma var atbrīvot to no šajos Statūtos paredzēto funkciju pildīšanas saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

2. (a) Tiesnesis nepiedalās nevienā lietā, kurā viņa(-as) objektivitāte jebkāda iemesla dēļ pamatoti varētu tikt apšaubīta. Tiesnesis tiek noraidīts no lietas izskatīšanas saskaņā ar šo punktu, ja šis tiesnesis, inter alia, iepriekš ir bijis jebkādā statusā iesaistīts Tiesā izskatāmajā lietā vai ar to saistītā krimināllietā valsts līmenī, kurā bija iesaistīta persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana. Tiesnesis tiek noraidīts arī pamatojoties uz tādiem citiem iemesliem, kas izklāstīti Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

(b) Prokurors vai persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana, var lūgt tiesneša noraidīšanu saskaņā ar šo punktu.

(c) Jebkurš jautājums attiecībā uz tiesneša noraidīšanu tiek izlemts ar absolūto tiesnešu vairākumu. Noraidītais tiesnesis ir tiesīgs sniegt savus komentārus par lietu, bet ne piedalīties lēmuma pieņemšanā.

42.pants
Prokurora Birojs

1. Prokurora Birojs darbojas neatkarīgi kā atsevišķa Tiesas institūcija. Tas ir atbildīgs par iesniegumu un jebkuras būtiskas informācijas par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem saņemšanu, to pārbaudi un izmeklēšanas un kriminālvajāšanas veikšanu Tiesā. Biroja loceklis nemeklē nekādu ārējos avotu norādījumus un nerīkojas pamatojoties uz tiem.

2. Biroju vada Prokurors. Prokurors ir pilnvarots vadīt un pārvaldīt Biroju, ieskaitot personālu, telpas un citus ar to saistītus resursus. Prokuroram palīdz viens vai vairāki Prokurora vietnieki, kuri ir pilnvaroti veikt jebkuras darbības, kuras saskaņā ar Statūtiem jāveic Prokuroram. Prokuroram un Prokurora vietniekiem ir dažāda pilsonība. Viņi pilda dienestu pastāvīgi.

3. Prokurors un Prokurora vietnieki ir personas ar augstu morālo stāju, izcili kompetenti un ar plašu praktiskā darba pieredzi kriminālvajāšanā vai krimināllietu iztiesāšanā. Viņiem ir izcilas zināšanas un tie labi pārvalda vismaz vienu no Tiesas darba valodām.

4. Prokurors tiek ievēlēts ar Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju absolūto vairākumu, balsojot aizklāti. Prokurora vietnieki tiek ievēlēti tādā pat veidā no kandidātu saraksta, ko iesniedz Prokurors. Uz katru Prokurora vietnieka amatu Prokurors izvirza trīs kandidātus. Ja vien viņu ievēlēšanas laikā netiek izlemts par īsāku pilnvaru laiku, tad Prokurora un Prokurora vietnieku pilnvaru laiks ir deviņi gadi, un viņiem nav tiesību tikt pārvēlētiem.

5. Ne Prokurors, ne arī Prokurora vietnieks neiesaistās nevienā darbībā, kas varētu traucēt viņu kā prokuroru pienākumu izpildei vai apšaubīt viņu neatkarību. Viņi neiesaistās nevienā citā profesionālā darbībā.

6. Prezidijs var atbrīvot Prokuroru vai Prokurora vietnieku pēc viņa(-as) lūguma no piedalīšanās kādā konkrētā lietā.

7. Ne Prokurors, ne Prokurora vietnieks nepiedalās nevienā lietā, kurā viņu objektivitāte jebkāda iemesla dēļ varētu tikt pamatoti apšaubīta. Tie tiek noraidīti no lietas izskatīšanas saskaņā ar šo punktu, ja, inter alia, viņi iepriekš ir bijuši jebkādā statusā iesaistīti Tiesā izskatāmajā lietā vai ar to saistītā krimināllietā valsts līmenī, kurā bija iesaistīta persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana.

8. Jebkurš jautājums attiecībā uz Prokurora vai Prokurora vietnieka noraidīšanu tiek izlemts Apelācijas Palātā:

(a) Persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana var jebkurā laikā lūgt noraidīt Prokuroru vai Prokurora vietnieku, pamatojoties uz šajā pantā minētajiem iemesliem;

(b) Prokurors vai Prokurora vietnieks, ja nepieciešams, ir tiesīgi iesniegt savus komentārus par lietu;

9. Prokurors nozīmē padomniekus ar juridiskām zināšanām speciālos jautājumos, ieskaitot, bet ne tikai, par seksuālu un dzimuma vardarbību, vardarbību pret bērniem.

43.pants
Sekretariāts

1. Sekretariāts ir atbildīgs par Tiesas darbības un administrēšanas nejuridiskiem aspektiem, neietekmējot 42.pantā paredzētās Prokurora funkcijas un pilnvaras.

2. Sekretariātu vada Sekretārs, kura ir augstākā Tiesas administratīvā amatpersona. Sekretārs pilda savas funkcijas Tiesas Prezidenta pārraudzībā.

3. Sekretārs un Sekretāra vietnieks ir personas ar augstu morālo stāju, izcili kompetentas un tām ir izcilas zināšanas un tās labi pārvalda vismaz vienu no Tiesas darba valodām.

4. Tiesneši aizklātā balsošanā ar absolūto vairākumu ievēl Sekretāru, ņemot vērā jebkuru Dalībvalstu Asamblejas ieteikumu. Ja rodas nepieciešamība un pēc Sekretāra ieteikuma, tiesneši ievēl Sekretāra vietnieku tādā pašā veidā.

5. Sekretāra pilnvaru laiks ir pieci gadi ar iespēju vienreiz tikt pārvēlētam un tas pilda dienestu pastāvīgi. Sekretāra vietnieka pilnvaru laiks ir pieci gadi vai arī tāds īsāks laika periods, par kādu var izlemt ar tiesnešu absolūto vairākumu un var tikt ievēlēts pēc principa, ka Sekretāra vietnieks stājas pie pienākumu pildīšanas, kad tas nepieciešams.

6. Sekretariāta ietvaros Sekretārs izveido Cietušo un Liecinieku vienību. Šī vienība sadarbībā ar Prokurora biroju nodrošina aizsardzības un drošības pasākumus, padomu sniegšanu un citu palīdzību lieciniekiem, cietušajiem, kuri stājas tiesas priekšā, un citiem, kuri atrodas briesmās, ņemot vērā liecības, ko ir sniedzis šāds liecinieks. Vienības personālā ir traumu eksperti, ieskaitot seksuālās vardarbības noziegumu radītas traumas.

44.pants
Personāls

1. Prokurors un Sekretārs nozīmē tādu kvalificētu personālu, kāds var būt nepieciešams viņu birojiem. Prokurora gadījumā tas ietver arī izmeklētāju nozīmēšanu.

2. Nodarbinot personālu Prokurors un Sekretārs nodrošina visaugstākos efektivitātes standartus, kompetenci un objektivitāti, un, mutatis mutandis, ņem vērā 36.panta 8.punktā izklāstītos kritērijus.

3. Sekretārs ar Prezidija un Prokurora piekrišanu ierosina personāla nolikumu, kas ietver noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek nozīmēts, atalgots un atlaists Tiesas personāls. Personāla nolikumu apstiprina Dalībvalstu Asambleja.

4. Izņēmuma gadījumos Tiesa var nodarbināt gratis personnel ekspertus, kurus iesaka Dalībvalstis, starpvaldību organizācijas vai nevalstiskās organizācijas, lai palīdzētu jebkuru Tiesas institūciju darbā. Prokurors var pieņemt jebkuru šādu piedāvājumu Prokurora biroja vārdā. Gratis personnel tiek nodarbināts saskaņā ar Dalībvalstu Asamblejas norādījumiem.

45.pants
Svinīgais solījums

Saskaņā ar šiem Statūtiem, tiesneši, Prokurors, Prokurora vietnieki un Sekretārs un Sekretāra vietnieks pirms stāšanās amatā katrs nodod svinīgo solījumu atklātā tiesas sēdē, lai objektīvi un apzinīgi pildītu savus pienākumus.

46.pants
Atbrīvošana no amata

1. Tiesnesis, Prokurors, Prokurora vietnieks, Sekretārs vai Sekretāra vietnieks tiek atbrīvots no amata, ja lēmums par to ir pieņemts saskaņā ar 2.punktu, gadījumos, ja šī persona:

(a) izdara nopietnu pārkāpumu vai nopietnu savu šajos Statūtos paredzēto pienākumu nepildīšanu, kā paredzēts Procedūras un Pierādījumu noteikumos, vai

(b) nav spējīga pildīt pienākumus, kādi veicami saskaņā ar šiem Statūtiem.

2. Lēmumu par tiesneša, Prokurora vai Prokurora vietnieka atbrīvošanu no amata saskaņā ar 1.punktu pieņem Dalībvalstu Asambleja aizklātā balsošanā:

(a) tiesneša gadījumā ar Dalībvalstu divu trešdaļu vairākumu pēc rekomendācijas, ko ir pieņēmis pārējo tiesnešu divu trešdaļu vairākums;

(b) Prokurora gadījumā ar Dalībvalstu absolūto vairākumu;

3. Lēmums par Sekretāra vai Sekretāra vietnieka atbrīvošanu no amata tiek pieņemts ar tiesnešu absolūto vairākumu.

4. Tiesnesim, Prokuroram, Prokurora vietniekam, Sekretāram vai Sekretāra vietniekam, kuru rīcība vai spēja pildīt šajos Statūtos paredzētās amata funkcijas tiek apstrīdētas saskaņā ar šo pantu, tiek dota iespēja sniegt un saņemt pierādījumus, un iesniegt argumentus saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem. Persona, kuras lieta tiek izskatīta, citādā veidā lietas izskatīšanā nepiedalās.

47.pants
Disciplinārsodi

Tiesnesis, Prokurors Prokurora vietnieks, Sekretārs vai Sekretāra vietnieks, kurš ir izdarījis mazāk nopietnu pārkāpumu kā 46.panta 1.punktā minētais, tiek pakļauts disciplinārsodam saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

48.pants
Privilēģijas un imunitātes

1. Katras Dalībvalsts teritorijā Tiesa bauda tādas privilēģijas un imunitātes, kādas nepieciešamas tās mērķu sasniegšanai.

2. Tiesneši, Prokurors, Prokurora vietnieks un Sekretārs, pildot Tiesas darbu vai attiecībā uz to, bauda tādas pašas privilēģijas un imunitātes, kādas ir piešķirtas diplomātisko misiju vadītājiem un pēc to pilnvaru laika izbeigšanās turpina baudīt imunitāti no jebkura veida juridiska procesa attiecībā uz mutiskiem vai rakstiskiem paziņojumiem un darbībām, ko tie veikuši sava amata pilnvaru laikā.

3. Sekretāra vietnieks, Prokurora biroja personāls un Sekretariāta personāls bauda privilēģijas un imunitātes, un atvieglojumus, kādi nepieciešami to funkciju izpildei saskaņā ar vienošanos par Tiesas privilēģijām un imunitātēm.

4. Advokātam, ekspertiem, lieciniekiem vai jebkurai citai personai, kuras klātbūtne ir nepieciešama Tiesas sēdē, tiek izrādīta tāda attieksme, kāda ir nepieciešama pienācīgam Tiesas darbam saskaņā ar vienošanos par Tiesas privilēģijām un imunitātēm.

5. Privilēģijas un imunitātes:

(a) tiesnesim vai Prokuroram var noņemt ar tiesnešu absolūto vairākumu;

(b) sekretāram var noņemt Prezidijs;

(d) sekretāra vietniekam un Sekretariāta personālam var noņemt Sekretārs.

49.pants
Algas, pabalsti un izdevumi

Tiesneši, Prokurors, Prokurora vietnieks, Sekretārs un Sekretāra vietnieks saņem tādas algas, pabalstus un izdevumus, par kādiem vienojas Dalībvalstu Asambleja. Šīs algas un pabalsti netiek samazināti viņu pilnvaru laikā.

50.pants
Oficiālās un darba valodas

1. Tiesas oficiālās valodas ir arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu. Tiesas spriedumi, kā arī citi lēmumi, kas atrisina būtiskus jautājumus Tiesā, tiek publicēti oficiālajās valodās. Prezidijs saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem nosaka, kuri tiek uzskatīti par lēmumiem, kas atrisina būtiskus jautājumus šī punkta mērķiem.

2. Tiesas darba valodas ir angļu un franču. Procedūras un Pierādījumu noteikumi nosaka gadījumus, kad citas oficiālās valodas var tikt lietotas kā darba valodas.

3. Pēc jebkuras procesa puses vai Valsts, kurai ir atļauts piedalīties procesā, lūguma, Tiesa ļauj šai pusei vai Valstij lietot citu valodu nekā angļu vai franču, ja Tiesa šādu atļauju uzskata par pietiekami pamatotu.

51.pants
Procedūras un Pierādījumu noteikumi

1. Procedūras un Pierādījumu noteikumi stājas spēkā, kad tos ir pieņēmis Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju divu trešdaļu vairākums.

2. Grozījumus Procedūras un Pierādījumu noteikumos var iesniegt:

(a) jebkura Dalībvalsts;

(b) tiesnešu absolūtais vairākums; vai

Šādi grozījumi stājas spēkā, kad tos ir pieņēmis Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju divu trešdaļu vairākums.

3. Pēc Procedūras un Pierādījumu noteikumu pieņemšanas, neatliekamos gadījumos, kad noteikumi neparedz kādas īpašās situācijās risinājumu Tiesā, tiesneši ar divu trešdaļu vairākumu var sastādīt pagaidu noteikumus, kas tiek piemēroti līdz nākošajā regulārajā vai ārkārtas Dalībvalstu Asamblejas sesijā tie tiek pieņemti, grozīti vai noraidīti.

4. Procedūras un Pierādījumu noteikumiem, to grozījumiem un jebkuriem pagaidu noteikumiem jābūt saskaņā ar šiem Statūtiem. Grozījumi Procedūras un Pierādījumu noteikumos, kā arī pagaidu noteikumi netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku, kaitējot personai, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana vai kura ir notiesāta.

5. Domstarpību gadījumā starp Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem prevalē Statūti.

52.pants
Tiesas nolikums

1. Saskaņā ar šiem Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem tiesneši ar absolūto vairākumu pieņem Tiesas nolikumu, kas nepieciešams tās ikdienas darbam.

2. Izstrādājot nolikumu un jebkurus tā grozījumus, jākonsultējas ar Prokuroru un Sekretāru.

3. Nolikums un jebkuri tā grozījumi stājas spēkā no pieņemšanas brīža, ja vien tiesneši nenolemj citādi. Nekavējoties pēc pieņemšanas tie tiek izsūtīti Dalībvalstīm, lai tās sniegtu savus komentārus. Ja sešu mēnešu laikā no vairākuma Dalībvalstu nav saņemti iebildumi, tad tie paliek spēkā.

5.sadaļa. IZMEKLĒŠANA UN KRIMINĀLVAJĀŠANA

53.pants
Izmeklēšanas ierosināšana

1. Izvērtējot informāciju, kas viņam(-ai) pieejama, Prokurors ierosina izmeklēšanu, ja vien viņš(-a) nesecina, ka nav pietiekama pamata rīkoties saskaņā ar šiem Statūtiem. Lemjot jautājumu par izmeklēšanas ierosināšanu, Prokurors apsver vai:

(a) prokuroram pieejamā informācija dod pietiekamu pamatu, lai uzskatītu, ka Tiesas jurisdikcijā esošs noziegums tiek vai ir izdarīts;

(b) lieta saskaņā ar 17.pantu ir vai būtu piekritīga; un

(c) ņemot vērā nozieguma smagumu un cietušo intereses, tomēr ir pietiekams pamats uzskatīt, ka izmeklēšana nekalpos taisnīguma interesēm.

Ja Prokurors secina, ka nav pietiekama pamata rīkoties un viņa(-as) lēmums ir balstīts tikai un vienīgi uz augstākminēto (c) apakšpunktu, viņš(-a) informē par to Pirmstiesas Palātu.

2. Ja, veicot izmeklēšanu, Prokurors secina, ka nav pietiekama pamata kriminālvajāšanas uzsākšanai, jo:

(a) nav pietiekoša juridiska vai faktiska pamata lūgt orderi vai pavēstes saskaņā ar 58.pantu;

(b) lieta saskaņā ar 17.pantu nav piekritīga; vai

(c) Kriminālvajāšana nekalpo taisnīguma interesēm, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ieskaitot nozieguma smagumu, cietušā un iespējamā pārkāpēja vecumu vai veselības stāvokli, un viņa(-as) lomu iespējamā nozieguma izdarīšanā;

Prokurors informē Pirmstiesas Palātu un Valsti, kas iesniegusi notikumu saskaņā ar 14.pantu vai Drošības Padomi 13.panta (b) punktā minētajā gadījumā, par savu lēmumu un lēmuma iemesliem.

3. (a) Pēc Valsts, kas izdarījusi iesniegumu saskaņā ar 14.pantu, vai Drošības Padomes, saskaņā ar 13.panta (b) punktu, lūguma Pirmstiesas Palāta var pārskatīt Prokurora saskaņā ar 1. vai 2.punktu pieņemto lēmumu nerīkoties un lūgt Prokuroram pārskatīt šo lēmumu.

(b) Turklāt, Pirmstiesas Palāta ir tiesīga arī pēc savas iniciatīvas pārskatīt Prokurora lēmumu nerīkoties, ja tas balstās tikai un vienīgi uz 1.(c) vai 2.(c)punktu. Šādā gadījumā Prokurora lēmums ir spēkā vienīgi, ja to apstiprina Pirmstiesas Palāta.

4. Prokurors jebkurā laikā var pārskatīt lēmumu par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, balstoties uz jauniem faktiem vai informāciju.

54.pants
Prokurora pienākumi un pilnvaras attiecībā uz izmeklēšanu

1. Prokurors:

(a) lai noskaidrotu patiesību, pagarina izmeklēšanu, lai atklātu visus faktus un pierādījumus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai saskaņā ar šiem Statūtiem iestājas kriminālatbildība, un, darot to, vienlīdzīgi izmeklē apsūdzošos un attaisnojošus apstākļus;

(b) veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, un, darot to, ievēro cietušo un liecinieku intereses un personiskos apstākļus, ieskaitot vecumu, dzimumu, kā noteikts 7.panta 3.punktā, un veselību, un ņem vērā nozieguma raksturu, īpaši, kad tas saistīts ar seksuālu vai dzimuma vardarbību, vai vardarbību pret bērniem; un

2. Prokurors ir tiesīgs veikt izmeklēšanu Valsts teritorijā:

(a) saskaņā ar 9.sadaļas noteikumiem; vai

(b) ar Pirmstiesas Palātas atļauju, kā noteikts 57.panta 3.(d) punktā.

3. Prokurors ir tiesīgs:

(a) vākt un pārbaudīt pierādījumus;

(b) pieprasīt personu, kuru lietas tiek izmeklētas, cietušo un liecinieku klātbūtni un nopratināt tās;

(c) meklēt sadarbību ar jebkādu Valsts vai starpvaldību organizāciju vai veidojumu saskaņā ar to atbilstošo kompetenci un/vai mandātu;

(d) slēgt vienošanās vai līgumus, kas nav pretrunā ar šiem Statūtiem, kas var būt nepieciešami, lai veicinātu Valsts, starpvaldību organizācijas vai personas sadarbību;

(e) vienoties neatklāt jebkurā izmeklēšanas stadijā dokumentus vai informāciju, kuru Prokurors iegūst konfidenciāli un vienīgi, lai iegūtu jaunus pierādījumus, ja vien informācijas sniedzējs nedod savu piekrišanu; un

(f) veikt nepieciešamos pasākumus vai pieprasīt, lai nepieciešamie pasākumi tiktu veikti, lai nodrošinātu informācijas konfidencialitāti, jebkuras personas aizsardzību vai pierādījumu saglabāšanu.

55.pants
Personu tiesības izmeklēšanas laikā

1. Attiecībā uz saskaņā ar šiem Statūtiem veikto izmeklēšanu, persona:

(a) netiek piespiesta liecināt pret sevi vai atzīt vainu;

(b) netiek pakļauta jebkāda veida piespiedu pasākumiem, spaidiem vai draudiem, spīdzināšanai vai jebkāda cita veida cietsirdīgai, nehumānai vai pazemojošai attieksmei vai sodam; un

(c) ja tā tiek nopratināta valodā, kurā tā pilnībā nesaprot un nerunā, ir tiesīga uz kompetenta tulka bezmaksas palīdzību un tulkojumiem, kas nepieciešami taisnīguma nodrošināšanai;

(d) netiek pakļauta patvaļīgai apcietināšanai vai ieslodzījumam, un tai netiek atņemta brīvība, izņemot pamatojoties uz apstākļiem un saskaņā ar procedūru, kāda noteikta Statūtos.

2. Ja ir pamats uzskatīt, ka persona ir izdarījusi Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu un šo personu tūlīt nopratinās Prokurors vai nacionālās varas iestādes saskaņā ar pieprasījumu, kas veikts atbilstoši šo Statūtu 9. sadaļai, šai personai ir arī sekojošas tiesības, par kurām tā tiek informēta pirms nopratināšanas:

(a) tikt informētai pirms nopratināšanas par to, ka ir pamats uzskatīt, ka tā ir izdarījusi Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu;

(b) klusēt, klusēšanai neesot par apstākli, lai noteiktu tās vainu vai nevainīgumu;

(c) tiesības uz tiesisko palīdzību pēc šīs personas izvēles, vai, ja šai personai nav tiesiskās palīdzības, tiesības uz tai piešķirtu tiesisko palīdzību gadījumā, ja to pieprasa taisnīguma intereses, un bez maksas, ja šai personai nav pietiekamu līdzekļu, lai to apmaksātu;

(d) tikt nopratinātai advokāta klātbūtnē, izņemot gadījumus, kad šī persona brīvprātīgi atteikusies no savām tiesībām uz advokātu.

56.pants
Pirmstiesas Palātas loma attiecībā uz unikālu izmeklēšanas iespēju

1. (a) Ja Prokurors uzskata, ka izmeklēšanā ir unikāla iespēja uzklausīt liecību vai paziņojumu no liecinieka vai pārbaudīt, iegūt vai novērtēt pierādījumu, kas var nebūt pieejams tiesai vēlāk, Prokurors par to informē Pirmstiesas Palātu.

(b) Šajā gadījumā Pirmstiesas Palāta, pēc Prokurora lūguma, ir tiesīga veikt tādus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu lietas izskatīšanas efektivitāti un objektivitāti, un it īpaši aizsargātu aizstāvības intereses.

(c) Ja vien Pirmstiesas Palāta neizdod savādāku rīkojumu, Prokurors sniedz personai, kas ir apcietināta vai ierodas pēc pavēstes saistībā ar (a)apakšpunktā minēto izmeklēšanu, atbilstošu informāciju, lai šī persona varētu tikt uzklausīta šajā lietā.

2. 1.(b) punktā minētie pasākumi var ietvert:

(a) rekomendāciju vai rīkojumu izdošanu attiecībā uz veicamajām izskatīšanas procedūrām, kuras sekos;

(b) rīkojumus par lietas izskatīšanas protokolēšanu;

(d) atļaut personas, kas ir apcietināta vai stājusies Tiesas priekšā saskaņā ar pavēsti, advokātam piedalīties, vai, gadījumā, ja šāda apcietināšana vai stāšanās vēl nav bijusi, vai advokāts nav nozīmēts, cita advokāta iecelšanu, dalībai izmeklēšanā un aizstāvības interešu pārstāvībai;

(e) viena no tās locekļiem vai, nepieciešamības gadījumā, cita pieejama Pirmstiesas vai Tiesas Nodaļas tiesneša nozīmēšanu, lai novērotu un dotu rekomendācijas vai izdotu rīkojumus attiecībā uz pierādījumu vākšanu un saglabāšanu un personu nopratināšanu;

(f) citu darbību veikšanu, kas var būt nepieciešamas, lai vāktu vai saglabātu pierādījumus.

3. (a) Ja Prokurors nav veicis pasākumus saskaņā ar šo pantu, bet Pirmstiesas Palāta uzskata, ka šādi pasākumi ir nepieciešami, lai saglabātu pierādījumus, kurus tā uzskata par svarīgiem aizstāvībai tiesā, tā konsultējas ar Prokuroru par to, vai ir pietiekams iemesls tam, ka Prokurors nav pieprasījis šo pasākumu veikšanu. Ja konsultācijās Pirmstiesas Palāta nolemj, ka Prokurora rīcība nav pamatota, Pirmstiesas Palāta ir tiesīga veikt šādus pasākumus pēc savas iniciatīvas.

(b) Prokurors var iesniegt apelācijas sūdzību par Pirmstiesas Palātas lēmumu rīkoties pēc savas iniciatīvas saskaņā ar šo punktu. Šāda apelācijas sūdzība tiek izskatīta steidzamības kārtā.

4. Pierādījumu, kas saglabāti vai iegūti tiesai saskaņā ar šo pantu, vai to protokolu pieļaujamību nosaka tiesas izmeklēšanā saskaņā ar 69.pantu, un tiem ir tāda nozīme, kādu nosaka Tiesas Palāta.

57.pants
Pirmstiesas Palātas funkcijas un pilnvaras

1. Ja vien šie Statūti nenosaka savādāku kārtību, Pirmstiesas Palāta veic savas funkcijas atbilstoši šī panta noteikumiem.

2. (a) Pirmstiesas Palātas rīkojumus vai norādījumus, kas izdoti saskaņā ar 15., 18., 19., pantu, 54.panta 2.punktu, 61.panta 7.punktu un 72.pantu, apstiprina ar tās tiesnešu vairākumu.

(b) Visos citos gadījumos viens Pirmstiesas Palātas tiesnesis var pildīt šajos Statūtos paredzētās funkcijas, ja vien savādāku rīcību neparedz Procedūras un Pierādījumu noteikumi vai Pirmstiesas Palātas vairākums.

3. Papildus citām šajos Statūtos paredzētām funkcijām, Pirmstiesas Palāta var:

(a) pēc Prokurora lūguma izdot tādus rīkojumus un orderus, kādi var būt nepieciešami izmeklēšanai;

(b) pēc personas, kas ir apcietināta vai ieradusies pēc pavēstes saskaņā ar 58.pantu, lūguma izdot rīkojumus, ieskaitot pasākumus, kas minēti 56.pantā, vai lūgt sadarbību saskaņā ar 9.sadaļu, kas var būt nepieciešama, lai palīdzētu šai personai sagatavoties aizstāvībai;

(c) nepieciešamības gadījumā nodrošināt cietušo un liecinieku aizsardzību un neaizskaramību, pierādījumu saglabāšanu, personu, kas ir apcietinātas vai ieradušās saskaņā ar pavēsti, aizsardzību un nacionālās drošības informācijas aizsardzību;

(d) pilnvarot Prokuroru veikt specifiskas izmeklēšanas darbības Dalībvalsts teritorijā nenodrošinot sadarbību ar šo Valsti saskaņā ar 9.sadaļu, ja, iespēju robežās ievērojot iesaistītās Valsts uzskatus, Pirmstiesas Palāta ir noteikusi, ka šajā lietā šī Valsts nespēj izpildīt lūgumu par sadarbību sakarā ar to, ka tai nav institūcijas vai jebkādas tiesu sistēmas struktūras, kas ir kompetenta izpildīt lūgumu par sadarbību saskaņā ar 9.sadaļu.

(e) Ja tiek izdots apcietināšanas orderis vai pavēste saskaņā ar 58.pantu un ievērojot pierādījumu nozīmīgumu un iesaistīto pušu tiesības, kas noteiktas šajos Statūtos un Procedūras un Pierādījumu noteikumos, lūgt Valstu sadarbību saskaņā ar 93.panta 1.(k) punktu, lai veiktu aizsardzības pasākumus konfiskācijas nolūkos, it īpaši cietušo labā.

58.pants
Apcietināšanas ordera vai ierašanās pavēstes izdošana, ko veic Pirmstiesas Palāta

1. Jebkurā laikā pēc izmeklēšanas sākšanas Pirmstiesas Palāta ir tiesīga pēc Prokurora iesnieguma izdot personas apcietināšanas orderi, ja pēc iesnieguma un pierādījumu vai citas Prokurora iesniegtās informācijas pārbaudes, tā ir pārliecinājusies, ka:

(a) ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona ir izdarījusi Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu; un

(b) šīs personas apcietināšana ir nepieciešama:

(i) lai nodrošinātu šīs personas ierašanos tiesā,

(ii) lai nodrošinātu to, ka šī persona netraucē un neapdraud izmeklēšanu vai tiesas procesu, vai

(iii) kad tas iespējams, lai atturētu šo personu no šī nozieguma vai ar to saistīta nozieguma, kurš ir Tiesas jurisdikcijā, un ko rada tādi paši apstākļi, turpināšanas.

2. Prokurora iesniegums satur:

(a) personas vārdu un citu atbilstošu identifikācijas informāciju;

(b) īpašu atsauci uz Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, par kuru izdarīšanu šī persona tiek turēta aizdomās;

(d) pierādījumus un jebkuras citas informācijas, kas veido pietiekamu pamatu, lai uzskatītu, ka šī persona ir izdarījusi attiecīgos noziegumus, kopsavilkumu; un

(e) iemeslus, kādēļ Prokurors uzskata, ka ir nepieciešama šīs personas apcietināšana.

3. Apcietināšanas orderis satur:

(a) personas vārdu un citu atbilstošu identifikācijas informāciju;

(b) īpašu atsauci uz Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, par kuru izdarīšanu tiek pieprasīta personas apcietināšana; un

4. Apcietināšanas orderis ir spēkā līdz brīdim, kad Tiesa izdod citādu rīkojumu.

5. Pamatojoties uz apcietināšanas orderi, Tiesa var lūgt personas pagaidu apcietināšanu vai tās apcietināšanu un nodošanu saskaņā ar 9.sadaļu.

6. Prokurors var lūgt Pirmstiesas Palātu grozīt apcietināšanas orderi labojot vai papildinot tajā minētos noziegumus. Pirmstiesas Palāta tādējādi groza orderi, ja tā pārliecinās, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir veikusi labotos vai papildinātos noziegumus.

7. Kā alternatīvu apcietināšanas orderim Prokurors var iesniegt iesniegumu lūdzot Pirmstiesas Palātu izdot ierašanās pavēsti attiecīgajai personai. Ja Pirmstiesas Palāta pārliecinājusies, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona ir izdarījusi noziegumu, par ko tā tiek turēta aizdomās, un ka pavēste ir pietiekama, lai nodrošinātu personas ierašanos, tā izdod ierašanās pavēsti attiecīgajai personai ar vai bez noteikumiem, kas ierobežo personas brīvību (kas nav ieslodzījums), ja to paredz nacionālie tiesību akti. Pavēste satur:

(a) personas vārdu un citu atbilstošu identifikācijas informāciju;

(b) noteiktu datumu, kurā personai ir jāierodas;

(d) īsu faktu izklāstu, kas liecina par šiem noziegumiem;

Pavēste tiek nodota attiecīgajai personai tieši.

59.pants
Apcietināšanas procedūra aizturēšanas Valstī

1. Dalībvalsts, kas saņēmusi lūgumu par pagaidu apcietināšanu vai apcietināšanu un nodošanu, nekavējoties veic pasākumus, lai apcietinātu attiecīgo personu saskaņā ar tās tiesību aktiem un 9.sadaļas noteikumiem.

2. Apcietinātā persona nekavējoties tiek nodota kompetentai tiesu institūcijai aizturēšanas Valstī, kas saskaņā ar šīs Valsts tiesību aktiem nosaka, vai:

(a) orderis attiecas uz šo personu;

(b) persona ir apcietināta ievērojot nepieciešamo procedūru; un

3. Apcietinātajai personai ir tiesības griezties aizturēšanas Valsts kompetentajās institūcijās, lai panāktu pagaidu atbrīvošanu līdz tās nodošanai.

4. Pieņemot lēmumu par jebkādu šādu iesniegumu, aizturēšanas Valsts kompetentā institūcija izvērtē, vai, ievērojot iespējamo noziegumu smagumu, pastāv steidzami un izņēmuma apstākļi, kas attaisno pagaidu atbrīvošanu un vai pastāv nepieciešamās garantijas, kas nodrošina to, ka aizturētāja Valsts spēj izpildīt savu pienākumu nodot attiecīgo personu Tiesai. Aizturēšanas Valsts kompetentā institūcija nav tiesīga izvērtēt apcietināšanas ordera izdošanu, kas noteikta 58.panta 1.(a) un (b) punktā.

5. Pirmstiesas Palāta tiek informēta par visiem lūgumiem par pagaidu atbrīvošanu un sniedz rekomendācijas aizturētājas Valsts kompetentajai institūcijai. Aizturēšanas Valsts kompetentā institūcija pirms lēmuma pieņemšanas pilnībā izvērtē šādas rekomendācijas, ieskaitot rekomendācijas par pasākumiem, lai nepieļautu attiecīgās personas bēgšanu.

6. Ja persona tiek uz laiku atbrīvota, Pirmstiesas Palāta ir tiesīga pieprasīt periodiskus ziņojumus par pagaidu atbrīvošanas statusu.

7. Tiklīdz aizturēšanas Valsts nolemj nodot attiecīgo personu, tā tiek nogādāta Tiesā, cik ātri vien iespējams.

60.pants
Sākotnējā Tiesvedība

1. Kad attiecīgā persona tiek nodota Tiesai vai tā ierodas Tiesā brīvprātīgi, vai saskaņā ar pavēsti, Pirmstiesas Palāta pārliecinās, ka šī persona ir informēta par noziegumiem, kurus, iespējams, tā ir izdarījusi, un par tās tiesībām saskaņā ar šiem Statūtiem, ieskaitot tiesības lūgt pagaidu atbrīvošanu līdz tiesai.

2. Persona, par kuru izdots apcietināšanas orderis, ir tiesīga lūgt pagaidu atbrīvošanu līdz tiesai. Ja Pirmstiesas Palāta pārliecinās, ka ir izpildīti 58.panta 1.punktā minētie noteikumi, persona paliek apcietinājumā. Ja tie nav izpildīti, Pirmstiesas Palāta atbrīvo personu ar vai bez noteikumiem.

3. Pirmstiesas Palāta periodiski pārskata savu lēmumu par personas atbrīvošanu vai apcietināšanu, un var to darīt jebkurā laikā pēc Prokurora vai šīs personas lūguma. Pārskatot savu lēmumu, tā var labot savu lēmumu par apcietināšanu, atbrīvošanu vai atbrīvošanas noteikumiem, ja tā pārliecinās, ka mainījušies apstākļi to prasa.

4. Pirmstiesas Palāta nodrošina to, ka persona netiek turēta apcietinājumā nepamatoti ilgu laiku pirms tiesas nepamatotas Prokurora novilcināšanās dēļ. Ja šāda novilcināšanās notiek, Tiesa lemj par personas atbrīvošanu ar vai bez noteikumiem.

5. Nepieciešamības gadījumā Pirmstiesas Palāta var izdot apcietināšanas orderi, lai nodrošinātu atbrīvotās personas klātbūtni.

61.pants
Apsūdzību apstiprināšana pirms tiesas

1. Ņemot vērā 2.punkta noteikumus, saprātīgā laikā pēc attiecīgās personas nodošanas vai brīvprātīgas ierašanās Tiesā, Pirmstiesas Palāta veic lietas noklausīšanos, lai apstiprinātu apsūdzības par kurām Prokurors vēlas tiesas procesu. Noklausīšanās notiek Prokurora un apsūdzētās personas, kā arī tās advokāta klātbūtnē.

2. Pirmstiesas Palāta var pēc Prokurora lūguma vai pēc savas iniciatīvas veikt lietas noklausīšanos, lai apstiprinātu apsūdzības, par kurām Prokurors vēlas tiesas procesu, bez apsūdzētā klātbūtnes, ja šī persona:

(a) ir atteikusies no savām tiesībām būt klāt lietas iztiesāšanā; vai

(b) ir aizbēgusi vai nav atrodama un ir veikti visi saprātīgie pasākumi, lai nodrošinātu tās ierašanos Tiesā un lai informētu šo personu par apsūdzībām un par to, ka tiks veikta noklausīšanās, lai apstiprinātu šīs apsūdzības.

Šajā gadījumā personu pārstāv tās advokāts, ja Pirmstiesas Palāta nolemj, ka tas ir taisnīguma interesēs.

3. Saprātīgā laikā pirms lietas noklausīšanās, persona:

(a) saņem dokumenta kopiju ar apsūdzībām, saskaņā ar kurām Prokurors vēlas personu nodot tiesai; un

(b) tiek informēta par pierādījumiem, uz kuriem Prokurors vēlas balstīties noklausīšanā.

Pirmstiesas Palāta var izdot rīkojumus par informācijas atklāšanu lietas noklausīšanās mērķiem.

4. Pirms lietas noklausīšanās Prokurors var turpināt izmeklēšanu un ir tiesīgs labot vai atsaukt jebkuras apsūdzības. Attiecīgā persona tiek savlaicīgi informēta pirms lietas noklausīšanās par apsūdzību labošanu vai atsaukšanu. Apsūdzību atsaukšanas gadījumā Prokurors informē Pirmstiesas Palātu par atsaukšanas iemesliem.

5. Lietas noklausīšanās laikā Prokurors pamato katru apsūdzību ar pietiekamiem pierādījumiem, lai radītu pietiekamu pamatu uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziegumu, par kuru tā tiek apsūdzēta. Prokurors var balstīties uz dokumentāriem un apkopotiem pierādījumiem un tam nav nepieciešams izsaukt lieciniekus, kas varētu liecināt tiesā.

6. Lietas noklausīšanās laikā persona var:

(a) iebilst pret apsūdzībām;

(b) apstrīdēt Prokurora iesniegtos pierādījumus; un

7. Pirmstiesas Palāta, balstoties uz lietas noklausīšanās rezultātiem, nosaka, vai ir pietiekami pierādījumi, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona ir izdarījusi ikvienu noziegumu, kuru izdarīšanā tā tiek apsūdzēta. Balstoties uz saviem secinājumiem, Pirmstiesas Palāta:

(a) apstiprina tās apsūdzības, par kurām tā secina, ka ir pietiekami pierādījumi; un nodod attiecīgo personu Tiesas Palātai tiesas procesam par apstiprinātajām apsūdzībām;

(b) atsakās apstiprināt apsūdzības, par kurām tā secina, ka nav pietiekošu pierādījumu;

(i) papildus pierādījumu iesniegšanu vai papildus izmeklēšanas veikšanu attiecībā uz kādu noteiktu apsūdzību, vai

(ii) apsūdzību grozīšanu, jo iesniegtie pierādījumi liecina par citu noziegumu Tiesas jurisdikcijā.

8. Ja Pirmstiesas Palāta atsakās apstiprināt apsūdzību, Prokurors ir tiesīgs vēlāk lūgt tās apstiprināšanu, ja šai prasībai tiek pievienoti papildus pierādījumi.

9. Pēc apsūdzību apstiprināšanas un pirms tiesas procesa sākšanās, Prokurors var ar Pirmstiesas Palātas atļauju un pēc apsūdzētā informēšanas grozīt apsūdzības. Ja Prokurors vēlas iesniegt papildus apsūdzības vai daudz nopietnākas apsūdzības, tiek veikta lietas noklausīšanās saskaņā ar šo pantu, lai apstiprinātu šīs apsūdzības. Pēc tiesas procesa sākšanās Prokurors ir tiesīgs atsaukt apsūdzības ar Tiesas Palātas atļauju.

10. Jebkurš iepriekš izdots orderis zaudē savu spēku attiecībā uz jebkurām apsūdzībām, kuras nav apstiprinājusi Pirmstiesas Palāta vai kuras ir atsaucis Prokurors.

11. Tiklīdz apsūdzības ir apstiprinātas saskaņā ar šo pantu, Prezidijs izveido Tiesas Palātu, kas saskaņā ar 9.punktu un 64.panta 4.punktu ir atbildīga par turpmāko procesu veikšanu un var veikt jebkuru Pirmstiesas Palātas funkciju, kas ir nepieciešama un piemērojama šajā procesā.

6.sadaļa. TIESAS PROCESS

62.pants
Tiesas procesa vieta

Ja vien netiek nolemts savādāk, tiesas procesa norises vieta ir Tiesas atrašanās vieta.

63.pants
Tiesas process apsūdzētā klātbūtnē

1. Apsūdzētais piedalās tiesas procesā.

2. Ja apsūdzētais, atrodoties Tiesā, ilgstoši traucē tiesas procesu, Tiesas Palāta ir tiesīga izraidīt apsūdzēto, dodot iespēju tam sekot tiesas procesam un izsniegt instrukcijas savam advokātam atrodoties ārpus tiesas zāles, nepieciešamības gadījumā izmantojot komunikāciju tehnoloģijas. Šādi pasākumi tiek veikti tikai izņēmuma gadījumos, ja visas citas saprātīgās alternatīvās metodes ir izrādījušās neatbilstošas, un tikai tik ilgi, cik tas ir patiesi nepieciešams.

64.pants
Tiesas Palātas funkcijas un pilnvaras

1. Tiesas Palātas funkcijas un pilnvaras, kas noteiktas šajā pantā, tiek realizētas saskaņā ar šiem Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

2. Tiesas Palāta nodrošina to, ka tiesas process ir taisnīgs un ātrs, un tas tiek veikts pilnībā ievērojot apsūdzētā tiesības un pienācīgi nodrošinot cietušo un liecinieku aizsardzību.

3. Nododot lietu tiesā saskaņā ar šiem Statūtiem, Tiesas Palāta, kas nozīmēta izskatīt šo lietu:

(a) apspriežas ar iesaistītajām pusēm un pieņem tādas procedūras, kas ir nepieciešamas, lai veicinātu taisnīgu un ātru procesu;

(b) nosaka tiesas procesā izmantojamo valodu vai valodas; un

(c) ņemot vērā citus atbilstošus šo Statūtu noteikumus gādā par iepriekš neatklātu dokumentu vai informācijas atklāšanu pietiekamā laikā pirms tiesas procesa sākšanās, lai ļautu atbilstoši sagatavoties procesam.

4. Tiesas Palāta, ja tas nepieciešams tās efektīvai un taisnīgai funkcionēšanai, ir tiesīga nodot sagatavošanās darbus Pirmstiesas Palātai vai nepieciešamības gadījumā citam pieejamam Pirmstiesas nodaļas tiesnesim.

5. Informējot puses, Tiesas Palāta ir tiesīga atbilstošā veidā noteikt, ka apsūdzības pret vairāk nekā vienu apsūdzēto tiek apvienotas vai sadalītas.

6. Veicot savas funkcijas pirms tiesas procesa vai tiesas procesa laikā, Tiesas Palāta nepieciešamības gadījumā var:

(a) veikt jebkuras Pirmstiesas Palātas funkcijas, kas paredzētas 61.panta 11.punktā;

(b) pieprasīt liecinieku ierašanos un liecināšanu un dokumentu un citu pierādījumu izdošanu, nepieciešamības gadījumā saņemot Valstu palīdzību, kā paredzēts šajos Statūtos;

(d) dot rīkojumu par pierādījumu iesniegšanu papildus tiem, kas jau ir savākti pirms tiesas procesa vai kurus iesniegušas puses tiesas procesa laikā;

(e) gādāt par apsūdzēto, liecinieku un cietušo aizsardzību; un

(f) lemt par citiem atbilstošiem jautājumiem.

7. Tiesas process ir atklāts. Tomēr Tiesas Palāta ir tiesīga noteikt, ka īpašos apstākļos ir nepieciešams lietas iztiesāt slēgtās sēdēs, 68.panta mērķiem vai, lai aizsargātu konfidenciālu vai slepenu informāciju, kas tiek sniegta kā pierādījums.

8. (a) Pirms tiesas procesa sākšanas Tiesas Palāta nolasa apsūdzētajam apsūdzības, kuras iepriekš ir apstiprinājusi Pirmstiesas Palāta. Tiesas Palāta pārliecinās, ka apsūdzētais saprot apsūdzību raksturu. Palāta dod apsūdzētajam iespēju atzīt savu vainu saskaņā ar 65.pantu vai noliegt savu vainu.

(b) Tiesas procesa laikā tiesas priekšsēdētājs var dot norādījumus par procesa veikšanu, tai skaitā, lai nodrošinātu tā vadīšanu taisnīgā un objektīvā veidā. Ņemot vērā tiesas priekšsēdētāja norādījumus, puses var iesniegt pierādījumus saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem.

9. Tiesas Palātai, inter alia, ir tiesības pēc kādas no pusēm ierosinājuma vai pēc savas iniciatīvas:

(a) Lemt par pierādījumu pieļaujamību vai attiecināmību; un

(b) Veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu kārtību noklausīšanās laikā.

10. Tiesas Palāta nodrošina tiesas procesa protokolēšanu, kas precīzi atspoguļo tiesvedību, un ka to uztur un saglabā Sekretārs.

65.pants
Vainas atzīšanas process

1. Ja apsūdzētais atzīst savu vainu saskaņā ar 64.panta 8.(a) punktu, Tiesas Palāta nosaka vai:

(a) apsūdzētais saprot vainas atzīšanas raksturu un sekas;

(b) atzīšanās tiek veikta brīvprātīgi pēc pietiekamām apsūdzētā konsultācijām ar advokātu; un

(i) apsūdzībās, ko izvirzījis Prokurors un atzinis apsūdzētais,

(ii) jebkuros Prokurora iesniegtajos materiālos, kas apstiprina apsūdzības un kurus akceptē apsūdzētais; un

(iii) jebkuros citos pierādījumos, tādos kā liecinieku liecības, kurus iesniedz Prokurors vai apsūdzētais.

2. Ja Tiesas Palāta atzīst, ka 1.punktā minētie jautājumi ir konstatēti, tā pieņem vainas atzīšanu, kopā ar jebkādiem citiem papildus pierādījumiem, kā tādu, kas atklāj visus būtiskos faktus, kas nepieciešami, lai pierādītu noziegumu, uz kuru attiecas vainas atzīšana, un tā var notiesāt apsūdzēto par šo noziegumu.

3. Ja Tiesas Palāta atzīst, ka 1.punktā minētie jautājumi nav konstatēti, tā pieņem, ka vainas atzīšana nav notikusi, šajā gadījumā Palāta nosaka, ka tiesas process tiek turpināts saskaņā ar parastajām tiesāšanas procedūrām, kas noteiktas šajos Statūtos un var nodot šo lietu citai Tiesas Palātai.

4. Ja Tiesas Palāta uzskata, ka tiesas un, it īpaši, cietušo interesēs ir nepieciešama pilnīgāku lietas faktu sniegšana, Tiesas Palāta ir tiesīga:

(a) lūgt Prokuroram iesniegt papildus pierādījumus, ieskaitot liecinieku liecības; vai

(b) noteikt, ka tiesas process tiks turpināts saskaņā ar parastajām tiesāšanas procedūrām, kas noteiktas šajos Statūtos, šajā gadījumā tā pieņem, ka vainas atzīšana nav notikusi un tā var nodot šo lietu citai Tiesas Palātai.

5. Jebkādas pārrunas starp Prokuroru un aizstāvību par apsūdzību grozīšanu, vainas atzīšanu vai piespriežamo sodu Tiesai nav saistošas.

66.pants
Nevainīguma prezumpcija

1. Jebkura persona tiek uzskatīta par nevainīgu līdz Tiesā tiek pierādīta tās vaina saskaņā ar piemērojamām tiesību normām.

2. Apsūdzētā vainas pierādīšanas pienākums ir Prokuroram.

3. Lai notiesātu apsūdzēto, Tiesai jābūt pilnīgi pārliecinātai par apsūdzētā vainu.

67.pants
Apsūdzētā tiesības

1. Izskatot jebkuru apsūdzību, apsūdzētajam ir tiesības uz atklātu lietas izskatīšanu, ievērojot šo Statūtu noteikumus, uz taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu, un uz sekojošajām minimālajām garantijām, pilnā apmērā:

(a) tikt nekavējoties un detalizēti informētam par apsūdzības raksturu, cēloni un saturu valodā, kuru apsūdzētais pilnībā saprot un tajā runā;

(b) pietiekamu laiku un iespējām, lai sagatavotos aizstāvībai, un brīvi un konfidenciāli kontaktētos ar advokātu, kuru izvēlas apsūdzētais;

(d) ievērojot 63.panta 2.punktu, piedalīties tiesas procesā, aizstāvēties pašam vai ar paša izvēlētas tiesiskās palīdzības starpniecību, tikt informētam, ja apsūdzētajam nav tiesiskās palīdzības, par šīm tiesībām un saņemt tiesisko palīdzību, kuru nozīmē Tiesa, gadījumā, ja to pieprasa taisnīguma intereses, un saņemt to bez maksas, ja apsūdzētajam nav nepieciešamo finansiālo līdzekļu, lai to apmaksātu;

(e) novērtēt vai likt kādam novērtēt pret viņu vērstās liecības un uzaicināt un nopratināt lieciniekus, kas liecina viņam par labu uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem tiek uzaicināti liecinieki, kas liecina pret viņu. Apsūdzētajam ir tiesības aizstāvēties un iesniegt citus pierādījumus, kas ir pieļaujami saskaņā ar šiem Statūtiem;

(f) tiesības uz kompetenta tulka bezmaksas palīdzību un tādiem tulkojumiem, kas ir nepieciešami taisnīguma interesēs, ja jebkāda no procedūrām vai Tiesā iesniegtajiem dokumentiem nav valodā, kuru apsūdzētais pilnībā saprot un tajā runā;

(g) netikt piespiestam liecināt vai atzīt savu vainu un klusēt, klusēšanai neesot par apstākli, lai noteiktu tās vainu vai nevainīgumu;

(h) bez zvēresta veikt rakstisku vai mutisku paziņojumu savai aizstāvībai; un

(i) netikt pakļautam pierādīšanas pienākuma maiņai vai jebkādam atspēkošanas pienākumam.

2. Papildus jebkādai citai šajos Statūtos paredzētai atklāšanai, Prokurors, cik ātri vien iespējams, atklāj aizstāvībai pierādījumus, kas atrodas Prokurora rīcībā vai kontrolē, kas pēc viņa uzskatiem pierāda vai varētu pierādīt apsūdzētā nevainīgumu vai mīkstināt apsūdzētā vainu, vai kas varētu ietekmēt apsūdzības pierādījumu ticamību. Šaubu gadījumā lēmumu par šī punkta piemērošanu pieņem Tiesa.

68.pants
Cietušo un liecinieku aizsardzība un to piedalīšanās tiesvedībā

1. Tiesa veic nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu cietušo un liecinieku drošību, fizisko un psiholoģisko labklājību, cieņu un privāto dzīvi. Darot to, Tiesa ievēro visus attiecīgos faktorus, ieskaitot vecumu, dzimumu, kā noteikts 7.panta 3.punktā, un veselību un nozieguma raksturu, it īpaši, bet ne tikai, ja noziegums saistīts ar seksuālu vai dzimumu vardarbību vai vardarbību pret bērniem. Prokurors šādus pasākumus veic īpaši šādu noziegumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas laikā. Šie pasākumi nav pretrunā vai neatbilstoši apsūdzētā tiesībām un taisnīga un objektīva tiesas procesa principiem.

2. Kā izņēmumu 67.pantā noteiktajam iztiesāšanas atklātuma principam, Tiesas Palātas, lai aizstāvētu cietušos un lieciniekus vai apsūdzēto, var noturēt jebkuru tiesas procesa daļu slēgti vai atļaut liecību iesniegšanu elektroniskā vai citā īpašā veidā. Šādi pasākumi jo īpaši tiek īstenoti lietā, kurā ir seksuālā vardarbībā cietušais vai bērns, kas ir cietušais vai liecinieks, ja vien Tiesa nepieņem citu lēmumu, ievērojot visus lietas apstākļus, īpaši cietušā vai liecinieka viedokli.

3. Ja tiek skartas cietušo personīgās intereses, Tiesa atļauj darīt zināmus un izskata to viedokļus un bažas atbilstošās tiesas procesa stadijās, kuras nosaka Tiesa un veidā, kas nav pretrunā ar vai neatbilstošs apsūdzētā tiesībām un taisnīga un objektīva tiesas procesa principiem. Šādus viedokļus un bažas var darīt zināmus cietušo likumīgie pārstāvji, ja Tiesa to uzskata par pieņemamu, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Cietušo un Liecinieku vienība var ieteikt Prokuroram un Tiesai atbilstošus aizsardzības līdzekļus, drošības pasākumus, padomu sniegšanu un palīdzību, kā noteikts 43.panta 6.punktā.

5. Ja pierādījumu vai informācijas atklāšana saskaņā ar šiem Statūtiem var nopietni apdraudēt liecinieka vai viņa-(as) ģimenes drošību, Prokurors, jebkuru procedūru, kas tiek veiktas pirms tiesas procesa sākšanās, mērķiem, var neatklāt šādu informāciju vai pierādījumus un to vietā iesniegt to kopsavilkumu. Šādi pasākumi tiek realizēti veidā, kas nav pretrunā ar vai neatbilstoši apsūdzētā tiesībām un taisnīga un objektīva tiesas procesa principiem.

6. Valsts var lūgt veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu tās ierēdņus vai aģentus un lai aizsargātu konfidenciālu vai slepenu informāciju.

69.pants
Pierādījumi

1. Pirms liecināšanas katrs liecinieks saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem dod solījumu par sniegtās liecības patiesumu.

2. Liecinieka liecība tiek sniegta personīgi, izņemot gadījumus, kas noteikti 68.pantā vai Procedūras un Pierādījumu noteikumos. Tiesa var atļaut viva voce (mutisku) vai ierakstītu liecību sniegšanu, izmantojot video vai audio tehnoloģijas, kā arī dokumentu vai rakstisku stenogrammu iesniegšanu, ievērojot šos Statūtus un saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem. Šie pasākumi nedrīkst būt pretrunā ar vai neatbilstoši apsūdzētā tiesībām.

3. Puses var iesniegt ar attiecīgo lietu saistītus pierādījumus saskaņā ar 64.pantu. Tiesa ir tiesīga pieprasīt visu pierādījumu iesniegšanu, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai noskaidrotu patiesību.

4. Tiesa lemj par jebkuru pierādījumu attiecināmību vai pieļaujamību, ievērojot, inter alia, pierādījumu nozīmi un jebkuru kaitējumu, ko šie pierādījumi var nodarīt taisnīgam tiesas procesam un taisnīgai liecinieku liecību novērtēšanai, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

5. Tiesa respektē un ievēro konfidencialitātes privilēģijas, kas noteiktas Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

6. Tiesa neprasa vispārzināmu faktu pierādīšanu, bet var tos pieņemt tiesas zināšanai.

7. Pierādījumi, kas iegūti pārkāpjot šos Statūtus vai starptautiski atzītas cilvēka tiesības, nav pieļaujami, ja:

(a) pārkāpums rada pamatotas šaubas par pierādījumu ticamību; vai

(b) pierādījumu pieļaušana būtu pretrunā vai nopietni kaitētu procesa godīgumam.

8. Izšķirot jautājumu par kādas Valsts iesniegto pierādījumu attiecināmību vai pieļaujamību, Tiesa nelemj par šīs Valsts nacionālās likumdošanas piemērošanu.

70.pants
Pārkāpumi, kas vērsti pret tiesas spriešanu

1. Tiesai ir jurisdikcija pār sekojošiem pārkāpumiem, kas vērsti pret tās tiesas spriešanu, ja tie veikti apzināti:

(a) Nepatiesas liecības sniegšana, kad tas izdarīts esot saistītam ar pienākumu teikt patiesību, kā atrunāts 69.panta 1.punktā;

(b) Pierādījumu iesniegšana, par kuriem attiecīgā puse zina, ka tie ir nepatiesi vai viltoti;

(c) Liecinieka ietekmēšana ar uzpirkšanu, traucēšana vai šķēršļu likšana liecinieka klātbūtnei vai liecībai, vēršanās pret liecinieku par liecības sniegšanu vai pierādījumu iznīcināšana, pierādījumu iegūšanas traucēšana vai to viltošana;

(d) Tiesas locekļa kavēšana, iebaidīšana vai ietekmēšana ar uzpirkšanu ar mērķi to piespiest vai pārliecināt neveikt savus pienākumus vai veikt tos nepareizi;

(e) Vēršanās pret Tiesas locekli par viņa vai citas amatpersonas veiktajiem pienākumiem;

(f) Kukuļa izspiešana vai kukuļņemšana, ko izdarījis Tiesas loceklis saistībā ar saviem dienesta pienākumiem.

2. Tiesas jurisdikcijas realizēšanas principus un procesu pār pārkāpumiem saskaņā ar šo pantu nosaka Procedūras un Pierādījumu noteikumi. Noteikumus starptautiskajai sadarbībai ar Tiesu attiecībā uz tās tiesvedību saskaņā ar šo pantu nosaka lūguma saņēmējas Valsts nacionālie tiesību akti.

3. Notiesāšanas gadījumā Tiesa var piespriest brīvības atņemšanu, kas nepārsniedz piecus gadus vai naudas sodu saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem, vai abus.

4. (a) Katra Dalībvalsts paplašina krimināltiesību normu, kas soda par pārkāpumiem pret tās izmeklēšanas un tiesas procesa godīgumu, piemērošanu noziegumiem pret tiesas spriešanu, kas minēti šajā pantā, ja tie veikti tās teritorijā vai tos ir veicis kāds no tās pilsoņiem;

(b) Pēc Tiesas lūguma, ja tā uzskata to par nepieciešamu, Dalībvalsts iesniedz lietu kriminālvajāšanai tās kompetentajās institūcijās. Šīs institūcijas pienācīgi izskata šādas lietas un piešķir tām pietiekošus resursus, lai efektīvi tās izskatītu.

71.pants
Sankcijas par neatbilstošu uzvedību Tiesā

1. Tiesa var sodīt personas par neatbilstošu uzvedību, tajā skaitā par tās sēžu traucēšanu vai apzinātu atteikšanos pakļauties tās norādījumiem, ar administratīviem līdzekļiem, kas nav brīvības atņemšana, tādiem kā pagaidu vai pilnīga izraidīšana no tiesas zāles, naudas sods vai līdzīgiem līdzekļiem, kas paredzēti Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

2. Kārtība, kādā tiek piemēroti 1.punktā paredzētie līdzekļi, ir noteikta Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

72.pants
Nacionālās drošības informācijas aizsardzība

1. Šis pants piemērojams jebkurā gadījumā, kad kāda no Valstīm uzskata, ka šīs Valsts informācijas vai dokumentu atklāšana var kaitēt tās nacionālās drošības interesēm. Pie šādiem gadījumiem pieder tie, kas paredzēti 56.panta 2. un 3.punktā, 61.panta 3.punktā, 64.panta 3.punktā, 67.panta 2.punktā, 68.panta 6.punktā, 87.panta 6.punktā un 93.pantā, kā arī gadījumos, kas rodas jebkurā citā procesa stadijā, kur var rasties jautājums par šādu atklāšanu.

2. Šis pants tiek piemērots arī, ja persona, kas ir lūgta sniegt informāciju vai pierādījumus, atsakās to darīt vai ir nodevusi šo jautājumu Valstij, pamatojoties uz to, ka atklāšana varētu kaitēt šīs Valsts nacionālās drošības interesēm, un šī Valsts apstiprina, ka tā uzskata, ka atklāšana varētu kaitēt tās nacionālās drošības interesēm.

3. Nekas šajā pantā neietekmē konfidencialitātes prasības, kas piemērojamas saskaņā ar 54.panta 3.(e) un (f) punktu, vai 73.panta piemērošanu.

4. Ja kāda no Valstīm uzzina, ka šīs Valsts informācija vai dokumenti tiek vai var tikt atklāti jebkurā procesa stadijā, un tā uzskata, ka šāda atklāšana var kaitēt tās nacionālās drošības interesēm, šī Valsts ir tiesīga iejaukties, lai panāktu šī jautājuma atrisināšanu saskaņā ar šo pantu.

5. Ja Valsts uzskata, ka informācijas atklāšana var kaitēt tās nacionālās drošības interesēm, šī Valsts veic visus iespējamos pasākumus, sadarbojoties ar Prokuroru, aizstāvību vai Pirmstiesas Palātu vai Tiesas Palātu atkarībā no gadījuma, lai kopīgi panāktu šī jautājuma risinājumu. Šādi pasākumi var ietvert:

(a) lūguma labojumu vai skaidrojumu;

(b) tiesas lēmumu par prasītās informācijas vai pierādījumu attiecināmību vai lēmumu par to, vai šie pierādījumi, lai gan attiecināmi, var tikt vai ir iegūti no citiem avotiem, kas nav lūguma saņēmēja Valsts;

(d) vienošanos par noteikumiem, saskaņā ar kuriem var tikt panākta sadarbība, ieskaitot kopsavilkumu vai rediģētu variantu iesniegšanu, informācijas atklāšanas ierobežošanu, slēgti vai ex parte procesa izmantošanu, vai citus aizsardzības līdzekļus, ko pieļauj šie Statūti un Procedūras un Pierādījumu noteikumi.

6. Tiklīdz ir veikti visi iespējamie pasākumi šī jautājuma atrisināšanai sadarbības ceļā, un, ja Valsts uzskata, ka nav līdzekļu vai noteikumu, saskaņā ar kuriem informācija vai dokumenti var tikt sniegti vai atklāti nekaitējot tās nacionālās drošības interesēm, šī Valsts informē Prokuroru vai Tiesu par sava lēmuma iemesliem, ja vien šo iemeslu apraksts pats par sevi nekaitē šīs Valsts nacionālās drošības interesēm.

7. Ja Tiesa nolemj, ka attiecīgie pierādījumi ir attiecināmi un nepieciešami apsūdzētā vainas vai nevainīguma noteikšanai, Tiesa var veikt sekojošus pasākumus:

(a) ja informācijas vai dokumentu atklāšanu prasa lūgums par sadarbību saskaņā ar 9.sadaļu vai 2.punktā minētie apstākļi, un Valsts ir informējusi par atteikuma pamatu, kāds noteikts 93.panta 4.punktā:

(i) pirms 7.(a) (ii) apakšpunktā paredzētā slēdziena pieņemšanas, Tiesa var lūgt tālākas konsultācijas, lai apsvērtu Valsts iebildumus, kas, ja nepieciešams, var ietvert lietas noklausīšanu slēgti un ex parte,

(ii) ja Tiesa secina, ka, informējot par sava atteikuma pamatu saskaņā ar 93.panta 4.punktu, ņemto vērā lietas apstākļus, lūguma saņēmēja Valsts nerīkojas saskaņā ar tās šajos Statūtos noteiktajām saistībām, Tiesa var rīkoties saskaņā ar 87.panta 7.punktu, paskaidrojot sava lēmuma iemeslus, un

(iii) tiesa var pieņemt slēdzienus apsūdzētā tiesas procesā par kāda fakta esamību vai neesamību atbilstoši lietas apstākļiem; vai

(b) visos citos gadījumos:

(i) dot rīkojumu par atklāšanu; vai

(ii) ja tā nedod rīkojumu par atklāšanu, izdarīt slēdzienus apsūdzētā tiesas procesā par kāda fakta esamību vai neesamību atbilstoši lietas apstākļiem.

73.pants
Trešās puses informācija vai dokumenti

Ja Tiesa pieprasa kādai no Dalībvalstīm iesniegt tās uzraudzībā, rīcībā vai kontrolē esošu dokumentu vai informāciju, ko tai konfidenciāli atklājusi kāda Valsts, starpvaldību organizācija vai starptautiska organizācija, tā lūdz izcelsmes avota piekrišanu, lai atklātu šo dokumentu vai informāciju. Ja dokumenta izcelsmes avots ir kāda no Dalībvalstīm, tā vai nu dod savu piekrišanu informācijas vai dokumenta atklāšanai vai apņemas atrisināt šo jautājumu ar tiesu saskaņā ar 72.panta noteikumiem. Ja izcelsmes avots nav Dalībvalsts un atsakās dot savu piekrišanu atklāšanai, lūguma saņēmēja Valsts informē Tiesu par to, ka tā nevar iesniegt informāciju vai dokumentu saskaņā ar iepriekš pastāvošām konfidencialitātes saistībām pret izcelsmes avotu.

74. pants
Lēmuma prasības

1. Visi Tiesas Palātas tiesneši piedalās katrā tiesas procesa stadijā un debatēs. Prezidijs atsevišķos gadījumos var nozīmēt, ja iespējams, vienu vai vairākus tiesnešu vietniekus, kas piedalās katrā tiesas procesa stadijā un aizstāj kādu no Tiesas Palātas locekļiem, ja tas nevar turpināt piedalīties.

2. Tiesas Palātas lēmums balstās uz pierādījumu novērtēšanu un procesu pilnībā. Lēmums nepārsniedz faktus un apstākļus, kas aprakstīti apsūdzībās un jebkādos apsūdzību labojumos. Tiesa var balstīt savu lēmumu tikai uz iesniegtajiem un tiesas procesā apspriestajiem pierādījumiem.

3. Tiesneši cenšas panākt vienbalsīgu lēmumu, bet, ja tas neizdodas, lēmumu pieņem tiesnešu vairākums.

4. Tiesas Palātas debates ir slepenas.

5. Lēmums ir rakstisks un satur pilnīgu un pamatotu izklāstu par Tiesas Palātas konstatējumiem par pierādījumiem un secinājumus. Tiesas Palāta pieņem vienu lēmumu. Ja nav panākta vienprātība, Tiesas Palātas lēmums ietver vairākuma un mazākuma viedokļus. Lēmums vai tā rezumējums tiek paziņots atklātā tiesas sēdē.

75.pants
Atlīdzība cietušajiem

1. Tiesa nosaka principus attiecībā uz atlīdzību cietušajiem, ieskaitot restitūciju, kompensāciju un rehabilitāciju. Pamatojoties uz to, savā lēmumā Tiesa, vai nu pēc pieprasījuma vai, izņēmuma gadījumos, pēc savas iniciatīvas, nosaka jebkādu zaudējumu, bojājumu vai ievainojumu vērienu un apjomu, kas nodarīts cietušajiem, un paziņo savas darbības principus.

2. Tiesa var dot rīkojumu tieši pret notiesāto personu, nosakot atbilstošu atlīdzību attiecībā uz cietušo, ieskaitot, restitūciju, kompensāciju un rehabilitāciju. Kad iespējams, Tiesa var dot rīkojumu par to, ka atlīdzības samaksa izdarāma ar 79.pantā paredzētā Trasta Fonda starpniecību.

3. Pirms rīkojuma izdošanas saskaņā ar šo pantu Tiesa var uzaicināt notiesātās personas, cietušos un citas ieinteresētās personas vai Valstis un ņem vērā iebildumus, ko tās iesniegušas vai kas iesniegti to vārdā.

4. Realizējot savas pilnvaras saskaņā ar šo pantu, Tiesa, pēc personas notiesāšanas par Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu, var noteikt, vai, lai izpildītu rīkojumus, kas var tikt izdoti saskaņā ar šo pantu, ir nepieciešams pielietot 93.panta 1.punktā paredzētos līdzekļus.

5. Dalībvalsts izpilda saskaņā ar šo pantu pieņemtos lēmumus, it kā 109.panta noteikumi attiektos uz šo pantu.

6. Nekas šajā pantā netiek interpretēts tā, ka cietušā tiesības saskaņā ar nacionālām vai starptautiskām tiesībām tiek ierobežotas.

76.pants
Soda piespriešana

1. Notiesāšanas gadījumā Tiesas Palāta lemj par atbilstošu soda mēru un ievēro tiesas procesa laikā iesniegtos pierādījumus un informāciju, kas attiecas uz soda mēru.

2. Izņemot gadījumus, kad tiek piemērots 65.pants un pirms tiesas procesa beigām, Tiesas Palāta var pēc savas iniciatīvas turpināt vai pēc Prokurora vai apsūdzētā lūguma turpina noklausīšanos, lai iegūtu papildus pierādījumus vai informāciju, kas attiecas uz soda mēru, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

3. Ja tiek piemērots 2.punkts, jebkuri paziņojumi saskaņā ar 75.pantu tiek uzklausīti turpmākā noklausīšanā, kas noteikta 2.punktā, un, nepieciešamības gadījumā, jebkurā papildus noklausīšanās laikā.

4. Soda mēru pasludina atklāti un, ja tas ir iespējams, apsūdzētā klātbūtnē.

7. sadaļa. SODI

77. pants
Piemērojamie sodi

1. Ievērojot 110. pantu, Tiesa var piespriest vienu no sekojošiem sodiem personai, kas notiesāta par šo Statūtu 5.pantā minēto noziegumu:

(a) brīvības atņemšana uz noteiktu gadu skaitu, kas nepārsniedz 30 gadus; vai

(b) mūža ieslodzījumu, ja tas attaisnojams, ņemot vērā nozieguma sevišķo smagumu un notiesātās personas individuālās īpašības.

2. Papildus brīvības atņemšanai Tiesa var izdot rīkojumu par:

(a) naudas sodu saskaņā ar kritērijiem, kurus paredz Procedūras un Pierādījumu noteikumi;

(b) ienākumu, īpašuma un aktīvu, kas iegūti tieši vai netieši no šī nozieguma, konfiskāciju, nekaitējot trešās puses bona fide tiesībām.

78.pants
Soda mēra noteikšana

1. Nosakot soda mēru, Tiesa saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem ņem vērā tādus faktorus kā nozieguma smagumu un notiesātās personas individuālās īpašības.

2. Piespriežot brīvības atņemšanas sodu, Tiesa atskaita laiku, kas pavadīts, ja tāds ir, iepriekšējā apcietinājumā saskaņā ar Tiesas rīkojumu. Tiesa var atskaitīt jebkuru laiku, kas citādi pavadīts apcietinājumā saistībā ar nodarījumu, kas ir nozieguma pamatā.

3. Ja persona ir notiesāta par vairākiem noziegumiem, Tiesa pasludina soda mēru par katru noziegumu un kopīgu soda mēru, kas nosaka kopējo brīvības atņemšanas laiku. Šis laiks nav mazāks kā ilgākais pasludinātais atsevišķais soda mērs un nepārsniedz 30 gadus ieslodzījumā vai mūža ieslodzījumu atbilstoši 77. panta 1.(b) punktam.

79.pants
Trasta Fonds

1. Trasta Fondu izveido ar Dalībvalstu Asamblejas lēmumu Tiesas jurisdikcijas ietvaros esošos noziegumos cietušo un viņu ģimenes locekļu labā.

2. Tiesa var izdot rīkojumu nodot Trasta Fondā naudu un citas mantas, kas iegūtas iekasējot naudas sodu vai arī konfiskācijas rezultātā.

3. Trasta Fonds tiek vadīts saskaņā ar kritērijiem, kurus nosaka Dalībvalstu Asambleja.

80.pants
Valsts piemēroto sodu un nacionālo tiesību aktu neietekmēšana

Nekas šajā Statūtu daļā neliedz Valstīm piemērot sodus, kurus nosaka to nacionālie tiesību akti, ne arī Valstu tiesību aktus, kuri neparedz sodus, kādi noteikti šajā daļā.

8. sadaļa. APELĀCIJA UN PĀRSKATĪŠANA

81.pants
Attaisnojoša vai notiesājoša lēmuma vai soda mēra apelācija

1. Saskaņā ar 74.pantu pieņemts lēmums var tikt pārsūdzēts saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem sekojoši:

(a) prokurors var iesniegt apelācijas sūdzību pamatojoties uz jebkuru no sekojošiem iemesliem:

(i) procesuāla kļūda,

(ii) faktu kļūda, vai

(iii) kļūda tiesību aktu piemērošanā;

(b) notiesātā persona vai Prokurors šīs personas vārdā var iesniegt apelācijas sūdzību pamatojoties uz jebkuru no sekojošiem iemesliem:

(i) procesuāla kļūda,

(ii) faktu kļūda,

(iii) kļūda tiesību aktu piemērošanā, vai

(iv) Jebkurš cits iemesls, kas ietekmē procesa vai lēmuma taisnīgumu vai ticamību.

2. (a) sodu var pārsūdzēt saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem Prokurors vai notiesātā persona, pamatojoties uz nozieguma un soda mēra nesamērību;

(b) ja, izskatot apelācijas sūdzību par soda mēru, Tiesa uzskata, ka ir iemesli, pamatojoties uz kuriem notiesāšana varētu tikt pilnīgi vai daļēji atcelta, tā var aicināt Prokuroru un notiesāto personu izteikt iemeslus saskaņā ar 81.panta 1.(a) vai (b) punktu un var pieņemt lēmumu par notiesāšanu saskaņā ar 83.pantu;

(c) tāda pati procedūra tiek piemērota, ja Tiesa, tikai apelācijas par notiesāšanu lietās, uzskata, ka ir pamats samazināt soda mēru saskaņā ar 2.(a) punktu.

3. (a) ja vien Tiesas Palāta nenosaka citādi, notiesātā persona uz apelācijas lietas izskatīšanas laiku paliek apcietinājumā;

(b) ja notiesātās personas apcietinājumā pavadītais laiks pārsniedz piespriesto brīvības atņemšanas soda laiku, tad persona tiek atbrīvota, izņemot gadījumus, kad Prokurors arī iesniedz apelācijas sūdzību, tad atbrīvošana var notikt ievērojot zemāk minētos (c) apakšpunkta nosacījumus;

(i) izņēmuma gadījumos un izvērtējot, inter alia, konkrētu bēgšanas risku, izvirzītās apsūdzības nopietnību un apelācijas iespējamos panākumus, Tiesas Palāta, pēc Prokurora lūguma, var uz apelācijas lietas izskatīšanas laiku saglabāt personai noteikto apcietinājumu,

(ii) pamatojoties uz (c) (i) apakšpunktu, Tiesas Palātas pieņemtais lēmums var tikt pārsūdzēts saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Ievērojot 3.(a) un (b) punktu, lēmuma vai soda mēra izpildi atliek uz laiku, kas atļauts tā pārsūdzēšanai un uz apelācijas procesa laiku.

82. pants
Apelācija par citiem lēmumiem

1. Abas puses var pārsūdzēt jebkuru no sekojošiem lēmumiem saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem:

(a) lēmumu attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību;

(b) lēmumu, kas paredz vai noraida personas atbrīvošanu, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana;

(d) lēmumu, kas skar jautājumu, kas varētu nozīmīgi ietekmēt taisnīgu un ātru procesa vadīšanu vai tiesas procesa iznākumu, un par ko, pēc Pirmstiesas vai Tiesas Palātas uzskata, tūlītējs Apelācijas Palātas pieņemts lēmums var būtiski sekmēt procesu.

2. Attiecīgā Valsts vai Prokurors ar Pirmstiesas Palātas atļauju var pārsūdzēt saskaņā ar 57.panta 3.(d) punktu pieņemtu Pirmstiesas Palātas lēmumu. Apelācijas sūdzība izskatāma steidzamības kārtā.

3. Apelācijai pašai nav atliekošs spēks, ja vien Apelācijas Palāta to nenosaka, pēc lūguma, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Cietušo likumīgais pārstāvis, notiesātā persona vai īpašuma bona fide īpašnieks, ko nelabvēlīgi ietekmējis saskaņā ar 75.pantu pieņemtais lēmums, var pārsūdzēt lēmumu par atlīdzību kā to paredz Procedūras un Pierādījumu noteikumi.

83.pants
Apelācijas process

1. Procesa mērķiem saskaņā ar 81.pantu un šo pantu Apelācijas Palātai ir visas Tiesas Palātas pilnvaras.

2. Ja Apelācijas Palāta atklāj, ka tiesas process, par kuru iesniegta apelācija, bijis negodīgs tādā veidā, ka tas ietekmējis lēmuma vai soda mēru uzticamību vai ka lēmumu vai soda mēru, par kuru iesniegta apelācija, būtiski ietekmēja kļūda faktā vai kļūda tiesību aktu piemērošanā vai procesuāla kļūda, tā var:

(a) atcelt vai grozīt lēmumu vai soda mēru; vai

(b) norīkot jaunu tiesas procesu citā Tiesas Palātā.

Šiem mērķiem Apelācijas Palāta var nosūtīt atpakaļ faktisko jautājumu sākotnējai Tiesas Palātai, lai tā izlemj jautājumu un ziņo attiecīgi atpakaļ, vai var pati pieprasīt pierādījumus, lai izlemtu jautājumu. Ja lēmumu vai soda mēru pārsūdzējusi tikai notiesātā persona vai Prokurors tās vārdā, to nevar grozīt viņam vai viņai kaitējot.

3. Ja, izskatot apelāciju par soda mēru, Apelācijas Palāta atklāj, ka soda mērs ir nesamērīgs ar noziegumu, tā var mainīt soda mēru saskaņā ar 7.sadaļu.

4. Apelācijas Palātas spriedums tiek pieņemts ar tiesnešu vairākumu un pasludināts atklātā tiesas sēdē. Spriedumā tiek izklāstīti iemesli, uz kuriem tas ir balstīts. Ja nav vienprātība, Apelācijas Palātas spriedums ietver vairākuma un mazākuma viedokļus, bet tiesnesis var sniegt atsevišķu vai atšķirīgu viedokli tiesību jautājumā.

5. Apelācijas Palāta var pasludināt tās spriedumu attaisnotās vai notiesātās personas prombūtnē.

84. pants
Notiesājoša lēmuma vai soda mēra pārskatīšana

1. Notiesātā persona vai, pēc viņa nāves, viņa laulātais, bērni, vecāki vai apsūdzētā nāves brīdī kāda dzīva persona, kurai ir apsūdzētā izdoti rakstiski norādījumi iesniegt šādu prasību, vai Prokurors šīs personas vārdā var vērsties Apelācijas Palātā, lai pārskatītu galīgo notiesājošo spriedumu vai soda mēru, pamatojoties uz to, ka:

(a) Ir atklāti jauni pierādījumi, kas:

(i) nebija pieejami tiesas procesa laikā, un šāda nepieejamība nebija pilnīgi vai daļēji attiecināma uz pusi, kura iesniedz prasību; un

(ii) ir pietiekami svarīgi, ka, ja tie būtu pierādīti tiesas procesā, tas iespējams būtu beidzies ar citādu spriedumu;

(b) nesen ticis atklāts, ka izšķirošie pierādījumi, kas tika ņemti vērā tiesas procesā un no kuriem notiesāšana atkarīga, bija nepatiesi, viltoti vai falsificēti;

(c) viens vai vairāki tiesneši, kas piedalījās notiesāšanā vai apsūdzību apstiprināšanā, ir izdarījuši šajā lietā nopietnu pārkāpumu vai nopietnu savu pienākumu nepildīšanu, kas ir pietiekami svarīgi, lai attaisnotu šī tiesneša vai šo tiesnešu atbrīvošanu no amata saskaņā ar 46.pantu.

2. Apelācijas Palāta noraida iesniegumu, ja tā uzskata to par nepamatotu. Ja tā nosaka, ka iesniegums ir izskatīšanas vērts, tā var atbilstoši:

(a) sasaukt vēlreiz sākotnējo Tiesas Palātu;

(b) izveidot jaunu Tiesas Palātu; vai

ar mērķi, pēc pušu noklausīšanās tādā kārtībā, kāda noteikta Procedūras un Pierādījumu noteikumos, nolemt, vai spriedums ir pārskatāms.

85. pants
Kompensācija apcietinātajai vai notiesātajai personai

1. Katram, kas cietis no nelikumīgas apcietināšanas vai ieslodzījuma, ir realizējamas tiesības uz kompensāciju.

2. Ja persona ar galīgo lēmumu ir notiesāta par kriminālnodarījumu un ja vēlāk viņa(-as) notiesāšana tiek pārskatīta, pamatojoties uz to, ka jauns vai nesen atklāts apstāklis pārliecinoši parāda, ka ir pieļauta tiesas kļūda, personai, kura šādas notiesāšanas rezultātā ir izcietusi sodu, saskaņā ar tiesību aktiem izmaksā kompensāciju, ja vien nav pierādīts, ka laicīga nezināmā fakta atklāšana ir pilnīgi vai daļēji attiecināma uz šo personu.

3. Izņēmuma gadījumos, ja Tiesa atklāj pārliecinošus faktus, kuri pierāda, ka ir pieļauta nopietna un izteikta tiesas kļūda, tā var pēc saviem ieskatiem piešķirt kompensāciju, ņemot vērā Procedūras un Pierādījumu noteikumos paredzētos kritērijus, personai, kura ir atbrīvota no ieslodzījuma pēc galīgā attaisnojošā lēmuma vai lēmuma par tiesvedības izbeigšanu šī iemesla dēļ.

9.sadaļa. STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA UN TIESISKĀ PALĪDZĪBA

86.pants
Vispārējais pienākums sadarboties

Saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem Dalībvalstis pilnībā sadarbojas ar Tiesu, veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem.

87. pants
Lūgumi par sadarbību: vispārīgie noteikumi

1. (a) Tiesai ir tiesības lūgt Dalībvalstis sadarboties. Lūgumi tiek nosūtīti pa diplomātiskajiem kanāliem vai izmantojot jebkuru citu piemērotu veidu, kādu var nozīmēt katra Dalībvalsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā.

Vēlākas izmaiņas nozīmēšanā katra Dalībvalsts izdara saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

(b) Kad nepieciešams, neietekmējot (a) apakšpunkta noteikumus, lūgumi var tikt nosūtīti ar Starptautiskās Kriminālpolicijas Organizācijas vai jebkuras piemērotas reģionālās organizācijas starpniecību.

2. Lūgumi par sadarbību un jebkuri lūgumu pamatojošie dokumenti ir vai nu sastādīti vai tiem pievienots tulkojums lūguma saņēmējas Valsts oficiālajā valodā vai vienā no Tiesas darba valodām saskaņā ar izvēli, ko izdarījusi šī Valsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā.

Vēlākas izmaiņas šajā izvēlē izdarāmas saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

3. Lūguma saņēmēja Valsts patur slepenībā lūgumu par sadarbību un jebkurus lūgumam pievienotos dokumentus, izņemot, ciktāl to atklāšana ir nepieciešama lūguma izpildei.

4. Attiecībā uz jebkuru šajā daļā paredzēto lūgumu par palīdzību, Tiesa var veikt tādus pasākumus, ieskaitot pasākumus attiecībā uz informācijas aizsardzību, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu jebkuru cietušo, potenciālo liecinieku un viņu ģimeņu drošību vai fizisko vai psiholoģisko labklājību. Tiesa var lūgt, lai jebkura saskaņā ar šo daļu pieejamā informācija tiktu sniegta un aplūkota tādā veidā, ka tiek aizsargāta jebkuru cietušo, potenciālo liecinieku un viņu ģimeņu drošība un fiziskā vai psiholoģiskā labklājība.

5. (a)Tiesa var aicināt jebkuru Valsti, kas nav šo Statūtu dalībniece, sniegt palīdzību saskaņā ar šo daļu, pamatojoties uz ad hoc vienošanos, līgumu ar šo Valsti vai uz jebkuru citu piemērotu pamatojumu.

(b)Ja Valsts, kas nav šo Statūtu dalībniece, kas noslēgusi ad hoc vienošanos vai līgumu ar Tiesu, nesadarbojas atbilstoši jebkurai šādai vienošanai vai līgumam, Tiesa var par to informēt Dalībvalstu Asambleju vai, ja Drošības Padome iesniedza lietu Tiesā, Drošības Padomi.

6. Tiesa var lūgt jebkuru starpvaldību organizāciju sniegt informāciju vai dokumentus. Tiesa var lūgt arī cita veida sadarbību un palīdzību, par kuru var būt vienojusies ar šādu organizāciju un kura ir saskaņā ar tās kompetenci vai mandātu.

7. Ja Dalībvalsts nepilda Tiesas lūgumu par sadarbību pretēji šo Statūtu noteikumiem, tādējādi kavējot Tiesu no tās funkciju un pilnvaru izpildes saskaņā ar šiem Statūtiem, Tiesa var pieņemt lēmumu šai nolūkā un nodot jautājumu Dalībvalstu Asamblejai vai, ja Drošības Padome iesniedza lietu Tiesā, Drošības Padomei.

88. pants
Procedūru esamība nacionālajos tiesību aktos

Dalībvalstis nodrošina, ka to nacionālie tiesību akti aptver visu sadarbības formu procedūras, kas ir paredzētas šajā sadaļā.

89. pants
Personu nodošana Tiesai

1. Tiesa var nosūtīt lūgumu par personas apcietināšanu un nodošanu, kopā ar materiāliem, kas pamato lūgumu, kura saturs aprakstīts 91.pantā, jebkurai Valstij, kuras teritorijā šī persona varētu atrasties un lūdz šīs Valsts sadarbību šīs personas apcietināšanai un nodošanai. Dalībvalstis, saskaņā ar šīs sadaļas noteikumiem un to nacionālos tiesību aktos paredzēto kārtību, izpilda lūgumus par apcietināšanu un nodošanu.

2. Ja nodošanai prasīta persona nacionālā tiesā iesniedz protestu, pamatojoties uz ne bis in idem principu, kā paredzēts 20.pantā, lūguma saņēmēja Valsts nekavējoties konsultējas ar Tiesu, lai noteiktu, vai ir bijis attiecīgs lēmums par lietas piekritību. Ja lieta ir piekritīga, lūguma saņēmēja Valsts izpilda lūgumu. Ja piekritības lēmums vēl nav pieņemts, lūguma saņēmēja Valsts var atlikt lūguma par personas nodošanu izpildi līdz Tiesa pieņem lēmumu attiecībā uz piekritību.

3. (a) Dalībvalsts, saskaņā ar tās nacionālajiem procesuālajiem tiesību aktiem, ļauj transportēt caur tās teritoriju personu, kuru nodod Tiesai cita Valsts, izņemot, ja tranzīts caur šo Valsti traucē vai aizkavē nodošanu.

(b) Tiesas lūgums par tranzītu tiek nosūtīts saskaņā ar 87.pantu. Lūgums par tranzītu satur:

(i) transportējamās personas aprakstu;

(ii) īsu lietas faktu izklāstu un to juridisko raksturojumu; un

(iii) apcietināšanas un nodošanas orderi;

(d) atļauja nav nepieciešama, ja persona tiek transportēta ar lidmašīnu, un nav paredzēta nosēšanās tranzītvalsts teritorijā;

(e) ja gadās neplānota nosēšanās tranzītvalsts teritorijā, tad Valsts var pieprasīt no Tiesas lūgumu par tranzītu kā paredzēts (b) apakšpunktā. Tranzītvalsts patur apcietinājumā transportējamo personu līdz tiek saņemts lūgums par tranzītu un tranzīts tiek realizēts, paredzot, ka aizturēšana šī apakšpunkta mērķiem nevar pārsniegt 96 stundas no neplānotās nosēšanās, ja vien lūgums netiek saņemts šajā laikā.

4. Ja pret prasīto personu ir ierosināta lieta vai tā izcieš sodu lūguma saņēmējvalstī par citu noziegumu, nekā tas, par kuru tiek prasīta nodošana Tiesai, lūguma saņēmēja Valsts, pēc tam, kad tā pieņem lēmumu apmierināt lūgumu, konsultējas ar Tiesu.

90.pants
Konkurējošie lūgumi

1. Dalībvalsts, kas saņem lūgumu no Tiesas par personas nodošanu saskaņā ar 89.pantu, ja tā saņem lūgumu arī no kādas citas Valsts par tās pašas personas izdošanu par tādu pašu nodarījumu, kas ir pamatā noziegumam, par kuru Tiesa prasa personas nodošanu, paziņo Tiesai un prasītājai Valstij par šo faktu.

2. Ja prasītāja Valsts ir Dalībvalsts, lūguma saņēmēja Valsts uzskata par prioritāru Tiesas lūgumu, ja:

(a) tiesa, atbilstoši 18. un 19.pantam, ir pieņēmusi lēmumu, ka lieta, attiecībā uz kuru tiek prasīta nodošana, ir piekritīga, un šajā lēmumā tiek ņemta vērā izmeklēšana vai kriminālvajāšana, ko veikusi prasītāja Valsts attiecībā uz tās lūgumu par izdošanu; vai

(b) tiesa pieņem (a) apakšpunktā paredzēto lēmumu saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts 1.punktā minēto paziņojumu.

3. Ja lēmums saskaņā ar 2. (a) punktu nav pieņemts, lūguma saņēmēja Valsts var pēc saviem ieskatiem līdz Tiesas lēmuma saskaņā ar 2. (b) punktu pieņemšanai, sākt pieprasītājas Valsts lūguma par izdošanu izpildi, bet neizdot personu līdz Tiesa ir noteikusi, ka lieta nav piekritīga. Tiesa lēmumu pieņem steidzamības kārtā.

4. Ja prasītāja Valsts nav šo Statūtu Dalībvalsts, lūguma saņēmēja Valsts, ja starptautiskās saistības neuzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, uzskata par prioritāru Tiesas lūgumu par nodošanu, ja Tiesa ir noteikusi, ka lieta ir piekritīga.

5. Ja Tiesa 4.punktā minēto lietu nenosaka par piekritīgu, lūguma saņēmēja Valsts var pēc saviem ieskatiem sākt prasītājas Valsts lūguma par izdošanu izpildi.

6. Lietās, kurās tiek piemērots 4.punkts, izņemot, ja lūguma saņēmējas Valsts starptautiskās saistības uzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, kura nav šo Statūtu Dalībvalsts, lūguma saņēmēja Valsts nosaka, vai nodot personu Tiesai vai izdot personu pieprasītājai Valstij. Pieņemot lēmumu, lūguma saņēmēja Valsts ņem vērā visus attiecīgos faktorus, ieskaitot, bet ne tikai:

(a) attiecīgos lūgumu datumus;

(b) prasītājas Valsts intereses, ieskaitot, ja tas ir būtiski, vai noziegums tika izdarīts tās teritorijā un cietušo un prasītās personas pilsonību; un

7. Ja Dalībvalsts, kura saņem lūgumu no Tiesas par personas nodošanu, saņem lūgumu arī no kādas Valsts par tās pašas personas izdošanu par citu nodarījumu, nekā tas, kas veido noziegumu par kuru Tiesa prasa personas nodošanu:

(a) lūguma saņēmēja Valsts, ja starptautiskās saistības neuzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, uzskata par prioritāru Tiesas lūgumu par izdošanu;

(b) lūguma saņēmēja Valsts, ja starptautiskās saistības uzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, nosaka, vai nodot personu Tiesai vai izdot personu prasītājai Valstij. Pieņemot lēmumu, lūguma saņēmēja Valsts ņem vērā visus attiecīgos faktorus, ieskaitot, bet ne tikai, tos, kas ir izklāstīti 6.punktā, bet īpaši apsver attiecīgā nodarījuma būtību un smagumu.

8. Ja, atbilstoši šajā pantā paredzētajam paziņojumam, Tiesa ir noteikusi, ka lieta nav piekritīga, un vēlāk izdošana prasītājai Valstij ir atteikta, lūguma saņēmēja Valsts šo lēmumu paziņo Tiesai.

91. pants
Lūguma par apcietināšanu un nodošanu saturs

1. Lūgums par apcietināšanu un nodošanu tiek izteikts rakstiski. Steidzamos gadījumos lūgums var tikt izteikts ar jebkādu līdzekli, kas spēj nogādāt rakstisku ziņu, paredzot, ka lūgumu apstiprinās pa kanāliem, kas paredzēti 87.panta 1. (a) punktā.

2. Lūguma par personas, kurai apcietināšanas orderi izdevusi Pirmstiesas Palāta saskaņā ar 58.pantu, apcietināšanu un nodošanu gadījumā lūgums satur vai tas ir pamatots ar:

(a) prasītās personas aprakstošu informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu personu, un informācija par personas iespējamo atrašanās vietu;

(b) apcietināšanas ordera kopiju; un

(c) tādiem dokumentiem, paziņojumiem vai informāciju, kas varētu būt nepieciešama, lai lūguma saņēmējā Valstī izpildītu nodošanas procesa prasības, izņemot, ka šīs prasības nevar būt vairāk apgrūtinošas kā tās, kuras piemērojamas lūgumiem par izdošanu saskaņā ar līgumiem vai vienošanām starp lūguma saņēmēju Valsti un citām Valstīm un, ja iespējams, tām jābūt mazāk apgrūtinošām, ņemot vērā Tiesas īpašo raksturu.

3. Lūguma par personas, kura jau ir notiesāta, apcietināšanu un nodošanu gadījumā, lūgums satur vai tas ir pamatots ar:

(a) jebkuru šīs personas apcietināšanas ordera kopiju;

(b) notiesājošā sprieduma kopiju;

(d) ja prasītajai personai ir noteikts soda mērs, soda mēra uzlikšanu kopiju, un brīvības atņemšanas soda gadījumā, paziņojumu par jebkuru jau izciesto laiku un laiku, kas vēl jāizcieš.

4. Saskaņā ar Tiesas lūgumu Dalībvalsts konsultējas ar Tiesu, vai vispārīgi vai attiecībā uz konkrētu jautājumu, attiecībā uz jebkurām prasībām saskaņā ar tās nacionālajiem tiesību aktiem, kas var tikt piemēroti saskaņā ar 2.(c) punktu. Konsultāciju laikā Dalībvalsts paziņo Tiesai par tās nacionālo tiesību aktu konkrētām prasībām.

92. pants
Pagaidu apcietināšana

1. Steidzamos gadījumos Tiesa var lūgt prasītās personas pagaidu apcietināšanu līdz lūguma par nodošanu un lūgumu pamatojošo dokumentu, kā noteikts 91.pantā, uzrādīšanai.

2. Lūgums par pagaidu apcietināšanu tiek izteikts ar jebkādu līdzekli, kas spēj nogādāt rakstisku ziņu, un tas satur:

(a) prasītās personas aprakstošu informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu personu, un informācija par personas iespējamo atrašanās vietu;

(b) īsu ziņojumu par noziegumiem, par kuriem tiek prasīta personas apcietināšana, un par faktiem, kuri tiek uzskatīti par noziegumu saturošiem, ieskaitot, ja iespējams, nozieguma izdarīšanas vietu un datumu;

(d) paziņojumu, ka lūgums par prasītās personas nodošanu sekos.

3. Personu, kura atrodas pagaidu apcietinājumā, var atbrīvot no apcietinājuma, ja lūguma saņēmēja Valsts nesaņem lūgumu par nodošanu un lūgumu apstiprinošos dokumentus, kā norādīts 91.pantā, laika periodā, kas noteikts Procedūras un Pierādījumu noteikumos. Tomēr persona var piekrist nodošanai pirms šī perioda beigām, ja to pieļauj lūguma saņēmējas Valsts tiesību akti. Šādā gadījumā lūguma saņēmēja Valsts uzsāk personas nodošanu Tiesai, cik drīz vien iespējams.

4. Apstāklis, ka prasītā persona ir atbrīvota no apcietinājuma atbilstoši 3.punktam, neliedz vēlāku šīs personas apcietināšanu un nodošanu, ja lūgums par nodošanu un lūgumu pamatojošie dokumenti, tiek piegādāti vēlāk.

93. pants
Citi sadarbības veidi

1. Dalībvalstis, saskaņā ar šīs sadaļas noteikumiem un atbilstoši nacionālos tiesību aktos paredzēto procedūru, izpilda Tiesas lūgumu, lai sniegtu sekojošu palīdzību attiecībā uz izmeklēšanu un kriminālvajāšanu:

(a) personu identifikācija un aptuvenā atrašanās vieta vai priekšmetu atrašanās vieta;

(b) liecību uzklausīšana, ieskaitot liecināšanu zem zvēresta, un pierādījumu vākšana, ieskaitot Tiesai nepieciešamos ekspertu slēdzienus un ekspertīzes;

(d) dokumentu izsniegšana, ieskaitot tiesas dokumentus;

(e) personu brīvprātīgas stāšanās Tiesas priekšā kā lieciniekiem vai ekspertiem veicināšana;

(f) personu pagaidu nodošana kā paredzēts 7. punktā;

(g) vietu un apkārtnes izpēte, ieskaitot ekshumāciju un kapa vietu izpēti;

(h) kratīšana un aresta uzlikšana;

(i) ierakstu un dokumentu nodrošināšana, ieskaitot oficiālos ierakstus un dokumentus;

(j) cietušo un liecinieku aizsardzība un pierādījumu saglabāšana;

(k) ieņēmumu, īpašuma un aktīvu un noziegumu līdzekļu noskaidrošana, izsekošana un iesaldēšana vai arests iespējamās konfiskācijas nolūkā, nekaitējot trešo pušu bona fide tiesībām; un

(l) jebkura cita veida palīdzība, kas nav aizliegta ar lūguma saņēmējas Valsts tiesību aktiem, ar mērķi sekmēt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem.

2. Tiesa ir tiesīga garantēt lieciniekam vai ekspertam stājoties Tiesas priekšā, ka Tiesa neveiks attiecībā uz to kriminālvajāšanu, neapcietinās vai nepakļaus jebkādiem personiskās brīvības ierobežojumiem attiecībā uz jebkādu darbību vai nolaidību, kas notika pirms šī persona atstāja lūguma saņēmēju Valsti.

3. Ja atsevišķa palīdzības pasākuma, kas izklāstīts saskaņā ar 1.punktu iesniegtā lūgumā, izpildi lūguma saņēmējā Valstī aizliedz kāds vispārīgi piemērojams tiesību pamatprincips, lūguma saņēmēja Valsts nekavējoties konsultējas ar Tiesu, lai mēģinātu atrisināt šo jautājumu. Konsultācijās apsver, vai palīdzību ir iespējams sniegt citā veidā vai ar nosacījumiem. Ja pēc konsultācijām jautājumu nevar atrisināt, Tiesa labo lūgumu kā nepieciešams.

4. Saskaņā ar 72.pantu Dalībvalsts var pilnīgi vai daļēji noraidīt lūgumu par palīdzību tikai tad, ja lūgums attiecas uz jebkuru dokumentu izdošanu vai pierādījumu atklāšanu, kas skar Valsts nacionālo drošību.

5. Pirms lūguma par palīdzību saskaņā ar 1.(l) punktu noraidīšanas lūguma saņēmēja Valsts apsver, vai palīdzību ir iespējams sniegt ar īpašiem nosacījumiem vai palīdzība var tikt sniegta vēlāk vai citā veidā, paredzot, ka, ja Tiesa vai Prokurors pieņem palīdzību ar nosacījumiem, Tiesa vai Prokurors tos ievēro.

6. Ja lūgums par palīdzību tiek noraidīts, lūguma saņēmēja Valsts nekavējoties informē Tiesu vai Prokuroru par šī noraidījuma iemesliem.

7. (a) Tiesa var lūgt apcietinājumā esošās personas pagaidu pārvietošanu identificēšanas nolūkos vai lai iegūtu liecību vai citu palīdzību. Personu var pārvietot, ja ir izpildīti sekojoši nosacījumi:

(i) persona brīvprātīgi sniedz tās piekrišanu pārvietošanai;

(ii) lūguma saņēmēja Valsts piekrīt pārvietošanai, ņemot vērā nosacījumus, par kādiem šī Valsts un Tiesa var vienoties.

(b) Pārvietojamā persona paliek apcietinājumā. Kad pārvietošanas mērķis ir izpildīts, Tiesa bez aizkavēšanās atgriež personu lūguma saņēmējai Valstij.

8. (a) tiesa nodrošina dokumentu un informācijas konfidencialitāti, izņemot kā nepieciešams lūgumā aprakstītajai izmeklēšanai un kriminālvajāšanai;

(b) lūguma saņēmēja Valsts var, ja nepieciešams, konfidenciāli nodot dokumentus vai informāciju Prokuroram. Prokurors tad var izmantot tos tikai jaunu pierādījumu iegūšanai;

(c) lūguma saņēmēja Valsts var, pēc savas iniciatīvas vai pēc Prokurora lūguma, vēlāk piekrist šādu dokumentu un informācijas atklāšanai. Tad tie var tikt izmantoti kā pierādījumi atbilstoši 5. un 6.sadaļas noteikumiem un saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

9. (a) (i) Gadījumā, ja Dalībvalsts saņem konkurējošus lūgumus, kas nav saistīti ar nodošanu vai izdošanu, no Tiesas un no citas Valsts atbilstoši starptautiskām saistībām, Dalībvalsts cenšas, konsultējoties ar Tiesu un šo citu Valsti, apmierināt abus lūgumus, ja nepieciešams, atliekot vai uzliekot nosacījumus vienam vai otram lūgumam.

(ii) Ja tas neizdodas, konkurējošie lūgumi atrisināmi saskaņā ar 90.pantā noteiktiem principiem.

(b) Tomēr, ja Tiesas lūgums skar informāciju, īpašumu vai personas, kuras ir pakļautas trešās Valsts vai starptautiskas organizācijas kontrolei, pamatojoties uz starptautisku vienošanos, lūguma saņēmēja Valsts par to informē Tiesu, un Tiesa vērš savu lūgumu šai trešajai Valstij vai starptautiskai organizācijai.

10. (a) Tiesa var, saņemot par to lūgumu, sadarboties un nodrošināt palīdzību Dalībvalstij, kas veic izmeklēšanu vai tiesas procesu par nodarījumu, kas veido Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu vai kas veido nopietnu noziegumu saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts nacionālajiem tiesību aktiem.

(b) (i) Palīdzība, kas paredzēta (a) apakšpunktā, inter alia, ietver:

a. paziņojumu, dokumentu vai cita veida pierādījumu, kuri iegūti izmeklēšanas vai Tiesas vadītā tiesas procesā, pārsūtīšanu; un

b. jebkuras personas, kura saskaņā ar Tiesas rīkojumu atrodas apcietinājumā, nopratināšanu;

(ii) Palīdzības sniegšanas saskaņā ar (b) (i) a. apakšpunktu gadījumā:

a. ja dokumenti vai cita veida pierādījumi ir iegūti ar Valsts palīdzību, šāda pārsūtīšana prasa šīs Valsts piekrišanu;

b. ja paziņojumu, dokumentu vai cita veida pierādījumus sniedzis liecinieks vai eksperts, šāda pārsūtīšana notiek saskaņā ar 68. panta noteikumiem.

(c) Saskaņā ar šajā punktā izklāstītiem nosacījumiem, Tiesa var pieļaut lūgumu par palīdzību saskaņā ar šo punktu no Valsts, kas nav Statūtu dalībniece.

94. pants
Lūguma izpildes atlikšana sakarā ar notiekošo izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu

1. Ja tūlītēja lūguma izpilde traucē notiekošo izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu citā lietā, nekā tā, uz ko attiecas lūgums, lūguma saņēmēja Valsts var atlikt lūguma izpildi uz laiku, par kādu vienojas ar Tiesu. Tomēr, atlikšana nav ilgāka kā nepieciešams, lai paveiktu attiecīgo izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu lūguma saņēmējā Valstī. Pirms lēmuma par atlikšanu pieņemšanas, lūguma saņēmēja Valsts apsver, vai var nekavējoties sniegt palīdzību ar nosacījumiem.

2. Ja lēmums par atlikšanu ir pieņemts saskaņā ar 1.punktu, Prokurors tomēr var meklēt līdzekļus, lai saglabātu pierādījumus atbilstoši 93.panta 1.(j) punktam.

95. pants
Lūguma izpildes atlikšana sakarā ar piekritības protestu

Ja saskaņā ar 18. vai 19.pantu Tiesā tiek izskatīts protests par piekritību, lūguma saņēmēja Valsts var atlikt lūguma izpildi saskaņā ar šo daļu līdz Tiesa nosaka piekritību, ja vien Tiesa nav īpaši noteikusi, ka Prokurors var turpināt pierādījumu vākšanu kā paredzēts 18. vai 19.pantā.

96. pants
Lūguma par cita veida palīdzību saskaņā ar 93.pantu saturs

1. Lūgums par cita veida palīdzību saskaņā ar 93.pantu tiek izteikts rakstiski. Steidzamos gadījumos lūgums var tikt izteikts ar jebkādu līdzekli, kas spēj nogādāt rakstisku ziņu, paredzot, ka lūgumu apstiprinās pa kanāliem, kas paredzēti 87.panta 1. (a) punktā.

2. Lūgums, atkarībā no tā piemērošanas, satur vai to pamato ar:

(a) īsu lūguma mērķa un prasītās palīdzības ziņojumu, ieskaitot lūguma tiesisko pamatu un iemeslus;

(b) pēc iespējas detalizētāku informāciju par jebkuru personas vai vietas, kas jāatrod vai jāidentificē, lai sniegtu prasīto palīdzību, atrašanās vietu vai identifikāciju;

(d) jebkāda procesa vai prasību, kas jāievēro, iemesliem un detaļām;

(e) tādu informāciju, kas var būt nepieciešama saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts tiesību aktiem, lai izpildītu lūgumu; un

(f) jebkura cita būtiska informācija, lai tiktu sniegta prasītā palīdzība.

3. Pēc Tiesas lūguma, Dalībvalsts konsultējas ar Tiesu, vai vispārīgi vai attiecībā uz konkrētu jautājumu, par jebkādām prasībām saskaņā ar tās tiesību aktiem, kuras var tikt piemērotas saskaņā ar 2.(e)punktu. Konsultāciju laikā Dalībvalsts paziņo Tiesai par tās nacionālo tiesību aktu konkrētām prasībām.

4. Šī panta noteikumi, kad iespējams, tiek piemēroti arī attiecībā uz lūgumu par palīdzību Tiesai.

97.pants
Konsultācijas

Ja Dalībvalsts saņem lūgumu saskaņā ar šo sadaļu, attiecībā uz kuru tā saskata problēmas, kas var traucēt vai aizkavēt lūguma izpildi, tad Valsts nekavējoties konsultējas ar Tiesu, lai atrisinātu šo jautājumu. Šādas problēmas var ietvert, inter alia:

(a) nepietiekama informācija lūguma izpildei;

(b) lūguma par nodošanu gadījumā fakts, ka, par spīti visiem pūliņiem, prasītā persona nevar tikt atrasta vai, ka veiktā izmeklēšana ir noteikusi, ka persona aizturētājā Valstī viennozīmīgi nav tā persona, kas minēta orderī; vai

(c) fakts, ka lūguma izpilde tā patreizējā veidā prasītu lūguma saņēmējai Valstij lauzt iepriekš pastāvošas līguma saistības, kuras tā uzņēmusies attiecībā uz citu Valsti.

98.pants
Sadarbība attiecībā uz atteikšanos no imunitātes un piekrišanu nodošanai

1. Tiesa nevar turpināt lūgumu par nodošanu vai palīdzību, kas liktu lūguma saņēmējai Valstij rīkoties pretrunā ar tās starptautisko tiesību saistībām attiecībā uz trešās Valsts personas vai īpašuma Valsts vai diplomātisko imunitāti, ja vien Tiesa nevar vispirms vienoties ar šo trešo Valsti par sadarbību par atteikšanos no imunitātes.

2. Tiesa nevar turpināt lūgumu par nodošanu, kas liktu lūguma saņēmējai Valstij rīkoties pretrunā ar tās starptautisko līgumu saistībām, saskaņā ar kurām sūtītājas Valsts piekrišana ir nepieciešama, lai šīs Valsts personu nodotu Tiesai, ja vien Tiesa nevar vispirms vienoties ar sūtītāju Valsti par sadarbību piekrišanai nodot.

99.pants
93. un 96.pantā minēto lūgumu izpilde

1. Lūgumi par palīdzību tiek izpildīti saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts tiesību aktos noteikto attiecīgo kārtību un, ja vien nav tādos tiesību aktos aizliegts, veidā, kāds norādīts lūgumā, ieskaitot jebkuras tajā noteiktas kārtības ievērošanu vai atļaujot lūgumā norādītajām personām būt klāt un piedalīties izpildes procesā.

2. Steidzama lūguma gadījumā atbildot sniegtie dokumenti vai pierādījumi, pēc Tiesas lūguma, izsūtāmi steidzami.

3. Atbildes no lūguma saņēmējas Valsts tiek nosūtītas to oriģinālvalodā un formā.

4. Neietekmējot citus šīs sadaļas pantus, ja tas nepieciešams, lai veiksmīgi izpildītu lūgumu, kuru var izpildīt bez jebkādiem piespiedu līdzekļiem, tajā skaitā personas nopratināšanu vai pierādījumu iegūšanu uz brīvprātīga pamata, ieskaitot, ka tas tiek darīts bez lūguma saņēmējas Dalībvalsts amatpersonu klātbūtnes, ja tas ir svarīgi, lai lūgums tiktu izpildīts, un sabiedriska objekta vai citas sabiedriskas vietas pārbaudi bez tās modifikācijas, Prokurors var izpildīt šādu lūgumu tieši Valsts teritorijā sekojoši:

(a) ja lūguma saņēmēja Dalībvalsts ir Valsts, kuras teritorijā noziegums tiek uzskatīts par izdarītu, un ir noteikta lietas piekritība saskaņā ar 18. vai 19.pantu, Prokurors var tieši izpildīt šādu lūgumu, ņemot vērā visas iespējamās konsultācijas ar lūguma saņēmēju Dalībvalsti;

(b) citos gadījumos Prokurors var izpildīt šādus lūgumus, ņemot vērā konsultācijas ar lūguma saņēmēju Dalībvalsti un ievērojot jebkādus šīs Dalībvalsts izvirzītus saprātīgus nosacījumus vai bažas. Ja lūguma saņēmēja Dalībvalsts saskata problēmas lūguma izpildē saskaņā ar šo apakšpunktu, tā bez kavēšanās konsultējas ar Tiesu, lai atrisinātu šo jautājumu.

5. Noteikumi, kuri pieļauj saskaņā ar 72.pantu Tiesā noklausītajai vai nopratinātajai personai lūgt ierobežojumus, kas paredzēti, lai novērstu ar nacionālās aizsardzības vai drošības saistītās konfidenciālās informācijas atklāšanu, attiecas arī uz lūgumu par palīdzību izpildi saskaņā ar šo pantu.

100. pants
Izmaksas

1. Parastās izmaksas par lūguma izpildi lūguma saņēmējvalsts teritorijā sedz pati Valsts, izņemot sekojošo, ko sedz Tiesa:

(a) izmaksas, kas saistītas ar liecinieku un ekspertu ceļošanu un drošību vai apcietināto personu pārvietošanu saskaņā ar 93.pantu;

(b) rakstveida un mutvārdu tulkojumu, un transkripciju izmaksas;

(c) tiesnešu, Prokurora, Prokurora vietnieku, Sekretāra, Sekretāra vietnieka un jebkuras Tiesas institūcijas personāla ceļošanas un iztikas līdzekļu izmaksas;

(d) jebkura Tiesas pieprasīta eksperta slēdziena vai ekspertīzes izmaksas;

(e) izmaksas, kas saistītas ar Tiesai nododamās personas transportēšanu, ko veic aizturētāja Valsts; un

(f) pēc konsultācijām - jebkuras ārkārtējas izmaksas, kas izriet no lūguma izpildes.

2. 1.punkta nosacījumi tiek attiecīgi piemēroti Dalībvalstu lūgumiem Tiesai. Šajā gadījumā Tiesa sedz parastās izpildes izmaksas.

101. pants
Speciālais noteikums

1. Tiesai saskaņā ar šiem Statūtiem nodoto personu nevar pakļaut procesuālām darbībām, sodīt vai apcietināt par jebkuru darbību, kas izdarīta pirms nodošanas, kā vien par darbību vai darbības gaitu, kas veido noziegumus, par kuriem persona tika nodota.

2. Tiesa var lūgt Valsti, kas nodeva personu Tiesai, atteikties no 1.punkta prasībām un, ja nepieciešams, Tiesa nodrošina papildus informāciju saskaņā ar 91. pantu. Dalībvalstis ir tiesīgas nodrošināt Tiesai atteikšanos un tās cenšas to darīt.

102. pants
Terminu lietošana

Šo Statūtu mērķiem:

(a) "nodošana" nozīmē personas nogādāšanu Tiesai, ko izdara Valsts saskaņā ar šiem Statūtiem;

(b) "izdošana" nozīmē personas nogādāšanu no vienas Valsts otrai saskaņā ar līgumu, konvenciju vai nacionālajiem tiesību aktiem.

10.sadaļa. IZPILDE

103. pants
Valstu loma brīvības atņemšanas soda izpildē

1. (a) Brīvības atņemšanas sods tiek izciests Valstī, kuru nozīmē Tiesa no Valstu saraksta, kuras ir izteikušas Tiesai gatavību uzņemt notiesātās personas.

(b) Kad Valsts paziņo par gatavību uzņemt notiesātās personas, tā var noteikt nosacījumus uzņemšanai vienojoties ar Tiesu un saskaņā ar šo Daļu.

2. (a) Izpildītāja Valsts ziņo Tiesai par jebkuriem apstākļiem, ieskaitot jebkuru nosacījumu izpildi, par kuriem panākta vienošanās saskaņā ar 1. punktu, kas varētu būtiski ietekmēt brīvības atņemšanas noteikumus vai laiku. Par jebkuriem šādiem zināmiem vai paredzamiem apstākļiem Tiesai tiek paziņots vismaz 45 dienas iepriekš. Šajā laikā izpildītāja Valsts neveic nekādas darbības, kas varētu ietekmēt tās 110.pantā noteiktās saistības.

(b) Ja Tiesa nevar piekrist (a) apakšpunktā minētajiem apstākļiem, tā paziņo par to izpildītājai Valstij un rīkojas saskaņā ar 104. panta 1. punktu.

3. Izdarot izvēli par nozīmējumu saskaņā ar 1. punktu, Tiesa ņem vērā sekojošo:

(a) principu, ka Dalībvalstīm būtu jādala atbildība par brīvības atņemšanas soda izpildi, saskaņā ar taisnīgas sadales principu kā paredzēts Procedūras un Pierādījumu noteikumos;

(b) vispārēji atzītu starptautisko līgumu standartu piemērošanu, kas regulē izturēšanos pret ieslodzītajiem;

(d) notiesātās personas pilsonību;

(e) citus faktorus saistībā ar nozieguma vai notiesātās personas, vai spēkā esoša soda izpildes apstākļiem, kurus būtu jāņem vērā, nozīmējot izpildītāju Valsti.

4. Ja saskaņā ar 1.paragrāfu neviena Valsts nav nozīmēta, brīvības atņemšanas sods tiek izciests uzņēmējas Valsts cietumā saskaņā ar 3.panta 2.punktā minētā pārvaldes līguma noteikumiem. Šādā gadījumā brīvības atņemšanas soda izpildes izmaksas sedz Tiesa.

104. pants
Izmaiņas izpildītājas Valsts nozīmēšanā

1. Tiesa jebkurā laikā var nolemt pārvest notiesāto personu uz citas Valsts cietumu.

2. Notiesātā persona jebkurā laikā var vērsties Tiesā ar lūgumu, lai to pārved no izpildītājas Valsts.

105. pants
Soda izpilde

1. Ievērojot noteikumus, kurus Valsts var būt paredzējusi saskaņā ar 103. panta 1. (b) punktu, brīvības atņemšanas sods ir saistošs Dalībvalstīm, kuras nekādā gadījumā to nedrīkst mainīt.

2. Tikai Tiesa ir tiesīga lemt par jebkuru apelācijas un pārskatīšanas pieteikumu. Izpildītāja Valsts netraucē notiesātai personai izdarīt jebkādu šādu pieteikumu.

106. pants
Soda izpildes un brīvības atņemšanas apstākļu uzraudzība

1. Brīvības atņemšanas soda izpildi uzrauga Tiesa un tā atbilst vispārēji atzītiem starptautisko līgumu standartiem, kas regulē izturēšanos pret ieslodzītajiem.

2. Brīvības atņemšanas apstākļus nosaka izpildītājas Valsts tiesību akti un tie atbilst vispārēji atzītiem starptautisko līgumu standartiem, kas regulē izturēšanos pret ieslodzītajiem; nekādā gadījumā šādi apstākļi nav vairāk vai mazāk labvēlīgi kā tie, kas tiek piemēroti ieslodzītajiem, kuri notiesāti par līdzīgiem pārkāpumiem izpildītājā Valstī.

3. Sazināšanās starp notiesāto personu un Tiesu ir netraucēta un konfidenciāla.

107.pants
Personas pārvešana pēc soda izciešanas

1. Pēc soda izciešanas persona, kura nav izpildītājas Valsts pilsonis, var saskaņā ar izpildītājas Valsts tiesību aktiem tikt pārvesta uz Valsti, kurai tā ir jāpieņem, vai uz citu Valsti, kura piekrīt to pieņemt, ņemot vērā jebkuru personas vēlmi tikt pārvestam uz šo Valsti, ja vien izpildītāja Valsts nav devusi personai atļauju palikt tās teritorijā.

2. Ja neviena Valsts nesedz izdevumus, kas rodas pārvedot personu uz citu Valsti saskaņā ar 1.punktu, izdevumus sedz Tiesa.

3. Ievērojot 108.panta noteikumus, izpildītāja Valsts var saskaņā ar tās nacionālajiem tiesību aktiem arī izdot vai citādi nodot personu Valstij, kas ir lūgusi personas izdošanu vai nodošanu, lai to tiesātu vai izpildītu sodu.

108.pants
Ierobežojumi kriminālvajāšanai vai sodīšanai par citiem noziegumiem

1. Notiesātā persona, kura atrodas izpildītājas Valsts ieslodzījumā, netiek pakļauta kriminālvajāšanai vai sodam, vai izdošanai trešajai Valstij par jebkādu nodarījumu, kuru tā ir izdarījusi pirms tā nogādāta izpildītājā Valstī, ja vien Tiesa pēc izpildītājas Valsts lūguma nav piekritusi kriminālvajāšanai, sodīšanai vai izdošanai.

2. Tiesa izlemj jautājumu pēc notiesātās personas viedokļa noskaidrošanas.

3. 1.punkts netiek piemērots, ja notiesātā persona brīvprātīgi paliek vairāk kā 30 dienas izpildītājas Valsts teritorijā pēc pilna soda izciešanas, ko uzlikusi Tiesa, vai atgriežas šīs Valsts teritorijā pēc tam, kad to pametusi.

109.pants
Naudas sodu un konfiskācijas izpilde

1. Dalībvalstis piemēro naudas sodu vai konfiskāciju, ko noteikusi Tiesa saskaņā ar 7.sadaļu, nekaitējot trešo pušu bona fide tiesībām un saskaņā ar to nacionālo tiesību aktu procedūru.

2. Ja Dalībvalsts nevar piemērot rīkojumu par konfiskāciju, tā veic pasākumus, lai atgūtu ieņēmumu, īpašumu vai aktīvu vērtību, ko Tiesa noteikusi konfiscēt, nekaitējot trešo pušu bona fide tiesībām.

3. Īpašumi vai ieņēmumi no nekustamā īpašuma pārdošanas vai, ja iespējams, cita īpašuma pārdošanas, kuru ieguvusi Dalībvalsts Tiesas sprieduma izpildes rezultātā, tiek nodoti Tiesai.

110.pants
Pārskatīšana Tiesā attiecībā uz soda samazināšanu

1. Izpildītāja Valsts neatbrīvo personu pirms Tiesas pasludinātā soda beigām.

2. Tikai Tiesa ir tiesīga lemt par soda mēra samazināšanu un tā izlemj jautājumu pēc personas uzklausīšanas.

3. Ja persona ir izcietusi divas trešdaļas no soda vai 25 gadus mūža ieslodzījuma gadījumā, Tiesa pārskata sodu, lai noteiktu tā samazināšanas iespēju. Šāda pārskatīšana nenotiek pirms šī laika.

4. Veicot pārskatīšanu saskaņā ar 3.punktu, Tiesa var samazināt soda mēru, ja tā atklāj, ka ir viens vai vairāki sekojoši faktori:

(a) laicīga un nepārtraukta personas vēlme sadarboties ar Tiesu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā;

(b) personas brīvprātīga palīdzība, nodrošinot Tiesas spriedumu un rīkojumu izpildi citos gadījumos, un jo īpaši palīdzības sniegšana, uzrādot aktīvus, kas nepieciešami rīkojumu par naudas sodu, konfiskāciju vai reparāciju izpildei, kas var tikt izlietoti cietušo labā; vai

(c) citi faktori, kas norāda uz skaidrām un nozīmīgām apstākļu izmaiņām, kas ir pietiekamas, lai attaisnotu soda mēra samazināšanu kā paredzēts Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

5. Ja Tiesa tās sākotnējā pārskatīšanā saskaņā ar 3.punktu nosaka, ka soda mēra samazināšana nav piemērojama, tā pārskata jautājumu par soda mēra samazināšanu pēc tādiem laika periodiem un piemērojot tādus kritērijus, kādi paredzēti Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

111. pants
Bēgšana

Ja notiesātā persona izbēg no apcietinājuma un pamet izpildītāju Valsti, tad šī Valsts var pēc konsultācijām ar Tiesu lūgt personas nodošanu no Valsts, kurā persona atrodas saskaņā ar esošām divpusējām vai daudzpusējām vienošanās, vai var lūgt, lai Tiesa prasa personas nodošanu, saskaņā ar 9.sadaļu. Tā var norādīt, lai persona tiktu nogādāta Valstī, kurā tā izcieta sodu, vai uz citu Valsti, kuru nozīmē Tiesa.

11.sadaļa. DALĪBVALSTU ASAMBLEJA

112.pants
Dalībvalstu asambleja

1. Ar šo tiek nodibināta šo Statūtu Dalībvalstu Asambleja. Katru Dalībvalsti Asamblejā pārstāv viens pārstāvis, kuru var pavadīt vietnieki un padomnieki. Valstis, kuras ir parakstījušas Statūtus vai Noslēguma aktu, Asamblejā var būt novērotāji.

2. Asambleja:

(a) izskata un pieņem, ja nepieciešams, Sagatavošanas Komisijas rekomendācijas;

(b) nodrošina vadības uzraudzību Prezidijam, Prokuroram un Sekretāram attiecībā uz Tiesas administrēšanu;

(d) izskata un lemj par Tiesas bud?etu;

(e) lemj, vai mainīt tiesnešu skaitu saskaņā ar 36. pantu;

(f) izskata saskaņā ar 87. panta 5. un 7.punktiem jebkuru jautājumu attiecībā uz nesadarbošanos;

(g) veic citas funkcijas, kas atbilst šiem Statūtiem vai Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

3. (a) Asamblejai ir Birojs, kura sastāvā ir Prezidents, divi Viceprezidenti un 18 locekļi, kurus ievēl Asambleja uz trīs gadiem.

(b) Birojs ir reprezentatīva institūcija, īpaši ņemot vērā taisnīgu ģeogrāfisko sadalījumu un attiecīgu galveno pasaules tiesību sistēmu pārstāvību.

(c) Biroja sanāksmes notiek tik bieži, cik nepieciešams, taču vismaz vienu reizi gadā. Tas palīdz Asamblejai tās pienākumu pildīšanā.

4. Asambleja var dibināt tādas papildus institūcijas, kādas ir nepieciešamas, ieskaitot neatkarīgu Tiesas inspekcijas, izvērtēšanas un izmeklēšanas uzraudzības mehānismu, lai veicinātu tās efektivitāti un ekonomiju.

5. Tiesas prezidents, Prokurors un Sekretārs vai viņu pārstāvji var piedalīties, ja nepieciešams, Asamblejas un Biroja sanāksmēs.

6. Asamblejas sanāksmes notiek Tiesas atrašanās vietā vai Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē reizi gadā un, ja apstākļi tā pieprasa, notiek ārkārtas sesijas. Ja šajos Statūtos nav noteikta cita kārtība, ārkārtas sesiju sasauc Birojs pēc savas iniciatīvas vai pēc vienas trešdaļas Dalībvalstu lūguma.

7. Katrai Dalībvalstij ir viena balss. Tiek darīts viss, lai lēmumi Asamblejā un Birojā tiktu pieņemti vienbalsīgi. Ja lēmumu nevar pieņemt vienbalsīgi, ja šajos Statūtos nav noteikts citādi:

(a) lēmumus par jautājumiem pēc satura pieņem ar divu trešdaļu klātesošo un balsojošo vairākumu, paredzot, ka absolūtais Dalībvalstu vairākums veido kvorumu balsojumam;

(b) lēmumus par procesuālajiem jautājumiem pieņem ar vienkāršu klātesošo un balsojošo Dalībvalstu vairākumu.

8. Dalībvalstij, kurai ir finansiālo iemaksu parāds Tiesas izmaksām, nav balsstiesības Asamblejā un Birojā, ja tās parāda lielums ir vienāds vai pārsniedz iemaksu apmēru, kas pienākas no tās par iepriekšējiem diviem pilniem gadiem. Tomēr Asambleja var atļaut šādai Dalībvalstij balsot Asamblejā un Birojā, ja tā ir pārliecināta, ka nenomaksāšanas iemesli ir ārpus Dalībvalsts kontroles.

9. Asambleja pieņem pati savus procedūras noteikumus.

10. Asamblejas oficiālās un darba valodas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas valodas.

12.sadaļa FINANSĒŠANA

113.pants
Finansu noteikumi

Ja vien īpaši nav noteikts savādāk, visus finansu jautājumus, kas saistīti ar Dalībvalstu Asamblejas, ieskaitot tās Biroja un papildus institūciju, sanāksmēm, un Tiesu regulē šie Statūti un Finansu noteikumi un Noteikumi, kurus pieņēmusi Dalībvalstu Asambleja.

114.pants
Izdevumu segšana

Tiesas un Dalībvalstu Asamblejas, ieskaitot tās Biroja un papildus institūciju izdevumus sedz no Tiesas fondiem.

115.pants
Tiesas un Dalībvalstu Asamblejas fondi

Tiesas un Dalībvalstu Asamblejas, ieskaitot tās Biroja un papildus institūciju izdevumus, kā paredzēts budžetā, ko pieņēmusi Dalībvalstu Asambleja, nodrošina šādi avoti:

(a) Noteiktas Dalībvalstu iemaksas;

(b) Ģenerālās asamblejas apstiprināti Apvienoto Nāciju Organizācijas fondi, īpaši attiecībā uz izdevumiem, kas radušies, izskatot Drošības Padomes iesniegumus.

116.pants
Brīvprātīgās iemaksas

Neietekmējot 115.pantu, Tiesa var saņemt un izmantot kā papildus fondus brīvprātīgās valdību, starptautisko organizāciju, privātpersonu, korporāciju un citu personu iemaksas saskaņā ar kritērijiem, kurus apstiprinājusi Dalībvalstu Asambleja.

117. pants
Iemaksu noteikšana

Dalībvalstu iemaksas nosaka saskaņā ar apstiprinātu noteikšanas skalu, kas balstās uz skalu, kādu apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Organizācija tās regulārajam budžetam, un kas piemērota saskaņā ar principiem, uz kuriem šī skala balstās.

118. pants
Ikgadējais audits

Tiesas dokumentus, grāmatas un rēķinus, ieskaitot tās gada finansu atskaites ik gadu pārbauda neatkarīgs auditors.

13. sadaļa. NOSLĒGUMA NOTEIKUMI

119. pants
Strīdu atrisināšana

1. Jebkuru strīdu, kas saistīts ar Tiesas tiesu funkcijām, atrisina ar Tiesas lēmumu.

2. Jebkuru citu strīdu starp divām vai vairākām Dalībvalstīm attiecībā uz šo Statūtu interpretāciju vai piemērošanu, kas netiek atrisināts sarunu ceļā trīs mēnešu laikā no to sākuma, iesniedz izskatīšanai Dalībvalstu Asamblejai. Asambleja var pati mēģināt atrisināt strīdu vai rekomendēt turpmākos strīda atrisināšanas veidus, ieskaitot iesniegšanu Starptautiskajā Tiesā saskaņā ar tās Tiesas Statūtiem.

120. pants
Atrunas

Attiecībā uz šiem Statūtiem nav pieļaujamas nekādas atrunas.

121. pants
Grozījumi

1. Pēc septiņu gadu termiņa notecēšanas no šo Statūtu spēkā stāšanās brīža jebkura Dalībvalsts var ierosināt tos grozīt. Jebkura ierosinātā grozījuma tekstu iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš nekavējoties izsūta to visām Dalībvalstīm.

2. Ne agrāk kā trīs mēnešus no paziņojuma dienas, Dalībvalstu Asambleja tās nākamajā sanāksmē ar klātesošo un balsojošo vairākumu izlemj, vai pieņemt ierosinājumu. Asambleja var izskatīt ierosinājumu tieši vai sasaukt Pārskatīšanas konferenci, ja iesaistītais jautājums to attaisno.

3. Grozījumu pieņemšanai Dalībvalstu Asamblejas sanāksmē vai Pārskatīšanas konferencē, kurā lēmums nevar tikt pieņemts vienbalsīgi, nepieciešams divu trešdaļu Dalībvalstu vairākums.

4. Izņemot 5.punktā paredzēto, grozījumi stājas spēkā visām Dalībvalstīm vienu gadu pēc tam, kad septiņas astotdaļas no tām ir iesniegušas to ratifikācijas vai pieņemšanas instrumentus Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

5. Jebkurš grozījums šo Statūtu 5., 6., 7. un 8. pantā stājas spēkā tām Dalībvalstīm, kuras ir pieņēmušas grozījumu vienu gadu pēc to ratifikācijas vai pieņemšanas instrumentu iesniegšanas. Attiecībā uz Dalībvalsti, kura nav pieņēmusi grozījumu, Tiesa nerealizē tās jurisdikciju attiecībā uz grozījumā paredzēto noziegumu, ja to izdarījuši šīs Valsts pilsoņi vai tas izdarīts tās teritorijā.

6. Ja grozījumu saskaņā ar 4.punktu ir pieņēmušas septiņas astotdaļas Dalībvalstu, jebkura Dalībvalsts, kura nav pieņēmusi grozījumu, var izstāties no Statūtiem tam nekavējoties stājoties spēkā, neskatoties uz 127.panta 1.punktu, taču ievērojot 127.panta 2.punktu, paziņojot par to ne vēlāk kā vienu gadu pēc šāda grozījuma stāšanās spēkā.

7. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs izsūta visām Dalībvalstīm jebkuru Dalībvalstu Asamblejas sanāksmē vai Pārskatīšanas konferencē pieņemto grozījumu.

122. pants
Grozījumi institucionāla rakstura noteikumos

1. Grozījumus Statūtu noteikumos, kuri ir izteikti institucionāla rakstura, proti, 35.pants, 36.panta 8. un 9.punkts, 37.pants, 38. pants, 39.panta 1. (pirmie divi teikumi), 2. un 4.punkts, 42. panta 4. - 9. punkti, 43. panta 2. un 3.punkts un 44., 46., 47. un 49. pants, var ierosināt jebkurā laikā jebkura Dalībvalsts, neskatoties uz 121.panta 1.punktu. Jebkura ierosināta grozījuma tekstu iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram vai citai personai, kuru nozīmējusi Dalībvalstu Asambleja, kurš nekavējoties izsūta to visām Dalībvalstīm un citiem, kas piedalās Asamblejā.

2. Grozījumus saskaņā ar šo pantu, par kuriem nevar vienoties vienbalsīgi, pieņem Dalībvalstu Asambleja vai Pārskatīšanas konference ar divu trešdaļu Dalībvalstu vairākumu. Šādi grozījumi stājas spēkā visās Dalībvalstīs sešus mēnešus pēc to pieņemšanas Asamblejā vai, atkarībā no gadījuma, konferencē.

123. pants
Statūtu pārskatīšana

1. Septiņus gadus pēc šo Statūtu stāšanās spēkā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs sasauc Pārskatīšanas konferenci, lai izskatītu jebkādus grozījumus šajos Statūtos. Pārskatīšana var ietvert, bet ne tikai, 5.pantā ietverto noziegumu sarakstu. Konference atvērta Dalībvalstu Asamblejas dalībniekiem un uz tādiem pašiem noteikumiem.

2. Pēc tam jebkurā laikā pēc Dalībvalsts lūguma un 1.punktā minētajiem mērķiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ar Dalībvalstu vairākuma piekrišanu sasauc Pārskatīšanas konferenci.

3. 121. panta 3.-7.punkta noteikumi attiecas uz ikviena šo Statūtu grozījuma, kas izskatīts Pārskatīšanas konferencē, pieņemšanu un stāšanos spēkā.

124.pants
Pārejas noteikumi

Neskatoties uz 12.panta 1.un 2.punktu, Valsts, kļūstot par šo Statūtu dalībnieci, var deklarēt, ka septiņus gadus pēc šo Statūtu stāšanās spēkā attiecīgajā Valstī tā neatzīst Tiesas jurisdikciju attiecībā uz 8.pantā minēto noziegumu kategoriju, ja tiek uzskatīts, ka noziegumu ir izdarījis tās pilsonis vai tas izdarīts tās teritorijā. Šajā pantā minēto deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Šī panta noteikumi tiek izskatīti Pārskatīšanas konferencē, kura sasaukta saskaņā ar 123.panta 1.punktu.

125. pants
Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās

1. Šie Statūti ir atklāti parakstīšanai visām Valstīm 1998. gada 17. jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un Lauksaimniecības Organizācijas galvenajā mītnē Romā. Pēc tam tie paliek atklāti parakstīšanai Itālijas Ārlietu ministrijā Romā līdz 1998. gada 17. oktobrim. Pēc šī datuma Statūti ir atklāti parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā līdz 2000. gada 31. decembrim.

2. Parakstītājas Valstis šos Statūtus ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumenti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

3. Šiem Statūtiem var pievienoties visas Valstis. Pievienošanās instrumenti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

126. pants
Spēkā stāšanās

1. Šie Statūti stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc 60. dienas, kas seko 60. ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katrā Valstī, kas ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas Statūtiem pēc 60. ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas, Statūti stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc 60. dienas, kas seko šādas Valsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanai.

127. pants
Izstāšanās

1. Dalībvalsts var izstāties no šiem Statūtiem, par to rakstiski paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Izstāšanās stājas spēkā vienu gadu pēc paziņojuma saņemšanas, ja vien paziņojumā nav noteikts vēlāks laiks.

2. Izstāšanās neatbrīvo Valsti no saistībām, kas izriet no šiem Statūtiem, kamēr tā bija šo Statūtu dalībniece, ieskaitot jebkuras finansiālas saistības, kuras var būt uzkrājušās. Tās izstāšanās neietekmē sadarbību ar Tiesu kriminālizmeklēšanā un tiesas procesā, saistībā ar kuru Valstij, kas izstājas, ir pienākums sadarboties un kurš bija iesākts pirms datuma, no kura izstāšanās stājas spēkā, ne arī tas traucē turpināt kāda jautājuma izskatīšanu, kas tika izskatīts Tiesā pirms datuma, kurā izstāšanās stājas spēkā.

128. pants
Autentiskie teksti

Šo Statūtu oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, tiek iesniegts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš izsūta apstiprinātas kopijas visām Valstīm.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies, savu Valdību tam attiecīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šos Statūtus.

SASTĀDĪTS Romā 1998.gada 17.jūlijā.