Darbības ar dokumentu

1.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir panākt, ka valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi.

2.pants. Likuma darbība

(1) Likums, ievērojot šā panta otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā noteikto, attiecas uz šādu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem):

1) Ministru kabinets;

2) Saeima, tai skaitā Saeimas Kanceleja un citas Saeimas struktūrvienības;

3) Valsts prezidenta kanceleja;

4) Valsts kontrole;

5) Tiesībsarga birojs;

6) Centrālā vēlēšanu komisija;

7) Centrālā zemes komisija;

8) Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija;

9) Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome;

10) Augstākās izglītības padome;

11) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests;

12) tiešās pārvaldes iestādes;

13) pastarpinātās pārvaldes iestādes;

14) pašvaldības;

15) valsts dibinātas augstskolas;

16) valsts vai valsts dibinātu augstskolu zinātniskie institūti (turpmāk — zinātniskie institūti);

17) plānošanas reģioni;

18) publiskie nodibinājumi;

19) Finanšu un kapitāla tirgus komisija;

20) tiesu iestādes;

21) prokuratūra.

(2) Likums attiecas arī uz tām amatpersonām (darbiniekiem), kas neatkarīgi no nodarbinātības šā panta pirmajā daļā minētajās institūcijās ir:

1) (izslēgts ar 16.12.2010. likumu);

2) (izslēgts ar 16.12.2010. likumu);

3) ostu valžu locekļi;

4) ārstniecības personas, kuras nodarbinātas pašvaldību iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās vai publiski privātās kapitālsabiedrībās, kas noslēgušas līgumu par sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu, un kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, vai ārstniecības personas, kuras sniedz no pašvaldību budžetiem apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus pašvaldību izglītības iestādēs.

(3) Uz Valsts prezidentu, pedagogiem atbilstoši pedagogu amatu sarakstam, zinātnisko institūtu akadēmiskajos amatos nodarbinātajiem, ostu pārvaldniekiem un citiem ostu darbiniekiem attiecas tikai šā likuma 3.panta astotā un devītā daļa. Citas šā likuma normas minētajām amatpersonām (darbiniekiem) piemēro likumos noteiktajos gadījumos un apjomā.

(4) Likums neattiecas uz Latvijas Bankas amatpersonām (darbiniekiem), tomēr šī institūcija nodrošina, ka informācija par tās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tiek publiskota Latvijas Bankas mājaslapā internetā. Latvijas Banka, ņemot vērā valsts ekonomiskās attīstības ciklu, ievēro arī solidaritātes principu un ekonomiskās izaugsmes laikā atlīdzību var pārskatīt, to paaugstinot, bet recesijas laikā atlīdzību samazina solidāri ar citām valsts institūcijām.

(4¹) Uz valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībām, publiski privātajām kapitālsabiedrībām un kapitālsabiedrībām, kurās valsts, pašvaldības vai publiski privātajai kapitālsabiedrībai pieder visas kapitāla daļas, izņemot šā panta otrās daļas 4.punktā minētās kapitālsabiedrības, attiecas tikai šī daļa un šā likuma 3.panta astotā daļa. Citas šā likuma normas attiecībā uz minētajām kapitālsabiedrībām piemēro citos likumos noteiktajos gadījumos un apjomā. Informācija par šīm kapitālsabiedrībām, izņemot kredītiestādes, amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tiek publiskota attiecīgās kapitālsabiedrības vai kapitāla daļu turētāja mājaslapā internetā, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) kapitālsabiedrība saņem valsts budžeta līdzekļus, valsts budžeta dotāciju vai samaksu par sniegto pakalpojumu valsts deleģēto funkciju veikšanai vai valsts pasūtījuma (sabiedriskā vai nacionālā pasūtījuma) īstenošanai vai kompensāciju par zaudējumiem, sniedzot universālo pakalpojumu, izņemot Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējo ārvalstu finanšu palīdzību;

2) kapitālsabiedrība nesaņem valsts budžeta līdzekļus, bet pilda tai deleģētos valsts pārvaldes uzdevumus vai tās darbība ir saistīta ar maksājumu valsts budžetā administrēšanu;

3) kapitālsabiedrība pilda tai ar likumu uzdotās funkcijas pārvaldīt un apsaimniekot valsts īpašumu vai organizēt valsts īpašuma privatizāciju;

4) kapitālsabiedrība saņem pašvaldību budžetu līdzekļus, pašvaldību budžetu dotāciju, samaksu par sniegto pakalpojumu pašvaldības vai tai deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu veikšanai vai kapitālsabiedrībai pašvaldība ir palielinājusi šīs kapitālsabiedrības pamatkapitālu vai sniegusi galvojumu tās aizņēmumam, izņemot Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējo ārvalstu finanšu palīdzību;

5) kapitālsabiedrība izveidota, lai piedalītos pašvaldības autonomo funkciju pildīšanā.

(4²) Šā panta 4.¹ daļā noteiktie pienākumi attiecas arī uz biedrībām un nodibinājumiem, kuri nodrošina valsts pasūtījuma (sabiedriskā vai nacionālā pasūtījuma) īstenošanu un no kuru finansējuma resursiem vairāk nekā 50 procentus veido valsts budžeta finansējums, kas nav Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējo ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļi.

(5) Likums neattiecas uz zemessargiem, Eiropas Savienības struktūrfondu 3.mērķa “Eiropas teritoriālā sadarbība” programmu apvienoto tehnisko sekretariātu darbiniekiem un Baltijas jūras reģiona valstu telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta darbiniekiem, kā arī uz ieslodzījuma vietās nodarbinātiem notiesātajiem.

(6) Par valsts vai pašvaldības institūcijas amatpersonām (darbiniekiem) šā likuma izpratnē uzskatāmas personas, kuras minētas šā panta otrajā daļā vai ir nodarbinātas šā panta pirmajā daļā minētajās institūcijās, pamatojoties uz darba līgumu, kuras pilda valsts dienestu, kuras ir ievēlētas, apstiprinātas vai ieceltas amatā vai citādi pilda noteiktus amata (dienesta, darba) pienākumus valsts vai pašvaldības institūcijā. Šā likuma normas, kas attiecas uz valsts un pašvaldību institūcijām, piemērojamas arī kapitālsabiedrībām, ciktāl tajās nodarbinātas šā panta otrajā daļā minētās personas.

(7) Amatpersonām (darbiniekiem) piemērojamas darba tiesiskās attiecības, amata tiesiskās attiecības vai dienesta gaitu regulējošu normatīvo aktu normas tiktāl, ciktāl to nenosaka šis likums.

(8) Ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijā (pie viena darba devēja) vienlaikus pilda arī šā panta trešajā vai piektajā daļā minēto darbinieku pienākumus, tai piemērojamas šā likuma normas, kas regulē atlīdzības izmaksas nosacījumus amatu (darbu) savienošanas vai papildu darba gadījumā, tai skaitā 4.¹ pants, 5.panta trešā un ceturtā daļa, 14.panta pirmā daļa.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.01.2010., 15.04.2010., 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

3.¹ pants. Vidējā izpeļņa

(1) Visos gadījumos, kad amatpersonai (darbiniekam) izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma no darba samaksas par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem. Ja amatpersona (darbinieks) pēc iecelšanas amatā (pieņemšanas dienestā, darbā) ir pildījusi amata (dienesta, darba) pienākumus mazāk par sešiem mēnešiem, vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par periodu, kurā amatpersona (darbinieks) ir pildījusi amata (dienesta, darba) pienākumus.

(2) Stundas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu.

(3) Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Ja amatpersonai (darbiniekam) ir noteikts summētais darba laiks, dienas vidējo izpeļņu aprēķina, stundas vidējo izpeļņu reizinot ar astoņi (normālais dienas darba laiks stundās).

(4) Mēneša vidējo izpeļņu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar mēneša vidējo darba dienu skaitu pēdējos sešos kalendāra mēnešos (saskaitot darba dienas pēdējos sešos kalendāra mēnešos un šo kopsummu dalot ar seši).

(5) Ja pēdējo sešu mēnešu laikā amatpersona (darbinieks) nav pildījusi amata (dienesta, darba) pienākumus un tai nav izmaksāta darba samaksa, vidējo izpeļņu aprēķina no darba samaksas par amata (dienesta, darba) pienākumu izpildi sešos kalendāra mēnešos pirms šā perioda.

(6) Ja pēdējo 12 mēnešu laikā amatpersona (darbinieks) nav pildījusi amata (dienesta, darba) pienākumus un tai nav aprēķināta darba samaksa, mēneša vidējo izpeļņu pielīdzina spēkā esošajai minimālajai mēneša darba algai. Stundas vidējo izpeļņu pielīdzina minimālajai stundas tarifa likmei. Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, stundas vidējo izpeļņu reizinot ar astoņi (normālais dienas darba laiks stundās).

(7) Nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošas darbnespējas dienas, atvaļinājuma dienas, dienas, kad amatpersona (darbinieks) nav pildījusi amata (dienesta, darba) pienākumus šā likuma 3.panta ceturtajā daļā un 26.panta pirmajā daļā minētajos gadījumos un Darba likuma 74.panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos, un citos ārējos normatīvajos aktos noteiktos attaisnotas prombūtnes gadījumos. Darba samaksā, no kuras aprēķina vidējo izpeļņu, neieskaita darba devēja izmaksāto slimības naudu, atvaļinājuma apmaksu, atlīdzību šā likuma 3.panta ceturtajā daļā un 26.panta pirmajā daļā minētajos gadījumos un Darba likuma 74.panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos, un citos ārējos normatīvajos aktos noteiktos attaisnotas prombūtnes gadījumos.

(8) Izmaksājamo vidējo izpeļņu aprēķina, dienas (stundas, mēneša) vidējo izpeļņu reizinot ar to dienu (stundu, mēnešu) skaitu, par kurām amatpersonai (darbiniekam) izmaksājama vidējā izpeļņa.

(9) Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamo samaksu aprēķina, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā.

(10) Visos gadījumos, kad amatpersonai (darbiniekam) aprēķinātā mēneša vidējā izpeļņa par amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu normāla darba laika ietvaros ir mazāka nekā spēkā esošā minimālā mēneša darba alga, aprēķināto mēneša vidējo izpeļņu pielīdzina minimālajai mēneša darba algai.

(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

4.¹ pants. Mēnešalgas noteikšanas īpatnības nepilna darba laika gadījumā

Ja amatpersona (darbinieks) vienā valsts vai pašvaldības institūcijā ir nodarbināta vairākos amatos, kuriem ir noteikti atšķirīgi pienākumi, un katrā amatā uz nepilnu laiku, bet kopumā nepārsniedzot normālo darba laiku, tai saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem mēnešalgu nosaka atsevišķi par katru amatu atbilstoši nostrādātajam laikam. Šādai amatpersonai (darbiniekam) ir tiesības arī uz likumā noteikto virsstundu apmaksu. Nodarbinātības ierobežojumus vairākās valsts vai pašvaldības institūcijās nosaka citi likumi, bet citu papildu pienākumu apmaksas ierobežojumus nosaka šā likuma 14.pants.

(15.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

5.pants. Pašvaldības domes deputātu mēnešalga

(1) Pašvaldības domes deputātu mēnešalga nedrīkst pārsniegt mēneša vidējās darba samaksas apmēru, kas noapaļots pilnos latos un kam piemērots šāds koeficients:

1) pašvaldības domes priekšsēdētājam — līdz 3,64;

2) pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniekam — līdz 3,2;

3) pašvaldības domes komitejas priekšsēdētājam — līdz 2,55;

4) pašvaldības domes deputātam — līdz 1,2.

(2) Pašvaldības dome reglamentē šā panta pirmajā daļā minētās mēnešalgas noteikšanas kārtību un apmēru, nepārsniedzot šā panta pirmajā daļā norādītos ierobežojumus. Ja šā panta pirmās daļas 2., 3. un 4.punktā minētā amatpersona neieņem algotu amatu pašvaldības domē, tās mēnešalgu nosaka proporcionāli nostrādātajam laikam.

(3) Pašvaldības domes deputāts, kurš neieņem algotu amatu domē, par deputāta pienākumu pildīšanu domē un citos amatos saņem atbilstoši šā panta pirmajai un otrajai daļai noteikto mēnešalgu. Šāds deputāts par citu amata (darba) pienākumu pildīšanu pašvaldībā saņem mēnešalgu atbilstoši attiecīgajiem amata (darba) pienākumiem.

(4) Pašvaldības domes deputāts, kurš ieņem algotu amatu domē un vienlaikus pilda citus amata (darba) pienākumus, kas uzskatāmi par papildu darbu pašvaldībā, saņem pēc izvēles attiecīgi vienu no mēnešalgām un piemaksu pie mēnešalgas atbilstoši šā likuma 14.panta noteikumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. likumu, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

5.¹ pants. Saeimas deputāta mēnešalga

(1) Saeimas deputāta mēnešalgu nosaka, mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, piemērojot koeficientu 3,2.

(2) Papildus šā panta pirmajā daļā noteiktajam deputātiem, kuri pilda kādu no šajā daļā minētajiem amatiem, izmaksā arī mēnešalgas daļu par attiecīgo amatu pildīšanu un to nosaka, mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, piemērojot šādu koeficientu:

1) Saeimas priekšsēdētājam — 1,73;

2) Saeimas priekšsēdētāja biedram — 1,48;

3) Saeimas sekretāram — 1,48;

4) Saeimas sekretāra biedram — 1,39;

5) Saeimas komisijas priekšsēdētājam — 0,43;

6) Saeimas frakcijas priekšsēdētājam — 0,43;

7) Saeimas komisijas priekšsēdētāja biedram — 0,35;

8) Saeimas frakcijas priekšsēdētāja biedram — 0,35;

9) Saeimas komisijas sekretāram — 0,35;

10) Saeimas apakškomisijas priekšsēdētājam — 0,27;

11) Saeimas apakškomisijas sekretāram — 0,17.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

6.pants. Saeimas ievēlēto, apstiprināto un iecelto amatpersonu, izņemot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, mēnešalga

(1) Ministru kabineta locekļiem un parlamentārajiem sekretāriem mēnešalgu nosaka, mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, piemērojot šādu koeficientu:

1) Ministru prezidentam — 4,05;

2) Ministru prezidenta biedram — 3,85;

3) ministram, īpašu uzdevumu ministram — 3,648;

4) parlamentārajam sekretāram — 2,837.

(2) Saeimas ievēlētajām, apstiprinātajām un ieceltajām amatpersonām — valsts kontrolierim un Valsts kontroles padomes locekļiem, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājam un padomes locekļiem, tiesībsargam, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam un locekļiem, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam, viņa vietniekam, komisijas sekretāram un locekļiem, Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājam, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam — mēnešalgu nosaka, mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, piemērojot šādu koeficientu:

1) valsts kontrolierim — 4,05;

2) Valsts kontroles padomes loceklim — 3,32;

3) Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājam — 3,97;

4) Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklim — 3,32;

5) tiesībsargam — 3,41;

6) Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam — 2,54;

7) Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja vietniekam — 2,50;

8) Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklim — 1,59;

9) Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam — 3,32;

10) Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietniekam — 2,82;

11) Centrālās vēlēšanu komisijas sekretāram — 2,82;

12) Centrālās vēlēšanu komisijas loceklim — 2,12;

13) Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājam — 0,80;

14) Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam — 2,33;

15) Augstākās izglītības padomes loceklim — 0,22.

(3) Šā panta otrās daļas 12. un 15.punktā minētās amatpersonas mēnešalgu saņem proporcionāli nostrādātajam laikam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

6.² pants. Prokurora mēnešalga

(1) Prokurora mēnešalgu nosaka, rajona (pilsētas) tiesas tiesneša bez kvalifikācijas klases mēnešalgai piemērojot šādu koeficientu:

1) rajona (republikas pilsētas) prokuroram — 0,98;

2) rajona (republikas pilsētas) prokuratūras virsprokurora vietniekam — 1,05;

3) rajona (republikas pilsētas) prokuratūras virsprokuroram — 1,14;

4) tiesu apgabala prokuroram — 1,08;

5) tiesu apgabala virsprokurora vietniekam — 1,15;

6) tiesu apgabala virsprokuroram — 1,22;

7) Ģenerālprokuratūras prokuroram — 1,22;

8) Ģenerālprokuratūras nodaļas virsprokuroram — 1,42;

9) Ģenerālprokuratūras departamenta virsprokuroram — 1,52;

10) ģenerālprokuroram — 1,67.

(2) Prokurora amata kandidāts stažēšanās laikā saņem mēnešalgu 80 procentu apmērā no rajona (republikas pilsētas) prokurora mēnešalgas.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

7.pants. Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs un mēnešalgu grupas

(1) Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs ir šajās institūcijās noteikto amatu funkciju sistematizēts apkopojums. Amatiem atbilstošās funkcijas sakārto funkcionālajās grupās — amatu saimēs. Amatu saimes, apakšsaimes un to aprakstus nosaka šā likuma 1.pielikums.

(2) Amatu saime aptver amatu pamatfunkcijas, proti, līdzīgus darba uzdevumus un pamatpienākumus. Amatu saimē amatus sadala pa līmeņiem, kas raksturo galvenās atšķirības starp vienas saimes amatiem, ņemot vērā pienākumu sarežģītību, atbildību un vadības funkcijas. Amatu katalogs ietver amatu saimju un apakšsaimju aprakstu, amatu saimju un apakšsaimju līmeņu raksturojumu, kā arī attiecīgajiem amatiem atbilstošo pamatpienākumu aprakstu.

(3) Ministru kabinets nosaka:

1) valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogu;

2) vienotu amatu klasifikācijas sistēmu un amatu klasificēšanas kārtību valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī amatu klasificēšanas rezultātu uzraudzības sistēmu un par attiecīgo darbību veikšanu atbildīgo institūciju. Atbildīgā institūcija, konstatējot pārkāpumus valsts vai pašvaldības institūcijas amatu klasificēšanas rezultātos, ir tiesīga uzdot valsts vai pašvaldības institūcijai grozīt un precizēt amatu klasifikāciju.

(4) Amatu saimes un to līmeņus sadala pa mēnešalgu grupām. Mēnešalgu grupas un to maksimālās mēnešalgas nosaka šā likuma 3.pielikums. Amatu saimēm atbilstošās maksimālās un minimālās mēnešalgu grupas nosaka šā likuma 2.pielikums, bet amatu saimju līmeņu sadalījumu pa mēnešalgu grupām, ievērojot šā likuma 2.pielikumu, nosaka Ministru kabinets. Mēnešalgu grupai var noteikt apakšgrupu, nepārsniedzot attiecīgajai mēnešalgu grupai noteikto maksimālo mēnešalgu.

(5) Šā panta un šā likuma pielikumu noteikumus nepiemēro pilnībā vai daļēji, ja saskaņā ar šo likumu ir paredzēta īpaša mēnešalgas noteikšanas kārtība.

(14.10.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011. Trešās daļas 2.punkts stājas spēkā 01.03.2011. Sk. pārejas noteikumu 12.punktu)

7.¹ pants. Valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

(1) Valsts tiešās pārvaldes iestādes amatpersonām (darbiniekiem) mēnešalgu nosaka, ņemot vērā amatam atbilstošo mēnešalgu grupu, kā arī amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas pakāpi. Amatam atbilstošo mēnešalgu grupu nosaka, pamatojoties uz amatu saimi un līmeni. Amatu saimi un līmeni nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogam.

(2) Ministru kabinets reglamentē amatpersonu (darbinieku) kvalifikācijas pakāpes, to noteikšanas kārtību atbilstoši amata pienākumu vai darba izpildes vērtējumam, kurā ņemta vērā iepriekšējā periodā plānoto uzdevumu izpilde vai mērķu sasniegšana, un amata (dienesta, darba) pieredzei valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī mēnešalgas noteikšanas kārtību.

(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

8.pants. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm mēnešalga

(1) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, izņemot Drošības policijas amatpersonas (darbiniekus), mēnešalgas apmēru, ņemot vērā amata kategoriju un līmeni, amata pienākumu specifiku un atbildības līmeni, izdienu un mēnešalgas noteikšanas kārtību, kā arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm — profesionālu sportistu — mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

(2) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, kura iecelta kadeta amatā un pirms mācību uzsākšanas Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes izglītības iestādē nav ieņēmusi citu amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, mēnešalga atbilst valstī noteiktajai minimālajai mēneša darba algai.

(3) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, kura uz noteiktu laiku valsts interesēs iecelta valsts civildienesta ierēdņa amatā Iekšlietu ministrijā vai Tieslietu ministrijā, mēnešalgu nosaka atbilstoši attiecīgajam ierēdņa amatam, bet tās apmērs nedrīkst būt mazāks par iepriekšējās mēnešalgas apmēru.

9.pants. Karavīru un militāro darbinieku mēnešalga

(1) Karavīru, tai skaitā profesionālu sportistu, mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību, ņemot vērā dienesta pakāpi un izdienu, reglamentē Ministru kabinets.

(2) Karavīrs, kas iecelts augstākai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, tā pildīšanas laikā saņem piemaksu mēnešalgu starpības apmērā. Karavīrs, kas iecelts zemākai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, tā pildīšanas laikā saņem mēnešalgu atbilstoši savai dienesta pakāpei.

(3) Karavīrs, kas uz noteiktu laiku valsts interesēs iecelts valsts civildienesta ierēdņa amatā vai citā amatā, tā pildīšanas laikā saņem karavīram noteikto mēnešalgu un karavīram noteiktos pabalstus un kompensācijas.

(4) Ja karavīrs saņem slimības pabalstu un tā apmērs ir mazāks par karavīra mēnešalgu, viņam no atalgojumam piešķirtajiem līdzekļiem kompensē šo starpību.

(5) No amata atstādināts karavīrs saņem mēnešalgu un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju. Par laiku, kad karavīrs bez attaisnojoša iemesla atstājis Nacionālo bruņoto spēku vienību vai dienesta vietu vai bez attaisnojoša iemesla nav ieradies noteiktā laikā dienesta vietā, kā arī par patvaļīgā prombūtnē pavadīto laiku karavīrs nesaņem mēnešalgu, piemaksas, karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju un kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai, un šo laiku neieskaita viņa izdienas stāžā. Laikā, kad karavīrs atrodas arestā, viņu nodrošina ar uzturdevu, bet mēnešalgu, piemaksas un kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai viņam neizmaksā.

(6) Militārais darbinieks saņem mēnešalgu, kāda paredzēta attiecīgajam amatam atbilstošās dienesta pakāpes karavīram karavīra dienesta pirmajā gadā, un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.01.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

10.pants. Valsts drošības iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

Valsts drošības iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

11.pants. Citu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

(1) Centrālās vēlēšanu komisijas, Centrālās zemes komisijas, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, tiesu un prokuratūras, Tiesībsarga biroja, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, publisko nodibinājumu, zinātnisko institūtu, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Augstākās izglītības padomes, pašvaldību, plānošanas reģionu, pastarpinātās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), valsts dibinātu augstskolu vispārējam personālam, kas neieņem pedagogu amatu sarakstā noteiktos amatus, un zinātniskajos institūtos nodarbinātajiem, kas neieņem akadēmiskos amatus, mēnešalgu nosaka, ņemot vērā amata vērtību (atbildības līmeni un sarežģītību), kā arī konkrētās amatpersonas (darbinieka) individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu, bet šīs mēnešalgas nedrīkst pārsniegt tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), kuri pilda līdzīgas atbildības un sarežģītības amatus, noteiktās mēnešalgas (šā likuma 2.pielikums). Amatus klasificē atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogam, amatu saimi un līmeni nosaka, klasificēšanas rezultātus apstiprina šo institūciju darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās amatpersonas (institūcijas).

(2) Valsts kontroles, Valsts prezidenta kancelejas, Saeimas Kancelejas un citu Saeimas struktūrvienību amatpersonu (darbinieku) mēnešalgu nosaka šo institūciju darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās amatpersonas (institūcijas), ņemot vērā amata vērtību (atbildības līmeni un sarežģītību) un konkrētās amatpersonas (darbinieka) individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu, kā arī tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu (darbinieku) līdzīgas atbildības un sarežģītības amatiem noteiktās mēnešalgas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

12.pants. Ārstniecības personu mēnešalga

Pašvaldību iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās vai publiski privātās kapitālsabiedrībās, kas noslēgušas līgumu par sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu, nodarbinātajām ārstniecības personām, kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, un ārstniecības personām, kuras sniedz no pašvaldību budžetiem apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus pašvaldību izglītības iestādēs, zemākās mēnešalgas nosaka Ministru kabinets.

13.¹ pants. Valsts aģentūras “Civilās aviācijas aģentūra” amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

Valsts aģentūras “Civilās aviācijas aģentūra” amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību, nodrošinot Eiropas Savienības un Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas prasību izpildi, nosaka Ministru kabinets.

(15.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

13.² pants. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas amatpersonu (darbinieku) mēnešalgu šīs institūcijas reglamentētajā kārtībā nosaka, ņemot vērā amata vērtību (atbildības līmeni un sarežģītību), konkrētās amatpersonas (darbinieka) individuālās kvalifikācijas un kompetenču novērtējumu, kā arī finanšu sektorā strādājošo darba samaksu. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas amatpersonu (darbinieku) mēnešalga nedrīkst pārsniegt Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicēto finanšu un apdrošināšanas jomā strādājošo aizpagājušā gada mēneša vidējās darba samaksas apmēru, kas noapaļots pilnos latos un kam piemērots koeficients 4,95.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

14.pants. Vispārējās piemaksas

(1) Amatpersona (darbinieks) saņem piemaksu ne vairāk kā 20 procentu apmērā no tai noteiktās mēnešalgas, ja papildus saviem tiešajiem amata (darba, dienesta) pienākumiem aizvieto prombūtnē esošu amatpersonu (darbinieku), pilda vakanta amata (dienesta, darba) pienākumus vai papildus amata aprakstā noteiktajiem pienākumiem pilda vēl citus pienākumus. Par prombūtnē esošas ārstniecības personas, kā arī vakanta ārstniecības personas amata pienākumu pildīšanu ārstniecības persona saņem piemaksu, kas nav lielāka par 50 procentiem no tai noteiktās mēnešalgas. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi saņem piemaksu par papildu pedagoģisko darbu izglītības iestādē, kurā attiecīgā amatpersona ieņem amatu, ja šīs amatpersonas amata pienākumos neietilpst pedagoģiskā darba veikšana, un šī piemaksa nedrīkst būt lielāka par 50 procentiem no attiecīgajam pedagoga amatam noteiktās mēnešalgas. Karavīrs saņem piemaksu par pedagoģisko darbu militārajā izglītības iestādē, ja viņa amata pienākumos neietilpst pedagoģiskā darba veikšana, un šī piemaksa nedrīkst būt lielāka par 30 procentiem no karavīram noteiktās mēnešalgas. Tiesnesis un prokurors saņem piemaksu ne vairāk kā 20 procentu apmērā no viņam noteiktās mēnešalgas, ja papildus saviem tiešajiem amata pienākumiem pilda vēl citus pienākumus. Piemaksas apmēru, tās noteikšanas pamatojumu, kā arī laikposmu, uz kuru nosakāma piemaksa, reglamentē attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas kompetentā amatpersona (institūcija).

(2) Ja amatpersonai (darbiniekam) ir noteiktas vairākas šā panta pirmajā daļā minētās piemaksas, to kopsumma nedrīkst pārsniegt 20 procentus no mēnešalgas. Ja ārstniecības personai noteiktas vairākas piemaksas par dažādiem papildus veicamajiem darbiem, piemaksu kopsumma nedrīkst pārsniegt 50 procentus no mēnešalgas. Amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, kura saskaņā ar šā panta pirmo daļu saņem piemaksu par pedagoģisko darbu un vēl citu šā panta pirmajā daļā minēto piemaksu, piemaksu kopsumma nedrīkst pārsniegt 50 procentus no amatpersonai noteiktās mēnešalgas. Karavīram, kurš saskaņā ar šā panta pirmo daļu saņem piemaksu par pedagoģisko darbu militārajā izglītības iestādē un vēl citu šā panta pirmajā daļā minēto piemaksu, piemaksu kopsumma nedrīkst pārsniegt 30 procentus no karavīram noteiktās mēnešalgas.

(3) Piemaksu par prombūtnē esošas amatpersonas (darbinieka) aizvietošanu vai vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt ne vairāk kā divām amatpersonām (darbiniekiem). Piemaksu par vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt uz laiku līdz četriem mēnešiem vakances pastāvēšanas laikā. Prokuroram, ja viņš stažējas augstāka līmeņa prokurora amatā, kas ir vakants, var noteikt piemaksu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

(4) Amatpersonas (darbinieki), izņemot karavīrus, saņem piemaksu par nakts darbu 50 procentu apmērā no tām noteiktās stundas algas likmes.

(5) Ārstniecības persona par darbu neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, ārstniecības persona, kas strādā dzemdību vai jaundzimušo nodaļā, kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības automobiļa vadītājs saņem piemaksu par nakts darbu 75 procentu apmērā no attiecīgajam darbiniekam noteiktās stundas algas likmes.

(6) Amatpersonas (darbinieki), izņemot karavīrus un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saņem piemaksu par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās 100 procentu apmērā no tām noteiktās stundas algas likmes, vai arī tām kompensē virsstundu darbu, piešķirot apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam citā nedēļas dienā. Lai virsstundu darbu kompensētu ar atpūtas laiku citā nedēļas dienā, valsts vai pašvaldības institūcija un amatpersona (darbinieks), vienojoties par virsstundu darba veikšanu vai tam piekrītot, vienojas arī par atpūtas laika piešķiršanas nosacījumiem.

(7) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika kompensē, piešķirot atpūtas laiku, kura ilgums atbilst dienesta pienākumu pildīšanai virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika.

(8) Amatpersonai (darbiniekam), kam noteikts normālais nedēļas darba laiks, virsstundu darbu apmaksā par katru kalendāra mēnesi saskaņā ar darba laika uzskaites datiem.

(9) Amatpersonai (darbiniekam), kam noteikts summētais darba laiks, tā atskaites periods ir četri mēneši, ja normatīvajos aktos vai darba koplīgumā nav noteikts cits atskaites periods. Apmaksā virsstundas, kas četru kalendāra mēnešu laikā nostrādātas virs normālā darba laika stundu kopsummas. Normālā darba laika stundu kopsummā neieskaita laiku, kad darbs nav veikts attaisnojošu iemeslu dēļ.

(10) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi par dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika nosaka samaksu (ņemot vērā virsstundu skaitu) atbilstoši tai noteiktajai stundas algas likmei, kā arī nosaka piemaksu 100 procentu apmērā no tai noteiktās stundas algas likmes, ja amatpersonu iesaista dienesta pienākumu pildīšanā virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika:

1) lai nodrošinātu īpaši nozīmīgus valsts pasākumus, novērstu katastrofu un dabas stihiju sekas, nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību vai veiktu citus ārkārtas uzdevumus, un šim mērķim saskaņā ar īpašu Ministru kabineta lēmumu ir piešķirti vai gadskārtējā valsts budžeta likumā ir paredzēti valsts budžeta līdzekļi;

2) lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību sabiedriski nozīmīgos publiskos sporta vai kultūras pasākumos, ja samaksu veic no iestādes ieņēmumiem par sniegtajiem maksas pakalpojumiem;

3) lai nodrošinātu Eiropas Savienības politiku instrumentu vai pārējās ārvalstu finanšu palīdzības finansēto vai līdzfinansēto projektu īstenošanu, ja samaksu veic no šo projektu īstenošanai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009., 14.01.2010., 15.04.2010., 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

15.pants. Speciālās piemaksas

(1) Amatpersona (darbinieks) saņem speciālās piemaksas par darbu (dienestu), kas saistīts ar īpašu risku, par nosacījumiem, kas saistīti ar amata (dienesta, darba) specifiku, par diplomātisko rangu, izdienu un speciālo dienesta pakāpi. Speciālās piemaksas, to apmērus un piešķiršanas un izmaksas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

(2) Par īpašu risku šā panta izpratnē uzskatāms amats (dienests, darbs), kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu ir saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar darba aizsardzības pasākumiem.

(3) Pašvaldības amatpersonai (darbiniekam) speciālās piemaksas par darbu, kas saistīts ar īpašu risku, un par nosacījumiem, kuri saistīti ar amata (darba) specifiku, kā arī to amatpersonu (darbinieku) sarakstu, kurām šādas piemaksas pienākas, un šo piemaksu apmēru nosaka attiecīgās pašvaldības dome. Piemaksu apmērs nedrīkst pārsniegt tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem) Ministru kabineta noteikto speciālo piemaksu apmēru.

(4) Tiesnesim, izņemot Satversmes tiesas tiesnesi, nosaka piemaksu par kvalifikācijas klasi šādā apmērā:

1) par piekto kvalifikācijas klasi — 7 procenti no mēnešalgas;

2) par ceturto kvalifikācijas klasi — 14 procentu no mēnešalgas;

3) par trešo kvalifikācijas klasi — 21 procents no mēnešalgas;

4) par otro kvalifikācijas klasi — 28 procenti no mēnešalgas;

5) par pirmo kvalifikācijas klasi — 35 procenti no mēnešalgas.

(5) Prokuroram nosaka piemaksu par prokurora amata pakāpi šādā apmērā:

1) jaunākajam tieslietu padomniekam — 7 procenti no mēnešalgas;

2) tieslietu padomniekam — 14 procentu no mēnešalgas;

3) vecākajam tieslietu padomniekam — 21 procents no mēnešalgas;

4) valsts tieslietu padomniekam — 28 procenti no mēnešalgas;

5) vecākajam valsts tieslietu padomniekam — 35 procenti no mēnešalgas.

(6) Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa īpaši pilnvaroti Augstākās tiesas tiesneši par vienu dežūras dienu saņem piemaksu triju procentu apmērā no šā likuma 6.¹ panta pirmajā daļā noteiktās tiesneša mēnešalgas par Operatīvās darbības likuma 7.panta ceturtajā daļā paredzēto sevišķā veidā veicamo operatīvās darbības pasākumu un Kredītiestāžu likuma 63.panta pirmās daļas 6. un 7.punktā paredzēto kredītiestāžu rīcībā esošo neizpaužamo ziņu pieprasījumu akceptēšanu.

(7) Rajona (pilsētas) tiesas tiesu nama priekšsēdētājam pēc rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma un apgabaltiesas tiesu nama priekšsēdētājam pēc apgabaltiesas priekšsēdētāja priekšlikuma var noteikt piemaksu pie mēnešalgas 10 procentu apmērā, saskaņojot to ar Tiesu administrāciju un tieslietu ministru.

(8) Prokurors par vienu dežūras dienu saņem piemaksu ģenerālprokurora noteiktajā kārtībā un apmērā, bet ne vairāk kā trīs procentus no šā likuma 6.² panta pirmās daļas 1.punktā noteiktās prokurora mēnešalgas, vai arī prokuroram tiek piešķirts apmaksāts atpūtas laiks citā nedēļas dienā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

16.pants. Prēmijas

(1) Amatpersonas (darbiniekus), izņemot šā likuma 5., 6.pantā, 6.¹ panta 12. un 15.punktā, 6.² panta 10.punktā un 13.pantā minētās amatpersonas, var prēmēt šā panta otrajā un trešajā daļā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Prēmiju izmaksai kalendāra gada laikā var izmantot ne vairāk kā 15 procentus no atalgojumam piešķirto līdzekļu apjoma.

(2) Amatpersonām (darbiniekiem), izņemot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saskaņā ar ikgadējo darbības un tās rezultātu novērtējumu reizi gadā var izmaksāt prēmiju, kuras apmērs nedrīkst pārsniegt 120 procentus no mēnešalgas. Valsts tiešās pārvaldes iestādēm prēmijas apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets, bet citām valsts vai pašvaldības institūcijām — šo institūciju darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās amatpersonas (institūcijas).

(3) Amatpersonu (darbinieku) ne biežāk kā divas reizes gadā atbilstoši valsts vai pašvaldības institūcijā noteiktajai prēmēšanas kārtībai un kritērijiem var prēmēt par darba kvalitāti un darba ieguldījumu, pildot attiecīgās institūcijas attiecīgajam periodam plānotos uzdevumus vai neparedzētus un ārkārtējus uzdevumus, kā arī par drošsirdīgu un pašaizliedzīgu rīcību, veicot amata (darba, dienesta) pienākumus. Ikreizējās prēmijas apmērs nedrīkst pārsniegt 120 procentus no mēnešalgas.

(4) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi, pirmstiesas izmeklēšanas iestādes amatpersonu, uz kuru attiecas šis likums, kā arī pašvaldības policijas darbinieku papildus šā panta trešajā daļā noteiktajam var prēmēt par tāda nozieguma novēršanu vai atklāšanu, kas radījis vai varēja radīt būtisku kaitējumu, atbilstoši valsts institūcijā noteiktajai prēmēšanas kārtībai un kritērijiem. Ikreizējās prēmijas apmērs nedrīkst pārsniegt 120 procentus no mēnešalgas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

18.pants. Atvaļinājuma pabalsts

(1) Amatpersona (darbinieks), aizejot ikgadējā atvaļinājumā, saņem atvaļinājuma pabalstu. Atvaļinājuma pabalstu piešķir vienu reizi kalendāra gadā un izmaksā amatpersonai (darbiniekam), tai pirmo reizi konkrētajā kalendāra gadā aizejot atvaļinājumā. Atvaļinājuma pabalsts netiek pārcelts uz nākamo kalendāra gadu.

(2) Amatpersonas (darbinieki), izņemot šā likuma 5., 6., 6.¹, 6.² un 13.pantā minētās amatpersonas, karavīrus un pašvaldību amatpersonas (darbiniekus), saņem atvaļinājuma pabalstu šādā apmērā:

1) 25 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta mazāk nekā vienu gadu;

2) 50 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta no viena gada līdz trim gadiem;

3) 75 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta no trim līdz pieciem gadiem;

4) 100 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta vairāk par pieciem gadiem.

(3) Šā likuma 5., 6., 6.¹, 6.² un 13.pantā minētās amatpersonas, kā arī karavīri saņem atvaļinājuma pabalstu vienas mēnešalgas apmērā.

(4) Pašvaldības amatpersonām (darbiniekiem) šā panta pirmajā daļā minēto pabalstu, nepārsniedzot vienas mēnešalgas apmēru, izmaksā pašvaldības domes noteiktajā kārtībā un apmērā.

(5) Ja ar amatpersonu (darbinieku) tiek izbeigtas amata (dienesta, darba) attiecības un tā kārtējā gadā nav izmantojusi ikgadējo atvaļinājumu vai tā daļu un atvaļinājuma pabalstu nav saņēmusi, tai to neizmaksā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

21.pants. Karavīra ievainojuma, sakropļojuma vai citāda veselības bojājuma vai nāves gadījumā izmaksājamie pabalsti

(1) Ja karavīram aktīvā dienesta laikā vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta noteikta invaliditāte dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, gūta ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) dēļ vai tādas slimības dēļ, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), viņam izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) I grupas invalīdam — 50 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 30 000 latu;

2) II grupas invalīdam — 40 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 20 000 latu;

3) III grupas invalīdam — 20 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 10 000 latu.

(2) Karavīram, kurš aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, guvis veselības bojājumus, bet kuram nav noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) smaga veselības bojājuma gadījumā — piecu mēnešalgu apmērā;

2) vidēji smaga veselības bojājuma gadījumā — triju mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 1000 latu;

3) viegla veselības bojājuma gadījumā — 200 latu apmērā, ja pārejošā darba (dienesta) nespēja ilgst vairāk par sešām dienām.

(3) Karavīram, kurš, pildot militāro dienestu, ir saslimis, pēc ārstēšanās atzīts par turpmākajam aktīvajam dienestam nederīgu un tāpēc pirms dienesta (līguma) termiņa beigām atvaļināts no profesionālā dienesta, izmaksā vienreizēju pabalstu triju mēnešalgu apmērā.

(4) Bojā gājušo aktīvā dienesta karavīru neatraidāmajiem mantiniekiem izmaksā pabalstu:

1) ja rezerves karavīrs vai rezervists gājis bojā aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, — 50 000 latu apmērā;

2) ja karavīrs gājis bojā, Nacionālo bruņoto spēku kontingenta sastāvā saskaņā ar starptautiskās organizācijas apstiprinātu mandātu piedaloties starptautiskajā operācijā vai starptautiskajā operācijā, dalība kurā noteikta ar Saeimas lēmumu, vai pildot ar komandiera (priekšnieka) pavēli noteiktus uzdevumus, kas saistīti ar ieroču vai bruņojuma pielietošanu un paredz reālu karavīra veselības un dzīvības apdraudējumu, — 120 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 50 000 latu;

3) ja karavīrs gājis bojā, pildot dienesta pienākumus, vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta miris ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai tādas slimības dēļ, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), —120 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 50 000 latu.

(5) Ja karavīrs gājis bojā aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta miris ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai tādas slimības dēļ, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), Aizsardzības ministrija sedz viņa ģimenes locekļiem (laulātajam, bērniem, vecākiem) nepieciešamo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu kursa izdevumus.

(6) Ja aktīvā dienesta karavīrs, pildot dienesta pienākumus, guvis ievainojumu (sakropļojumu, kontūziju) vai tādu slimību, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), un tiek ārstēts ārpus Latvijas robežām, Aizsardzības ministrija sedz viņa ģimenes locekļu (laulātā, bērnu, vecāku, bet ne vairāk kā divu personu) ceļa (uz ārstēšanas vietu un no tās) izdevumus un viesnīcas (naktsmītnes) izdevumus. Ministru kabinets nosaka viesnīcas (naktsmītnes) izdevumu limitus.

(7) Ja karavīrs aktīvā dienesta laikā neuzmanības dēļ gājis bojā vai guvis veselības bojājumu un kļuvis par invalīdu, bet bojāejas vai veselības bojājuma cēlonis nav saistīts ar tiešo dienesta pienākumu pildīšanu vai viņa ļaunprātīgu vai nepiedienīgu rīcību, viņam vai viņa neatraidāmajiem mantiniekiem var izmaksāt daļu no šajā pantā noteiktā pabalsta, kura apmēru katrā atsevišķajā gadījumā nosaka aizsardzības ministrs.

(8) Šajā pantā noteiktie pabalsti nav izmaksājami Latvijas teritorijā notiekošas karadarbības laikā.

(9) Kārtību, kādā izmeklējami un uzskaitāmi nelaimes gadījumi, kuros cietuši karavīri dienesta laikā, nosaka Ministru kabinets.

(10) Ja karavīrs, piedaloties starptautiskajā operācijā, guvis veselības bojājumu vai slimību vai gājis bojā, šajā pantā minēto pabalstu izmaksā, ņemot vērā mēnešalgu, kāda viņam bija noteikta pamatdienesta vietā Latvijā pirms nosūtīšanas uz starptautisko operāciju.

(11) Karavīru, kas gājis bojā vai miris dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus vai ar militāro dienestu saistītu iemeslu dēļ, apbedī par valsts līdzekļiem. Šādā gadījumā tiek uzstādīts pēc aizsardzības ministra apstiprināta parauga izveidots karavīra kapa piemineklis. Ja tiek uzstādīts citāds, nevis karavīra kapa piemineklis, Aizsardzības ministrija sedz to izdevumu daļu, kura atbilst karavīra kapa pieminekļa vērtībai. Ar karavīra apbedīšanu un karavīra kapa pieminekļa uzstādīšanu saistīto izdevumu veidus un apmēru nosaka Ministru kabinets.

22.pants. Amatpersonas (darbinieka) ievainojuma, sakropļojuma vai citāda ar dalību starptautiskajā operācijā saistīta vai komandējumā uz starptautiskās operācijas rajonu gūta veselības bojājuma gadījumā izmaksājamais pabalsts

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kura piedalās starptautiskajā operācijā vai nosūtīta komandējumā uz starptautiskās operācijas rajonu un, pildot amata (dienesta, darba) pienākumus, cietusi nelaimes gadījumā un guvusi sakropļojumu vai citādu veselības bojājumu, bet kurai nav noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) smaga veselības bojājuma gadījumā — piecu mēnešalgu apmērā;

2) vidēji smaga veselības bojājuma gadījumā — triju mēnešalgu apmērā;

3) viegla veselības bojājuma gadījumā — vienas mēnešalgas apmērā.

(2) Amatpersonai (darbiniekam), kura piedalās starptautiskajā operācijā vai nosūtīta komandējumā uz starptautiskās operācijas rajonu, pildot amata (dienesta, darba) pienākumus, cietusi nelaimes gadījumā un guvusi sakropļojumu vai citādu veselības bojājumu un kurai noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) I grupas invalīdam — 20 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 30 000 latu;

2) II grupas invalīdam — 15 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 20 000 latu;

3) III grupas invalīdam — 10 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 10 000 latu.

23.pants. Pabalstu izmaksas ierobežojumi un nosacījumi

Šā likuma 19.panta trešajā un ceturtajā daļā, 21. un 22.pantā minētos pabalstus neizmaksā, ja konstatē faktus (pašnāvība vai tās mēģinājums, alkohola vai citu apreibinošu līdzekļu lietošana, normatīvo aktu pārkāpumi vai nepiedienīga rīcība), atbilstoši kuriem nelaimes gadījums (veselības bojājums) uzskatāms par nesaistītu ar amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

24.pants. Pārcelšanās pabalsts

(1) Ja karavīra pieņemšana profesionālajā dienestā vai pārvietošana dienesta interesēs ir saistīta ar dzīvesvietas maiņu uz citu Latvijas Republikas administratīvo teritoriju, pēc pārcelšanās uz dienesta vietu viņam izmaksā vienreizēju pabalstu vienas mēnešalgas apmērā un 50 procentu apmērā no viņam noteiktās mēnešalgas par katru ģimenes locekli, kas pārceļas uz jauno dzīvesvietu kopā ar viņu.

(2) Ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi dienesta interesēs tiek pārcelta amatā uz citu Latvijas Republikas administratīvo teritoriju un maina dzīvesvietu, tā saņem vienreizēju pabalstu jaunajā amatā noteiktās mēnešalgas apmērā un 50 procentu apmērā no jaunās mēnešalgas par katru ģimenes locekli, kas pārceļas kopā ar amatpersonu un pastāvīgi uzturēsies attiecīgajā dzīvesvietā. Šā pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.01.2010., 15.04.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

25.pants Karavīram izmaksājamais izdienas pabalsts

Karavīrs ik pēc pieciem profesionālā dienesta gadiem saņem vienreizēju pabalstu pēdējo triju mēnešu mēnešalgu un piemaksu apmērā, ja profesionālā dienesta līgums pēc tā termiņa beigām tiek pagarināts.

26.pants. Kompensācija mācību izdevumu segšanai

(1) Amatpersonai (darbiniekam) kompensē mācību izdevumus līdz 30 procentiem no gada mācību maksas, ja tā pēc institūcijas iniciatīvas vai savstarpējas vienošanās sekmīgi mācās valsts akreditētā augstākās izglītības iestādē vai ārvalsts mācību iestādē, kuras izdotie diplomi tiek atzīti Latvijā, lai iegūtu amata (dienesta) pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas. Ja izglītības iegūšana prasa amata (dienesta, darba) pienākumu pilnīgu vai daļēju pārtraukšanu uz laiku, valsts vai pašvaldības institūcija un amatpersona (darbinieks), vienojoties par mācību maksas kompensācijas piešķiršanu, vienojas arī par mēnešalgas saglabāšanu un tās nosacījumiem.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā amatpersonai (darbiniekam) kompensē mācību izdevumus, šo izdevumu kompensēšanas un atmaksāšanas nosacījumus, kā arī gadījumus, kad amatpersona (darbinieks) neatmaksā ar mācību maksas kompensēšanu saistītos izdevumus.

(3) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) izmaksājamā kompensācija mācību izdevumu segšanai nepārsniedz 30 procentus no gada mācību maksas. Tās piešķiršanas kārtību, kritērijus un apmērus, atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad attiecīgos izdevumus neatmaksā, nosaka attiecīgās pašvaldības dome.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. likumu, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

27.pants. Kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu segšana

(1) Valsts vai pašvaldības institūcija izvērtē amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas paaugstināšanas nepieciešamību un nodrošina tai iespēju paaugstināt kvalifikāciju, kompensējot vai sedzot mācību izdevumus un saglabājot mēnešalgu un piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, diplomātisko rangu, piemaksu par izdienu un uzturdevas kompensāciju.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā amatpersonu (darbinieku) nosūta paaugstināt kvalifikāciju mācību kursos, un ar amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas paaugstināšanu saistīto izdevumu segšanas un atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad amatpersona (darbinieks) neatmaksā ar tās kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus.

(3) Pašvaldības dome nosaka kārtību, kādā pašvaldības amatpersonu (darbinieku) nosūta paaugstināt kvalifikāciju mācību kursos, un ar pašvaldības amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas paaugstināšanu saistīto izdevumu segšanas un atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad pašvaldības amatpersona (darbinieks) neatmaksā ar tās kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009. un 15.04.2010. likumu, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

28.pants. Mācību izdevumu segšana

(1) Valsts institūcija, izvērtējusi dienesta nepieciešamību, var nosūtīt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīru uz izglītības iestādi, lai šī amatpersona vai karavīrs iegūtu attiecīgu dienesta pienākumu izpildei nepieciešamo izglītību. Ja amatpersona vai karavīrs minēto izglītību iegūst, pārtraucot dienesta pienākumu izpildi, tam šajā laikā saglabājas mēnešalga, piemaksa par speciālo dienesta pakāpi, piemaksa par izdienu un uzturdevas kompensācija.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā, kā arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi un karavīriem, kas mācās Ministru kabineta noteiktajās izglītības iestādēs, mācību izdevumus finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

(3) Ministru kabinets reglamentē nosacījumus, ar kādiem un kārtību, kādā amatpersona vai karavīrs tiek nosūtīts uz izglītības iestādi attiecīgu dienesta pienākumu izpildei nepieciešamās izglītības iegūšanai, kā arī to, kādi izdevumi uzskatāmi par mācību izdevumiem, šo izdevumu segšanas un atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad amatpersona vai karavīrs neatmaksā attiecīgos izdevumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.01.2010. un 15.04.2010. likumu, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

29.pants. Transporta izdevumu kompensācija

(1) Amatpersonai (darbiniekam) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā kompensē transporta izdevumus, kas radušies sakarā ar nosūtīšanu vai atrašanos komandējumā. Citos gadījumos amatpersonai (darbiniekam) kompensē transporta izdevumus, kas radušies, izmantojot sabiedrisko transportu amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei, bet neatlīdzina izdevumus par taksometra izmantošanu. Kārtību un apmēru, kādā amatpersonai (darbiniekam) kompensē sabiedriskā transporta izdevumus, nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja amatpersonai (darbiniekam) amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu vai institūcijas valdījumā esošu transportlīdzekli un tā lieto savā īpašumā vai valdījumā esošu transportlīdzekli, tai izmaksā kompensāciju par transportlīdzekļa nolietojumu un transportlīdzekļa ekspluatācijas izdevumiem. Kompensācijas apmēru (normu) un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonai, kuras amata (dienesta) pienākumu izpilde ir saistīta ar jonizējošā starojuma avotiem, lai tā nokļūtu ārstniecības iestādē veselības pārbaudes veikšanai un atgrieztos no tās, kā arī karavīram, militārajam darbiniekam, rezerves karavīram un rezervistam, kas izmanto sabiedrisko transportu, lai dotos uz ārstēšanās un atveseļošanās vietu un atgrieztos no tās, kompensē sabiedriskā transporta izdevumus. Netiek atlīdzināti izdevumi par taksometra izmantošanu. Transporta izdevumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(4) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, kuru dienesta interesēs uz noteiktu laiku pārceļ amatā uz citu Latvijas Republikas administratīvo teritoriju, bet kura nemaina dzīvesvietu, saņem kompensāciju ceļa izdevumu segšanai. Ceļa izdevumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

30.pants. Ar pārcelšanos saistīto izdevumu kompensācija

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kuru pārceļ amatā uz citu Latvijas Republikas administratīvo teritoriju valsts vai dienesta interesēs un kura tādēļ maina dzīvesvietu, tiek kompensēti ar pārcelšanos saistītie izdevumi, pamatojoties uz izdevumus attaisnojošiem dokumentiem, kas ietver transporta izdevumus un izdevumus par amatpersonas (darbinieka) un tās ģimenes locekļu (apgādājamo) īpašumā esošās iedzīves pārvešanu. Šis noteikums neattiecas uz gadījumiem, kad amatpersonu (darbinieku) pārceļ sakarā ar iestādes vai amatpersonas (darbinieka) amata likvidēšanu, amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanu, pēc amatpersonas (darbinieka) paša lūguma vai tiek pieņemts lēmums par amatpersonas (darbinieka) neatbilstību ieņemamam amatam. Ar pārcelšanos saistīto izdevumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīrs dienesta interesēs maina dzīvesvietu uz citu Latvijas Republikas administratīvo teritoriju, viņa laulātais pārcelšanās dēļ zaudē darbu un nesaņem bezdarbnieka pabalstu, pensiju vai citus pastāvīgus ienākumus un jaunās dislokācijas vai dienesta vietas apvidū citu darbu nav atradis, tad Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīram izmaksā ikmēneša kompensāciju 10 procentu apmērā no mēnešalgas. Kompensāciju izmaksā līdz brīdim, kad laulātais sāk saņemt pastāvīgus ienākumus. Kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) ar pārcelšanos saistītie izdevumi tiek kompensēti attiecīgās pašvaldības domes noteiktajā kārtībā un apmērā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.01.2010., 15.04.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

31.pants. Kompensācija par dzīvojamās telpas īri un komunālajiem maksājumiem

(1) Karavīram izmaksā kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai. Kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets, un tā nedrīkst pārsniegt 100 latus mēnesī.

(2) Amatpersonai (darbiniekam), kura uz noteiktu laiku pārcelta amatā uz citu Latvijas Republikas administratīvo teritoriju, izmaksā kompensāciju par dzīvojamās telpas īri un komunālajiem maksājumiem. Tas neattiecas uz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras nosūtītas uz Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes izglītības iestādi nepieciešamās izglītības iegūšanai. Dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets, un tā nedrīkst pārsniegt 100 latus mēnesī.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

31.¹ pants. Transporta un dzīvojamās telpas īres izdevumu kompensācija Saeimas deputātam

Saeimas deputātam transporta un dzīvojamās telpas īres izdevumu kompensāciju izmaksā saskaņā ar Saeimas kārtības rulli, un šīs kompensācijas apmērs mēnesī nedrīkst pārsniegt vidējās darba samaksas apmēru, kas noapaļots pilnos latos un kam piemērots koeficients 1.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

32.pants. Sakaru izdevumu kompensācija

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kurai amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei tiek piešķirts mobilais tālrunis, valsts vai pašvaldības institūcijas noteiktajā apmērā kompensē sakaru izdevumus. Amatpersonai (darbiniekam), kas amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei lieto savā īpašumā esošu mobilo tālruni, sakaru izdevumi tiek kompensēti valsts vai pašvaldības institūcijas noteiktajā kārtībā un apmērā.

(2) Karavīru nodrošina ar dienesta pienākumu izpildei nepieciešamajiem sakaru līdzekļiem aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Diplomātiem sakaru izdevumu kompensācijas apmēru nosaka ārlietu ministrs.

(4) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) sakaru izdevumi amata (darba) pienākumu veikšanai tiek kompensēti attiecīgās pašvaldības domes noteiktajā kārtībā un apmērā.

33.pants. Zaudējumu vai kaitējuma kompensācija

Ministru kabinets nosaka sakarā ar amatpersonas (darbinieka) dienesta pienākumu izpildi amatpersonas (darbinieka) mantai vai tās ģimenes locekļu (vecāku, vecvecāku, bērna, mazbērna, adoptētā vai adoptētāja, brāļa, māsas vai laulātā) mantai nodarīto zaudējumu vai veselībai nodarītā kaitējuma apmēru un atlīdzināšanas kārtību.

35.pants. Uzturdevas kompensācija

(1) Karavīriem, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, izņemot Drošības policijas amatpersonas (darbiniekus), izmaksā uzturdevas kompensāciju. Uzturdevas kompensācijas apmēru un izmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Uzturdevas kompensāciju Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi neizmaksā laikā, kad tā atrodas atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, bērna tēvam piešķirtajā atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā, kā arī citos likumā paredzētos gadījumos.

(3) Pašvaldības dome var paredzēt uzturdevas kompensāciju pašvaldības policijas darbiniekam, kurš veic likumā “Par policiju” noteiktos pienākumus. Pašvaldības dome nosaka kompensācijas apmēru un izmaksāšanas kārtību. Kompensācijas apmērs nedrīkst pārsniegt Ministru kabineta noteikto uzturdevas kompensācijas apmēru Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. likumu, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

36.pants. Pabalsti un kompensācijas par dienestu ārvalstīs

(1) Diplomātam, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), specializētajam atašejam, prokuroram, sakaru virsniekam, karavīram, valsts tiešās pārvaldes amatpersonai (darbiniekam) vai valsts drošības iestādes amatpersonai (darbiniekam) laikā, kad tā pilda dienestu ārvalstī, tiek noteikti šādi pabalsti:

1) algas pabalsts par dienestu ārvalstī;

2) pabalsts par laulātā uzturēšanos ārvalstī, ja laulātais nav nodarbināts algotā darbā;

3) pabalsts par bērnu uzturēšanos ārvalstī;

4) pabalsts mājsaimniecības inventāra iegādei, pārceļoties uz dienesta vietu ārvalstī;

5) pabalsts dienesta vajadzībām izmantojamā transporta izdevumu segšanai.

(2) Diplomātam, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), specializētajam atašejam, prokuroram, sakaru virsniekam, karavīram, valsts tiešās pārvaldes amatpersonai (darbiniekam) vai valsts drošības iestādes amatpersonai (darbiniekam) laikā, kad tā pilda dienestu ārvalstī, tiek kompensēti šādi izdevumi:

1) dzīvokļa īres izdevumi un komunālie maksājumi;

2) ar dzīvokļa īres līguma slēgšanu saistītie izdevumi;

3) ceļa un pārcelšanās izdevumi (arī attiecīgie ģimenes locekļu izdevumi);

4) veselības apdrošināšanas un apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem izdevumi, kā arī transportēšanas izdevumi attiecīgās personas vai tās ģimenes locekļu smagas slimības vai nāves gadījumā;

5) bērnu skolas un pirmsskolas izdevumi;

6) ceļa izdevumi (arī attiecīgie ģimenes locekļu izdevumi), dodoties atvaļinājumā uz Latviju un atgriežoties dienesta vietā.

(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto pabalstu un kompensāciju apmērus un izmaksas kārtību atbilstoši ārvalstī esošās dienesta vietas specifiskajiem apstākļiem nosaka Ministru kabinets.

(4) Pašvaldības dome nosaka amatpersonu (darbinieku) amatus, kuriem tā var piemērot šā panta pirmajā un otrajā daļā minētos pabalstus un kompensācijas pašas noteiktajā apmērā un kārtībā.

(5) Diplomātam, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), kuru dienesta vietā apdraud karadarbība, vardarbība, nemieri vai dabas katastrofas, Ārlietu ministrija var noteikt piemaksu līdz 50 procentiem no to pabalstu apmēra, kuri šim diplomātam, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam) tiek izmaksāti saskaņā ar šā panta pirmās daļas 1., 2. un 3.punktu, un kompensēt zaudējumus, ko diplomāts, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersona (darbinieks) cieta minēto apstākļu dēļ.

(6) Karavīriem, militārajiem darbiniekiem un valsts drošības iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), kas tiek nosūtītas dienēt Ziemeļatlantijas līguma organizācijā, Eiropas Savienības institūcijās, šo organizāciju dalībvalstu daudznacionālajos štābos vai kas, pamatojoties uz iepriekšminēto organizāciju lēmumu, tiek nosūtītas uz starptautiskajām operācijām, saglabājas tiesības, kas noteiktas šā panta pirmajā un otrajā daļā, izņemot tiesības uz algas pabalstu par dienestu ārvalstī. Ja karavīra, militārā darbinieka vai valsts drošības iestādes amatpersonas (darbinieka) ģimenes locekļi uzturas ārvalstī, no kuras karavīru, militāro darbinieku vai valsts drošības iestādes amatpersonu (darbinieku) nosūta uz starptautisko operāciju, karavīrs, militārais darbinieks vai valsts drošības iestādes amatpersona (darbinieks) saņem algas pabalstu par dienestu ārvalstī līdz 50 procentu apmēram. Šā pabalsta noteikšanas kārtību un apmēru nosaka Ministru kabinets.

(7) Karavīram netiek piešķirti pabalsti un netiek kompensēti šā panta pirmajā un otrajā daļā paredzētie izdevumi laikā, kad viņš pilda dienestu ārvalstī, piedaloties starptautiskajā operācijā, militārajās mācībās, manevros vai atrodoties komandējumā.

(8) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersona, kas saskaņā ar institūcijas vadītāja lēmumu ārvalstī apsargā Latvijas Republikas diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību, saņem algas pabalstu par dienestu ārvalstī un kompensāciju ceļa izdevumu segšanai.

(9) Valsts institūcija sedz šādus ar šā panta astotajā daļā minētās amatpersonas uzturēšanos ārvalstī saistītos izdevumus:

1) ar veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem saistītos izdevumus laikā, kad amatpersona uzturējusies ārvalstī;

2) izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās telpas īri un komunālajiem pakalpojumiem.

(10) Šā panta astotajā un devītajā daļā noteiktā pabalsta, kompensācijas un sedzamo izdevumu apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek segti ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersonas uzturēšanos ārvalstī saistītie izdevumi, nosaka Ministru kabinets.

(11) Ministru kabinets nosaka:

1) kārtību, kādā šā panta pirmajā daļā minētās amatpersonas (darbiniekus), izņemot prokuroru, norīko dienestā (darbā) starptautiskajā organizācijā vai tās dalībvalsts institūcijā ārvalstīs;

2) attiecīgās šā panta pirmajā daļā minēto amatpersonu (darbinieku) atlīdzības piešķiršanas kārtību un nosacījumus, ciktāl citos likumos nav noteikts citādi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

37.pants. Veselības apdrošināšana un apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem

(1) Valsts vai pašvaldības institūcija var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, bet obligāti apdrošina amatpersonu (darbinieku) veselību vai amatpersonas (darbiniekus) apdrošina pret nelaimes gadījumiem šajā likumā noteiktajos gadījumos. Valsts un pašvaldību institūcijas neapdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kurām šajā likumā noteikta apmaksāta veselības aprūpe.

(2) Amatpersonas (darbinieka) veselības apdrošināšanas polises cena nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru. Ja apdrošināšanas polises cena pārsniedz minēto apmēru, amatpersona (darbinieks) sedz cenu starpību.

(3) Valsts un pašvaldību institūcijas apdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kuras, veicot amata (dienesta, darba) pienākumus, ir pakļautas reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam (riskam). Valsts institūcija apdrošina tiesnešu, prokuroru veselību un to Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu veselību, kuras veic izmeklēšanu un operatīvo darbību, kā arī to tiesu ekspertu, Valsts meža dienesta amatpersonu (darbinieku), Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektoru, Valsts probācijas dienesta amatpersonu (darbinieku) veselību, kuras ir pakļautas riskam:

1) piedaloties izmeklēšanas darbībās;

2) uzraugot meža ugunsdrošību, atklājot, ierobežojot un likvidējot meža ugunsgrēkus, kā arī uzraugot medības un meža izmantošanu reglamentējošu normatīvo aktu ievērošanu;

3) veicot zvejas kontroli, vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas valsts kontroli, valsts nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, mikroliegumu aizsardzības un izmantošanas kontroli, kā arī radiācijas drošības un kodoldrošības uzraudzību un kontroli;

4) veicot sociālās uzvedības korekcijas pasākumus soda izciešanas vietās, apmeklējot notiesātos brīvības atņemšanas iestādēs;

5) veicot nosacīti notiesāto personu, pirms termiņa no soda atbrīvoto personu, kā arī to personu uzraudzību, pret kurām izbeigts kriminālprocess, tās nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, un īstenojot probācijas programmas;

6) organizējot un vadot kriminālsoda — piespiedu darba — izpildi;

7) organizējot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa — sabiedriskā darba — izpildi.

(4) Pašvaldības dome nosaka amatus, kurus ieņemošās amatpersonas (darbinieki) ir pakļautas reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam (riskam).

(5) Ārlietu ministrija apdrošina visu diplomātu, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonu (darbinieku) veselību, kā arī apdrošina visus diplomātus, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonas (darbiniekus) pret nelaimes gadījumiem, ja to dienesta vieta ir ārvalstī. Turklāt Ārlietu ministrija apdrošina to diplomātu, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonu (darbinieku) ģimenes locekļu veselību, kuri pārceļas uz attiecīgo dienesta vietu ārvalstī. Apdrošināšanas apmēru nosaka Ārlietu ministrija atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem.

(6) Specializēto atašeju veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem nodrošina tā valsts institūcija, kura viņus norīkojusi, atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009., 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

38.pants. Ar nosūtīšanu komandējumā saistīta apdrošināšana

Valsts vai pašvaldības institūcija sakarā ar amatpersonas (darbinieka) nosūtīšanu komandējumā likumā un Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos un kārtībā veic amatpersonas (darbinieka) apdrošināšanu un ar šo amatpersonu (darbinieku) saistītu apdrošināšanu vai sedz attiecīgos izdevumus.

39.pants. Apmaksāta veselības aprūpe

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, valsts drošības iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekiem, karavīriem un militārajiem darbiniekiem ir tiesības saņemt apmaksātu veselības aprūpi. Apmaksātās veselības aprūpes saņemšanas nosacījumus, apmaksājamo pakalpojumu veidus un apmaksas kārtību, kā arī veselības aprūpes pakalpojumus un neapmaksājamos izdevumus nosaka Ministru kabinets.

40.pants. Atvaļinājumi

(1) Amatpersonu (darbinieku) atvaļinājumus, to ilgumu un piešķiršanas kārtību, kā arī citus ar atvaļinājumiem saistītus jautājumus regulē attiecīgās Darba likuma normas, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Karavīram, kas ārstniecības iestādē nodod asinis, attiecīgajā jautājumā piemēro Darba likuma normas, ievērojot noteikumu, ka viņam izmaksā mēnešalgu un piemaksas.

(3) Karavīram, kuram tiek piešķirts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums vai atvaļinājums bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, par attiecīgo laiku izmaksā arī karavīra uzturdevas kompensāciju. Karavīram, kuram piešķir atvaļinājumu bērna kopšanai, nesaglabā mēnešalgu un piemaksas. Karavīram katra bērna kopšanai piešķir vienu nedalītu šādu atvaļinājumu.

(4) Karavīram, kuram piešķirts bērna kopšanas atvaļinājums, attiecīgā atvaļinājuma laiku ieskaita izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, bet neieskaita izdienas stāžā, kas dod tiesības uz kārtējās dienesta pakāpes piešķiršanu.

(5) Saeimas deputātam, kā arī pašvaldības domes deputātam, kurš ieņem algotu amatu domē un izvēlējies nolikt deputāta pilnvaras uz laiku, kamēr atrodas grūtniecības, dzemdību, bērna kopšanas atvaļinājumā vai atvaļinājumā bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, saglabājams darba ņēmēja statuss, bet ne ilgāk kā uz attiecīgās Saeimas pilnvaru laiku vai attiecīgās domes darbības laiku.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009., 15.04.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

41.pants. Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums

(1) Amatpersonām (darbiniekiem), izņemot šā panta turpmākajās daļās minētās amatpersonas (darbiniekus), piešķir četras kalendāra nedēļas ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, neskaitot svētku dienas. Ja amatpersonai (darbiniekam) noteikta piecu dienu darba nedēļa, tad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgums ir 20 darba dienas, neskaitot svētku dienas. Ja amatpersonai (darbiniekam) noteikta sešu dienu darba nedēļa, tad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgums ir 24 darba dienas, neskaitot svētku dienas.

(1¹) Amatpersonai (darbiniekam) un valsts vai pašvaldības institūcijas vadītājam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Ja amatpersonai (darbiniekam) noteikta piecu dienu darba nedēļa, tad viena no ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par 10 darba dienām pēc kārtas. Ja amatpersonai (darbiniekam) noteikta sešu dienu darba nedēļa, tad viena no ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par 12 darba dienām pēc kārtas.

(1²) Šā panta pirmajā un 1.¹ daļā minētā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtību reglamentē attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas kompetentā amatpersona (institūcija).

(2) (Izslēgta ar 15.04.2010. likumu)

(3) Karavīram piešķir apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu — 30 kalendāra dienas, neskaitot svētku dienas. Lidotājam, gaisakuģa apkalpē dienošam karavīram, kuģa apkalpē dienošam jūrniekam un sapierim spridzinātājam, kurš veic spridzināšanas darbus, piešķir 40 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Pēc katriem pieciem aktīvajā dienestā nepārtraukti nodienētiem gadiem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pagarina par trim dienām, bet ne vairāk kā par 15 kalendāra dienām kopumā. Nav atļauts ikgadējo atvaļinājumu kompensēt naudā, izņemot gadījumu, kad no profesionālā dienesta atvaļina karavīru, kas nav izmantojis ikgadējo atvaļinājumu. Kompensējot atvaļinājumu naudā, neizmaksā atvaļinājuma pabalstu, nepiešķir uzturdevu natūrā un neizmaksā tās vērtību naudā. Karavīram atvaļināšanas gadā atvaļinājuma kompensāciju aprēķina par laikposmu no gada sākuma līdz atvaļināšanas dienai (par katru nodienēto mēnesi — proporcionāli nodienētajam laikam, ievērojot šīs daļas pirmā un otrā teikuma nosacījumus), ja Militārā dienesta likumā nav noteikts citādi.

(4) Karavīram pirmajā dienesta gadā ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu aprēķina par laikposmu no dienas, kad viņš pieņemts profesionālajā dienestā, līdz kalendāra gada beigām (par katru nodienēto mēnesi — 2,5 dienas). Izņēmuma gadījumā ikgadējo atvaļinājumu var pārcelt uz nākamo gadu, bet ne vairāk kā divus gadus pēc kārtas.

(5) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi piešķir ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu — 30 kalendāra dienas, neskaitot svētku dienas, un par šo laiku izmaksā vidējo izpeļņu un uzturdevas kompensāciju. Pēc katriem pieciem izdienas gadiem Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pagarina par trim kalendāra dienām, bet ne vairāk kā par 15 kalendāra dienām kopumā.

(6) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi pirmajā dienesta gadā ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu aprēķina par laikposmu no dienas, kad tā pieņemta dienestā, līdz kalendāra gada beigām un piešķir pēc nepārtraukti nodienētiem vismaz sešiem mēnešiem vai arī pārceļ uz nākamo gadu.

(7) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un karavīriem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu var piešķirt pa daļām. Viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par 14 kalendāra dienām. Nav pieļaujams ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu sadalīt vairāk kā trijās daļās.

(8) Tiesnesim un prokuroram piešķir ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu — piecas kalendāra nedēļas.

(9) Tiesnesim un prokuroram pēc katriem pieciem tiesneša vai prokurora amatā nostrādātiem gadiem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pagarina par trim kalendāra dienām, bet ne vairāk kā par 15 kalendāra dienām kopumā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010., 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

42.pants. Apmaksātais papildatvaļinājums

(1) Amatpersonai (darbiniekam) piešķir Darba likumā noteikto obligāti piešķiramo papildatvaļinājumu. Papildus tam amatpersonai (darbiniekam), izņemot tiesnešus, prokurorus, kā arī šā panta otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā un astotajā daļā minētās amatpersonas (darbiniekus), var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu līdz 10 darba dienām pēc pilna ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanas. Papildatvaļinājumu var izmantot laikposmā līdz nākamajam ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam. Papildatvaļinājuma piešķiršanas kritērijus, tiem atbilstošo papildatvaļinājuma dienu skaitu un papildatvaļinājuma piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Karavīram papildatvaļinājumu piešķir šā panta trešajā, ceturtajā, piektajā un astotajā daļā noteiktajos gadījumos.

(3) Karavīram ambulatorās ārstēšanās un atveseļošanās nolūkam piešķir papildatvaļinājumu uz laiku līdz sešiem mēnešiem, ja viņš, dienesta pienākumus pildot, guvis ievainojumu (traumu, kontūziju) vai smagu slimību. Papildatvaļinājumu piešķir, pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas atzinumu.

(4) Karavīram var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu starptautiskās operācijas laikā, ja viņš tajā piedalās ilgāk par četriem mēnešiem. Papildatvaļinājums nedrīkst pārsniegt 30 kalendāra dienas, rēķinot 2,5 dienas par mēnesi, un tā laikā karavīrs saņem mēnešalgu un 50 procentus no viņam noteiktās piemaksas par piedalīšanos starptautiskajā operācijā proporcionāli papildatvaļinājuma ilgumam. Karavīram tiek segti ceļa izdevumi, viņam dodoties uz Latviju vai dienesta vietu ārvalstī un atpakaļ uz starptautiskās operācijas rajonu, kā arī viesnīcas (naktsmītnes) izdevumi, ja tādi ceļošanas laikā radušies. Ceļa un viesnīcas (naktsmītnes) izdevumi tiek segti atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par kārtību, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi.

(5) Karavīram piešķir 20 kalendāra dienas ilgu apmaksātu papildatvaļinājumu pēc atgriešanās no starptautiskās operācijas pastāvīgajā dienesta vietā. Šajā laikā karavīrs saņem arī mēnešalgu. Papildatvaļinājumu karavīram piešķir ne vēlāk kā mēneša laikā pēc atgriešanās no starptautiskās operācijas. Papildatvaļinājumā neieskaita laiku, kas pavadīts, ārstējoties no starptautiskajā operācijā gūtajiem ievainojumiem vai slimības, kā arī rehabilitācijas periodu.

(6) Diplomātam, diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam) var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu, kura ilgumu atkarībā no dienesta apstākļiem nosaka Ārlietu ministrija.

(7) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, ja tai ir trīs vai vairāki bērni vecumā līdz 18 gadiem vai bērns invalīds, kalendāra gada laikā pēc pašas vēlēšanās piešķir trīs darba dienas ilgu papildatvaļinājumu, izmaksājot vidējo izpeļņu un uzturdevas kompensāciju.

(8) Karavīram, kā arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi likumā noteiktajos gadījumos papildatvaļinājumu var piešķirt arī kā apbalvojumu. Šāda papildatvaļinājuma ilgums nedrīkst pārsniegt 10 dienas.

(9) Pašvaldības amatpersonai (darbiniekam), ievērojot šā panta pirmās daļas pirmo, otro un trešo teikumu, apmaksāta papildatvaļinājuma piešķiršanas kritērijus, tiem atbilstošo papildatvaļinājuma dienu skaitu un papildatvaļinājuma piešķiršanas kārtību nosaka attiecīgās pašvaldības dome.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010., 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

43.pants. Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kurai tas ir nepieciešams un kuras amata (dienesta, darba) pienākumu izpildes apstākļi to pieļauj, var piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas un uzturdevas kompensācijas saglabāšanas. Atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas ieskaita kopējā darba stāžā vai izdienā.

(2) (Izslēgta ar 15.04.2010. likumu)

(3) Karavīram vai militārajam darbiniekam, kuram tas ir nepieciešams un kura dienesta apstākļi to pieļauj, piešķir atvaļinājumu bez karavīra mēnešalgas un piemaksu vai militārā darbinieka mēnešalgas saglabāšanas, kā arī bez uzturdevas, dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu kompensācijas saglabāšanas. Piecu gadu periodā šāds atvaļinājums nedrīkst pārsniegt četrus mēnešus. Šā atvaļinājuma laiku ieskaita karavīra izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un izdienas stāžā, kas dod tiesības uz kārtējās dienesta pakāpes piešķiršanu. Ja pēc šā atvaļinājuma beigām karavīrs neatgriežas aktīvajā dienestā, viņu no tā atvaļina.

(4) Saeimas deputātam var piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, kurš nedrīkst būt ilgāks par vienu nedēļu un kura laikā viņš drīkst nepiedalīties Saeimas darbā. Šīs tiesības Saeimas deputāts var izmantot vienu reizi sesijas laikā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

43.¹ pants. Atvaļinājums sakarā ar kandidēšanu vēlēšanās

Amatpersonai (darbiniekam), kura piekritusi kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldības domes vēlēšanās un kurai likums neprasa atstāt ieņemamo amatu pēc kandidātu saraksta reģistrēšanas, līdz vēlēšanu dienai likumā noteiktajā kārtībā var piešķirt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un papildatvaļinājumu, kā arī, pamatojoties uz amatpersonas (darbinieka) iesniegumu, piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas — Saeimas vēlēšanām līdz diviem mēnešiem, bet Eiropas Parlamenta un pašvaldības domes vēlēšanām — līdz vienam mēnesim.

(15.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

44.pants. Mācību atvaļinājums

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kas, nepārtraucot amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās valsts akreditētā izglītības iestādē vai ārvalsts mācību iestādē, kuras izdotie diplomi tiek atzīti Latvijā, lai iegūtu amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas, studiju gala pārbaudījumu un valsts pārbaudījumu kārtošanai (arī tādēļ, lai varētu sagatavoties šiem pārbaudījumiem, izstrādāt un aizstāvēt bakalaura, maģistra, kvalifikācijas, promocijas darbu vai diplomdarbu) piešķir mācību atvaļinājumu līdz 20 darba dienām gadā, saglabājot mēnešalgu, piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, diplomātisko rangu, piemaksu par izdienu un uzturdevas kompensāciju. Darbiniekam, kuram noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu. Par vienu un to pašu studiju gala pārbaudījumu vai valsts pārbaudījumu kārtošanu nav pieļaujama atkārtota mācību atvaļinājuma piešķiršana.

(2) Ja amatpersonai (darbiniekam), kas, nepārtraucot amata pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās valsts akreditētā izglītības iestādē vai ārvalsts mācību iestādē, kuras izdotie diplomi tiek atzīti Latvijā, lai iegūtu amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas, tas ir nepieciešams un amata (dienesta, darba) apstākļi to pieļauj, tai var piešķirt apmaksātu mācību atvaļinājumu līdz 10 darba dienām semestra pārbaudījumu kārtošanai vai promocijas darba izstrādei, saglabājot mēnešalgu, piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, diplomātisko rangu, piemaksu par izdienu un uzturdevas kompensāciju. Darbiniekam, kuram noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. likumu, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

45.pants. Atsaukšana no atvaļinājuma

(1) Izņēmuma jeb neatliekamas nepieciešamības gadījumā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi var atsaukt no atvaļinājuma ar tās amatpersonas rīkojumu (pavēli), kura ir tiesīga iecelt atsaucamo amatpersonu amatā. Šādā gadījumā atvaļinājumu pārceļ vai pagarina par to dienu skaitu, uz kurām amatpersona bijusi atsaukta, un nepiemēro šā likuma 41.panta septītajā daļā minētos ierobežojumus.

(2) Karavīru no atvaļinājuma var atsaukt tikai īpašu dienesta apstākļu dēļ aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā. Ja ir izsludināts karastāvoklis, izņēmuma stāvoklis vai mobilizācija, karavīri, kuriem piešķirts atvaļinājums, izņemot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, nekavējoties atgriežas savā vienībā.

(3) Izņēmuma gadījumos, kad prokuroram piešķirtā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošana var nelabvēlīgi ietekmēt prokuratūras iestādes funkciju izpildi, ar paša prokurora rakstveida piekrišanu pieļaujams atsaukt viņu no atvaļinājuma, pārceļot neizmantotā atvaļinājuma daļu uz citu laiku.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

1. Ministru kabinets līdz 2010.gada 30.jūnijam izdod šajā likumā minētos Ministru kabineta noteikumus, izņemot šā likuma 7.panta trešās daļas 1.punktā minētos noteikumus, kuri izdodami līdz 2010.gada 15.maijam. Līdz šajā likumā paredzēto Ministru kabineta normatīvo aktu izdošanai, bet ne ilgāk par 2010.gada 30.jūniju piemērojami šādi Ministru kabineta normatīvie akti, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) (izslēgts ar 15.04.2010. likumu);

2) Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumi Nr.995 “Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensāciju”;

3) Ministru kabineta 2004.gada 23.novembra noteikumi Nr.960 “Prokuratūras un tiesu darbinieku darba samaksas noteikumi”;

4) Ministru kabineta 2002.gada 30.jūlija noteikumi Nr.334 “Noteikumi par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku atalgojumu, sociālajām garantijām un ar mācībām un kvalifikācijas celšanu saistīto izdevumu segšanu”;

5) (izslēgts ar 10.06.2010. likumu);

6) Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumi Nr.764 “Pabalstu un kompensāciju izmaksas noteikumi diplomātiskajā un konsulārajā dienestā”;

7) Ministru kabineta 2006.gada 9.maija noteikumi Nr.365 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēriem un pabalstu un kompensāciju izmaksas kārtību karavīriem, kuri pilda dienesta pienākumus ārpus valsts”;

8) Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumi Nr.103 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēru un izmaksas kārtību Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, kuri pilda dienesta pienākumus ārvalstīs sakaru virsnieka statusā”;

9) Ministru kabineta 2003.gada 3.jūnija noteikumi Nr.288 “Kārtība, kādā Aizsardzības ministrija sedz izdevumus par profesionālā dienesta karavīriem sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem”;

10) Ministru kabineta 2003.gada 17.jūnija noteikumi Nr.329 “Ar karavīriem notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība”;

11) Ministru kabineta 2004.gada 8.jūnija noteikumi Nr.528 “Kārtība, kādā atlīdzina zaudējumus, kas nodarīti karavīra mantai viņa dienesta pienākumu izpildes dēļ”;

12) Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumi Nr.131 “Noteikumi par karavīru dienesta atalgojumu”;

13) Ministru kabineta 2009.gada 13.janvāra noteikumi Nr.46 “Noteikumi par profesionālā dienesta karavīra uzturdevas kompensācijas apmēru un izmaksāšanas kārtību”;

14) Ministru kabineta 2007.gada 2.janvāra noteikumi Nr.20 “Noteikumi par kārtību, kādā profesionālā dienesta karavīriem izmaksā kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai, un kompensācijas apmēru”;

15) Ministru kabineta 2008.gada 30.jūnija noteikumi Nr.466 “Valsts tiesu eksperta mācību maksas un kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu segšanas un atmaksāšanas kārtība”;

16) Ministru kabineta 2006.gada 30.novembra noteikumi Nr.980 “Noteikumi par darba samaksu ārstniecības personām”;

17) Ministru kabineta 2006.gada 26.septembra noteikumi Nr.802 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēru un izmaksas kārtību sakaru virsniekiem, kuri pilda dienesta pienākumus ārvalstīs”;

18) Ministru kabineta 2006.gada 17.oktobra noteikumi Nr.859 “Kārtība, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi saņem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus”;

19) Ministru kabineta 2009.gada 22.septembra noteikumi Nr.1089 “Noteikumi par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja un padomes locekļu atalgojumu”;

20) Ministru kabineta 2006.gada 21.novembra noteikumi Nr.968 “Kārtība, kādā atlīdzināmi zaudējumi, kas sakarā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi dienesta darbību nodarīti minētās amatpersonas, tās laulātā, radinieka, adoptētā vai adoptētāja mantai vai veselībai”;

21) Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumi Nr.751 “Noteikumi par pabalstu, kompensāciju un izdevumiem par dzīvojamās telpas īri un komunālajiem pakalpojumiem Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi, kuras ārvalstī apsargā Latvijas Republikas vēstniecību vai pārstāvniecību, kā arī kārtību, kādā sedz ar minēto amatpersonu uzturēšanos ārvalstī saistītos izdevumus”;

22) Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumi Nr.86 “Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta atalgojuma sistēmu un amatiem atbilstošajām augstākajām speciālajām dienesta pakāpēm”;

23) Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumi Nr.84 “Noteikumi par pabalstiem un kompensācijām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm”;

24) Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumi Nr.1024 “Noteikumi par apmēru un kārtību, kādā valsts drošības iestāžu un Informācijas analīzes dienesta amatpersonām un darbiniekiem izmaksājami pabalsti, un medicīniskās aprūpes izdevumu apmaksas kārtību”;

25) Ministru kabineta 2008.gada 22.decembra noteikumi Nr.1098 “Noteikumi par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta darbinieku darba samaksas sistēmu”;

26) Ministru kabineta instrukcija par valsts drošības iestāžu amatpersonu darba samaksu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 10.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 23.06.2010.)

1.¹ Līdz šā likuma 7.panta trešās daļas 1.punktā minēto noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 15.maijam ir piemērojami Ministru kabineta 2005.gada 3.maija noteikumi Nr.310 “Noteikumi par amatu klasifikācijas sistēmu un amatu klasificēšanas kārtību valsts tiešās pārvaldes iestādēs”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(15.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

1.² Līdz šā likuma 3.panta astotajā daļā minēto noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 1.septembrim ir piemērojami Ministru kabineta 2004.gada 3.februāra noteikumi Nr.62 “Noteikumi par vienoto darba samaksas uzskaites sistēmu no valsts budžeta finansējamās institūcijās”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(10.06.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.06.2010.)

2. Ministru kabinets izstrādā un iesniedz Saeimai šādus likumprojektus:

1) līdz 2010.gada 15.maijam — likumprojektu par šā likuma šā likuma 7.pantā un 11.panta pirmajā daļā minēto amatu katalogu;

2) līdz 2010.gada 1.septembrim — likumprojektus par atalgojumu un sociālajām garantijām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, publiski privātajās kapitālsabiedrībās un kapitālsabiedrībās, kurās valsts, pašvaldības vai publiski privātajai kapitālsabiedrībai pieder visas kapitāla daļas, kā arī privāto tiesību juridiskajās personās, kuras pilda valsts budžeta pārvaldes uzdevumus vai saņem valsts budžeta vai pašvaldību budžetu līdzekļus;

3) (izslēgts ar 16.12.2010. likumu);

4) līdz 2011.gada 1.oktobrim, ja, izvērtējot šajā likumā noteiktā atbilstību ekonomiskajai situācijai valstī, tas ir nepieciešams, — likumprojektu par grozījumiem šajā likumā vai citos likumos, kuru mērķis ir pārskatīt attiecīgo regulējumu vai pagarināt šajos pārejas noteikumos ietverto ierobežojumu darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

2.² Ministru kabinets līdz 2011.gada 1.maijam izdod ieteikumus par šā likuma 3.panta piektās daļas 7.² punkta piemērošanu.

(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

2.³ Ministru kabinets līdz 2011.gada 1.martam izstrādā likumprojektu un sāk nepieciešamās konsultācijas par Latvijas Bankas amatpersonu (darbinieku) atlīdzības regulējuma iekļaušanu likumā, risinot svarīgākos atlīdzības jautājumus (piemēram, solidaritātes princips un tā piemērošanas noteikumi, atklātības princips un tā piemērošanas noteikumi, padomes locekļu mēnešalga, citu šīs institūcijas darbinieku mēnešalgas noteikšanas galvenie principi, likumā noteikto atlīdzības veidu kataloga piemērošana ar detalizētiem nosacījumiem vai bez tiem) un nodrošinot Latvijas Bankai pietiekamas patstāvības garantijas. Likumprojekts Saeimai iesniedzams līdz 2011.gada 1.jūnijam.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

3. Amatpersona (darbinieks), kam pirms šā likuma stāšanās spēkā piešķirta mācību maksas kompensācija, turpina saņemt mācību maksas kompensāciju saskaņā ar noslēgto līgumu (vienošanos) un normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā šā līguma (vienošanās) noslēgšanas dienā, turklāt šai amatpersonai (darbiniekam) attiecīgajā institūcijā, kas segusi mācību maksu, ir jānostrādā noslēgtajā līgumā paredzētais laiks.

3.¹ Līdz 2016.gada 1.jūlijam Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm var piešķirt mācību atvaļinājumu semestra pārbaudījumu kārtošanai līdz 20 darba dienām.

(15.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

4. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, kura, nepārtraucot dienesta pienākumu pildīšanu, sekmīgi par maksu mācās valsts akreditētā augstākās izglītības iestādē, lai iegūtu dienesta (amata) pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas vai amata aprakstā noteikto izglītību, un kurai līdz 2009.gada 1.jūlijam piešķirta kompensācija, kas sedz pusi no mācību gada maksas, turpina saņemt minēto kompensāciju līdz mācību pabeigšanai šajā izglītības iestādē. Amatpersona, kura tiek atvaļināta no dienesta (izņemot gadījumu, kad amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli, iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu, dienesta laikam noteiktā vecuma sasniegšanu, nāvi vai tā izdienas stāža sasniegšanu, kas dod tiesības uz izdienas pensiju) un kura pēc mācību maksas kompensācijas saņemšanas nodienējusi Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē mazāk nekā piecus gadus, atmaksā minēto kompensāciju līgumā par mācību maksas kompensēšanu noteiktajā kārtībā.

5. Karavīram, ar kuru profesionālā dienesta līgums noslēgts līdz 2009.gada 31.decembrim, šā līguma darbības laikā izmaksā daļu no vienreizējā pabalsta, kuru karavīrs saņēma ik pēc pieciem profesionālā dienesta gadiem, proporcionāli līdz 2009.gada 31.decembrim nodienētajam laikam.

6. Šā likuma 25.pantā noteikto pabalstu izmaksā, sākot ar 2012.gada 1.janvāri. Ja karavīrs saņēmis šo pārejas noteikumu 5.punktā paredzēto vienreizējā pabalsta daļu, viņam, izmaksājot šā likuma 25.pantā noteikto vienreizējo pabalstu, to samazina par izmaksāto summu.

7. 2010. un 2011.gadā:

1) amatpersonai (darbiniekam), kurai līdz 2010.gada 1.janvārim normatīvajos aktos vai darba līgumā (koplīgumā) bija paredzētas tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu, to izmaksā gadījumā, ja bērns piedzimis līdz 2010.gada 3.novembrim, un šā pabalsta apmērs nedrīkst pārsniegt divas mēnešalgas par katru bērnu, turklāt nedrīkst pārsniegt 1000 latu par katru bērnu;

2) gadījumos, kad ar šo likumu atlīdzība piesaistīta Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajam valstī strādājošo mēneša vidējās darba samaksas apmēram, piemērojams 2009.gada pirmajā pusgadā valstī strādājošo mēneša vidējās darba samaksas apmērs, kas noapaļots pilnos latos, proti, 471 lats;

3) (izslēgts no 01.02.2011. ar 14.10.2010. likumu).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011. Sk. pārejas noteikumu 12.punktu)

7.² 2011.gadā šā likuma 5.¹ panta pirmajā un otrajā daļā noteikto mēnešalgu izmaksā, piemērojot tai koeficientu 0,94.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

8. 2010. un 2011.gadā, lai ierobežotu ar atlīdzību saistītos izdevumus:

1) valsts un pašvaldību institūcijas var noteikt nepilnu darba laiku, ierosināt institūcijas funkciju pārskatīšanu un citus optimizācijas pasākumus;

2) valsts vai pašvaldības institūcija neizmaksā prēmijas, izņemot šā likuma 16.panta trešajā daļā noteikto gadījumu (drošsirdīga un pašaizliedzīga rīcība, veicot dienesta pienākumus), 16.panta ceturtajā daļā un šo pārejas noteikumu 8.⁵ punktā noteikto gadījumu, neizmaksā atvaļinājuma pabalstus, kā arī, ievērojot šā likuma pārejas noteikumu normas, neveic materiālo stimulēšanu, kas nav paredzēta šajā likumā;

3) šā likuma 19.panta pirmajā daļā minēto pabalstu amatpersonas (darbinieka) — bet ne karavīra — nāves gadījumā ģimenes loceklis vai persona, kura uzņēmusies apbedīšanu, var saņemt apmērā, kas nepārsniedz 50 procentus no amatpersonai (darbiniekam) noteiktās mēnešalgas, bet ne mazāk kā minimālās mēneša darba algas apmērā;

4) valsts un pašvaldību institūcijas apdrošina veselību šā likuma 37.panta pirmajā daļā paredzētajām amatpersonām (darbiniekiem), kurām šāda apdrošināšana noteikta obligāti. Valsts un pašvaldību institūcijas, nepiemērojot publiskos iepirkumus regulējošos normatīvos aktus, var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību par pašu amatpersonu (darbinieku) finanšu līdzekļiem, slēdzot vienošanos ar apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēju par apdrošināmajām personām izdevīgāko piedāvājumu un ieturot pakalpojuma izmaksas no apdrošināmo amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas saskaņā ar vienošanos. Ja pirms šā likuma spēkā stāšanās apdrošināta šā likuma 37.panta trešajā, ceturtajā, piektajā vai sestajā daļā neminēta amatpersona (darbinieks) un par to veselības apdrošināšanas līgums noslēgts un līgumā paredzētās summas pilnīga apmaksa veikta līdz 2009.gada 1.decembrim, par noslēgtā līguma turpināšanu vai pārtraukšanu lemj valsts vai pašvaldības institūcija, bet citos gadījumos, kad pirms šā likuma stāšanās spēkā apdrošināta šā likuma 37.panta trešajā, ceturtajā, piektajā vai sestajā daļā neminēta amatpersona (darbinieks), attiecīgā valsts vai pašvaldības institūcija izbeidz apdrošināšanu, ja tas ir tiesiski iespējams un neprasa papildu finanšu līdzekļus;

5) valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem), izņemot šā likuma 17.panta piektajā, sestajā, septītajā, astotajā, devītajā, desmitajā, vienpadsmitajā un divpadsmitajā daļā minētās amatpersonas (darbiniekus), atlaišanas vai atvaļināšanas pabalsts izmaksājams šādā apmērā:

a) 95 procenti no mēneša vidējās izpeļņas, ja amatpersona (darbinieks) pie attiecīgā darba devēja bijusi nodarbināta mazāk nekā piecus gadus,

b) viena mēneša vidējā izpeļņa, ja amatpersona (darbinieks) pie attiecīgā darba devēja bijusi nodarbināta vairāk nekā piecus gadus;

6) amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanas gadījumā vai amata likvidēšanas gadījumā priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām ir labāki darba rezultāti un augstāka kvalifikācija. Ja amatpersonu (darbinieku) darba rezultāti un kvalifikācija būtiski neatšķiras, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām nav cita pastāvīga ienākuma avota. Ja amatpersonām (darbiniekiem) nav cita pastāvīga ienākuma avota, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā nosaka saskaņā ar Darba likumu. Par pastāvīgu ienākuma avotu tiek uzskatīta:

a) darba vai amata pienākumu pildīšana pie cita darba devēja, ja tā noteiktā mēnešalga (mēneša amatalga, darba alga) ir vienāda ar minimālo mēneša darba algu vai lielāka un rīkojumā vai līgumā noteiktais darba vai amata pienākumu pildīšanas termiņš ir ilgāks par trim mēnešiem,

b) vecuma pensija vai izdienas pensija, ja personai saskaņā ar likumu ir tiesības uz šādu pensiju, neatkarīgi no tā, vai pensija tiek saņemta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.01.2010., 15.04.2010. un 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

8.¹ Šā likuma 3.panta piektās daļas 5.punkta “a”, “b”, “c”, “d”, “e”, “f”, “g” apakšpunktu, 8.punktu un grozījumu 6.³ daļā par vēlēšanu komisijām un vēlēšanu iecirkņu komisijām un 17.panta pirmajā daļā par atlaišanas pabalstu saistībā ar pārejošu darbnespēju, kā arī pārejas noteikumu 8.punkta 5.apakšpunkta “a” apakšpunkta jauno redakciju par mēneša vidējās izpeļņas izmaksu 95 procentu apmērā piemēro no 2010.gada 1.janvāra.

(14.01.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

8.² 2010. un 2011.gadā laika periodā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, neieskaita atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, ja tas kopumā ir ilgāks par astoņām nedēļām viena gada laikā. Nosacījums par atvaļinājuma laika bez darba samaksas saglabāšanas neieskaitīšanu minētajā laika periodā neattiecas uz atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja tas izmantots līdz šā punkta spēkā stāšanās dienai, kā arī uz gadījumu, kad amatpersonu (darbinieku) norīko Eiropas Savienības finansēto institūciju stiprināšanas programmu projektu īstenošanā citā valstī.

(15.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.04.2010.)

8.³ 2011.gadā valsts un pašvaldību institūciju vadītāji nolūkā nodrošināt kompetentāko amatpersonu (darbinieku), izņemot šā likuma 5., 5.¹, 6., 6.¹ pantā, 6.² panta pirmās daļas 10.punktā un 13.pantā minētās amatpersonas (darbiniekus) motivēšanu, var amatpersonai (darbiniekam) noteikt piemaksu par personisko darba ieguldījumu un darba kvalitāti ne vairāk kā 30 procentu apmērā no mēnešalgas. Amatpersonu (darbinieku) skaits, kurām var noteikt piemaksu, nedrīkst pārsniegt 10 procentus no to attiecīgās institūcijas amatpersonu (darbinieku) kopējā skaita, uz kurām attiecas šis likums.

(14.10.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

8.⁴ 2011.gadā Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai tieslietu ministrs nolūkā nodrošināt kompetentāko un smagāk noslogoto tiesnešu motivēšanu var atbilstoši Tieslietu padomes noteiktajām vadlīnijām un kārtībai noteikt tiesnesim piemaksu par personisko darba ieguldījumu un darba kvalitāti ne vairāk kā 30 procentu apmērā no mēnešalgas. To tiesnešu skaits, kuriem var noteikt piemaksu, nedrīkst pārsniegt 10 procentus no attiecīgajā tiesu līmenī strādājošo tiesnešu skaita. Šis punkts neattiecas uz Satversmes tiesu un Augstākās tiesas priekšsēdētāju.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

8.⁵ 2011.gadā Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu (darbinieku) var prēmēt par tās ieguldījumu nodokļu iekasēšanas un darbības izpildes rādītāju uzlabošanā un muitas politikas īstenošanā, kas sekmējusi ēnu ekonomikas mazināšanos un veicinājusi godīgu konkurenci, atbilstoši institūcijā noteiktajai prēmēšanas kārtībai un kritērijiem. Lēmumu par Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu (darbinieku) prēmēšanu pieņem Ministru kabinets, pamatojoties uz Finanšu ministrijas sniegto informāciju par nodokļu iekasēšanas plāna izpildi.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

9. Valsts un pašvaldību institūcijas nodrošina, ka amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas ne vēlāk kā līdz 2010.gada 1.aprīlim atbilst šā likuma prasībām, izņemot pārejas noteikumu 10.punktā un 11.punktā minētos gadījumus. Līdz 2010.gada 1.aprīlim amatpersonu (darbinieku), izņemot šā likuma 2.panta otrās daļas 3.punktā minētās amatpersonas, mēnešalga nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta mēnešalgu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.04.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

10. Tiesu un prokuratūras darbinieku, kā arī zinātnisko institūtu, valsts dibinātu augstskolu un to izveidoto iestāžu amatpersonu (darbinieku), kuriem piemēro šā likuma normas, mēnešalgu atbilstību šā likuma prasībām nodrošina ne vēlāk kā līdz 2010.gada 1.septembrim.

(15.04.2010. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.06.2010. un 14.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

11. Pašvaldību un to izveidoto iestāžu amatpersonu (darbinieku), izņemot šā likuma 5.pantā minētās amatpersonas, mēnešalgu atbilstību šā likuma prasībām nodrošina ne vēlāk kā līdz 2011.gada 1.janvārim.

(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

12. Grozījumi šā likuma 3.panta pirmajā daļā par naudas balvām un 3.panta ceturtās daļas 5.punkts, kā arī grozījums par pārejas noteikumu 7.punkta 3.apakšpunkta izslēgšanu stājas spēkā 2011.gada 1.februārī. Šā likuma 3.panta ceturtās daļas 6.punkts un 7.panta trešās daļas 2.punkts stājas spēkā 2011.gada 1.martā.

(14.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2010.)

13. Tiesnešu un prokuroru dzīvības, veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanai piemērojamas šo jautājumu regulējošo normatīvo aktu prasības, kas bija spēkā līdz 2011.gada 1.janvārim, un līdz 2011.gada 1.janvārim noslēgtie līgumi. Pēc minēto līgumu izbeigšanās piemērojami attiecīgie šā likuma 19., 23. un 37.panta noteikumi.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

14. Līdz dienai, kad stājas spēkā šā likuma 36.panta vienpadsmitajā daļā minētie noteikumi, jautājumā par norīkošanu darbam Eirojustā ievērojami šādi nosacījumi:

1) Eirojusta pārstāvja palīgam attiecīgo funkciju izpildes laikā ir tiesības saņemt Eirojusta pārstāvim noteikto algas pabalstu par dienestu ārvalstī, pabalstu dienesta vajadzībām izmantojamā transporta izdevumu segšanai, ceļa un pārcelšanās izdevumu kompensāciju un kompensāciju par veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, kuri saistīti ar kaitējumu veselībai;

2) ja Eirojusta pārstāvja prombūtne ir ilgāka par trim nedēļām, viņa palīgam šajā laikā ir tiesības saņemt Eirojusta pārstāvim noteikto dzīvokļa īres un komunālo izdevumu kompensāciju un kompensāciju par izdevumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īres līguma noslēgšanu;

3) ja Eirojusta pārstāvja prombūtne nav ilgāka par trim nedēļām, viņa palīgam ir tiesības saņemt kompensāciju par viesnīcas izmantošanas izdevumiem.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)

15. Šajā likumā paredzētā atlīdzības noteikšanas kārtība Finanšu un kapitāla tirgus komisijas amatpersonām (darbiniekiem) piemērojama no 2011.gada 1.marta.

(16.12.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.)