Darbības ar dokumentu

Tiesību akts: zaudējis spēku
Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Labklājības ministrijas rīkojums Nr.143

Rīgā 2000.gada 3.maijā

Par Imunizācijas valsts programmu 2000.-2005.gadam

Izdots saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumu Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi" 5.punktu

Lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju aizsardzību pret infekcijas slimībām, kuras var novērst ar vakcināciju, kā arī lai samazinātu šo slimību izplatību vai likvidētu atsevišķas no tām:

1. Apstiprināt Imunizācijas valsts programmu 2000.-2005.gadam;

2. Atzīt par spēku zaudējušu Labklājības ministrijas 1999.gada 30.marta rīkojumu Nr.87 "Par vakcinācijas kalendāru".

Labklājības ministrs R.Jurdžs

Imunizācijas valsts programma 2000.-2005.gadam

I. Esošā situācija Imunizācijas valsts programmas jomā

1. Ievads

Programmas "Imunizācijas valsts programma 2000.-2005.gadam" (turpmāk tekstā - Programma) pamatā ir Pasaules veselības organizācijas (PVO) Eiropas veselības politikā "Veselību visiem 21.gadsimtā" noteiktais, ka līdz 2020.gadam ievērojami jāsamazina infekcijas slimību negatīvā ietekme uz iedzīvotāju veselību, realizējot sistemātiskas programmas, lai likvidētu un kontrolētu tās infekcijas slimības, kuru ierobežošanai ir vislielākā nozīme sabiedrības veselības aizsardzībā. Programma atbilst PVO dokumentam "Paplašinātās imunizācijas programma", "Imunizācijas politika", kā arī citām PVO vadlīnijām un dokumentiem, kur noteikti imunizācijas mērķi un uzdevumi un rekomendācijas Eiropas reģionā.

Imunizācija ir valsts epidēmiskās drošības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Imunizācijas mērķis ir cilvēka organisma neuzņēmības izveidošana pret infekcijas slimībām, imitējot dabīgas infekcijas procesu ar labvēlīgu iznākumu. Imunizācija ir visefektīvākais infekcijas slimību profilakses līdzeklis. Tā krasi samazina saslimstību ar infekcijas slimībām vai pat pilnīgi likvidē atsevišķas no tām, samazina bērnu mirstību, novērš epidēmiju rašanās draudus, palīdz ievērojami mazināt sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ko izraisa infekcijas slimības.

Imunizācija atzīta par sabiedrības veselības prioritāti, tā orientēta uz infekcijas slimību negatīvās ietekmes mazināšanu uz indivīdu (it īpaši bērnu) veselību, ģimeni, sabiedrības grupām un sabiedrību kopumā.

2. Programmā iekļauto slimību epidemioloģiskās situācijas raksturojums

2.1. Ar vakcināciju ietekmējamo slimību epidemioloģija Latvijā. Lai novērotu Programmas efektivitāti un veiktu operatīvus pretepidēmijas pasākumus ar vakcināciju ietekmējamo slimību uzliesmojuma gadījumā, Programmā iekļautās slimības tiek obligāti reģistrētas. Lai pārzinātu reālo epidemioloģisko situāciju, īpaši svarīga ir šo slimību laboratoriskā diagnostika, katra gadījuma rūpīga epidemioloģiskā izmeklēšana un datu analīze.

Epidemioloģiskās analīzes dati liecina, ka, pateicoties bērnu vakcinācijai, katru gadu Latvijā tiek novērsts ap 40 000 ar vakcināciju regulējamo slimību gadījumu un ap 200 nāves gadījumu no tām (pārsvarā bērniem).

2.1.1. Difterija. Kopš 1993.gada Latvijā vērojama paaugstināta saslimstība ar difteriju. No 1993.gada līdz 1999.gadam ar difteriju saslimuši 933 cilvēki un 81 miris, tajā skaitā 9 bērni. 1995.gadā izsludināta difterijas epidēmija. Lai gan pēc 1995.gada bija vērojama saslimstības samazināšanās, 1998.gadā sākās jaunais difterijas gadījumu skaita pieaugums. Krasi palielinājies letālo gadījumu skaits: no 4% 1996.gadā līdz 9-15% pēdējos divos gados. Visaugstākais saslimstības līmenis ir pieaugušajiem vecumā no 30 līdz 59 gadiem (70% no visiem gadījumiem pieaugušajiem). Augsta saslimstība vērojama arī bērniem, īpaši pirmsskolas vecuma bērniem. Neraugoties uz plašiem vakcinācijas pasākumiem no 1995.gada, pieaugušo vidū imunizēti tikai 56,4% iedzīvotāju, kas nav pietiekami, lai apturētu difterijas epidēmiju. Arī imunitāte pret difteriju ir nepietiekoša. Pasaules veselības organizācijas ekspertu rekomendētais imunizācijas līmenis - 90%, sasniegts tikai 6 rajonos. Lai gan epidemioloģiskā situācija pasliktinās, nemitīgi samazinās pret difteriju veikto vakcināciju skaits.

2.1.2. Epidēmiskais parotīts. 1983.gadā Latvijā tika uzsākta bērnu vakcinācija pret epidēmisko parotītu. Tās rezultātā saslimstība ar epidēmisko parotītu samazinājusies 55 reizes. Pēdējo piecu gadu laikā saslimstības līmenis svārstās no 1,5-5,9 saslimšanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. Seroepidemioloģiskajos izmeklējumos atklājies, ka 45,6% skolas vecuma bērnu nav antivielu pret epidēmisko parotītu. Nepietiekoša imunitāte skolēnu vidū ir iemesls epidēmiskā parotīta periodiskiem uzliesmojumiem (1996.-1997. gadā Daugavpilī, 1999.gadā Rīgā un 2000.gadā vēl vairākās citās vietās). Lai samazinātu pret epidēmisko parotītu uzņēmīgo skolas vecuma bērnu īpatsvaru, 1998.gadā vakcinācijas kalendārā tika iekļauta revakcinācija pret epidēmisko parotītu, bet tā vēl nav skārusi visus skolas vecuma bērnus.

2.1.3. Garais klepus. 1957.gadā Latvijā uzsākta vakcinācija pret garo klepu, kuras rezultātā saslimstība samazinājusies vairāk nekā 30 reizes. Pēdējos gados saslimstības līmenis svārstās no 1,6 līdz 6 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju (salīdzinājumā, pirmsvakcinācijas periodā - 259 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Lai palielinātu vakcinēto bērnu skaitu, kopš 1997.gada Imunizācijas programmas ietvaros izmanto mazāk reaktogēno bezšūnu (acelulāro) vakcīnu. Sakarā ar augsto vakcīnas cenu, to lieto tikai bērniem, kuriem kontrindicēta šūnu komponentu saturošā garā klepus vakcīna. Pateicoties šai taktikai, imunizācijas rādītāji nedaudz uzlabojušies, tomēr pret garo klepu vakcinēto bērnu skaits joprojām ir par 3% mazāks nekā bērnu skaits, kas atbilstošā vecumā vakcinēti pret difteriju un stinguma krampjiem.

2.1.4. b tipa Haemophilus influenzae infekcija. Bērnu vakcinācija pret b tipa Haemophilus influenzae infekciju uzsākta 1994. gadā. Sakarā ar trūkumiem infekcijas laboratoriskajā diagnostikā Latvijā dati par tās izplatību mūsu valstī joprojām ir ļoti ierobežoti. Katru gadu tika reģistrēti tikai 1-2 saslimšanas gadījumi. Vakcinācijas rādītāji ir zemāki nekā citiem infekcijas slimību gadījumiem, tas saistīts ar nepietiekošu ārstu uzmanību un neinformētību par b tipa Haemophilus influenzae infekcijas aktualitāti un vakcinācijas nozīmi.

2.1.5. B hepatīts. Līdz 80. gadu vidum Latvijā katru gadu tika reģistrēti vidēji 800 B hepatīta gadījumi jeb 30 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Pēc tam tika novērots pakāpenisks saslimstības līmeņa samazinājums saistībā ar B hepatīta kontroles pasākumu intensifikāciju veselības aprūpes iestādēs. 1999.gadā tika reģistrēti 453 B hepatīta gadījumi (18,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). HbsAg pozitīvo personu izplatība dažādās vecuma grupās svārstās no 1,6% līdz 7,1% (vidēji - 4,2%, bērniem - 3,1%, pieaugušajiem - 5,2%). Anti-HBs izplatība nevakcinēto bērnu vidū svārstās no 2,8% līdz 9,8%, viszemākā - 80. gadu otrajā pusē dzimušajiem. Jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu Latvijā uzsākta 1997.gada novembrī. B hepatīta profilakses problēma joprojām ir aktuāla veselības aprūpes iestādēs (it īpaši dialīžu un hematoloģijas nodaļās), kur turpinās infekcijas nozokomiāla izplatīšanās. Atsevišķi B hepatīta perēkļi tika reģistrēti slēgtajos bērnu kolektīvos. Visaugstākā saslimstība ar B hepatītu ir vecumgrupā no 15 līdz 29 gadu vecumam, kas saistīts ar infekcijas izplatīšanos seksuāli transmisīvā ceļā. Aktivizējas B hepatīta izplatīšanās intravenozo narkotiku lietotāju vidū. Minētās riska grupas nav aizsargātas no inficēšanās ar vakcināciju.

2.1.6. Masalas. 1968.gadā Latvijā uzsākta vakcinācija pret masalām, kuras rezultātā saslimstība samazinājusies vairāk nekā 370 reizes. Pēdējos gados saslimstības līmenis svārstās no 0,1 līdz 2,2 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju (salīdzinājumā, pirmsvakcinācijas periodā - 192 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). 1999.gadā Latvijā saslimšanas gadījumi ar masalām nav reģistrēti. Tomēr pastāv uzliesmojumu izcelšanās iespējamība, jo seroepidemioloģisko izmeklējumu rezultāti liecina, ka līdz 36% bērnu nav antivielu pret masalu vīrusu. Lai samazinātu pret masalām uzņēmīgo bērnu skaitu un novērstu masalu uzliesmojumus skolas vecuma bērnu vidū, 1998.gadā tika organizēta skolas vecuma bērnu revakcinācija un izdarīti grozījumi vakcinācijas kalendārā, proti, ieviesta ātrāka bērnu revakcinācija - 7 gadu vecumā.

2.1.7. Masaliņas. 1993.gadā Latvijā tika uzsākta bērnu vakcinācija pret masaliņām. Laikā no 1993. līdz 1995.gadam tika vakcinēti ap 200 000 bērnu, galvenokārt bērni vecumā no 1 līdz 5 gadiem un 12-gadīgas meitenes. Rezultātā saslimstības līmenis samazinājies 8 reizes no 288,4 (1983.g.) līdz 29,4 (1995.g.). 1995.-1996.gadā Latvijā tika reģistrēts liels masaliņu uzliesmojums, kura laikā saslimuši 5800 bērni (pārsvarā skolas vecuma). Kopš tā laika saslimstība ar masaliņām nepārsniedz 10 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju. Seroepidemioloģiskie pētījumi liecina, ka skolas vecuma bērnu vidū seronegatīvo bērnu daļa svārstās no 20% līdz 50%. Nav datu par grūtnieču imunitāti pret masaliņām un iedzimto masaliņu sindroma izplatību.

2.1.8. Poliomielīts. No 1946.gada līdz 1958.gadam Latvijā katru gadu tika reģistrēti ap 200 poliomielīta gadījumu ar periodiskām poliomielīta epidēmijām. 1959.gadā tika uzsākta vakcinācija pret poliomielītu ar dzīvo perorālo vakcīnu. 1962.gadā tika reģistrēts pēdējais savvaļas poliovīrusa izraisītais poliomielīta gadījums. Lai samazinātu vakcīnu izraisīta poliomielīta risku un palielinātu humorālo imunitāti pret šo infekciju vakcinētām personām, 1997.gadā uzsākta bērnu primārā vakcinācija ar inaktivēto poliomielīta vakcīnu (IPV). Kopš 1998.gada Latvija aktīvi piedalās PVO organizētajā poliomielīta likvidācijas sertifikācijas procesā.

2.1.9. Stinguma krampji. Laika periodā no 1949.-1969.gadam ik gadu Latvijā tika reģistrēti no 5 līdz 19 saslimšanas gadījumiem ar stinguma krampjiem (0,9-1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju). Sākot ar 1957.gadu, kad tika uzsākta imunizācija pret stinguma krampjiem, saslimstība ar šo infekciju samazinājusies 4 reizes un pašreiz svārstās no 0,04 līdz 0,12 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju jeb 1-5 gadījumi gadā. Mirstība - 52%. Visi ar stinguma krampjiem mirušie nav bijuši vakcinēti. Latvijā ar stinguma krampjiem slimo galvenokārt personas, kas vecākas par 50 gadiem un kurām pēc seroepidemioloģiskajiem izmeklējumiem ir viszemākais imunitātes līmenis. Saslimšanas gadījumi bērniem nav reģistrēti.

2.1.10. Tuberkuloze. Kopš 1990.gada novērots straujš saslimstības pieaugums (no 27,4 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju līdz 68,7 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 1999.gadā). Saslimstība ar tuberkulozi ievērojami pieaugusi arī bērnu vecumā, tomēr tuberkuloza meningīta un miliārās tuberkulozes gadījumi bērniem nav reģistrēti, kas izskaidrojams ar tuberkulozes vakcinācijas aizsargefektu.

2.1.11. Citas ar vakcināciju ietekmējamās infekcijas slimības

Ērču encefalīts. Lielākā Latvijas teritorija ir ērču encefalīta augsta endēmiskā zona ar visaugstāko saslimstību Eiropā. No 1993.gada līdz 1999.gadam tika reģistrēti 6487 ērču encefalīta gadījumi (t.sk. 869 bērniem), kas 48 gadījumos beidzās letāli. Ērču encefalīts ievērojami ietekmē valsts sociāli ekonomisko stāvokli. Ērču encefalīta slimnieku gultas dienu vidējais skaits gadā ir ap 18 500, kas izmaksā budžetam vairāk nekā Ls 280 000. Sākot ar 1997.gadu, Latvijā tika realizēta bērnu vakcinācijas programma augsti endēmiskajos apvidos. Tās gaitā vakcinēti 25 360 bērni 78 pagastos ar īpaši augstu saslimstības līmeni. Sasniedzot minētajos pagastos 75% imunizācijas līmeni, bērnu saslimstība ar ērču encefalītu strauji samazinājusies. Aprēķini liecina par izvēlētas vakcinācijas taktikas ekonomisko lietderīgumu.

Programmā iekļauto slimību biežums Latvijā 1995.-1999.gadā

Infekcijas slimība Rādītājs 1995. 1996. 1997. 1998. 1999. Mērķis
Difterija gadījumu skaits 369 112 42 67 81 -
uz 100 000 iedz. 14,6 4,5 1,7 2,7 3,3 1,0
Garais klepus gadījumu skaits 58 39 152 149 55 -
uz 100 000 iedz. 2,3 1,56 6,1 6 2,3 1,0
Masalas gadījumu skaits 2 3 4 3 0 -
uz 100 000 iedz. 0,08 0,12 0,2 0,1 0 0
Masaliņas gadījumu skaits 743 5074 600 142 91 -
uz 100 000 iedz. 29,4 203 24 5,7 3,7 2,0
Iedzimtās masaliņas gadījumu skaits uz
1000 jaundzimušajiem - - - - - 0,01
Epidēmiskais parotīts gadījumu skaits 62 148 321 36 41 -
uz 100 000 iedz. 2,5 5,9 12,8 1,6 1,6 1,0
B hepatīts gadījumu skaits 496 433 375 398 453 -
uz 100 000 iedz. 19,6 17,3 14,9 16,0 18,6 -
Hib infekcija gadījumu skaits - - - 1 2 -
uz 100 000 iedz. - - - 0,04 0,08 1,0
Poliomielīts gadījumu skaits 0 0 0 0 0 0
uz 100 000 iedz. 0 0 0 0 0 0
Stinguma krampji gadījumu skaits 0 4 3 1 3 -
uz 100 000 iedz. 0 0,16 0,12 0,04 0,12 -
Jaundzimušo tetāns gadījumu skaits 0 0 0 0 0 0
Meningeāla un miliāra gadījumu skaits 0 0 0 0 0 0
tuberkuloze bērniem

2.2. Imunizācijas rādītāji. Saskaņā ar PVO uzdevumiem līdz 2000.gadam Eiropas valstīm bija jāsasniedz 95% bērnu imunizācijas līmenis pret infekcijām, kas norādītas paplašinātajā imunizācijas programmā. Situācijas analīze liecina, ka minētais vakcinācijas līmenis Latvijā ne vienmēr tiek sasniegts. Seroepidemioloģisko pētījumu rezultāti liecina, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nepietiekama imunitāte pret dažādām infekcijas slimībām (difterija, masalas, poliomielīts, epidēmiskais parotīts u.c.), kuras var novērst ar vakcināciju.

Imunizācijas līmenis 1996.-1999.gadā

Administratīvo teritoriju
Infekcijas Vecums Potes Imunizācijas līmenis daļa (%), kur imunizācijas
slimība rādītāji atbilst PVO
ieteiktajiem 95%
1996. 1997. 1998. 1999. 1996. 1997. 1998. 1999.
Difterija 1 g.v. 3.pote 92,8 91,7 93,6 95,3 27,3 27,3 54,5 72,7
2 g.v. 4.pote 85,7 87,3 87,7 90,6 15,2 15,0 18 18,2
Stinguma 7 (9) g.v. 5.pote 89,9 94,7 94,7 90,5 42,4 63,6 27,2 54,5
krampji 15 g.v. 6.pote 83,9 89,1 94,5 90,9 27,3 51,5 66,7 60,6
Garais 1 g.v. 3.pote 79,8 89,1 90,8 94,1 18,2 27,3 24,2 60,6
klepus 2 g.v. 4.pote 82,3 85,5 85,7 89,3 9,1 9,1 9,1 18,2
Poliomielīts 1 g.v. 3.pote 92,8 91,6 94,0 95,2 30,3 27,0 54,5 75,8
2 g.v. 4.pote 85,9 88,1 88,4 91,1 15,2 15,0 15,0 18,2
7 g.v. 5.pote 89,5 93,5 91,2 92,4 30,3 63,6 42,4 72,7
15 g.v. 6.pote 91,9 94,8 96,4 93,9 60,6 72,7 87,8 66,6
Masalas 2 g.v. 1.pote 95,7 96,6 96,9 97,2 81,8 81,8 91,9 84,8
7 g.v. 2.pote - - 84,2 91,6 - - - 60,6
12 g.v. 2.pote 84,0 86,9 95,0 96,4 39,4 66,0 33,3 78,7
Masaliņas 2 g.v. 1.pote 94,6 96,0 96,5 95,6 75,8 81,8 90,9 75,8
12 g.v.* 2.pote 78,2 96,6 88,5 89,0 - 51,5 63,6 54,5
Epidēmiskais 2 g.v. 1.pote 95,6 96,3 96,9 94,2 78,8 84,8 93,9 81,8
parotīts 7 g.v. 2.pote - - 69,5 88,4 - - 21,2 51,5
Tuberkuloze 1 g.v. 1.pote 99,7 99,6 99,9 99,8 100 100 100 100
B hepatīts 1g.v. 3.pote - - - 94,2 - - - 51,5

* meitenes

3. Programmas īstenošanas organizācija

3.1. Tiesiskā bāze. Programmas realizācija tiek veikta saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu, Ārstniecības likumu, Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumiem Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi", Labklājības ministrijas rīkojumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

3.2. Finansēšanas principi. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra noteikumiem Nr.24 "Vakcinācijas noteikumi" visus izdevumus, kas saistīti ar Programmas īstenošanu, finansē no valsts pamatbudžeta un valsts speciālā veselības aprūpes budžeta. Ārstniecības iestādēm ir tiesības veikt vakcināciju par maksu, izmantojot vakcīnas, kas iegādātas ārpus valsts pasūtījuma Programmas realizēšanai. Lai novērtētu imunizācijas rādītājus un Programmas realizācijas efektivitāti, ārstniecības personām ir pienākums reģistrēt un uzskaitīt šīs vakcinācijas.

3.3. Programmas īstenošanā iesaistītās institūcijas. Iedzīvotāju vakcināciju organizē un īsteno vakcinācijas iestādes, kas ir atbildīgas par Programmas aktivitātēm lokālā līmenī. Vadošā loma Programmas realizācijā ir primārās veselības aprūpes ārstiem. Pilsētu un rajonu līmenī par Programmas īstenošanu atbild pašvaldības, slimokases, izglītības iestādes, skolu valdes un teritoriālie vides veselības centri. Labklājības ministrija un tās institūcijas - Nacionālais vides veselības centrs, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, Valsts infektoloģijas centrs, Valsts sanitārā inspekcija, Valsts zāļu aģentūra, Veselības veicināšanas centrs - valsts līmenī nodrošina Programmas aktivitātes plānošanu, uzraudzību un kontroli.

3.4. Problēmas imunizācijas darbā. Izmaiņas veselības aprūpes infrastruktūrā un sociāli ekonomiskie faktori ir apgrūtinājuši Programmas izpildi. Galvenās problēmas ir šādas:

3.4.1. veselības aprūpes sistēmas decentralizācijas pārejas periodā daļai bērnu ir apgrūtināta pieejamība vakcinācijas pakalpojumiem, jo šie bērni dažādu iemeslu dēļ ir palikuši ārpus ārstniecības personu redzesloka (piemēram, ir bērni, kas nav pierakstīti pie ģimenes ārstiem, jo dzīvo citās teritorijās, vai neapmeklē mācību iestādes u.c.). Saskaņā ar 1998.gada ārstniecības iestāžu pārskatiem "Par potēto bērnu kontingentiem" (veidlapa Nr.6) ārstniecības iestāžu rīcībā nebija informācijas par 60 031 (10,7%) bērna vakcinācijas statusu;

3.4.2. bērnu vakcinācija netiek veikta savlaicīgi: piemēram, 1999.gadā vakcinācija pret difteriju, stinguma krampjiem un garo klepu laikus (3 mēnešu vecumā) uzsākta mazāk nekā 64% zīdaiņu;

3.4.3. nav izveidota pietiekama bāze primārās veselības aprūpes ārstu iesaistīšanai pacientu imunizācijas statusa novērtēšanā un vakcinācijā. Nav izveidots primārās veselības aprūpes un/vai sabiedrības veselības māsu tīkls, uz kurām mūsdienās lielākā daļā valstu balstās imunizācijas darbs;

3.4.4. netiek nodrošināts sistemātisks audits par imunizācijas uzskaites dokumentāciju ārstniecības iestādēs un līdz ar to arī par pieejamo datu ticamību par imunizācijas rādītājiem;

3.4.5. pārejas periodā uz pilnībā funkcionējošu primārās veselības aprūpes sistēmu, kurā par vakcināciju atbild ģimenes ārsts, pastāv vēl atsevišķas neskaidrības jautājumā par bērnu vakcināciju izglītības iestādēs;

3.4.6. nav metodiskās rekomendācijas vai rokasgrāmatas par vakcināciju ārstniecības personām;

3.4.7. nav pietiekami informatīvie materiāli par vakcināciju iedzīvotājiem;

3.4.8. nav pietiekoši finansiālie resursi, lai paplašinātu imunizācijā iesaistīto personu loku, piemēram, pusaudžu vakcināciju pret B hepatītu vai bērnu un pieaugušo vakcināciju pret ērču encefalītu.

II. Programmas mērķi un uzdevumi

4. Programmas mērķi

Programmas galvenais mērķis ir nodrošināt Latvijas iedzīvotāju aizsardzību pret infekcijas slimībām, veicot mērķtiecīgu un plānveida vakcināciju ar drošām un augsti efektīvām vakcīnām, kā rezultātā:

4.1. līdz 2002. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar difteriju nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju un līdz 2005. gadam vai agrāk likvidēt vietējas izcelsmes difteriju;

4.2. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar epidēmisko parotītu nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju;

4.3. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar garo klepu nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju;

4.4. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai saslimstība ar b tipa Haemophilus influenzae infekciju izraisītām slimībām nepārsniegtu 1 gadījumu uz 100 000 iedzīvotājiem;

4.5. līdz 2005. gadam vai agrāk samazināt inficēšanās gadījumu skaitu ar B hepatītu bērniem līdz 1 gada vecumam - vismaz par 90%;

4.6. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt vietējas izcelsmes masalu izskaušanu;

4.7. līdz 2005. gadam vai agrāk panākt, lai iedzimto masaliņu gadījumu skaits nepārsniegtu 0,01 uz 1000 jaundzimušajiem;

4.8. nepieļaut savvaļas poliovīrusa izraisītu poliomielīta gadījumus, līdz minimumam samazināt vakcīnasociēta poliomielīta risku un līdz 2003. gadam iegūt sertifikātu, kas apliecinātu Latviju kā brīvu no poliomielīta;

4.9. līdz 2005. gadam vai agrāk novērst saslimstību ar stinguma krampjiem ;

4.10. samazināt meningeālas un miliāras tuberkulozes risku bērniem.

5. Programmas uzdevumi. Programmas mērķu sasniegšanai ir šādi uzdevumi:

5.1. nodrošināt vismaz 95% imunizācijas līmeni pret vakcinācijas kalendārā noteiktajām infekcijas slimībām bērniem un 90% imunizācijas līmeni pret difteriju un stinguma krampjiem pieaugušajiem ne mazāk kā 85% Latvijas administratīvajās teritorijās no administratīvo teritoriju kopskaita;

5.2. regulāri pilnveidot Programmu un vakcinācijas kalendāru un izstrādāt un realizēt programmas riska grupu vakcinācijai;

5.3. uzlabot vakcīnu kvalitātes uzraudzību;

5.4. pilnveidot vakcīnu apgādes sistēmu;

5.5. nodrošināt Programmas darbības un efektivitātes uzraudzību.

III. Pasākumi Programmas mērķu un uzdevumu sasniegšanai

Nr. Atbildīgā Sadarbības Izpildes
p.k. Uzdevums/pasākums izpildītāj- institūcija laiks
institūcija
1 2 3 4 5
1. Programmā paredzētā imunizācijas līmeņa sasniegšana un uzturēšana
1.1. Mehānisma primārās veselības aprūpes VOVAA NVVC 2000.-2001.
ārstu iesaistīšanai iedzīvotāju SK
imunizācijā (stimulācija un atbildība) TVVC
izstrādāšana un realizēšana
1.2. Primārās veselības aprūpes un/vai VOVAA 2001.-2003.
sabiedrības veselības māsu tīkla
izveidošana praktiskā imunizācijas
darba nodrošināšanai
1.3. Labas imunizācijas prakses standartu NVVC LIC 2001.
izstrādāšana LĀA
1.4. Sagatavot rekomendācijas iekšējā NVVC VOVAA 2000.-2001.
audita imūnprofilakses darbā
izveidošanai vakcinācijas iestādēs
1.5. Ārstniecības personu darba kvalitātes LIC NVVC, 2000.-2005.
paaugstināšana imūnprofilakses jautājumos LĀA
1.5.1. Ārstniecības personu mācību LIC NVVC, 2001.
programmu izstrādāšana VZA,
imūnprofilakses jautājumos LĀA
1.5.2. Regulāru mācību kursu organizēšana LIC NVVC, 2001.
par vakcinoloģijas jautājumiem VZA, LĀA
1.5.3. Ārstu un medicīnas māsu sertifikācijas LĀB, NVVC 2002.
ieviešana imūnprofilakses jautājumos LMB LIC
1.5.4. Jautājuma izskatīšana par bērnu IVP NVVC 2000.
imunizāciju izglītības iestādēs VOVAA
SV, SK
1.5.5. Metodisko un informatīvo materiālu NVVC LIC 2000.-2005.
par aktuāliem imūnprofilakses
jautājumiem izstrādāšana un izplatīšana
ārstniecības personu vidū
1.6. Iedzīvotāju izglītošana imunizācijas NVVC VVC 2000.-2005.
jautājumos un vakcinācijas propa- LIC
gandēšana, izmantojot masu saziņas
līdzekļus, bukletus u.c. informāciju
2. Programmas un vakcinācijas kalendāra pilnveidošana,
programmu izstrāde riska grupu vakcinācijai
2.1. Īpaša pasākumu plāna izstrāde un NVVC VOVAA 2000.
īstenošana difterijas vakcinācijas TVVC, SK
uzlabošanai ĀI, VSI
2.2. Jautājuma izskatīšana par bērnu IVP NVVC 2000.
vakcinēšanu 6 gadu vecumā esošā SV
7 gadu vecuma vietā
2.3. Jautājuma izskatīšana par nerevakcinēto IVP NVVC 2000.
skolas vecuma bērnu un jauniesaucamo
revakcināciju pret epidēmisko parotītu
2.4. Jautājuma izskatīšana par otras MPR IVP NVVC 2000.
devas ieviešanu vakcinācijas kalendārā
6-7 gadu veciem bērniem epidēmiskā
parotīta un masalu monovakcīnu vietā
2.5. Programmas bāreņu, bez vecāku NVVC VOVAA 2001.-2002.
gādības palikušo bērnu u.c. riska grupu IVP
bērnu vakcinācijas pret B hepatītu
izstrādāšana un īstenošana
2.6. Jautājuma izskatīšana par pusaudžu IVP NVVC 2003.-2005.
vakcinācijas pret B hepatītu ieviešanu
vakcinācijas kalendārā
2.7. Vakcinācijas programmas pret ērču NVVC SVD 2000.-2005.
encefalītu īstenošana augsti VOVAA, SK,
TVVC, ĀI
2.8. Jautājuma izskatīšana par vakcinācijas IVP NVVC 2001.-2005.
pret ērču encefalītu iekļaušanu Programmā
2.9. Jautājuma izskatīšana par jaunas IVP NVVC 2000.-2005.
paaudzes (t.sk. kombinēto) vakcīnu
ieviešana praksē
3. Vakcīnu kvalitātes uzraudzības sistēmas uzlabošana
3.1. Vakcīnu atsaukšanas sistēmas VZA NVVC 2001.
uzlabošana, izstrādājot LM rīkojumu
par nekvalitatīvas vakcīnas izņemšanu
no apgrozības
3.2. Speciālistu apmācības nodrošināšana VZA PVO 2000.
vakcīnu licencēšanas jautājumos
3.3. Efektīvi funkcionējošas vakcinācijas NVVC VZA 2000.
izraisīto komplikāciju (blakus parādību)
epidemioloģiskās uzraudzības sistēmas
izveidošana, t.sk.:
3.3.1. Sadarbības mehānisma izstrādāšana starp NVVC VZA 2000.
institūcijām, kas iesaistītas vakcinācijas
izraisīto komplikāciju (blakus parādību)
uzraudzībā un pārvaldīšanā
3.3.2. LM rīkojuma projekta "Par vakcinācijas SVD NVVC, 2000.
izraisīto komplikāciju (blakus parādību) VZA,
reģistrācijas kārtību", ieskaitot ziņošanai FD
pakļauto blakus parādību definīcijas
sagatavošanu apstiprināšanai
3.3.3. Vakcinācijas izraisīto komplikāciju NVVC VZA 2000.
(blakus parādību) gadījuma epidemio-
loģiskās izmeklēšanas protokola
izstrādāšana un ieviešana praksē
3.3.4. PVO rokasgrāmatas: Immunization NVVC 2000.
Safety Surveillance, Guidelines for
managers of imunization programmes
on reporting and investigating adverse
events following immunization, 1999.g.
pārtulkošana, izdošana un izplatīšana
epidemiologu un ārstniecības personu vidū
3.3.5. Rīcības plāna izstrādāšana gadījumiem, NVVC VZA 2001.
ja reģistrēts vakcinācijas izraisīts
komplikācijas (blakus parādību) gadījums
(gadījumi), kas var negatīvi ietekmēt
Imunizācijas valsts programmas izpildi
3.3.6. Datorprogrammas izstrādāšana NVVC VZA 2001.
vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakus
parādību) monitoringam un atbilstošas
informācijas sistēmas izveidošana
3.3.7. Ārstniecības personu un epidemiologu NVVC VZA, 2001.
apmācības programmu izstrādāšana un LIC
realizēšana vakcinācijas izraisīto komplikāciju
(blakus parādību) pārvaldīšanas jautājumos
3.4. Instrukcijas izstrādāšana aukstuma NVVC VZA 2000.
ķēdes un drošas imunizācijas prakses
nodrošināšanai
3.5. Ārstniecības personu sistemātiskas NVVC, 2001.-2005.
apmācības organizēšana aukstuma TVVC
ķēdes un drošas imunizācijas prakses
nodrošināšanas jautājumos
3.6. Speciālistu apmācība vakcīnu partiju VZA PVO 2001.
kvalitātes kontroles jautājumos, lai
izveidotu t.s. Lot Releas System
3.7. Speciālistu apmācība vakcīnu kvalitātes VZA PVO 2001.
kontroles jautājumos
4. Vakcīnu apgādes sistēmas uzlabošana
4.1. Vakcīnu plānošanas, pasūtīšanas un NVVC VOVAA 2000.
uzskaites sistēmu pilnveidošana, SK
iesaistot slimokases
4.2. Nolikuma pilnveidošana par vakcīnu NVVC 2001.
konkursu atbilstoši PVO rekomendācijām
4.3. Jautājuma izskatīšana par vakcīnu NVVC 2001.
iepirkšanas iespējām no UNICEF
4.4. Datorizētu vakcīnu uzskaites sistēmu NVVC, VOVAA, 2001.-2002.
izveidošana lokālajās vakcīnu TVVC SK
noliktavās un vienota elektroniskā
informācijas tīkla izveidošana
4.5. Jaunu ledusskapju iegāde centrālajai un NVVC, 2000.-2005.
lokālajām vakcīnu noliktavām aukstuma TVVC
ķēdes uzlabošanai
4.6. Regulāra higiēnas un epidemioloģiskās VSI 2000.-2005.
drošības prasību izpildes kontroles
veikšana iestādēs, kas veic vakcināciju
5. Programmas darbības un efektivitātes uzraudzība
5.1. LM rīkojuma "Par vakcinācijas NVVC VOVAA 2000.
reģistrācijas un uzskaites kārtību"
izstrādāšana
5.2. Jautājuma izskatīšana par vakcinācijas IVP NVVC 2000.-2001.
datu piesaisti pacienta un ārsta reģistram VOVAA
5.3. Programmā iekļauto slimību efektīvas NVVC, ĀI 2000.-2005.
epidemioloģiskas uzraudzības TVVC LIC
nodrošināšana: ML
5.3.1. Katra Programmā iekļauto slimību
gadījuma rūpīga epidemioloģiskā
izmeklēšana, dokumentēšana un analīze,
tai skaitā par personas vakcinācijas statusu
5.3.2. PVO rekomendējamo gadījumu NVVC ĀI 2000.-2005.
definīciju izmantošana TVVC LIC, ML
5.3.3. Adekvātas laboratoriskās diagnostikas
nodrošināšana
5.3.4. Vienotas modernas elektroniskās
informācijas un datu analīzes sistēmas
veidošana, izmantojot datortīklus ātrai
informācijas izplatīšanai
5.3.4. Ātras brīdināšanas un reaģēšanas
sistēmas funkcionēšanas nodrošināšana
vakcīnregulējamo slimību uzliesmojuma
gadījumā
5.3.5. Seroepidemioloģisko pētījumu veikšana
iedzīvotāju riska grupu noteikšanai un
Programmas efektivitātes vērtēšanai
5.4. Programmas izpildes pārraudzības NVVC VOVAA 2000.-2005.
sistēmas (audita) ārstniecības iestādēs TVVC SK
izstrāde un nodrošināšana, vakcināciju
kavējošo faktoru apzināšana

 

Tabulā izmantotie apzīmējumi:

ĀI - Ārstniecības iestādes
FD - Farmācijas departaments
IVP - Imunizācijas valsts padome
LĀA - Latvijas ārstu asociācija
LĀB - Latvijas ārstu biedrība
LIC - Latvijas infektoloģijas centrs
LMB - Latvijas medmāsu biedrība
ML - Mikrobioloģijas laboratorijas
NVVC - Nacionālais vides veselības
centrs
PVO - Pasaules veselības
organizācija
SK - Slimokases
SV - Skolu valdes
SVD - Sabiedrības veselības
departaments
TVVC - Teritoriālie vides veselības
centri
VOVAA - Valsts obligātā veselības
apdrošināšanas aģentūra
VSI - Valsts sanitārā inspekcija
VVC - Veselības veicināšanas centrs
VZA - Valsts zāļu aģentūra

IV Vakcinācijas kalendārs

Vecums Infekcijas Vakcīnu Piezīmes
slimība saīsinājumi
12 stundas B hepatīts HB B hepatīta vakcinācijas kārtība noteikta
LM 1997.g. 1.oktobra rīkojumā Nr.
315 "Par jaundzimušo vakcināciju
pret B hepatītu"
4.-5. diena Tuberkuloze BCG
1 mēnesis B hepatīts HB
3 mēneši Difterija, stinguma DTP-IPV DTaP (kombinētā vakcīna ar acelulāro
krampji, garais un Hib (bezšūnu) garā klepus komponentu)
klepus, poliomielīts ievadāma bērniem, kuriem ir kontrin-
un b tipa Haemophilus dikācija šūnu vakcīnas ievadīšanai.
influenzae infekcija IPV (inaktivēto poliomielīta vakcīnu)
kombinētas DTP - IPV vakcīnas
sastāvā lieto bērnu pamatimunizācijai
(3 pirmās devas).
4,5 mēneši Difterija, stingum- DTP-IPV --//--
krampji, garais un Hib
klepus, poliomielīts
un b tipa Haemophilus
influenzae infekcija
6 mēneši Difterija, stingum- DTP-IPV --//--
krampji, garais un Hib
klepus, poliomielīts
un b tipa Haemophilus
influenzae infekcija
6-8 mēneši B hepatīts HB Trešo B hepatīta vakcīnas devu var
ievadīt vienlaicīgi ar DTP-IPV un Hib
15 mēneši Masalas, epidēmiskais MPR Lielo kombinēto vakcīnu
parotīts un masaliņas
18 mēneši Difterija, stinguma DTP DTaP ievadāma bērniem, kuriem ir
krampji, garais un OPV kontrindikācija šūnu vakcīnas ievadīšanai.
klepus, poliomielīts Poliomielīta revakcinācijai lieto
perorālo (dzīvo) poliomielīta vakcīnu OPV.
7 gadi Masalas, epidēmiskais DT, Visus 7 gadu vecos bērnus revakcinē
parotīts, difterija, OPV, pret masalām, epidēmisko parotītu,
stinguma krampji M un P difteriju, stinguma krampjiem un
un poliomielīts poliomielītu.
12 gadi * Masaliņas R Vakcinē visas meitenes, izņemot
vakcinētās un masaliņas pārslimojušās,
kurām diagnoze apstiprināta seroloģiski.
14 gadi ** Difterija, stingum- Td un Jāizmanto vakcīna pret stingumkrampjiem
krampji, poliomielīts OPV un difteriju ar samazinātu difterijas
toksoīda daudzumu (Td).
Ik 10 gadus Difterija un stinguma Td --//--
krampji

* Saskaņā ar LM 1998. gada 20. aprīļa rīkojumu Nr. 101 "Par papildu pasākumiem masalu profilaksē" visiem masalas nepārslimojošiem un nerevakcinētiem skolas vecuma bērniem jābūt vienreizēji revakcinētiem pret masalām. Tāpēc plānveida skolēnu revakcinācija 12 gadu vecumā vairs netiek uzrādīta vakcinācijas kalendārā.

** Pusaudžiem pirms skolas beigšanas jābūt vakcinētiem atbilstoši vakcinācijas kalendāram pret difteriju, stinguma krampjiem, poliomielītu, masalām, epidēmisko parotītu un meitenēm - pret masaliņām.

Sabiedrības veselības departamenta direktore G.Rūtiņa

 

03.05.2000