Tiesību akts: spēkā esošs
Attēlotā redakcija: 07.03.2012. - ... / Spēkā esošā
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Hāgas konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem

1.pants. 1996.gada 19.oktobra Hāgas konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 29.panta pirmo punktu centrālās iestādes funkcijas Latvijā veic Tieslietu ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.04.2003., 27.05.2004., 08.04.2009. un 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 34.panta otro punktu šā panta pirmajā punktā paredzētie lūgumi Latvijas kompetentajām iestādēm tiek nodoti ar centrālās iestādes starpniecību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

4.pants. Saskaņā ar Konvencijas 40.panta trešo punktu apliecību, kas apliecina vecāku atbildību vai norāda, kam uzticēta bērna vai viņa īpašuma aizsardzība, izsniedz bāriņtiesas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

5.pants. Saskaņā ar Konvencijas 54.panta otro punktu Latvija nepieņem paziņojumus franču valodā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

6.pants. Saskaņā ar Konvencijas 55.panta pirmo punktu Latvijas iestādes veic aizsardzības pasākumus attiecībā uz bērna īpašumu, kas atrodas Latvijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

6.1 pants. Saskaņā ar Padomes 2008.gada 5.jūnija lēmuma 2008/431/EK, ar ko pilnvaro dažas dalībvalstis Eiropas Kopienas interesēs ratificēt 1996.gada Hāgas Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem vai tai pievienoties, kā arī pilnvaro dažas dalībvalstis nākt klajā ar deklarāciju par Kopienas tiesību aktu attiecīgu iekšējo noteikumu piemērošanu, 2.pantu Ārlietu ministrija iesniedz Nīderlandes Karalistes valdībai šādu deklarāciju:

"Konvencijas 23., 26. un 52.pants Līgumslēdzējpusēm piešķir attiecīgu rīcības brīvību, lai piemērotu vienkāršu un ātru spriedumu atzīšanas un izpildes režīmu. Kopienas noteikumos ir paredzēta atzīšanas un izpildes sistēma, kas ir vismaz tikpat labvēlīga kā Konvencijā paredzētie noteikumi. Attiecīgi Eiropas Savienības dalībvalsts tiesā pieņemtu spriedumu ar Konvenciju saistītā jautājumā atzīst un izpilda Latvijas Republikā, piemērojot attiecīgos iekšējos Kopienas tiesību aktu noteikumus."

(08.04.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

6.2 pants. Saskaņā ar Konvencijas 52.panta 1.punktu Ārlietu ministrija iesniedz Nīderlandes Karalistes valdībai šādas deklarācijas:

1) Latvijas Republika saskaņā ar Konvencijas 52.panta 1.punktu deklarē, ka šīs Konvencijas piemērojamā likuma noteikumi prevalē pār Līguma starp Latvijas Republiku un Polijas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes, darba un krimināllietās (parakstīts Rīgā 1994.gada 23.februārī) noteikumiem;

2) Latvijas Republika saskaņā ar Konvencijas 52.panta 1.punktu deklarē, ka šīs Konvencijas piemērojamā likuma noteikumi prevalē pār Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku (parakstīts Tallinā 1992.gada 11.novembrī) noteikumiem.

(02.02.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 07.03.2012.)

7.pants. (1) Saskaņā ar Konvencijas 45.panta pirmo punktu Ārlietu ministrija informē Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgo biroju par Latvijas paziņojumu atbilstoši Konvencijas 29.panta pirmajam punktam.

(2) Saskaņā ar Konvencijas 45.panta otro punktu un 60.panta pirmo punktu Ārlietu ministrija paziņo Nīderlandes Karalistes valdībai par Latvijas deklarāciju un atrunām atbilstoši Konvencijas 34.panta otrajam punktam, 54.panta otrajam punktam un 55.panta pirmajam punktam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

8.pants. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā.

9.pants. Konvencija stājas spēkā tās 61.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 17.oktobrī.
Valsts prezidentes vietā
Saeimas priekšsēdētājs J.Straume
Rīgā 2002.gada 31.oktobrī
CONVENTION ON JURISDICTION, APPLICABLE LAW, RECOGNITION, ENFORCEMENT AND CO-OPERATION IN RESPECT OF PARENTAL RESPONSIBILITY AND MEASURES FOR THE PROTECTION OF CHILDREN

(Concluded 19 October 1996)

The States signatory to the present Convention,

Considering the need to improve the protection of children in international situations,

Wishing to avoid conflicts between their legal systems in respect of jurisdiction, applicable law, recognition and enforcement of measures for the protection of children,

Recalling the importance of international co-operation for the protection of children,

Confirming that the best interests of the child are to be a primary consideration,

Noting that the Convention of 5 October 1961 concerning the powers of authorities and the law applicable in respect of the protection of minors is in need of revision,

Desiring to establish common provisions to this effect, taking into account the United Nations Convention on the Rights of the Child of 20 November 1989,

Have agreed on the following provisions —

Chapter I — SCOPE OF THE CONVENTION

Article 1

1 The objects of the present Convention are —

a to determine the State whose authorities have jurisdiction to take measures directed to the protection of the person or property of the child;

b to determine which law is to be applied by such authorities in exercising their jurisdiction;

c to determine the law applicable to parental responsibility;

d to provide for the recognition and enforcement of such measures of protection in all Contracting States;

e to establish such co-operation between the authorities of the Contracting States as may be necessary in order to achieve the purposes of this Convention.

2 For the purposes of this Convention, the term ‘parental responsibility’ includes parental authority, or any analogous relationship of authority determining the rights, powers and responsibilities of parents, guardians or other legal representatives in relation to the person or the property of the child. 

 

Article 2

The Convention applies to children from the moment of their birth until they reach the age of 18 years. 

Article 3

The measures referred to in Article 1 may deal in particular with —

a the attribution, exercise, termination or restriction of parental responsibility, as well as its delegation;

b rights of custody, including rights relating to the care of the person of the child and, in particular, the right to determine the child’s place of residence, as well as rights of access including the right to take a child for a limited period of time to a place other than the child’s habitual residence;

c guardianship, curatorship and analogous institutions;

d the designation and functions of any person or body having charge of the child’s person or property, representing or assisting the child;

e the placement of the child in a foster family or in institutional care, or the provision of care by kafala or an analogous institution;

f the supervision by a public authority of the care of a child by any person having charge of the child;

g the administration, conservation or disposal of the child’s property.

Article 4

The Convention does not apply to —

a the establishment or contesting of a parent-child relationship;

b decisions on adoption, measures preparatory to adoption, or the annulment or revocation of adoption;

c the name and forenames of the child;

d emancipation;

e maintenance obligations;

f trusts or succession;

g social security;

h public measures of a general nature in matters of education or health;

i measures taken as a result of penal offences committed by children;

j decisions on the right of asylum and on immigration.

Chapter II — JURISDICTION

Article 5

1 The judicial or administrative authorities of the Contracting State of the habitual residence of the child have jurisdiction to take measures directed to the protection of the child’s person or property.

2 Subject to Article 7, in case of a change of the child’s habitual residence to another Contracting State, the authorities of the State of the new habitual residence have jurisdiction. 

Article 6

1 For refugee children and children who, due to disturbances occurring in their country, are internationally displaced, the authorities of the Contracting State on the territory of which these children are present as a result of their displacement have the jurisdiction provided for in paragraph 1 of Article 5.

2 The provisions of the preceding paragraph also apply to children whose habitual residence cannot be established. 

Article 7

1 In case of wrongful removal or retention of the child, the authorities of the Contracting State in which the child was habitually resident immediately before the removal or retention keep their jurisdiction until the child has acquired a habitual residence in another State, and

a each person, institution or other body having rights of custody has acquiesced in the removal or retention; or

b the child has resided in that other State for a period of at least one year after the person, institution or other body having rights of custody has or should have had knowledge of the whereabouts of the child, no request for return lodged within that period is still pending, and the child is settled in his or her new environment.

2 The removal or the retention of a child is to be considered wrongful where —

a it is in breach of rights of custody attributed to a person, an institution or any other body, either jointly or alone, under the law of the State in which the child was habitually resident immediately before the removal or retention; and

b at the time of removal or retention those rights were actually exercised, either jointly or alone, or would have been so exercised but for the removal or retention.

The rights of custody mentioned in sub-paragraph a above, may arise in particular by operation of law or by reason of a judicial or administrative decision, or by reason of an agreement having legal effect under the law of that State.

3 So long as the authorities first mentioned in paragraph 1 keep their jurisdiction, the authorities of the Contracting State to which the child has been removed or in which he or she has been retained can take only such urgent measures under Article 11 as are necessary for the protection of the person or property of the child. 

Article 8

1 By way of exception, the authority of a Contracting State having jurisdiction under Article 5 or 6, if it considers that the authority of another Contracting State would be better placed in the particular case to assess the best interests of the child, may either

— request that other authority, directly or with the assistance of the Central Authority of its State, to assume jurisdiction to take such measures of protection as it considers to be necessary, or

— suspend consideration of the case and invite the parties to introduce such a request before the authority of that other State.

2 The Contracting States whose authorities may be addressed as provided in the preceding paragraph are

a a State of which the child is a national,

b a State in which property of the child is located,

c a State whose authorities are seised of an application for divorce or legal separation of the child’s parents, or for annulment of their marriage,

d a State with which the child has a substantial connection.

3 The authorities concerned may proceed to an exchange of views.

4 The authority addressed as provided in paragraph 1 may assume jurisdiction, in place of the authority having jurisdiction under Article 5 or 6, if it considers that this is in the child’s best interests. 

Article 9

1 If the authorities of a Contracting State referred to in Article 8, paragraph 2, consider that they are better placed in the particular case to assess the child’s best interests, they may either

— request the competent authority of the Contracting State of the habitual residence of the child, directly or with the assistance of the Central Authority of that State, that they be authorised to exercise jurisdiction to take the measures of protection which they consider to be necessary, or

— invite the parties to introduce such a request before the authority of the Contracting State of the habitual residence of the child.

2 The authorities concerned may proceed to an exchange of views.

3 The authority initiating the request may exercise jurisdiction in place of the authority of the Contracting State of the habitual residence of the child only if the latter authority has accepted the request. 

Article 10

1 Without prejudice to Articles 5 to 9, the authorities of a Contracting State exercising jurisdiction to decide upon an application for divorce or legal separation of the parents of a child habitually resident in another Contracting State, or for annulment of their marriage, may, if the law of their State so provides, take measures directed to the protection of the person or property of such child if

a at the time of commencement of the proceedings, one of his or her parents habitually resides in that State and one of them has parental responsibility in relation to the child, and

b the jurisdiction of these authorities to take such measures has been accepted by the parents, as well as by any other person who has parental responsibility in relation to the child, and is in the best interests of the child.

2 The jurisdiction provided for by paragraph 1 to take measures for the protection of the child ceases as soon as the decision allowing or refusing the application for divorce, legal separation or annulment of the marriage has become final, or the proceedings have come to an end for another reason. 

Article 11

1 In all cases of urgency, the authorities of any Contracting State in whose territory the child or property belonging to the child is present have jurisdiction to take any necessary measures of protection.

2 The measures taken under the preceding paragraph with regard to a child habitually resident in a Contracting State shall lapse as soon as the authorities which have jurisdiction under Articles 5 to 10 have taken the measures required by the situation.

3 The measures taken under paragraph 1 with regard to a child who is habitually resident in a non-Contracting State shall lapse in each Contracting State as soon as measures required by the situation and taken by the authorities of another State are recognised in the Contracting State in question. 

Article 12

1 Subject to Article 7, the authorities of a Contracting State in whose territory the child or property belonging to the child is present have jurisdiction to take measures of a provisional character for the protection of the person or property of the child which have a territorial effect limited to the State in question, in so far as such measures are not incompatible with measures already taken by authorities which have jurisdiction under Articles 5 to 10.

2 The measures taken under the preceding paragraph with regard to a child habitually resident in a Contracting State shall lapse as soon as the authorities which have jurisdiction under Articles 5 to 10 have taken a decision in respect of the measures of protection which may be required by the situation.

3 The measures taken under paragraph 1 with regard to a child who is habitually resident in a non-Contracting State shall lapse in the Contracting State where the measures were taken as soon as measures required by the situation and taken by the authorities of another State are recognised in the Contracting State in question. 

Article 13

1 The authorities of a Contracting State which have jurisdiction under Articles 5 to 10 to take measures for the protection of the person or property of the child must abstain from exercising this jurisdiction if, at the time of the commencement of the proceedings, corresponding measures have been requested from the authorities of another Contracting State having jurisdiction under Articles 5 to 10 at the time of the request and are still under consideration.

2 The provisions of the preceding paragraph shall not apply if the authorities before whom the request for measures was initially introduced have declined jurisdiction. 

Article 14

The measures taken in application of Articles 5 to 10 remain in force according to their terms, even if a change of circumstances has eliminated the basis upon which jurisdiction was founded, so long as the authorities which have jurisdiction under the Convention have not modified, replaced or terminated such measures.  

Chapter III — APPLICABLE LAW

Article 15

1 In exercising their jurisdiction under the provisions of Chapter II, the authorities of the Contracting States shall apply their own law.

2 However, in so far as the protection of the person or the property of the child requires, they may exceptionally apply or take into consideration the law of another State with which the situation has a substantial connection.

3 If the child’s habitual residence changes to another Contracting State, the law of that other State governs, from the time of the change, the conditions of application of the measures taken in the State of the former habitual residence. 

Article 16

1 The attribution or extinction of parental responsibility by operation of law, without the intervention of a judicial or administrative authority, is governed by the law of the State of the habitual residence of the child.

2 The attribution or extinction of parental responsibility by an agreement or a unilateral act, without intervention of a judicial or administrative authority, is governed by the law of the State of the child’s habitual residence at the time when the agreement or unilateral act takes effect.

3 Parental responsibility which exists under the law of the State of the child’s habitual residence subsists after a change of that habitual residence to another State.

4 If the child’s habitual residence changes, the attribution of parental responsibility by operation of law to a person who does not already have such responsibility is governed by the law of the State of the new habitual residence. 

Article 17

The exercise of parental responsibility is governed by the law of the State of the child’s habitual residence. If the child’s habitual residence changes, it is governed by the law of the State of the new habitual residence. 

Article 18

The parental responsibility referred to in Article 16 may be terminated, or the conditions of its exercise modified, by measures taken under this Convention. 

Article 19

1 The validity of a transaction entered into between a third party and another person who would be entitled to act as the child’s legal representative under the law of the State where the transaction was concluded cannot be contested, and the third party cannot be held liable, on the sole ground that the other person was not entitled to act as the child’s legal representative under the law designated by the provisions of this Chapter, unless the third party knew or should have known that the parental responsibility was governed by the latter law.

2 The preceding paragraph applies only if the transaction was entered into between persons present on the territory of the same State. 

Article 20

The provisions of this Chapter apply even if the law designated by them is the law of a non-Contracting State. 

Article 21

1 In this Chapter the term “law” means the law in force in a State other than its choice of law rules.

2 However, if the law applicable according to Article 16 is that of a non-Contracting State and if the choice of law rules of that State designate the law of another non-Contracting State which would apply its own law, the law of the latter State applies. If that other non-Contracting State would not apply its own law, the applicable law is that designated by Article 16. 

Article 22

The application of the law designated by the provisions of this Chapter can be refused only if this application would be manifestly contrary to public policy, taking into account the best interests of the child.  

Chapter IV — RECOGNITION AND ENFORCEMENT

Article 23

1 The measures taken by the authorities of a Contracting State shall be recognised by operation of law in all other Contracting States.

2 Recognition may however be refused -

a if the measure was taken by an authority whose jurisdiction was not based on one of the grounds provided for in Chapter II;

b if the measure was taken, except in a case of urgency, in the context of a judicial or administrative proceeding, without the child having been provided the opportunity to be heard, in violation of fundamental principles of procedure of the requested State;

c on the request of any person claiming that the measure infringes his or her parental responsibility, if such measure was taken, except in a case of urgency, without such person having been given an opportunity to be heard;

d if such recognition is manifestly contrary to public policy of the requested State, taking into account the best interests of the child;

e if the measure is incompatible with a later measure taken in the non-Contracting State of the habitual residence of the child, where this later measure fulfils the requirements for recognition in the requested State;

f if the procedure provided in Article 33 has not been complied with. 

Article 24

Without prejudice to Article 23, paragraph 1, any interested person may request from the competent authorities of a Contracting State that they decide on the recognition or non-recognition of a measure taken in another Contracting State. The procedure is governed by the law of the requested State. 

Article 25

The authority of the requested State is bound by the findings of fact on which the authority of the State where the measure was taken based its jurisdiction. 

Article 26

1 If measures taken in one Contracting State and enforceable there require enforcement in another Contracting State, they shall, upon request by an interested party, be declared enforceable or registered for the purpose of enforcement in that other State according to the procedure provided in the law of the latter State.

2 Each Contracting State shall apply to the declaration of enforceability or registration a simple and rapid procedure.

3 The declaration of enforceability or registration may be refused only for one of the reasons set out in Article 23, paragraph 2. 

Article 27

Without prejudice to such review as is necessary in the application of the preceding Articles, there shall be no review of the merits of the measure taken. 

Article 28

Measures taken in one Contracting State and declared enforceable, or registered for the purpose of enforcement, in another Contracting State shall be enforced in the latter State as if they had been taken by the authorities of that State. Enforcement takes place in accordance with the law of the requested State to the extent provided by such law, taking into consideration the best interests of the child.  

Chapter V — CO-OPERATION

Article 29

1 A Contracting State shall designate a Central Authority to discharge the duties which are imposed by the Convention on such authorities.

2 Federal States, States with more than one system of law or States having autonomous territorial units shall be free to appoint more than one Central Authority and to specify the territorial or personal extent of their functions. Where a State has appointed more than one Central Authority, it shall designate the Central Authority to which any communication may be addressed for transmission to the appropriate Central Authority within that State. 

Article 30

1 Central Authorities shall co-operate with each other and promote co-operation amongst the competent authorities in their States to achieve the purposes of the Convention.

2 They shall, in connection with the application of the Convention, take appropriate steps to provide information as to the laws of, and services available in, their States relating to the protection of children. 

Article 31

The Central Authority of a Contracting State, either directly or through public authorities or other bodies, shall take all appropriate steps to -

a facilitate the communications and offer the assistance provided for in Articles 8 and 9 and in this Chapter;

b facilitate, by mediation, conciliation or similar means, agreed solutions for the protection of the person or property of the child in situations to which the Convention applies;

c provide, on the request of a competent authority of another Contracting State, assistance in discovering the whereabouts of a child where it appears that the child may be present and in need of protection within the territory of the requested State. 

Article 32

On a request made with supporting reasons by the Central Authority or other competent authority of any Contracting State with which the child has a substantial connection, the Central Authority of the Contracting State in which the child is habitually resident and present may, directly or through public authorities or other bodies, 

a provide a report on the situation of the child;

b request the competent authority of its State to consider the need to take measures for the protection of the person or property of the child. 

Article 33

1 If an authority having jurisdiction under Articles 5 to 10 contemplates the placement of the child in a foster family or institutional care, or the provision of care by kafala or an analogous institution, and if such placement or such provision of care is to take place in another Contracting State, it shall first consult with the Central Authority or other competent authority of the latter State. To that effect it shall transmit a report on the child together with the reasons for the proposed placement or provision of care.

2 The decision on the placement or provision of care may be made in the requesting State only if the Central Authority or other competent authority of the requested State has consented to the placement or provision of care, taking into account the child’s best interests. 

Article 34

1 Where a measure of protection is contemplated, the competent authorities under the Convention, if the situation of the child so requires, may request any authority of another Contracting State which has information relevant to the protection of the child to communicate such information.

2 A Contracting State may declare that requests under paragraph 1 shall be communicated to its authorities only through its Central Authority. 

Article 35

1 The competent authorities of a Contracting State may request the authorities of another Contracting State to assist in the implementation of measures of protection taken under this Convention, especially in securing the effective exercise of rights of access as well as of the right to maintain direct contacts on a regular basis.

2 The authorities of a Contracting State in which the child does not habitually reside may, on the request of a parent residing in that State who is seeking to obtain or to maintain access to the child, gather information or evidence and may make a finding on the suitability of that parent to exercise access and on the conditions under which access is to be exercised. An authority exercising jurisdiction under Articles 5 to 10 to determine an application concerning access to the child, shall admit and consider such information, evidence and finding before reaching its decision.

3 An authority having jurisdiction under Articles 5 to 10 to decide on access may adjourn a proceeding pending the outcome of a request made under paragraph 2, in particular, when it is considering an application to restrict or terminate access rights granted in the State of the child’s former habitual residence.

4 Nothing in this Article shall prevent an authority having jurisdiction under Articles 5 to 10 from taking provisional measures pending the outcome of the request made under paragraph 2. 

Article 36

In any case where the child is exposed to a serious danger, the competent authorities of the Contracting State where measures for the protection of the child have been taken or are under consideration, if they are informed that the child’s residence has changed to, or that the child is present in another State, shall inform the authorities of that other State about the danger involved and the measures taken or under consideration. 

Article 37

An authority shall not request or transmit any information under this Chapter if to do so would, in its opinion, be likely to place the child’s person or property in danger, or constitute a serious threat to the liberty or life of a member of the child’s family. 

Article 38

1 Without prejudice to the possibility of imposing reasonable charges for the provision of services, Central Authorities and other public authorities of Contracting States shall bear their own costs in applying the provisions of this Chapter.

2 Any Contracting State may enter into agreements with one or more other Contracting States concerning the allocation of charges. 

Article 39

Any Contracting State may enter into agreements with one or more other Contracting States with a view to improving the application of this Chapter in their mutual relations. The States which have concluded such an agreement shall transmit a copy to the depositary of the Convention.  

Chapter VI — GENERAL PROVISIONS

Article 40

1 The authorities of the Contracting State of the child’s habitual residence, or of the Contracting State where a measure of protection has been taken, may deliver to the person having parental responsibility or to the person entrusted with protection of the child’s person or property, at his or her request, a certificate indicating the capacity in which that person is entitled to act and the powers conferred upon him or her.

2 The capacity and powers indicated in the certificate are presumed to be vested in that person, in the absence of proof to the contrary.

3 Each Contracting State shall designate the authorities competent to draw up the certificate. 

Article 41

Personal data gathered or transmitted under the Convention shall be used only for the purposes for which they were gathered or transmitted. 

Article 42

The authorities to whom information is transmitted shall ensure its confidentiality, in accordance with the law of their State. 

Article 43

All documents forwarded or delivered under this Convention shall be exempt from legalisation or any analogous formality. 

Article 44

Each Contracting State may designate the authorities to which requests under Articles 8, 9 and 33 are to be addressed. 

Article 45

1 The designations referred to in Articles 29 and 44 shall be communicated to the Permanent Bureau of the Hague Conference on Private International Law.

2 The declaration referred to in Article 34, paragraph 2, shall be made to the depositary of the Convention. 

Article 46

A Contracting State in which different systems of law or sets of rules of law apply to the protection of the child and his or her property shall not be bound to apply the rules of the Convention to conflicts solely between such different systems or sets of rules of law. 

Article 47

In relation to a State in which two or more systems of law or sets of rules of law with regard to any matter dealt with in this Convention apply in different territorial units —

1 any reference to habitual residence in that State shall be construed as referring to habitual residence in a territorial unit;

2 any reference to the presence of the child in that State shall be construed as referring to presence in a territorial unit;

3 any reference to the location of property of the child in that State shall be construed as referring to location of property of the child in a territorial unit;

4 any reference to the State of which the child is a national shall be construed as referring to the territorial unit designated by the law of that State or, in the absence of relevant rules, to the territorial unit with which the child has the closest connection;

5 any reference to the State whose authorities are seised of an application for divorce or legal separation of the child’s parents, or for annulment of their marriage, shall be construed as referring to the territorial unit whose authorities are seised of such application;

6 any reference to the State with which the child has a substantial connection shall be construed as referring to the territorial unit with which the child has such connection;

7 any reference to the State to which the child has been removed or in which he or she has been retained shall be construed as referring to the relevant territorial unit to which the child has been removed or in which he or she has been retained;

8 any reference to bodies or authorities of that State, other than Central Authorities, shall be construed as referring to those authorised to act in the relevant territorial unit;

9 any reference to the law or procedure or authority of the State in which a measure has been taken shall be construed as referring to the law or procedure or authority of the territorial unit in which such measure was taken;

10 any reference to the law or procedure or authority of the requested State shall be construed as referring to the law or procedure or authority of the territorial unit in which recognition or enforcement is sought. 

Article 48

For the purpose of identifying the applicable law under Chapter III, in relation to a State which comprises two or more territorial units each of which has its own system of law or set of rules of law in respect of matters covered by this Convention, the following rules apply —

a if there are rules in force in such a State identifying which territorial unit’s law is applicable, the law of that unit applies;

b in the absence of such rules, the law of the relevant territorial unit as defined in Article 47 applies. 

Article 49

For the purpose of identifying the applicable law under Chapter III, in relation to a State which has two or more systems of law or sets of rules of law applicable to different categories of persons in respect of matters covered by this Convention, the following rules apply —

a if there are rules in force in such a State identifying which among such laws applies, that law applies;

b in the absence of such rules, the law of the system or the set of rules of law with which the child has the closest connection applies. 

Article 50

This Convention shall not affect the application of the Convention of 25 October 1980 on the Civil Aspects of International Child Abduction, as between Parties to both Conventions. Nothing, however, precludes provisions of this Convention from being invoked for the purposes of obtaining the return of a child who has been wrongfully removed or retained or of organising access rights. 

Article 51

In relations between the Contracting States this Convention replaces the Convention of 5 October 1961 concerning the powers of authorities and the law applicable in respect of the protection of minors, and the Convention governing the guardianship of minors, signed at The Hague 12 June 1902, without prejudice to the recognition of measures taken under the Convention of 5 October 1961 mentioned above. 

Article 52

1 This Convention does not affect any international instrument to which Contracting States are Parties and which contains provisions on matters governed by the Convention, unless a contrary declaration is made by the States Parties to such instrument.

2 This Convention does not affect the possibility for one or more Contracting States to conclude agreements which contain, in respect of children habitually resident in any of the States Parties to such agreements, provisions on matters governed by this Convention.

3 Agreements to be concluded by one or more Contracting States on matters within the scope of this Convention do not affect, in the relationship of such States with other Contracting States, the application of the provisions of this Convention.

4 The preceding paragraphs also apply to uniform laws based on special ties of a regional or other nature between the States concerned. 

Article 53

1 The Convention shall apply to measures only if they are taken in a State after the Convention has entered into force for that State.

2 The Convention shall apply to the recognition and enforcement of measures taken after its entry into force as between the State where the measures have been taken and the requested State. 

Article 54

1 Any communication sent to the Central Authority or to another authority of a Contracting State shall be in the original language, and shall be accompanied by a translation into the official language or one of the official languages of the other State or, where that is not feasible, a translation into French or English.

2 However, a Contracting State may, by making a reservation in accordance with Article 60, object to the use of either French or English, but not both. 

Article 55

1 A Contracting State may, in accordance with Article 60,

a reserve the jurisdiction of its authorities to take measures directed to the protection of property of a child situated on its territory;

b reserve the right not to recognise any parental responsibility or measure in so far as it is incompatible with any measure taken by its authorities in relation to that property.

2 The reservation may be restricted to certain categories of property. 

Article 56

The Secretary General of the Hague Conference on Private International Law shall at regular intervals convoke a Special Commission in order to review the practical operation of the Convention.  

Chapter VII — FINAL CLAUSES

Article 57

1 The Convention shall be open for signature by the States which were Members of the Hague Conference on Private International Law at the time of its Eighteenth Session.

2 It shall be ratified, accepted or approved and the instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Ministry of Foreign Affairs of the Kingdom of the Netherlands, depositary of the Convention. 

Article 58

1 Any other State may accede to the Convention after it has entered into force in accordance with Article 61, paragraph 1.

2 The instrument of accession shall be deposited with the depositary.

3 Such accession shall have effect only as regards the relations between the acceding State and those Contracting States which have not raised an objection to its accession in the six months after the receipt of the notification referred to in sub-paragraph b of Article 63. Such an objection may also be raised by States at the time when they ratify, accept or approve the Convention after an accession. Any such objection shall be notified to the depositary. 

Article 59

1 If a State has two or more territorial units in which different systems of law are applicable in relation to matters dealt with in this Convention, it may at the time of signature, ratification, acceptance, approval or accession declare that the Convention shall extend to all its territorial units or only to one or more of them and may modify this declaration by submitting another declaration at any time.

2 Any such declaration shall be notified to the depositary and shall state expressly the territorial units to which the Convention applies.

3 If a State makes no declaration under this Article, the Convention is to extend to all territorial units of that State. 

Article 60

1 Any State may, not later than the time of ratification, acceptance, approval or accession, or at the time of making a declaration in terms of Article 59, make one or both of the reservations provided for in Articles 54, paragraph 2, and 55. No other reservation shall be permitted.

2 Any State may at any time withdraw a reservation it has made. The withdrawal shall be notified to the depositary.

3 The reservation shall cease to have effect on the first day of the third calendar month after the notification referred to in the preceding paragraph. 

Article 61

1 The Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of three months after the deposit of the third instrument of ratification, acceptance or approval referred to in Article 57.

2 Thereafter the Convention shall enter into force —

a for each State ratifying, accepting or approving it subsequently, on the first day of the month following the expiration of three months after the deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

b for each State acceding, on the first day of the month following the expiration of three months after the expiration of the period of six months provided in Article 58, paragraph 3;

c for a territorial unit to which the Convention has been extended in conformity with Article 59, on the first day of the month following the expiration of three months after the notification referred to in that Article. 

Article 62

1 A State Party to the Convention may denounce it by a notification in writing addressed to the depositary. The denunciation may be limited to certain territorial units to which the Convention applies.

2 The denunciation takes effect on the first day of the month following the expiration of twelve months after the notification is received by the depositary. Where a longer period for the denunciation to take effect is specified in the notification, the denunciation takes effect upon the expiration of such longer period. 

Article 63

The depositary shall notify the States Members of the Hague Conference on Private International Law and the States which have acceded in accordance with Article 58 of the following —

a the signatures, ratifications, acceptances and approvals referred to in Article 57;

b the accessions and objections raised to accessions referred to in Article 58;

c the date on which the Convention enters into force in accordance with Article 61;

d the declarations referred to in Articles 34, paragraph 2, and 59;

e the agreements referred to in Article 39;

f the reservations referred to in Articles 54, paragraph 2, and 55 and the withdrawals referred to in Article 60, paragraph 2;

g the denunciations referred to in Article 62.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at The Hague, on the 19th day of October 1996, in the English and French languages, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Government of the Kingdom of the Netherlands, and of which a certified copy shall be sent, through diplomatic channels, to each of the States Members of the Hague Conference on Private International Law at the date of its Eighteenth Session.

HĀGAS KONVENCIJA PAR JURISDIKCIJU, PIEMĒROJAMIEM TIESĪBU AKTIEM, ATZĪŠANU, IZPILDI UN SADARBĪBU ATTIECĪBĀ UZ VECĀKU ATBILDĪBU UN BĒRNU AIZSARDZĪBAS PASĀKUMIEM

Šīs Konvencijas parakstītājvalstis,

atzīstot vajadzību uzlabot bērnu aizsardzību situācijās, kur iesaistītas vairākas valstis,

vēlēdamās novērst savu tiesību sistēmu pretrunas saistībā ar jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu un izpildi attiecībā uz bērnu aizsardzības pasākumiem,

vēršot uzmanību uz to, cik svarīga ir starptautiska sadarbība bērnu aizsardzības jomā,

apliecinot, ka bērnu interesēm ir jābūt pirmajā vietā,

norādot, ka ir jāpārskata 1961.gada 5.oktobra Konvencija par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu aizsardzību,

vēlēdamās šim nolūkam ieviest kopējus noteikumus, ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989.gada 20.novembra Konvenciju par bērna tiesībām,

ir vienojušās par šādiem noteikumiem —

I nodaļa
KONVENCIJAS DARBĪBAS JOMA

1. pants

1. Šīs Konvencijas mērķi ir —

a) noteikt valsti, kuras iestāžu jurisdikcijā ir veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai;

b) noteikt, kuri tiesību akti minētajām iestādēm ir jāpiemēro, īstenojot savu jurisdikciju;

c) noteikt tiesību aktus, kas attiecas uz vecāku atbildību;

d) nodrošināt šādu aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildi visās Līgumslēdzējās Valstīs;

e) ieviest starp Līgumslēdzēju Valstu iestādēm sadarbību, kas var būt vajadzīga šīs Konvencijas mērķu sasniegšanai.

2. Šajā Konvencijā termins “vecāku atbildība” ir vecāku vara vai citas līdzīgas atbildības attiecības, kas nosaka vecāku, aizbildņu vai citu likumīgu pārstāvju tiesības, pilnvaras un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai īpašumu. 

2. pants

Konvencija attiecas uz bērniem no dzimšanas brīža līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. 

3. pants

Šīs Konvencijas 1.pantā minētie pasākumi var jo īpaši attiekties uz —

a) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, izbeigšanos vai ierobežošanu, kā arī uz tās deleģēšanu;

b) aizbildnības tiesībām, tostarp tiesībām, kas saistītas ar bērna aprūpi, un jo īpaši tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, kā arī tiesībām satikties ar bērnu, tostarp tiesībām noteiktu laiku aprūpēt bērnu vietā, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta;

c) aprūpi, uzraudzību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;

d) tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērna personu vai īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;

e) bērna ievietošanu audžuģimenē vai aprūpes iestādē vai aprūpi, ko nodrošina kafala vai līdzīga iestāde;

f) publisku iestāžu pārraudzību attiecībā uz to, kā par bērnu atbildīgās personas īsteno aprūpi;

g) bērna īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu. 

4. pants

Šī Konvencija neattiecas uz —

a) vecāku un bērnu attiecību nodibināšanu vai apstrīdēšanu;

b) lēmumiem par adopciju, adopcijas sagatavošanas pasākumiem vai adopcijas atcelšanu;

c) bērna uzvārdu un vārdiem;

d) atbrīvošanos no vecāku atbildības;

e) pienākumu uzturēt;

f) trastiem un mantošanu;

g) sociālo drošību;

h) vispārīgiem publiskiem pasākumiem izglītības vai veselības aizsardzības jomā;

i) pasākumiem, ko veic saistībā ar bērnu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem;

j) lēmumiem par patvēruma tiesībām un imigrāciju.

II nodaļa
JURISDIKCIJA

5. pants

1. Bērna personas un īpašumu aizsardzības pasākumu veikšana ir tās Līgumslēdzējas valsts tiesu vai pārvaldes iestāžu jurisdikcijā, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

2. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta mainās, pārceļoties uz kādu citu Līgumslēdzēju Valsti, tad, ievērojot 7.pantu, jurisdikcija ir tās valsts iestādēm, kurā ir jaunā pastāvīgā dzīvesvieta. 

6. pants

1. Attiecībā uz bēgļu bērniem un bērniem, kas sakarā ar viņu valstī notiekošām nekārtībām ir pārvietoti uz kādu citu valsti, 5.panta pirmajā daļā paredzētā jurisdikcija ir tās Līgumslēdzējas Valsts iestādēm, kuras teritorijā bērni atrodas pēc šādas pārvietošanas.

2. Iepriekšējā daļa attiecas arī uz bērniem, kuru pastāvīgo dzīvesvietu nav iespējams noteikt. 

7. pants

1. Ja bērns ir prettiesiski aizvests vai aizturēts, tad tās Līgumslēdzējas Valsts iestādes, kurā pirms aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabā savu jurisdikciju, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā valstī un

a) kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras ar uzraudzības tiesībām nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai; vai

b) kamēr bērns šajā citā valstī nav nodzīvojis vismaz vienu gadu kopš laika, kad persona, iestāde vai cita struktūra ar uzraudzības tiesībām ir uzzinājusi bērna atrašanās vietu vai kad tām bija jāuzzina bērna atrašanās vieta, ja nav tādu neizskatītu pieprasījumu par atgūšanu, kas iesniegti minētajā laikā, un kamēr bērns nav pieradis pie jaunajiem apstākļiem.

2. Bērna aizvešanu vai aizturēšanu uzskata par prettiesisku, ja —

a) ar to pārkāptas aizbildnības tiesības, kas personai, iestādei vai citai struktūrai kopīgi vai atsevišķi piešķirtas saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pirms aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta; un

b) aizvešanas vai aizturēšanas laikā šīs tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas, vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana.

Šīs daļas a)punktā minētās aizbildnības tiesības var jo īpaši rasties, piemērojot tiesību aktus, vai arī tiesas vai pārvaldes iestāžu lēmumus, vai pēc vienošanās, kam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir juridisks spēks.

3. Kamēr vien iepriekš pirmajā daļā minētās iestādes saglabā savu jurisdikciju, tās Līgumslēdzējas Valsts iestādes, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš aizturēts, var saskaņā ar 11.pantu veikt vienīgi tādus steidzamus pasākumus, kas vajadzīgi bērna personas vai īpašuma aizsardzībai. 

8. pants

1. Tās Līgumslēdzējas Valsts iestāde, kurai ir 5. un 6.pantā paredzētā jurisdikcija, izņēmuma gadījumā — ja tā uzskata, ka otras Līgumslēdzējas valsts iestāde attiecīgajā gadījumā varētu labāk aizsargāt bērna intereses — var vai nu

— tieši vai ar savas valsts centrālās iestādes starpniecību lūgt šo citu iestādi pārņemt jurisdikciju veikt aizsardzības pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, vai arī

— pārtraukt lietas izskatīšanu un lūgt puses iesniegt attiecīgu lūgumu šīs citas valsts iestādei.

2. Līgumslēdzējas Valstis, kuru iestādēs var griezties, kā noteikts iepriekšējā daļā, ir

a) valsts, kuras pilsonis ir bērns,

b) valsts, kurā atrodas bērna īpašums,

c) valsts, kuras iestādēm ir iesniegts pieteikums par bērna vecāku laulības šķiršanu vai viņu juridisku nošķiršanu, vai arī pieteikums par viņu laulības atzīšanu par neesošu,

d) valsts, ar kuru bērnam ir nozīmīgas saites.

3. Attiecīgās iestādes var apmainīties viedokļiem.

4. Iestāde, kurā griežas atbilstīgi pirmajai daļai, var pārņemt tās iestādes jurisdikciju, kam tā ir saskaņā ar 5. un 6.pantu, ja tā uzskata, ka šāda pārņemšana ir bērna interesēs. 

9. pants

1. Ja 8.panta otrajā daļā minētās Līgumslēdzējas Valsts iestādes uzskata, ka attiecīgajā gadījumā tās varētu labāk aizsargāt bērna intereses, tās var vai nu

— tieši vai ar attiecīgās valsts centrālās iestādes starpniecību lūgt tās Līgumslēdzējas valsts kompetentajai iestādei, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, atļauju īstenot jurisdikciju tādu aizsardzības pasākumu veikšanai, ko tās uzskata par vajadzīgiem, vai arī

— aicināt puses iesniegt šādu lūgumu tās Līgumslēdzējas Valsts iestādei, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

2. Attiecīgās iestādes var apmainīties viedokļiem.

3. Iestāde, kas iesniedz lūgumu, var īstenot jurisdikciju tās Līgumslēdzējas Valsts iestādes vietā, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, vienīgi tad, ja pēdējā minētā iestāde ir akceptējusi lūgumu. 

10. pants

1. Neskarot 5. līdz 9.pantu, Līgumslēdzējas Valsts iestādes, kas īsteno jurisdikciju lemt par bērna, kurš ir kādas citas Līgumslēdzējas Valsts pastāvīgais iedzīvotājs, vecāku laulības šķiršanas vai juridiskās nošķiršanas pieteikumu, vai pieteikumu par viņu laulības atzīšanu par neesošu, var veikt šā bērna personas vai īpašuma aizsardzības pasākumus, ja to paredz šīs valsts tiesību akti un ja

a) tiesvedības sākšanas laikā viens no bērna vecākiem pastāvīgi dzīvo šajā valstī un ja vienam no viņiem pieder vecāku atbildība par bērnu, un

b) minēto iestāžu jurisdikciju veikt šādus pasākumus ir atzinuši vecāki vai kāda cita persona, kurai pieder vecāku atbildība par bērnu, un ja šāda rīcība ir bērna interesēs.

2. Šā panta pirmajā daļā paredzētā jurisdikcija veikt pasākumus bērna aizsardzībai izbeidzas, tiklīdz stājas spēkā lēmums, ar ko tiek apmierināts vai noraidīts pieteikums par laulības šķiršanu, juridisko nošķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, vai arī ja tiesvedība tiek izbeigta kāda cita iemesla dēļ. 

11. pants

1. Visos steidzamības gadījumos jurisdikcija veikt jebkādus vajadzīgos aizsardzības pasākumus ir tās Līgumslēdzējas Valsts iestādēm, kuras teritorijā atrodas bērns vai bērna īpašums.

2. Pasākumus, ko attiecībā uz bērnu, kurš ir kādas Līgumslēdzējas Valsts pastāvīgais iedzīvotājs, veic saskaņā ar šī panta iepriekšējo daļu, izbeidz, tiklīdz iestādes, kam ir 5. līdz 10.pantā paredzētā jurisdikcija, ir veikušas apstākļiem atbilstošus pasākumus.

3. Pasākumus, ko saskaņā ar šā panta pirmo daļu Līgumslēdzējās Valstīs veic attiecībā uz bērnu, kurš ir kādas trešās valsts pastāvīgais iedzīvotājs, izbeidz, tiklīdz attiecīgā Līgumslēdzēja Valsts ir atzinusi pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgajos apstākļos un ko veic trešās valsts iestādes. 

12. pants

1. Ievērojot 7.pantu, tās Līgumslēdzējas Valsts iestādēm, kuras teritorijā atrodas bērns vai bērna īpašums, ir jurisdikcija veikt tādus preventīvus pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai, kuri ir teritoriāli ierobežoti tikai ar šās valsts teritoriju, ja vien šie pasākumi ir saderīgi ar pasākumiem, ko jau ir veikušas iestādes, kurām ir 5. līdz 10.pantā paredzētā jurisdikcija.

2. Pasākumus, ko attiecībā uz bērnu, kurš ir kādas Līgumslēdzējas Valsts pastāvīgais iedzīvotājs, veic saskaņā ar šā panta iepriekšējo daļu, izbeidz, tiklīdz iestādes, kam ir 5. līdz 10.pantā paredzētā jurisdikcija, ir pieņēmušas lēmumu par aizsardzības pasākumiem, kuri var būt vajadzīgi attiecīgajos apstākļos.

3. Pasākumus, ko saskaņā ar šā panta pirmo daļu Līgumslēdzējā Valstī veic attiecībā uz bērnu, kurš ir kādas trešās valsts pastāvīgais iedzīvotājs, izbeidz, tiklīdz attiecīgā Līgumslēdzēja Valsts ir atzinusi pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgajos apstākļos un ko veic trešās valsts iestādes. 

13. pants

1. Līgumslēdzēju Valstu iestādes, kuru jurisdikcijā saskaņā ar 5. līdz 10.pantu ir veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai, nedrīkst īstenot šo jurisdikciju, ja procedūras sākšanas laikā lūgums veikt atbilstīgus pasākumus ir iesniegts kādas citas Līgumslēdzējas Valsts iestādēm, kurām ir 5. līdz 10.pantā paredzētā jurisdikcija, un neīsteno to lūguma iesniegšanas vai izskatīšanas laikā.

2. Šā panta iepriekšējās daļas noteikumus nepiemēro, ja iestādes, kurām sākotnēji tika iesniegts lūgums veikt pasākumus, ir atteikušās īstenot savu jurisdikciju. 

14. pants

Atbilstīgi 5. līdz 10.pantam veiktie pasākumi ir spēkā tiem noteikto laiku, pat ja — mainoties apstākļiem — ir zudis jurisdikcijas pamatojums, un tie ir spēkā, kamēr iestādes, kurām ir šajā Konvencijā paredzētā jurisdikcija, nav attiecīgos pasākumus grozījušas, aizstājušas vai izbeigušas. 

III nodaļa
PIEMĒROJAMIE TIESĪBU AKTI

15. pants

1. Īstenojot šīs Konvencijas II nodaļā paredzēto jurisdikciju, Līgumslēdzēju valstu iestādes piemēro savas valsts tiesību aktus.

2. Ja tas vajadzīgs bērna personas vai īpašuma aizsardzībai, tad izņēmuma gadījumos šīs iestādes tomēr var piemērot vai ņemt vērā tādas citas valsts tiesību aktus, ar kuru attiecīgajiem apstākļiem ir nozīmīga saistība.

3. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta mainās, pārceļoties uz kādu citu Līgumslēdzēju Valsti, tad iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī veikto pasākumu turpmāko īstenošanu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti. 

16. pants

1. Vecāku atbildības iegūšanu vai izbeigšanos, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem un bez tiesu vai pārvaldes iestāžu iesaistīšanās, reglamentē bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti.

2. Vecāku atbildības iegūšanu vai izbeigšanos, pamatojoties uz līgumu vai vienpusēju darījumu un bez tiesu vai pārvaldes iestāžu iesaistīšanās, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā līguma vai darījuma spēkā stāšanās laikā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

3. Vecāku atbildība, kas pastāv saskaņā ar bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktiem, turpina pastāvēt pēc pastāvīgās dzīvesvietas maiņas, pārceļoties uz kādu citu valsti.

4. Mainoties bērna pastāvīgajai dzīvesvietai, to, kā vecāku atbildību, pamatojoties uz likumu, iegūst personas, kurām nav šādas atbildības, reglamentē jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti. 

17. pants

Vecāku atbildības īstenošanu reglamentē bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti. Mainoties bērna pastāvīgajai dzīvesvietai, šādu īstenošanu reglamentē jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti. 

18. pants

Šīs Konvencijas 16.pantā minēto vecāku atbildību var izbeigt un tās īstenošanas nosacījumus var grozīt, veicot šajā Konvencijā paredzētos pasākumus. 

19. pants

1. Nevar apstrīdēt tāda darījuma spēkā esamību, ko noslēgusi trešā persona un kāda persona, kas saskaņā ar līguma noslēgšanas valsts tiesību aktiem varētu būt tiesīga rīkoties kā bērna likumīgais aizbildnis, un trešā persona nevar būt atbildīga tikai tā iemesla dēļ, ka saskaņā ar šajā nodaļā norādītajiem tiesību aktiem otra darījuma puse nebija tiesīga rīkoties kā bērna likumīgais pārstāvis, izņemot gadījumu, kad trešā persona zināja vai arī tai būtu vajadzējis zināt, ka vecāku atbildību reglamentē minētie tiesību akti.

2. Šī panta iepriekšējo daļu piemēro vienīgi tad, ja darījumu noslēgušas personas, kas atrodas vienas un tās pašas valsts teritorijā. 

20. pants

Šīs nodaļas noteikumus piemēro arī tad, ja norādītie tiesību akti ir trešās valsts tiesību akti. 

21. pants

1. Šajā nodaļā termins “tiesību akti” nozīmē valstī spēkā esošos tiesību aktus, izņemot normas par tiesībām izvēlēties tiesību sistēmu.

2. Ja saskaņā ar 16.pantu piemērojamie tiesību akti ir trešās valsts tiesību akti un ja šīs valsts normas par tiesībām izvēlēties tiesību sistēmu norāda uz kādu citu trešo valsti, kas varētu piemērot savus aktus, tad tomēr piemēro pēdējās minētās valsts tiesību aktus. Ja šī cita trešā valsts nevarētu piemērot savus tiesību aktus, tad piemēro 16. pantā norādītos aktus. 

22. pants

Atteikties no šajā nodaļā norādīto tiesību aktu piemērošanas var vienīgi tad, ja šāda piemērošana viennozīmīgi būtu pretrunā valsts politikai, ņemot vērā bērna intereses. 

IV nodaļa
ATZĪŠANA UN IZPILDE

23. pants

1. Piemērojot Līgumslēdzēju Valstu tiesību aktus, atzīst kādas citas Līgumslēdzējas Valsts iestāžu veiktos pasākumus.

2. No atzīšanas tomēr var atteikties —

a) ja pasākumu veikusi iestāde, kuras jurisdikciju nenosaka kāds no II nodaļā paredzētajiem pamatojumiem;

b) ja pasākums — izņemot steidzamības gadījumus — veikts sakarā ar tiesas vai administratīviem procesiem, nedodot bērnam iespēju tikt uzklausītam, un pretēji lūguma saņēmējas valsts procedūras pamatprincipiem;

c) pēc kādas personas lūguma, kura apgalvo, ka pasākums aizskar tās vecāku atbildību, un ja pasākums — izņemot steidzamības gadījumus — veikts, nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai;

d) ja šāda atzīšana viennozīmīgi ir pretrunā lūguma saņēmējas valsts politikai, ņemot vērā bērna intereses;

e) ja pasākums nav saderīgs ar kādu pasākumu, kas vēlāk veikts trešā valstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, un ja šāds vēlāk veikts pasākums atbilst lūguma saņēmējas valsts prasībām attiecībā uz atzīšanu;

f) ja nav ievērota 33.pantā paredzētā procedūra. 

24. pants

Neskarot 23.panta pirmo daļu, ikviena ieinteresētā persona var lūgt Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes lemt par kādā citā Līgumslēdzējā Valstī veikta pasākuma atzīšanu vai neatzīšanu. Procedūru reglamentē lūguma saņēmējas valsts tiesību akti. 

25. pants

Lūguma saņēmējas valsts iestādei ir saistoši konstatētie fakti, ar ko savu jurisdikciju pamato tās valsts iestāde, kurā ir veikts attiecīgais pasākums. 

26. pants

1. Ja Līgumslēdzējā Valstī veiktus un šajā valstī izpildāmus pasākumus ir jāizpilda kādā citā Līgumslēdzējā Valstī, tad pēc ieinteresētās personas lūguma šādus pasākumus attiecīgajā citā valstī pasludina par izpildāmiem vai reģistrētiem izpildes nolūkā, ievērojot procedūru, kas paredzēta minētās valsts tiesību aktos.

2. Ikviena Līgumslēdzēja Valsts izpildes pasludināšanai vai reģistrācijai piemēro vienkāršu un ātru procedūru.

3. Izpildes pasludināšanu vai reģistrāciju var atteikt, pamatojoties vienīgi uz kādu no 23.panta otrajā daļā minētajiem iemesliem. 

27. pants

Neskarot tādu pārskatīšanu, kas varētu būt vajadzīga iepriekšējo pantu piemērošanai, veikto pasākumu būtību nemaina. 

28. pants

Pasākumus, kas veikti vienā Līgumslēdzējā Valstī un citā Līgumslēdzējā valstī pasludināti par izpildāmiem vai reģistrēti izpildes nolūkā, pēdējā minētajā valstī izpilda tā, it kā tos būtu veikušas šīs valsts iestādes. Izpildi veic saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem un tādā apjomā, kā to paredz šie tiesību akti, ņemot vērā bērna intereses.

V nodaļa
SADARBĪBA

29. pants

1. Līgumslēdzējas Valstis norāda centrālo iestādi, kas pilda pienākumus, kurus šī Konvencija uzliek šādām iestādēm.

2. Federālas valstis, valstis ar vairākām tiesību sistēmām vai valstis ar autonomām teritoriālām vienībām ir tiesīgas norādīt vairākas centrālās iestādes un precizēt to funkciju teritoriālo un individuālo raksturu. Ja valsts ir norādījusi vairāk kā vienu centrālo iestādi, tā norāda to centrālo iestādi, kurai var adresēt visus paziņojumus, lai tos pārsūtītu atbilstīgajai šīs valsts centrālajai iestādei. 

30. pants

1. Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķus, centrālās iestādes sadarbojas un veicina sadarbību starp savu valstu kompetentajām iestādēm.

2. Saistībā ar Konvencijas piemērošanu tās veic atbilstošus pasākumus, lai sniegtu informāciju par savu valstu tiesību aktiem un pastāvošajiem dienestiem, kas saistīti ar bērnu aizsardzību. 

31. pants

Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes tieši vai ar valsts iestāžu vai citu struktūru starpniecību veic atbilstošus pasākumus, lai —

a) veicinātu saziņu un piedāvātu šīs Konvencijas 8. un 9.pantā un šajā nodaļā paredzēto palīdzību;

b) izmantojot starpniecību, saskaņošanu vai līdzīgus līdzekļus, veicinātu savstarpēji pieņemamus risinājumus bērna personas un īpašuma aizsardzībai gadījumos, uz ko attiecas Konvencija;

c) pēc citas Līgumslēdzējas Valsts kompetentās iestādes lūguma sniegtu palīdzību bērna atrašanās vietas noteikšanā, ja ir ziņas, ka bērns varētu atrasties lūguma saņēmējas valsts teritorijā un ka viņam varētu būt vajadzīga palīdzība. 

32. pants

Pēc pamatota lūguma, ko iesniegusi tādas Līgumslēdzējas Valsts centrālā iestāde vai cita kompetentā iestāde, ar kuru bērnam ir nozīmīga saistība, bērna pastāvīgās dzīvesvietas un atrašanās Līgumslēdzējas Valsts centrālā iestāde var tieši vai ar valsts iestāžu vai citu struktūru starpniecību

a) sniegt ziņojumu par bērna apstākļiem;

b) lūgt savas valsts kompetento iestādi lemt par vajadzību veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai. 

33. pants

1. Ja iestāde, kam ir 5. līdz 10.pantā paredzētā jurisdikcija, apsver iespēju bērnu nodot audžuģimenei vai ievietot aprūpes iestādē, vai arī iespēju, ka aprūpi nodrošina kafala vai līdzīga iestāde, un ja šādai nodošanai, ievietošanai vai aprūpei jānotiek kādā citā Līgumslēdzējā Valstī, tad minētā iestāde sākotnēji apspriežas ar minētās valsts centrālo iestādi vai kādu citu kompetento iestādi. Šajā nolūkā tā pārsūta ziņojumu par bērnu, norādot ierosinātās nodošanas, ievietošanas vai aprūpes pamatojumu.

2. Lēmumu par nodošanu, ievietošanu vai aprūpi var pieņemt lūguma iesniedzējā valstī vienīgi tad, ja lūguma saņēmējas valsts centrālā iestāde vai cita kompetentā iestāde ir piekritusi šādai nodošanai, ievietošanai vai aprūpei, ņemot vērā bērna intereses. 

34. pants

1. Ja tiek apsvērts kāds aizsardzības pasākums un ja tas vajadzīgs sakarā ar bērna apstākļiem, Konvencijā paredzētās kompetentās iestādes var lūgt ikvienu citas Līgumslēdzējas Valsts iestādi, kuras rīcībā ir informācija, kas attiecas uz bērna aizsardzību, paziņot šo informāciju.

2. Ikviena Līgumslēdzēja Valsts var deklarēt, ka šā panta pirmajā daļā paredzētos lūgumus jānodod tās iestādēm vienīgi ar šīs valsts centrālās iestādes starpniecību. 

35. pants

1. Vienas Līgumslēdzējas Valsts kompetentās iestādes var lūgt kādas citas Līgumslēdzējas Valsts kompetentajām iestādēm palīdzību, lai īstenotu aizsardzības pasākumus, ko veic saskaņā ar šo Konvenciju, jo īpaši lai nodrošinātu iespēju efektīvi īstenot tiesības satikties ar bērnu, kā arī tiesības saglabāt regulārus tiešus kontaktus.

2. Tādas Līgumslēdzējas Valsts iestādes, kurā nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta, var — ja to lūdz viens no vecākiem, kas pastāvīgi dzīvo šajā valstī un cenšas iegūt vai saglabāt tiesības satikties ar bērnu — ievākt informāciju vai pierādījumus, kā arī izdarīt secinājumus par šīs personas piemērotību tam, lai tiktos ar bērnu, un nosacījumiem, atbilstīgi kuriem ir īstenojamas tiesības satikties ar bērnu. Iestāde, kas īsteno 5. līdz 10. pantā paredzēto jurisdikciju lemt par pieteikumiem sakarā ar tiesībām satikties ar bērnu, pirms lēmuma pieņemšanas pieņem un izskata minēto informāciju, pierādījumus un secinājumus.

3. Iestāde kurai saskaņā ar 5. līdz 10.pantu ir tiesības lemt par tiesībām satikties ar bērnu, pārtrauc procedūras līdz laikam, kamēr tiek pieņemts lēmums par atbilstīgi otrajai daļai iesniegto pieteikumu, jo īpaši tad, ja tā izskata lūgumu ierobežot vai atņemt satikšanās tiesības, kas piešķirtas bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī.

4. Šis pants neliedz iestādei, kam ir 5. līdz 10.pantā paredzētā jurisdikcija, veikt preventīvus pasākumus, kamēr nav pieņemts lēmums par otrajā daļā paredzēto pieteikumu. 

36. pants

Ikvienā gadījumā, kad bērns ir nopietni apdraudēts, tās Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes, kurā tiek veikti bērna aizsardzības pasākumi vai kurā tiek lemts par tiem, ja tās tiek informētas par bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu, pārceļoties uz kādu citu valsti, vai par bērna atrašanos šādā valstī, informē šīs citas valsts iestādes par apdraudējumu un pasākumiem, kas tiek veikti vai par kuriem tiek lemts. 

37. pants

Iestādes nepieprasa un nepārsūta informāciju, kā paredzēts šajā nodaļā, ja pēc šo iestāžu ieskatiem varētu apdraudēt bērna personu vai īpašumu vai radīt nopietnus draudus bērna ģimenes locekļa brīvībai vai dzīvībai. 

38. pants

1. Neskarot iespēju noteikt pamatotu maksu par pakalpojumu sniegšanu, Līgumslēdzēju Valstu centrālās iestādes un citas valsts iestādes pašas sedz izmaksas, kas tām rodas, piemērojot šo Konvenciju.

2. Līgumslēdzējas Valstis var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām Valstīm par maksas izlietojumu. 

39. pants

Līgumslēdzējas Valstis var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām Valstīm, lai to savstarpējās attiecībās uzlabotu šīs nodaļas noteikumu piemērošanu. Valstis, kas noslēgušas šādus nolīgumus, nodot to kopijas Konvencijas depozitārijam.

VI nodaļa
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

40. pants

1. Bērna pastāvīgās dzīvesvietas Līgumslēdzējas Valsts iestādes vai tās Līgumslēdzējas Valsts iestādes, kurā ir veikti aizsardzības pasākumi, var izdot personai, kam ir vecāku atbildība vai kam uzticēta bērna personas vai īpašuma aizsardzība, ja šī persona to lūdz, apliecību, norādot šīs personas statusu un tai piešķirtās pilnvaras.

2. Apliecībā norādītais statuss un pilnvaras tiek uzskatītas par piešķirtām šai personai, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

3. Katra Līgumslēdzēja Valsts norāda iestādes, kas ir tiesīgas izsniegt šādas apliecības. 

41. pants

Personas datus, kas apkopoti vai pārsūtīti saskaņā ar Konvenciju, izmanto vienīgi tādā nolūkā, kādā tie apkopoti vai pārsūtīti. 

42. pants

Iestādes, kam tiek pārsūtīta informācija, nodrošina tās slepenību atbilstīgi savas valsts tiesību aktiem. 

43. pants

Visus dokumentus, ko nosūta vai iesniedz saskaņā ar šo Konvenciju, atbrīvo no legalizācijas vai līdzīgām formalitātēm. 

44. pants

Katra Līgumslēdzēja valsts var norādīt iestādes, kurām iesniedz 8., 9. un 33.pantā paredzētos lūgumus. 

45. pants

1. Par 29. un 44.pantā paredzēto norādīšanu paziņo Hāgas Starptautisko Privāttiesību Konferences Pastāvīgajam birojam.

2. Šīs Konvencijas 34.panta otrajā daļā minēto deklarāciju iesniedz Konvencijas depozitārijam. 

46. pants

Līgumslēdzējai Valstij, kurā attiecībā uz bērna un viņa īpašuma aizsardzību piemēro dažādas tiesību sistēmas vai dažādus tiesību normu kopumus, nav jāpiemēro šīs Konvencijas noteikumi attiecībā uz strīdiem, kas rodas vienīgi sakarā ar šīm dažādajām sistēmām vai tiesību normu kopumiem. 

47. pants

Attiecībā uz valstīm, kur saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, dažādās teritoriālajās vienībās piemēro divas vai vairāk tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumus —

1. norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā valstī uzskata par norādēm uz pastāvīgu dzīvesvietu teritoriālajā vienībā;

2. norādes uz bērna atrašanos šādā valstī uzskata par norādēm uz atrašanos teritoriālajā vienībā;

3. norādes uz bērna īpašuma atrašanos šādā valstī uzskata par norādēm uz īpašuma atrašanos teritoriālajā vienībā;

4. norādes uz valsti, kuras pilsonis ir bērns, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, kā noteikts šādas valsts tiesību aktos, vai — ja nepastāv attiecīgas tiesību normas — uz teritoriālo vienību, ar kuru bērnam ir visciešākā saistība;

5. norādes uz valsti, kuras iestādēm ir iesniegts pieteikums par bērna vecāku laulības šķiršanu vai vecāku juridisku nošķiršanu, vai arī pieteikums par viņu laulības atzīšanu par neesošu, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, kuras iestādēm ir iesniegts šāds pieteikums;

6. norādes uz valsti, ar kuru bērnam ir nozīmīgas saites, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, ar ko bērnam ir šādas saites;

7. norādes uz valsti, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš aizturēts, uzskata par norādēm uz attiecīgo teritoriālo vienību, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš aizturēts;

8. norādes uz šādas valsts struktūrām vai iestādēm, kas nav centrālā iestāde, uzskata par norādēm uz struktūrām vai iestādēm, kam ir tiesības rīkoties attiecīgajā teritoriālajā vienībā;

9. norādes uz tās valsts tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm, kurā tiek veikti pasākumi, uzskata par norādēm uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm, kurā tiek veikti pasākumi;

10. norādes uz lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm uzskata par norādēm uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm, kurā tiek lūgta atzīšana vai izpilde. 

48. pants

Lai saskaņā ar III nodaļu noteiktu piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz valstīm, kurās ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kam saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, ir pašām sava tiesību sistēma vai tiesību normu kopums, piemēro šādus noteikumus —

a) ja šādā valstī ir spēkā esošas tiesību normas, kas nosaka to, kuras teritoriālās vienības tiesību akti jāpiemēro, tad piemēro attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktus;

b) ja šādu tiesību normu nav, piemēro attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktus, kā noteikts 47.pantā. 

49. pants

Lai saskaņā ar III nodaļu noteiktu piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz valstīm, kurās ir divas vai vairāk tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumi, ko piemēro dažādām personu kategorijām saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, piemēro šādus noteikumus —

a) ja šādā valstī ir tiesību normas, kas nosaka, kuru no tiesību aktiem piemēro, tad piemēro attiecīgo tiesību aktu;

b) ja šādu tiesību normu nav, piemēro to tiesību sistēmu vai tiesību normu kopumu, ar ko bērnam ir visciešākās saites. 

50. pants

Šī Konvencija neiespaido to, kā abu konvenciju līgumslēdzējas valstis savstarpējās attiecībās piemēro 1980.gada 25.oktobra Konvenciju par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tomēr nekas neliedz atsaukties uz šīs Konvencijas noteikumiem, lai panāktu nelikumīgi aizvesta vai aizturēta bērna atgūšanu vai lai iegūtu tiesības satikties ar bērnu. 

51. pants

Attiecībās starp Līgumslēdzējām Valstīm šī Konvencija aizstāj 1961.gada 5.oktobra Konvenciju par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami saistībā ar nepilngadīgo aizsardzību, un 1902.gada 12.jūnijā Hāgā parakstīto Konvenciju par aizbildnību pār nepilngadīgajiem, neskarot tādu pasākumu atzīšanu, kas veikti saskaņā ar iepriekšminēto 1961.gada 5.oktobra Konvenciju. 

52. pants

1. Šī Konvencija neiespaido starptautiskos nolīgumus, kuru līgumslēdzējas ir šās Konvencijas Līgumslēdzējas Valstis un kuros ir noteikumi par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, ja vien šāda nolīguma Līgumslēdzējas Valstis nav deklarējušas ko citu.

2. Šī Konvencija neiespaido iespēju vienai vai vairākām Līgumslēdzējām Valstīm slēgt nolīgumus, kuros attiecībā uz bērniem, kas ir šāda nolīguma līgumslēdzējas valsts pastāvīgie iedzīvotāji, ir noteikumi par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija.

3. Nolīgumi, ko viena vai vairākas Līgumslēdzējas Valstis noslēdz par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, neiespaido šīs Konvencijas piemērošanu attiecībās starp šādām valstīm un pārējām Līgumslēdzējām Valstīm.

4. Šī panta iepriekšējās daļas attiecas arī uz vienotiem tiesību aktiem, ko pamato īpašas reģionālas vai citādas saites starp attiecīgajām valstīm. 

53. pants

1. Konvencija attiecas uz pasākumiem vienīgi tad, ja tos kādā valstī veic pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā šajā valstī.

2. Konvencija attiecas uz tādu pasākumu atzīšanu un izpildi, kas veikti pēc tam, kad Konvencija ir stājusies spēkā starp valsti, kur tiek veikti pasākumi, un lūguma saņēmēju valsti. 

54. pants

1. Visus paziņojumus Līgumslēdzēju Valstu centrālajām iestādēm vai citām iestādēm nosūta oriģinālvalodā, pievienojot tulkojumu attiecīgās valsts oficiālajā valodā vai kādā no oficiālajām valodām vai — ja tas nav iespējams — tulkojumu franču vai angļu valodā.

2. Līgumslēdzējas Valstis, izdarot atrunu saskaņā ar 60.pantu, tomēr var iebilst pret angļu vai franču valodas lietojumu, bet ne pret abu valodu lietojumu. 

55. pants

1. Līgumslēdzējas Valstis saskaņā ar 60.pantu var

a) izdarīt atrunu par to, ka attiecīgās valsts iestāžu jurisdikcijā ir veikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz bērna īpašumu, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā;

b) izdarīt atrunu par to, ka attiecīgajai valstij ir tiesības neatzīt vecāku atbildību vai pasākumu, ja tas nav saderīgs ar pasākumiem, ko attiecīgās valsts iestādes veikušas saistībā ar šādu īpašumu.

2. Atrunu var attiecināt uz noteiktām īpašuma kategorijām. 

56. pants

Hāgas Starptautisko Privāttiesību Konferences ģenerālsekretārs periodiski sasauc Īpašo komisiju, lai izvērtētu Konvencijas faktisko piemērošanu.

VII nodaļa
NOBEIGUMA NOTEIKUMI

57. pants

1. Konvencija atvērta parakstīšanai valstīm, kas Hāgas Starptautisko Privāttiesību Konferences Astoņpadsmitās sesijas laikā ir tās dalībvalstis.

2. To ratificē, pieņem vai apstiprina, un ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai, kas ir Konvencijas depozitārijs. 

58. pants

1. Ikviena cita valsts var pievienoties Konvencijai pēc tam, kad tā stājusies spēkā saskaņā ar 61. panta pirmo daļu.

2. Pievienošanās dokumentus deponē depozitārijam.

3. Šāda pievienošanās ir spēkā vienīgi attiecībās ar valsti, kas pievienojas Konvencijai, un tām Līgumslēdzējām valstīm, kas sešos mēnešos pēc 63.panta b) punktā paredzētā paziņojuma saņemšanas nav iebildušas pret pievienošanos. Šādus iebildumus valstis var celt arī pēc pievienošanās, kad tās ratificē, pieņem vai apstiprina Konvenciju. Par visiem šādiem iebildumiem paziņo depozitārijam. 

59. pants

1. Ja Līgumslēdzējā Valstī ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kurās saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, piemēro dažādas tiesību sistēmas, tad šāda valsts var — parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju, vai arī pievienojoties tai — deklarēt, ka Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām teritoriālajām vienībām, un šādu deklarāciju var jebkurā laikā grozīt, iesniedzot citu deklarāciju.

2. Šādas deklarācijas paziņo depozitārijam, un tajās skaidri norāda teritoriālās vienības, uz ko attiecas Konvencija.

3. Ja valsts neiesniedz šajā pantā paredzētās deklarācijas, Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām. 

60. pants

1. Ikviena valsts var — ne vēlāk kā ratificējot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju, vai pievienojoties tai, vai arī iesniedzot 59.pantā paredzētās deklarācijas — iesniegt vienu vai abas atrunas, kas paredzētas 54.panta otrajā daļā un 55.pantā. Citas atrunas iesniegt nevar.

2. Ikviena valsts var jebkurā laikā atsaukt iesniegtu atrunu. Par šādu atsaukumu paziņo depozitārijam.

3. Atruna zaudē spēku trešā kalendārā mēneša pirmajā dienā pēc iepriekšējā daļā minētā paziņojuma saņemšanas. 

61. pants

1. Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc trešā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas, kā minēts 57.pantā.

2. Pēc tam Konvencija stājas spēkā šādi —

a) attiecībā uz valstīm, kas Konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina pēc tās stāšanās spēkā — tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc attiecīgā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas;

b) attiecībā uz valstīm, kas pievienojas Konvencijai — tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc 58. panta trešajā daļā paredzētā sešu mēnešu termiņa;

c) attiecībā uz teritoriālajām vienībām, uz kurām Konvencija tiek attiecināta saskaņā ar 59. pantu — tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc minētajā pantā paredzētā paziņojuma saņemšanas. 

62. pants

1. Šīs Konvencijas Līgumslēdzējas Valstis var denonsēt to, iesniedzot depozitārijam rakstisku paziņojumu. Denonsēšana var attiekties tikai uz noteiktām teritoriālajām vienībām, uz ko attiecas Konvencija.

2. Denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko divpadsmit mēnešu termiņam pēc tam, kad depozitārijs ir saņēmis paziņojumu. Ja paziņojumā ir norādīts ilgāks termiņš, pēc kura denonsēšana stājas spēkā, tad denonsēšana stājas spēkā, beidzoties šādam ilgākam termiņam. 

63. pants

Hāgas Starptautisko Privāttiesību Konferences dalībvalstīm un valstīm, kas pievienojušās saskaņā ar 58.pantu, depozitārijs paziņo

a) par 57.pantā minēto parakstīšanu, ratifikāciju, pieņemšanu un apstiprināšanu;

b) par pievienošanos un iebildumiem, kas celti sakarā ar 58.pantā minēto pievienošanos;

c) dienu, kad šī konvencija stājas spēkā saskaņā ar 61.pantu;

d) deklarācijām, kas minētas 34.panta otrajā daļā un 59.pantā;

e) nolīgumiem, kas minēti 39.pantā;

f) atrunām, kas minētas 54.panta otrajā daļā un 55.pantā, kā arī par 60.panta otrajā daļā minētajiem atsaukumiem;

g) denonsēšanu, kas minēta 62.pantā.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo Konvenciju.

Konvencija noslēgta Hāgā, 1996.gada 19.oktobrī angļu un franču valodā vienā oriģināleksemplārā, ko deponē Nīderlandes Karalistes Valdības arhīvā un kura apliecinātas kopijas pa diplomātiskajiem kanāliem nosūta visām valstīm, kas Hāgas Starptautisko Privāttiesību Konferences Astoņpadsmitās sesijas laikā ir tās dalībvalstis; abi teksti ir vienlīdz autentiski.

KONVENCIJA PAR JURISDIKCIJU, PIEMĒROJAMIEM TIESĪBU AKTIEM, ATZĪŠANU, IZPILDI UN SADARBĪBU ATTIECĪBĀ UZ VECĀKU ATBILDĪBU UN BĒRNU AIZSARDZĪBAS PASĀKUMIEM

(Pieņemta 1996. gada 19. oktobrī)

Valstis, kas parakstījušas šo Konvenciju,

atzīstot vajadzību uzlabot bērnu aizsardzību situācijās, kur iesaistītas vairākas valstis,

vēlēdamās novērst savu tiesību sis­tēmu pretrunas saistībā ar jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu un izpildi attiecībā uz bērnu aizsardzības pasākumiem,

vēršot uzmanību uz to, cik svarīga ir starptautiska sadarbība bērnu aizsardzības jomā,

apliecinot, ka bērnu interesēm jābūt pirmajā vietā,

norādot, ka ir jāpārskata 1961. gada 5. oktobra Konvencija par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu aizsardzību,

vēlēdamās šim nolūkam izveidot kopējus noteikumus, ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām,

ir vienojušās par šādiem noteikumiem.

I NODAĻA

KONVENCIJAS DARBĪBAS JOMA

1. pants

1. Šīs Konvencijas mērķi ir:

a) noteikt valsti, kuras iestādēm ir jurisdikcija veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai;

b) noteikt, kuri tiesību akti minētajām iestādēm ir jāpiemēro, īstenojot savu jurisdikciju;

c) noteikt vecāku atbildībai piemērojamos tiesību aktus;

d) nodrošināt šādu aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildi visās Līgumslēdzējās valstīs;

e) ieviest starp Līgumslēdzēju valstu iestādēm sadarbību, kas var būt vajadzīga šīs Konvencijas mērķu sasniegšanai.

2. Šajā Konvencijā termins "vecāku atbildība" ir vecāku vara vai citas līdzīgas atbildības attiecības, kas nosaka vecāku, aizbildņu vai citu likumīgo pārstāvju tiesības, pilnvaras un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai īpašumu.

2. pants

Konvencija attiecas uz bērniem no dzimšanas brīža līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

3. pants

Šīs Konvencijas 1. pantā minētie pasākumi var jo īpaši attiekties uz:

a) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, izbeigšanos vai ierobežošanu, kā arī uz tās deleģēšanu;

b) aizbildnības/aizgādības tiesībām, tostarp tiesībām, kas saistītas ar bērna aprūpi, un jo īpaši tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, kā arī tiesībām satikties ar bērnu, tostarp tiesībām uz noteiktu laiku aprūpēt bērnu vietā, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta;

c) aizbildnības tiesībām līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;

d) tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērna personu vai īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;

e) bērna ievietošanu audžuģimenē vai aprūpes iestādē vai uz aprūpi, ko nodrošina kafala vai līdzīga iestāde;

f) publisku iestāžu pārraudzību attiecībā uz to, kā par bērnu atbildīgās personas īsteno aprūpi;

g) bērna īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu.

4. pants

Šī Konvencija neattiecas uz:

a) vecāku un bērnu attiecību nodibināšanu vai apstrīdēšanu;

b) lēmumiem par adopciju, adopcijas sagatavošanas pasākumiem vai adopcijas anulēšanu vai atcelšanu;

c) bērna uzvārdu un vārdiem;

d) pilngadības sasniegšanu;

e) uzturēšanas saistībām;

f) trastiem un mantošanu;

g) sociālo drošību;

h) vispārējiem publiskiem pasākumiem izglītības vai veselības jomā;

i) pasākumiem, ko veic saistībā ar bērnu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem;

j) lēmumiem par patvēruma tiesībām un imigrāciju.

II NODAĻA

JURISDIKCIJA

5. pants

1. Bērna personas un īpašumu aizsardzības pasākumu veikšana ir tās Līgumslēdzējas valsts tiesu vai pārvaldes iestāžu jurisdikcijā, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

2. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta mainās, pārceļoties uz kādu citu Līgumslēdzēju valsti, tad, ievērojot 7. pantu, jurisdikcija ir tās valsts iestādēm, kurā ir jaunā pastāvīgā dzīvesvieta.

6. pants

1. Attiecībā uz bēgļu bērniem un bērniem, kas sakarā ar viņu valstī notiekošām nekārtībām ir pārvietoti uz kādu citu valsti, 5. panta 1. punktā paredzētā jurisdikcija ir tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kuras teritorijā bērni atrodas pēc šādas pārvietošanas.

2. Iepriekšējais punkts attiecas arī uz bērniem, kuru pastāvīgo dzīvesvietu nav iespējams noteikt.

7. pants

1. Ja bērns ir prettiesiski aizvests vai aizturēts, tās Līgumslēdzējas valsts iestādes, kurā tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabā savu jurisdikciju, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā valstī, un:

a) kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras ar aizbildnības/aizgādības tiesībām nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai; vai

b) kamēr bērns šajā citā valstī nav nodzīvojis vismaz vienu gadu kopš laika, kad persona, iestāde vai cita struktūra ar aizbildnības/aizgādības tiesībām ir uzzinājusi bērna atrašanās vietu vai kad tām bija jāuzzina bērna atrašanās vieta, ja nav tādu neizskatītu pieteikumu par bērna atgriešanos, kas iesniegti minētajā laikā, un kamēr bērns nav pieradis pie jaunajiem apstākļiem.

2. Bērna aizvešanu vai aizturēšanu uzskata par prettiesisku, ja:

a) ar to pārkāptas aizbildnības/aizgādības tiesības, kas personai, iestādei vai citai struktūrai kopīgi vai atsevišķi piešķirtas saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā pirms aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta; un

b) aizvešanas vai aizturēšanas laikā šīs tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana.

Šā punkta a) apakšpunktā minētās aizbildnības/aizgādības tiesības var jo īpaši rasties, piemērojot tiesību aktus vai arī tiesas vai pārvaldes iestāžu lēmumus, vai pēc vienošanās, kam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir juridisks spēks.

3. Kamēr vien iepriekš 1. punktā minētās iestādes saglabā savu jurisdikciju, tās Līgumslēdzējas valsts iestādes, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš aizturēts, var saskaņā ar 11. pantu veikt tikai tādus steidzamus pasākumus, kas vajadzīgi bērna personas vai īpašuma aizsardzībai.

8. pants

1. Tās Līgumslēdzējas valsts iestāde, kurai ir 5. un 6. pantā paredzētā jurisdikcija, izņēmuma gadījumā - ja tā uzskata, ka otras Līgumslēdzējas valsts iestāde attiecīgajā gadījumā varētu labāk aizsargāt bērna intereses, - var vai nu:

- tieši vai ar savas valsts centrālās iestādes palīdzību lūgt šo citu iestādi pārņemt jurisdikciju veikt aizsardzības pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, vai arī

- pārtraukt lietas izskatīšanu un lūgt puses iesniegt attiecīgu lūgumu šīs citas valsts iestādei.

2. Līgumslēdzējas valstis, kuru iestādēs var griezties, kā paredzēts iepriekšējā punktā, ir:

a) valsts, kuras pilsonis ir bērns;

b) valsts, kurā atrodas bērna īpašums;

c) valsts, kuras iestādēm ir iesniegts pieteikums par bērna vecāku laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu vai arī pieteikums par viņu laulības atzīšanu par neesošu;

d) valsts, ar kuru bērnam ir nozīmīgas saites.

3. Attiecīgās iestādes var apmainīties ar viedokļiem.

4. Iestāde, kurā griežas atbilstīgi 1. punktam, var pārņemt tās iestādes jurisdikciju, kam tā ir saskaņā ar 5. un 6. pantu, ja tā uzskata, ka šāda pārņemšana ir bērna interesēs.

9. pants

1. Ja 8. panta 2. punktā minētās Līgumslēdzējas valsts iestādes uzskata, ka attiecīgajā gadījumā tās varētu labāk aizsargāt bērna intereses, tās var vai nu:

- tieši vai ar attiecīgās valsts centrālās iestādes palīdzību lūgt tās Līgumslēdzējas valsts kompetentajai iestādei, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, atļauju īstenot jurisdikciju tādu aizsardzības pasākumu veikšanai, ko tās uzskata par vajadzīgiem, vai arī

- aicināt puses iesniegt šādu lūgumu tās Līgumslēdzējas valsts iestādei, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

2. Attiecīgās iestādes var apmainīties ar viedokļiem.

3. Iestāde, kas iesniedz lūgumu, var īstenot jurisdikciju tās Līgumslēdzējas valsts iestādes vietā, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, tikai tad, ja pēdējā minētā iestāde ir akceptējusi lūgumu.

10. pants

1. Neskarot 5. līdz 9. pantu, Līgumslēdzējas valsts iestādes, kas īsteno jurisdikciju lemt par bērna, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā citā Līgumslēdzējā valstī, vecāku laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas pieteikumu vai pieteikumu par viņu laulības atzīšanu par neesošu, var veikt šā bērna personas vai īpašuma aizsardzības pasākumus, ja to paredz šīs valsts tiesību akti un ja:

a) tiesvedības sākšanas laikā viens no bērna vecākiem pastāvīgi dzīvo šajā valstī un ja vienam no viņiem ir vecāku atbildība par bērnu, un

b) minēto iestāžu jurisdikciju veikt šādus pasākumus ir atzinuši vecāki vai kāda cita persona, kurai pieder vecāku atbildība par bērnu, un ja šāda rīcība ir bērna interesēs.

2. Šā panta 1. punktā paredzētā jurisdikcija veikt pasākumus bērna aizsardzībai izbeidzas, tiklīdz stājas spēkā lēmums, ar ko tiek apmierināts vai noraidīts pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, vai arī ja tiesvedība tiek izbeigta kāda cita iemesla dēļ.

11. pants

1. Visos steidzamības gadījumos jurisdikcija veikt jebkādus vajadzīgos aizsardzības pasākumus ir tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kuras teritorijā atrodas bērns vai bērna īpašums.

2. Pasākumus, ko attiecībā uz bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā Līgumslēdzējā valstī, veic saskaņā ar šā panta iepriekšējo punktu, izbeidz, tiklīdz iestādes, kam ir 5. līdz 10. pantā paredzētā jurisdikcija, ir veikušas apstākļiem atbilstošus pasākumus.

3. Pasākumus, ko saskaņā ar šā panta 1. punktu Līgumslēdzējās valstīs veic attiecībā uz bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā trešā valstī, izbeidz, tiklīdz attiecīgā Līgumslēdzēja valsts ir atzinusi pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgajos apstākļos un ko veic trešās valsts iestādes.

12. pants

1. Ievērojot 7. pantu, tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kuras teritorijā atrodas bērns vai bērna īpašums, ir jurisdikcija veikt tādus pagaidu pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai, kas attiecas tikai uz attiecīgās valsts teritoriju, ciktāl šādi pasākumi ir saderīgi ar pasākumiem, ko jau ir veikušas iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

2. Pasākumus, ko attiecībā uz bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā Līgumslēdzējā valstī, veic saskaņā ar šā panta iepriekšējo punktu, izbeidz, tiklīdz iestādes, kam ir 5. līdz 10. pantā paredzētā jurisdikcija, ir pieņēmušas lēmumu par aizsardzības pasākumiem, kuri var būt vajadzīgi attiecīgajos apstākļos.

3. Pasākumus, ko saskaņā ar šā panta 1. punktu Līgumslēdzējā valstī veic attiecībā uz bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā trešā valstī, izbeidz, tiklīdz attiecīgā Līgumslēdzēja valsts ir atzinusi pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgajos apstākļos un ko veic trešās valsts iestādes.

13. pants

1. Līgumslēdzēju valstu iestādes, kuru jurisdikcijā saskaņā ar 5. līdz 10. pantu ir veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai, nedrīkst īstenot šo jurisdikciju, ja procesa sākšanas laikā lūgums veikt atbilstīgus pasākumus ir iesniegts kādas citas Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kurām ir 5. līdz 10. pantā paredzētā jurisdikcija, un neīsteno to lūguma iesniegšanas vai izskatīšanas laikā.

2. Šā panta iepriekšējā punkta noteikumus nepiemēro, ja iestādes, kurām sākotnēji ir iesniegts lūgums veikt pasākumus, ir atteikušās īstenot savu jurisdikciju.

14. pants

Atbilstīgi 5. līdz 10. pantam veiktie pasākumi ir spēkā tiem noteikto laiku, pat ja, mainoties apstākļiem, ir zudis jurisdikcijas pamats, un tie ir spēkā, kamēr iestādes, kurām ir šajā Konvencijā paredzētā jurisdikcija, nav attiecīgos pasākumus grozījušas, aizstājušas vai izbeigušas.

III NODAĻA

PIEMĒROJAMIE TIESĪBU AKTI

15. pants

1. Īstenojot šīs Konvencijas II nodaļā paredzēto jurisdikciju, Līgumslēdzēju valstu iestādes piemēro savas valsts tiesību aktus.

2. Ja tas vajadzīgs bērna personas vai īpašuma aizsardzībai, tad izņēmuma gadījumos šīs iestādes tomēr var piemērot vai ņemt vērā tādas citas valsts tiesību aktus, ar kuru attiecīgajiem apstākļiem ir nozīmīga saistība.

3. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta mainās, pārceļoties uz kādu citu Līgumslēdzēju valsti, tad iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī veikto pasākumu turpmāko īstenošanu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti.

16. pants

1. Vecāku atbildības iegūšanu vai izbeigšanos, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem un bez tiesu vai pārvaldes iestāžu iesaistīšanās, reglamentē bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti.

2. Vecāku atbildības iegūšanu vai izbeigšanos, pamatojoties uz vienošanos vai vienpusēju darbību un bez tiesu vai pārvaldes iestāžu iesaistīšanās, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā līguma vai darījuma spēkā stāšanās laikā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

3. Vecāku atbildība, kas pastāv saskaņā ar bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktiem, turpina pastāvēt pēc pastāvīgās dzīvesvietas maiņas, pārceļoties uz kādu citu valsti.

4. Mainoties bērna pastāvīgajai dzīvesvietai, to, kā vecāku atbildību, pamatojoties uz likumu, iegūst personas, kurām nav šādas atbildības, reglamentē jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti.

17. pants

Vecāku atbildības īstenošanu reglamentē bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti. Mainoties bērna pastāvīgajai dzīvesvietai, šādu īstenošanu reglamentē jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti.

18. pants

Šīs Konvencijas 16. pantā minēto vecāku atbildību var izbeigt un tās īstenošanas nosacījumus var grozīt, veicot šajā Konvencijā paredzētos pasākumus.

19. pants

1. Nevar apstrīdēt tāda darījuma spēkā esamību, ko noslēgusi trešā persona un kāda persona, kas saskaņā ar darījuma noslēgšanas valsts tiesību aktiem varētu būt tiesīga rīkoties kā bērna likumiskais aizbildnis, un trešā persona nevar būt atbildīga tikai tā iemesla dēļ, ka saskaņā ar šajā nodaļā norādītajiem tiesību aktiem otra darījuma puse nebija tiesīga rīkoties kā bērna likumiskais pārstāvis, izņemot gadījumu, kad trešā persona zināja vai arī tai būtu vajadzējis zināt, ka vecāku atbildību reglamentē minētie tiesību akti.

2. Šā panta iepriekšējo punktu piemēro tikai tad, ja darījumu noslēgušas personas, kas atrodas vienas un tās pašas valsts teritorijā.

20. pants

Šīs nodaļas noteikumus piemēro arī tad, ja norādītie tiesību akti ir trešās valsts tiesību akti.

21. pants

1. Šajā nodaļā termins "tiesību akti" nozīmē valstī spēkā esošos tiesību aktus, izņemot noteikumus par kolīziju normām.

2. Ja saskaņā ar 16. pantu piemērojamie tiesību akti ir trešās valsts tiesību akti un ja šīs valsts normas par tiesībām izvēlēties tiesību sistēmu norāda uz kādu citu trešo valsti, kas varētu piemērot savus aktus, tad tomēr piemēro pēdējās minētās valsts tiesību aktus. Ja šī cita trešā valsts nevarētu piemērot savus tiesību aktus, tad piemēro 16. pantā norādītos aktus.

22. pants

Atteikties no šajā nodaļā norādīto tiesību aktu piemērošanas var tikai, ja šāda piemērošana viennozīmīgi būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai, ņemot vērā bērna intereses.

IV NODAĻA

ATZĪŠANA UN IZPILDE

23. pants

1. Piemērojot Līgumslēdzēju valstu tiesību aktus, atzīst kādas citas Līgumslēdzējas valsts iestāžu veiktos pasākumus.

2. No atzīšanas tomēr var atteikties:

a) ja pasākumu veikusi iestāde, kuras jurisdikciju nenosaka kāds no II nodaļā paredzētajiem pamatojumiem;

b) ja pasākums - izņemot steidzamības gadījumus - veikts sakarā ar tiesas vai administratīviem procesiem, nedodot bērnam iespēju tikt uzklausītam, un pārkāpjot lūguma saņēmējas valsts procedūras pamatprincipus;

c) pēc kādas personas lūguma, kura apgalvo, ka pasākums pārkāpj tās vecāku atbildību, un ja pasākums - izņemot steidzamības gadījumus - veikts, nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai;

d) ja šāda atzīšana viennozīmīgi ir pretrunā lūguma saņēmējas valsts sabiedriskajai kārtībai, ņemot vērā bērna intereses;

e) ja pasākums nav saderīgs ar kādu pasākumu, kas vēlāk veikts trešā valstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, un ja šāds vēlāk veikts pasākums atbilst lūguma saņēmējas valsts prasībām attiecībā uz atzīšanu;

f) ja nav ievērota 33. pantā paredzētā procedūra.

24. pants

Neskarot 23. panta 1. pantu, ikviena ieinteresētā persona var lūgt Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes lemt par kādā citā Līgumslēdzējā valstī veikta pasākuma atzīšanu vai neatzīšanu. Procedūru reglamentē lūguma saņēmējas valsts tiesību akti.

25. pants

Lūguma saņēmējas valsts iestādei ir saistoši konstatētie fakti, ar ko savu jurisdikciju pamato tās valsts iestāde, kurā ir veikts attiecīgais pasākums.

26. pants

1. Ja Līgumslēdzējā valstī veikti un šajā valstī izpildāmi pasākumi ir jāizpilda kādā citā Līgumslēdzējā valstī, tad pēc ieinteresētās personas lūguma šādus pasākumus attiecīgajā citā valstī pasludina par izpildāmiem vai reģistrētiem izpildes nolūkā, ievērojot procedūru, kas paredzēta minētās valsts tiesību aktos.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts, lai pasludinātu izpildāmību vai reģistrētu, piemēro vienkāršu un ātru procedūru.

3. Izpildāmības pasludināšanu vai reģistrāciju var atteikt, pamatojoties tikai uz kādu no 23. panta 2. punktā minētajiem iemesliem.

27. pants

Neskarot tādu pārskatīšanu, kas varētu būt vajadzīga iepriekšējo pantu piemērošanai, veiktie pasākumi nav pārskatāmi pēc būtības.

28. pants

Pasākumus, kas veikti vienā Līgumslēdzējā valstī un citā Līgumslēdzējā valstī pasludināti par izpildāmiem vai reģistrēti izpildes nolūkā, pēdējā minētajā valstī izpilda tā, it kā tos būtu veikušas šīs valsts iestādes. Izpildi veic saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem un tādā apjomā, kā tas paredzēts šādos tiesību aktos, ņemot vērā bērna intereses.

V NODAĻA

SADARBĪBA

29. pants

1. Līgumslēdzējas valstis norāda centrālo iestādi, kas pilda pienākumus, kurus šī Konvencija uzliek šādām iestādēm.

2. Federālas valstis, valstis ar vairākām tiesību sistēmām vai valstis ar autonomām teritoriālām vienībām ir tiesīgas norādīt vairākas centrālās iestādes un precizēt to funkciju teritoriālo un individuālo raksturu. Ja valsts ir norādījusi vairāk nekā vienu centrālo iestādi, tā izraugās to centrālo iestādi, kurai var adresēt visus paziņojumus, lai tos pārsūtītu attiecīgai šīs valsts centrālajai iestādei.

30. pants

1. Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķus, centrālās iestādes sadarbojas un veicina sadarbību starp savu valstu kompetentajām iestādēm.

2. Saistībā ar Konvencijas piemērošanu tās veic atbilstīgus pasākumus, lai sniegtu informāciju par savu valstu tiesību aktiem un pieejamiem dienestiem, kas saistīti ar bērnu aizsardzību.

31. pants

Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes tieši vai ar valsts iestāžu vai citu struktūru starpniecību veic visus attiecīgus pasākumus, lai:

a) veicinātu saziņu un piedāvātu 8. un 9. pantā un šajā nodaļā paredzēto palīdzību;

b) izmantojot mediāciju, saskaņošanu vai līdzīgus līdzekļus, veicinātu savstarpēji pieņemamus risinājumus bērna personas un īpašuma aizsardzībai gadījumos, uz ko attiecas Konvencija;

c) pēc citas Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes lūguma sniegtu palīdzību bērna atrašanās vietas noteikšanā, ja ir ziņas, ka bērns varētu atrasties lūguma saņēmējas valsts teritorijā un ka viņam varētu būt vajadzīga aizsardzība.

32. pants

Pēc pamatota lūguma, ko iesniegusi tādas Līgumslēdzējas valsts centrālā iestāde vai cita kompetentā iestāde, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, bērna pastāvīgās dzīvesvietas un atrašanās Līgumslēdzējas valsts centrālā iestāde var tieši vai ar valsts iestāžu vai citu struktūru starpniecību:

a) sniegt ziņojumu par bērna situāciju;

b) lūgt savas valsts kompetento iestādi apsvērt vajadzību veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai.

33. pants

1. Ja iestāde, kam ir 5. līdz 10. pantā paredzētā jurisdikcija, apsver iespēju bērnu nodot audžuģimenei vai ievietot aprūpes iestādē vai arī iespēju, ka aprūpi nodrošina kafala vai līdzīga iestāde, un ja šādai nodošanai, ievietošanai vai aprūpei jānotiek kādā citā Līgumslēdzējā valstī, tad minētā iestāde sākotnēji apspriežas ar minētās valsts centrālo iestādi vai kādu citu kompetento iestādi. Šajā nolūkā tā pārsūta ziņojumu par bērnu, norādot ierosinātās nodošanas, ievietošanas vai aprūpes pamatojumu.

2. Lēmumu par nodošanu, ievietošanu vai aprūpi var pieņemt lūguma iesniedzējā valstī tikai tad, ja lūguma saņēmējas valsts centrālā iestāde vai cita kompetentā iestāde ir piekritusi šādai nodošanai, ievietošanai vai aprūpei, ņemot vērā bērna intereses.

34. pants

1. Ja tiek apsvērts kāds aizsardzības pasākums un ja tas vajadzīgs sakarā ar bērna apstākļiem, Konvencijā paredzētās kompetentās iestādes var lūgt citas Līgumslēdzējas valsts iestādi, kuras rīcībā ir informācija, kas attiecas uz bērna aizsardzību, paziņot šo informāciju.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka šā panta 1. punktā paredzētie lūgumi jānodod tās iestādēm tikai ar šīs valsts centrālās iestādes starpniecību.

35. pants

1. Vienas Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes var lūgt kādas citas Līgumslēdzējas valsts kompetentajām iestādēm palīdzību, lai īstenotu aizsardzības pasākumus, ko veic saskaņā ar šo Konvenciju, jo īpaši - lai nodrošinātu iespēju efektīvi īstenot tiesības satikties ar bērnu, kā arī tiesības saglabāt regulārus tiešus kontaktus.

2. Tādas Līgumslēdzējas valsts iestādes, kurā nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta, var - ja to lūdz viens no vecākiem, kas pastāvīgi dzīvo šajā valstī un cenšas iegūt vai saglabāt tiesības satikties ar bērnu, - ievākt informāciju vai pierādījumus, kā arī izdarīt secinājumus par šīs personas piemērotību tam, lai tiktos ar bērnu, un nosacījumiem, atbilstīgi kuriem ir īstenojamas tiesības satikties ar bērnu. Iestāde, kas īsteno 5. līdz 10. pantā paredzēto jurisdikciju lemt par pieteikumiem sakarā ar tiesībām satikties ar bērnu, pirms lēmuma pieņemšanas pieņem un izskata minēto informāciju, pierādījumus un secinājumus.

3. Iestāde, kurai saskaņā ar 5. līdz 10. pantu ir jurisdikcija lemt par tiesībām satikties ar bērnu, pārtrauc procedūras līdz laikam, kamēr tiek pieņemts lēmums par atbilstīgi 2. punktam iesniegto pieteikumu, jo īpaši tad, ja tā izskata lūgumu ierobežot vai atņemt saskarsmes tiesības, kas piešķirtas bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī.

4. Šis pants neliedz iestādei, kam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu ir jurisdikcija, veikt pagaidu pasākumus, gaidot lēmumu par atbilstīgi 2. punktam iesniegtu pieteikumu.

36. pants

Ikvienā gadījumā, kad bērns ir nopietni apdraudēts, tās Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes, kurā tiek veikti bērna aizsardzības pasākumi vai kurā tiek lemts par tiem, ja tās tiek informētas par bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu, pārceļoties uz kādu citu valsti, vai par bērna atrašanos šādā valstī, informē šīs citas valsts iestādes par apdraudējumu un pasākumiem, kuri tiek veikti vai par kuriem tiek lemts.

37. pants

Iestādes nepieprasa un nepārsūta informāciju, kā paredzēts šajā nodaļā, ja pēc šo iestāžu ieskatiem varētu apdraudēt bērna personu vai īpašumu vai radīt nopietnus draudus bērna ģimenes locekļa brīvībai vai dzīvībai.

38. pants

1. Neskarot iespēju noteikt pamatotu maksu par pakalpojumu sniegšanu, Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes un citas valsts iestādes pašas sedz izmaksas, kas tām rodas, piemērojot šo Konvenciju.

2. Līgumslēdzējas valstis var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām valstīm par maksas izlietojumu.

39. pants

Līgumslēdzējas valstis var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām valstīm, lai to savstarpējās attiecībās uzlabotu šīs nodaļas noteikumu piemērošanu. Valstis, kas noslēgušas šādus nolīgumus, nodod to kopijas Konvencijas depozitāram.

VI NODAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

40. pants

1. Bērna pastāvīgās dzīvesvietas Līgumslēdzējas valsts iestādes vai tās Līgumslēdzējas valsts iestādes, kurā ir veikti aizsardzības pasākumi, var izdot personai, kam ir vecāku atbildība vai kam uzticēta bērna personas vai īpašuma aizsardzība, ja šī persona to lūdz, apliecību, norādot šīs personas statusu un tai piešķirtās pilnvaras.

2. Apliecībā norādītais statuss un pilnvaras tiek uzskatītas par piešķirtām šai personai, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

3. Katra Līgumslēdzēja valsts norāda iestādes, kas ir tiesīgas izsniegt šādas apliecības.

41. pants

Personas datus, kas apkopoti vai pārsūtīti saskaņā ar Konvenciju, izmanto tikai tādā nolūkā, kādā tie apkopoti vai pārsūtīti.

42. pants

Iestādes, kam tiek pārsūtīta informācija, nodrošina tās slepenību atbilstīgi savas valsts tiesību aktiem.

43. pants

Visus dokumentus, ko nosūta vai iesniedz saskaņā ar šo Konvenciju, atbrīvo no legalizācijas vai līdzīgām formalitātēm.

44. pants

Katra Līgumslēdzēja valsts var norādīt iestādes, kurām iesniedz 8., 9. un 33. pantā paredzētos lūgumus.

45. pants

1. Par saskaņā ar 29. un 44. pantu norādītajām iestādēm paziņo Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam.

2. Konvencijas 34. panta 2. punktā minēto paziņojumu iesniedz Konvencijas depozitāram.

46. pants

Līgumslēdzējai valstij, kurā attiecībā uz bērna un viņa īpašuma aizsardzību piemēro dažādas tiesību sistēmas vai dažādus tiesību normu kopumus, nav jāpiemēro Konvencijas noteikumi attiecībā uz strīdiem, kas rodas tikai saistībā ar šādām dažādajām sistēmām vai tiesību normu kopumiem.

47. pants

Attiecībā uz valstīm, kur saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, dažādās teritoriālajās vienībās piemēro divas vai vairāk tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumus:

1) norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā valstī uzskata par norādēm uz pastāvīgu dzīvesvietu teritoriālajā vienībā;

2) norādes uz bērna atrašanos šādā valstī uzskata par norādēm uz atrašanos teritoriālajā vienībā;

3) norādes uz bērna īpašuma atrašanos šādā valstī uzskata par norādēm uz īpašuma atrašanos teritoriālajā vienībā;

4) norādes uz valsti, kuras pilsonis ir bērns, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, kā noteikts šādas valsts tiesību aktos, vai - ja nepastāv attiecīgas tiesību normas - uz teritoriālo vienību, ar kuru bērnam ir visciešākā saikne;

5) norādes uz valsti, kuras iestādēm ir iesniegts pieteikums par bērna vecāku laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu vai arī pieteikums par viņu laulības atzīšanu par neesošu, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, kuras iestādēm ir iesniegts šāds pieteikums;

6) norādes uz valsti, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, ar ko bērnam ir šāda saikne;

7) norādes uz valsti, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš aizturēts, uzskata par norādēm uz attiecīgo teritoriālo vienību, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš aizturēts;

8) norādes uz šādas valsts struktūrām vai iestādēm, kas nav centrālā iestāde, uzskata par norādēm uz struktūrām vai iestādēm, kam ir tiesības rīkoties attiecīgajā teritoriālajā vienībā;

9) norādes uz tās valsts tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm, kurā tiek veikti pasākumi, uzskata par norādēm uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm, kurā ir veikti šādi pasākumi;

10) norādes uz lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm uzskata par norādēm uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, procedūrām vai iestādēm, kurā tiek lūgta atzīšana vai izpilde.

48. pants

Lai saskaņā ar III nodaļu noteiktu piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz valstīm, kurās ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kam saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, ir pašām sava tiesību sistēma vai tiesību normu kopums, piemēro šādus noteikumus:

a) ja šādā valstī ir spēkā esošas tiesību normas, kas nosaka to, kuras teritoriālās vienības tiesību akti jāpiemēro, tad piemēro attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktus;

b) ja šādu tiesību normu nav, piemēro attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktus, kā definēts 47. pantā.

49. pants

Lai saskaņā ar III nodaļu noteiktu piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz valstīm, kurās ir divas vai vairāk tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumi, ko piemēro dažādām personu kategorijām saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, piemēro šādus noteikumus:

a) ja šādā valstī ir tiesību normas, kas nosaka, kurus no tiesību aktiem piemēro, tad piemēro attiecīgos tiesību aktus;

b) ja šādu tiesību normu nav, piemēro to tiesību sistēmu vai tiesību normu kopumu, ar ko bērnam ir visciešākās saiknes.

50. pants

Šī Konvencija neskar to, kā abu konvenciju Līgumslēdzējas valstis savstarpējās attiecībās piemēro 1980. gada 25. oktobra Konvenciju par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tomēr nekas neliedz atsaukties uz šīs Konvencijas noteikumiem, lai panāktu nelikumīgi aizvesta vai aizturēta bērna atgūšanu vai lai nokārtotu tiesības satikties ar bērnu.

51. pants

Attiecībās starp Līgumslēdzējām valstīm šī Konvencija aizstāj 1961. gada 5. oktobra Konvenciju par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami saistībā ar nepilngadīgo aizsardzību, un 1902. gada 12. jūnijā Hāgā parakstīto Konvenciju par aizbildnību pār nepilngadīgajiem, neskarot tādu pasākumu atzīšanu, kas veikti saskaņā ar iepriekšminēto 1961. gada 5. oktobra konvenciju.

52. pants

1. Šī Konvencija neskar starptautiskos nolīgumus, kuru līgumslēdzējas ir šīs Konvencijas Līgumslēdzējas valstis un kuros ir noteikumi par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, ja vien šāda nolīguma Līgumslēdzējas valstis nav deklarējušas ko citu.

2. Šī Konvencija neskar iespēju vienai vai vairākām Līgumslēdzējām valstīm slēgt nolīgumus, kuros attiecībā uz bērniem, kas ir šāda nolīguma Līgumslēdzējas valsts pastāvīgie iedzīvotāji, ir noteikumi par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija.

3. Nolīgumi, ko viena vai vairākas Līgumslēdzējas valstis noslēdz par jautājumiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija, neskar šīs Konvencijas piemērošanu attiecībās starp šādām valstīm un pārējām Līgumslēdzējām valstīm.

4. Šā panta iepriekšējie punkti attiecas arī uz vienotiem tiesību aktiem, ko pamato īpašas reģionālas vai citādas saites starp attiecīgajām valstīm.

53. pants

1. Konvencija attiecas uz pasākumiem tikai tad, ja tos kādā valstī veic pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā šajā valstī.

2. Konvencija attiecas uz tādu pasākumu atzīšanu un izpildi, kas veikti pēc tam, kad Konvencija ir stājusies spēkā starp valsti, kur tiek veikti pasākumi, un lūguma saņēmēju valsti.

54. pants

1. Visus paziņojumus Līgumslēdzēju valstu centrālajām iestādēm vai citām iestādēm nosūta oriģinālvalodā, pievienojot tulkojumu attiecīgās valsts oficiālajā valodā vai kādā no oficiālajām valodām vai - ja tas nav iespējams - tulkojumu franču vai angļu valodā.

2. Līgumslēdzējas valstis, izdarot atrunu saskaņā ar 60. pantu, tomēr var iebilst pret angļu vai franču valodas lietojumu, bet ne pret abu valodu lietojumu.

55. pants

1. Līgumslēdzējas valstis saskaņā ar 60. pantu var:

a) izdarīt atrunu par to, ka attiecīgās valsts iestāžu jurisdikcijā ir veikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz bērna īpašumu, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā;

b) izdarīt atrunu par to, ka attiecīgajai valstij ir tiesības neatzīt vecāku atbildību vai pasākumu, ja tas nav saderīgs ar pasākumiem, ko attiecīgās valsts iestādes veikušas saistībā ar šādu īpašumu.

2. Atrunu var attiecināt uz noteiktām īpašuma kategorijām.

56. pants

Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences ģenerālsekretārs regulāri sasauc īpašo komisiju, lai pārskatītu Konvencijas faktisko piemērošanu.

VII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

57. pants

1. Konvencija atvērta parakstīšanai valstīm, kas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences astoņpadsmitās sesijas laikā ir tās dalībvalstis.

2. To ratificē, pieņem vai apstiprina, un ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumentus deponē Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai, kas ir Konvencijas depozitārs.

58. pants

1. Ikviena cita valsts var pievienoties Konvencijai pēc tam, kad tā stājusies spēkā saskaņā ar 61. panta 1. punktu.

2. Pievienošanās dokumentus deponē depozitāram.

3. Šāda pievienošanās ir spēkā tikai attiecībās ar valsti, kas pievienojas Konvencijai, un tām Līgumslēdzējām valstīm, kas sešos mēnešos pēc 63. panta b) punktā paredzētā paziņojuma saņemšanas nav iebildušas pret pievienošanos. Šādus iebildumus valstis var celt arī pēc pievienošanās, kad tās ratificē, pieņem vai apstiprina Konvenciju. Par visiem šādiem iebildumiem paziņo depozitāram.

59. pants

1. Ja Līgumslēdzējā valstī ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kurās saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, piemēro dažādas tiesību sistēmas, tad šāda valsts var - parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju vai arī pievienojoties tai - deklarēt, ka Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām teritoriālajām vienībām, un šādu deklarāciju var jebkurā laikā grozīt, iesniedzot citu deklarāciju.

2. Šādas deklarācijas paziņo depozitāram, un tajās skaidri norāda teritoriālās vienības, uz ko attiecas Konvencija.

3. Ja valsts neiesniedz šajā pantā paredzēto deklarāciju, Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām.

60. pants

1. Ikviena valsts var - ne vēlāk kā ratificējot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju vai pievienojoties tai, vai arī iesniedzot 59. pantā paredzētās deklarācijas - iesniegt vienu vai abas atrunas, kas paredzētas 54. panta 2. punktā un 55. pantā. Citas atrunas iesniegt nevar.

2. Ikviena valsts var jebkurā laikā at­saukt iesniegtu atrunu. Par šādu atsaukumu paziņo depozitāram.

3. Atruna zaudē spēku trešā kalendārā mēneša pirmajā dienā pēc iepriekšējā punktā minētā paziņojuma saņemšanas.

61. pants

1. Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc trešā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas, kā minēts 57. pantā.

2. Pēc tam Konvencija stājas spēkā:

a) attiecībā uz valstīm, kas Konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina pēc tās stāšanās spēkā, - tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc attiecīgā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas;

b) attiecībā uz valstīm, kas pievienojas Konvencijai, - tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc 58. panta 3. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa;

c) attiecībā uz teritoriālajām vienībām, uz kurām Konvencija tiek attiecināta saskaņā ar 59. pantu, - tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc minētajā pantā paredzētā paziņojuma saņemšanas.

62. pants

1. Šīs Konvencijas Līgumslēdzējas valstis var denonsēt to, iesniedzot depozitāram rakstisku paziņojumu. Denonsēšana var attiekties tikai uz noteiktām teritoriālajām vienībām, uz ko attiecas Konvencija.

2. Denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko divpadsmit mēnešu termiņam pēc tam, kad depozitārijs ir saņēmis paziņojumu. Ja paziņojumā ir norādīts ilgāks termiņš, pēc kura denonsēšana stājas spēkā, tad denonsēšana stājas spēkā, beidzoties šādam ilgākam termiņam.

63. pants

Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībvalstīm un valstīm, kas pievienojušās saskaņā ar 58. pantu, depozitārs paziņo par:

a) parakstīšanu, ratifikāciju, pieņemšanu un apstiprināšanu, kas minēta 57. pantā;

b) pievienošanos un iebildumiem, kas celti sakarā ar 58. pantā minēto pievienošanos;

c) dienu, kad šī konvencija stājas spēkā saskaņā ar 61. pantu;

d) deklarācijām, kas minētas 34. panta 2. punktā un 59. pantā;

e) nolīgumiem, kas minēti 39. pantā;

f) atrunām, kas minētas 54. panta 2. punktā un 55. pantā, kā arī par 60. panta 2. punktā minētajiem atsaukumiem;

g) denonsēšanu, kas minēta 62. pantā.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo Konvenciju.

Konvencija noslēgta Hāgā 1996. gada 19. oktobrī angļu un franču valodā vienā oriģināleksemplārā, ko deponē Nīderlandes Karalistes Valdības arhīvā un kura apliecinātas kopijas pa diplomātiskajiem kanāliem nosūta visām valstīm, kas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences astoņpadsmitās sesijas laikā ir tās dalībvalstis; abi teksti ir vienlīdz autentiski.

(08.04.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.04.2009.)

07.03.2012