Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Tiesību akts: spēkā esošs
Attēlotā redakcija: 29.03.2007. - 04.10.2007. / Vēsturiskā
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Ārstniecības likums
I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) ārstniecība — profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe;

2) ārstniecības personas — personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību;

3) ārstniecības iestāde — šā likuma izpratnē: slimnīcas, rehabilitācijas iestādes, hospitāļi, specializētie centri, tehniskās ortopēdijas iestādes, neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes, doktorāti (ambulances), poliklīnikas, veselības punkti, speciālie terapijas kabineti, medicīnas augstskolu klīnikas, institūti, kā arī funkcionālo, morfoloģisko, hematoloģisko, bioķīmisko, mikrobioloģisko un citu diagnostisko izmeklējumu, patologanatomisko un tiesu medicīnas izmeklējumu laboratorijas, ārstu prakses;

4) ārstniecības personas sertifikāts — Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības, Latvijas Ārstu biedrības vai Latvijas Medicīnas māsu asociācijas izsniegts dokuments, kas apliecina attiecīgās personas profesionālo sagatavotību un norāda, ka ārstniecības persona kā speciālists ir kompetenta patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību (speciālista praksi) konkrētajā nozarē;

5) ārstniecības iestādes sertifikācija — neatkarīgas trešās personas darbība, apliecinot, ka ārstniecības iestāde, tās struktūrvienība vai sniegtie pakalpojumi atbilst attiecīgajā standartā noteiktajām prasībām;

6) ārstu konsīlijs — ne mazāk kā triju ārstu apspriede, lai noteiktu diagnozi un turpmāko ārstēšanas taktiku;

7) cilvēka infekcijas slimība — infekcijas slimības izraisītāja ierosināta slimība, kuras izplatīšanās var radīt epidēmiju (turpmāk — infekcijas slimība);

8) medicīniskā izglītība — likumā noteiktajā kārtībā atzītai izglītības programmai atbilstošs zināšanu un prasmju kopums, ko apliecina izglītības iestādes izsniegts izglītības dokuments;

9) medicīniskās tehnoloģijas — ārstniecībā izmantojamās metodes un medicīniskās ierīces;

10) neatliekamā medicīniskā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā kritiskā stāvoklī sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstošu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām;

11) pacients — persona, kas tiek ārstēta vai kas ir reģistrēta pie kādas no ārstniecības personām un, ja nepieciešams, tiek ārstēta;

12) pacientu aprūpe — veselības aprūpes sastāvdaļa, kas ir tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu;

13) pirmā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma;

14) medicīniskā rehabilitācija — medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem, vai — stabilu veselības traucējumu gadījumā — ar pacienta dzīves pielāgošanu videi un sabiedrībai;

15) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu);

16) specializācija — tālākizglītības daļa, kas noris saskaņā ar akreditētu izglītības programmu, ievērojot profesijas standartu un specialitātes nolikumu;

17) profesionālās kvalifikācijas pilnveidošana — tālākizglītības daļa noteiktā specialitātē, kas noris saskaņā ar brīvi izraudzītu izglītības programmu, kuras saturs un apgūšanas laiks nav reglamentēts;

18) obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām — prasības, kuru izpilde jānodrošina ārstniecības iestādēm vai to struktūrvienībām, lai tajās būtu atļauts sniegt pacientiem medicīnisko palīdzību;

19) rezidentūra — darba tiesiskajās attiecībās ar izglītības programmu īstenojošu ārstniecības iestādi esoša ārsta izglītošana valsts valodā specialitātes iegūšanai saskaņā ar akreditētu profesionālo rezidentūras izglītības programmu medicīnā;

20) klīniskās vadlīnijas — ievērojot uz pierādījumiem balstītas medicīnas principus, veidots sistematizēts konkrētu pacientu grupu ārstniecības procesa apraksts, kurā noteiktas nepieciešamās darbības, to veikšanas kārtība un pacientu ārstēšanas taktikas izvēlē būtiski kritēriji labāka ārstēšanas rezultāta sasniegšanai;

21) medicīniskās ierīces — jebkuri instrumenti, aparāti, iekārtas, materiāli vai citi priekšmeti, kurus lieto atsevišķi vai kopā ar kādām citām ierīcēm, ieskaitot programmatūru, kas vajadzīga, lai personas varētu izmantot ierīces, kā to paredzējis ražotājs, lai diagnosticētu, novērstu, novērotu, ārstētu vai atvieglotu slimības, diagnosticētu, novērotu, ārstētu, atvieglotu vai kompensētu traumas vai fiziskus trūkumus, pētītu, aizstātu vai pārveidotu personas organisma uzbūvi vai fizioloģiskos procesus, kontrolētu dzimstību, un ar kuriem paredzēto iedarbību uz personām nepanāk ar farmakoloģiskiem, imunoloģiskiem un metaboliskiem līdzekļiem, bet tām šādi līdzekļi var palīdzēt (priekšmeti, kuri nav medicīniskas ierīces, bet kurus ražotājs īpaši paredzējis lietošanai kopā ar kādu medicīnisko ierīci, nodrošinot to, ka šo ierīci lieto atbilstoši ierīces ražotāja paredzētajam mērķim, arī ir uzskatāmi par medicīniskajām ierīcēm).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.02.1998., 01.06.2000., 25.03.2004., 27.05.2004. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā no 11.07.2006.)

2.pants. Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.

3.pants. Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Veselības aprūpe ir pasākumu komplekss veselības nodrošināšanai un uzturēšanai.

4.pants. (1) Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindu veidošanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Darba samaksu, tai skaitā zemākās darba algas likmi ārstniecības personām, kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs, kuras noslēgušas līgumu par sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apmaksu, nosaka Ministru kabinets.

(27.05.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

5.pants. Ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.

6.pants. Pacientam, viņa tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimību un traumu diagnostikai, ārstēšanai un pacienta rehabilitācijai. Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.

II nodaļa
Ārstniecības uzraudzība

7.pants. Ārstniecības uzraudzību valstī veic Veselības ministrija un citas normatīvajos aktos noteiktās institūcijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 22.04.2004.)

8.pants. Veselības ministrija veselības aprūpes jomā pilda šādas funkcijas:

1) izstrādā valsts politiku veselības aprūpē, kā arī pārrauga tās īstenošanu;

2) valsts mērogā koordinē un vada neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās;

3) (izslēgts ar 08.06.2006. likumu);

4) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu);

5) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu);

6) izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai arodslimību sarakstu;

7) sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību un ārstniecības personu profesionālajām asociācijām izstrādā obligāto prasību projektus ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām;

8) (izslēgts ar 08.06.2006. likumu);

9) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000., 25.03.2004., 27.05.2004. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

9.pants. (1) Ārstniecības personu, ārstniecības iestāžu, medicīnisko ierīču un ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu, jaundzimušo un bērnu slimību reģistru izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību, kā arī ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju apstiprināšanas un jaunu medicīnisko tehnoloģiju ieviešanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Kārtību, kādā koordinē un vada neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās, kā arī katastrofu medicīnas sistēmas organizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(27.05.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

9.1 pants. (1) Ārstniecību veic atbilstoši klīniskajām vadlīnijām vai ārstniecībā izmantojamo metožu un zāļu lietošanas drošības un ārstēšanas efektivitātes novērtējumam, kas veikts, ievērojot uz pierādījumiem balstītas medicīnas principus.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā izstrādājamas klīniskās vadlīnijas.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

10.pants. Veselības aprūpes profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā no 30.06.2004.)

11.pants. Sludinājumus un reklāmu, kas attiecas uz ārstniecību, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām, ievieto masu saziņas līdzekļos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

12.pants. Personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas patstāvīgi nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, dzemdībpalīdzības sniegšanu (izņemot gadījumus, kad jāsniedz pirmā palīdzība), hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihi ietekmējošām metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju), akupunktūru un pārējām cilvēka organisma enerģētisko sistēmu ietekmējošām metodēm, kā arī personas, kas atbalsta ārstniecības darbībā tādas personas, kurām nav medicīniskās izglītības vai nav speciālista prakses tiesību, ir saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

III nodaļa
Medicīnas ētikas komitejas

13.pants. Medicīnas ētikas komitejas ir medicīnas ētikas problēmu risināšanai izveidotas konsultatīvas institūcijas, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu paraugnolikumu.

14.pants. Medicīnas ētikas komitejas izveido ārstniecības iestādes un ārstniecības personu profesionālās biedrības. Šīs komitejas izskata ētikas jautājumus, kas saistīti ar ārstniecības personu darbību un jaunām medicīniskajām tehnoloģijām.

15.pants. Centrālā medicīnas ētikas komiteja darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, un tā izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus. Centrālās medicīnas ētikas komitejas personālsastāvu apstiprina Ministru kabinets pēc Veselības ministrijas priekšlikuma.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 22.04.2004.)

IV nodaļa
Personu tiesības un pienākumi veselības aprūpē

16.pants. Ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.03.1998.)

17.pants. (1) No valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksāto ārstniecības pakalpojumu apjomu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā sniedz:

1) Latvijas pilsoņiem;

2) Latvijas nepilsoņiem;

3) Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, kā arī viņu ģimenes locekļiem;

4) ārzemniekiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā;

5) bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss;

6) aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām.

(2) Ārstniecības pakalpojumus šā panta pirmajā daļā minētajā apjomā sniedz tajā laikā un vietā, kad un kur tas nepieciešams, atbilstoši ārstniecības personu kvalifikācijai un attiecīgajā ārstniecības iestādē diagnostikā, ārstnieciskajā un pacientu aprūpē izmantojamā aprīkojuma līmenim.

(3) Šā panta pirmajā daļā minēto personu bērniem no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksātos ārstniecības pakalpojumus ir tiesības saņemt bez maksas.

(4) Personas, kuras nav minētas šā panta pirmajā un trešajā daļā, ārstniecības pakalpojumus saņem par maksu.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

18.pants. Pārējā medicīniskā palīdzība šā likuma 17.pantā minētajām personām tiek sniegta par apdrošināšanas sabiedrības, darba devēja, pacienta personiskajiem vai citiem līdzekļiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

19.pants.

(Izslēgts ar 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

20.pants. Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi.

21.pants. Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecības procesu no pārējām ārstniecības personām to kompetences līmenī.

22.pants. Pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

23.pants. Pacientam ir tiesības pilnībā vai daļēji atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas, to apliecinot ar parakstu. Ja pacients ir nepilngadīga persona vai tāda persona, kura veselības stāvokļa dēļ nespēj apzināties savas rīcības sekas, šīs tiesības un atbildība par pieņemto lēmumu ir pacienta ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, — tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem). Ārsta pienākums ir izskaidrot pacientam, viņa ģimenes locekļiem, tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) šādas atteikšanās sekas. Ja pacients akceptējis ārstēšanas plānu, viņam ir pienākums ievērot visus ar ārstēšanu un aprūpi saistītos ārstniecības personu norādījumus.

24.pants. Pacientam ir pienākums, reģistrējoties ārstniecības iestādē, uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.

25.pants. Pacienta pienākums ir ārstniecības procesā ievērot ārstniecības personu norādījumus un ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus. Ārstēšanās laikā pacients nedrīkst veikt darbības, kas varētu kaitēt viņa veselībai.

V nodaļa
Ārstniecības personas un to darbība ārstniecībā

26.pants. (1) Patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību savas kompetences ietvaros atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā.

(2) Tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu noteiktā specialitātē ir reģistrētām ārstniecības personām, kuras apguvušas akreditētu tālākizglītības programmu specializācijas vai profesionālās kvalifikācijas pilnveidošanas ietvaros.

(25.03.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

27.pants. Ārstniecības personu kompetenci ārstniecībā, kā arī teorētisko un praktisko zināšanu apjomu nosaka Ministru kabinets, izvērtējot Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības vai Latvijas Medicīnas māsu asociācijas pausto viedokli atbilstoši kompetencei.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

28.pants. Medicīniskās izglītības diploma iegūšana ļauj ārstniecības personai līdz reģistrācijai ārstniecības personu reģistrā darboties ārstniecībā tikai tādas ārstniecības personas uzraudzībā vai vadībā, kurai ir sertifikāts un kura ir reģistrēta normatīvajos aktos par ārstniecības personu reģistru noteiktajā kārtībā.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

29.pants. Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts un tās reģistrācija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ārstniecības personu sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

30.pants.

(Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

31.pants. Personas ar ārvalstu medicīniskās izglītības diplomu iegūst tiesības nodarboties ar ārstniecību Latvijā pēc diploma ekspertīzes un atzīšanas likumā noteiktajā kārtībā. Speciālista prakses tiesības minētās personas iegūst šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)

32.pants.

(Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

33.pants. Medicīniskās izglītības iestādēs izglītojamie izglītības programmas ietvaros var nodarboties ar ārstniecību tikai tiešā sertificētas ārstniecības personas uzraudzībā. Kārtību, kādā ārstniecības iestādes un ārstniecības personas iegūst tiesības veikt ārstniecības personu apmācību, nosaka Ministru kabinets.

(01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

34.pants. (1) Medicīnisko ierīču realizācijas, izplatīšanas, reģistrācijas, ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtību nosaka Ministru kabinets. Ārstniecības iestādes vadītājs ir tieši atbildīgs par noteiktās kārtības ievērošanu ārstniecības iestādē.

(2) Cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīniskās izpētes kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Cilvēka asins un asins komponentu savākšanas, testēšanas, apstrādes, uzglabāšanas un izplatīšanas kvalitātes un drošības standartus, kā arī kompensāciju par izdevumiem zaudētā asins apjoma atjaunošanai nosaka Ministru kabinets.

(01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

35.pants. Ārstniecības iestādes vadītājs ir saucams pie likumā noteiktās atbildības, ja viņa vadītajā iestādē tiek lietotas medicīniskās tehnoloģijas, kuras nav apstiprinātas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. un 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

36.pants. Ārstniecības persona ir atbildīga par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

VI nodaļa
Ārsta profesija

37.pants. (1) Ārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros:

1) veic slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacientu medicīnisko rehabilitāciju;

2) novērtē slimības un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus ķermeņa, aktivitātes un dalības līmenī;

3) pēta slimības izcelsmi un profilakses iespējas.

(2) Ārsts, kurš ir reģistrēts ārstniecības personu reģistrā, bet nav sertificēts noteiktā ārstniecības personas specialitātē, drīkst patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006. Pirmās daļas 2.punkts stājas spēkā 01.07.2009. Sk. Pārejas noteikumus.)

38.pants. Savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu.

39.pants. Ārsts darbojas specialitātē (specialitātes var būt vairākas), kas noteikta ārsta sertifikātā. Ārsts drīkst darboties apakšspecialitātē, papildspecialitātē vai lietot atsevišķu izmeklēšanas vai ārstēšanas metodi tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

40.pants. Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu.

41.pants. Ārstam ir jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. Ārsta pienākums ir izskaidrot un informēt pacientu par iespējamām slimības sekām un komplikācijām. Ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto zāļu līdzekļu vai ārstēšanas metožu iespējamo blakus iedarbību. Ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli.

42.pants. Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas.

43.pants. Ārsts drīkst pacientu izmeklēt vai ārstēt kopīgi ar citām ārstniecības personām vai nepieļaut to līdzdalību.

VI A nodaļa
Zobārsta profesija

(Nodaļa 25.03.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.04.2004.)

43.1 pants. Zobārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura savas profesionālās darbības ietvaros:

1) veic alveolārā izauguma un mutes dobuma gļotādas, žokļu un ar tiem saistīto audu slimību profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu;

2) pēta šā panta 1.punktā minēto slimību izcelsmi un profilakses iespējas.

VII nodaļa
Māsas un ārsta palīga profesija

(Nodaļas nosaukums 26.02.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.03.1998.)

44.pants. (1) Māsa ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām.

(2) Ārsta palīgs ir ārstniecības persona, kura ieguvusi vidējo profesionālo izglītību vai pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, vai augstāko izglītību saskaņā ar akreditētu ārsta palīga studiju programmu.

(25.03.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.04.2004.)

45.pants. (1) Savā profesijā atbilstoši kvalifikācijai māsa:

1) veic pacientu aprūpi;

2) piedalās ārstniecībā;

3) vada pacientu aprūpes darbu;

4) nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos;

5) veic profesionālās izglītības darbu.

(2) Ārsta palīgs veic šā panta pirmajā daļā minētās darbības, kā arī izmeklē pacientus, diagnosticē slimību un atbilstoši savai kvalifikācijai veic ārstēšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.03.1998.)

VII A nodaļa
Funkcionālais speciālists
un funkcionālā speciālista asistents

(Nodaļa 20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.)

45.1 pants. (1) Funkcionālais speciālists (fizioterapeits, ergoterapeits, reitterapeits, tehniskais ortopēds, audiologopēds) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savas specialitātes nolikumam.

(2) Funkcionālā speciālista asistents (fizioterapeita asistents, ergoterapeita asistents) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko vai arī vismaz trešā profesionālās kvalifikācijas līmeņa medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savas specialitātes nolikumam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

45.2 pants. (1) Savā specialitātē funkcionālais speciālists profesionālās kompetences ietvaros:

1) pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas principus;

2) veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošu diagnostiku, novērtēšanu un medicīniskās tehnoloģijas, un dod atzinumus;

3) veic profesionālās izglītības darbu.

(2) Savā specialitātē funkcionālā speciālista asistents profesionālās kompetences ietvaros:

1) pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas pamatprincipus;

2) veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošas medicīniskās tehnoloģijas funkcionālā speciālista vai ārsta uzraudzībā.

VII B nodaļa
Vecmātes profesija

(Nodaļa 25.03.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.04.2004.)

45.3 pants. Vecmāte ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura savas profesionālās darbības ietvaros:

1) nodrošina fizioloģiskas grūtniecības aprūpi, organizē un vada fizioloģiskas dzemdības un aprūpi pēc fizioloģiskām dzemdībām, veic veselu jaundzimušo aprūpi;

2) konstatējot savā aprūpē esošas grūtnieces, dzemdētājas, nedēļnieces vai jaundzimušā veselības riska faktorus vai iespējamu patoloģiju, nosūta pacienti pie atbilstošas specialitātes ārsta;

3) piedalās ārstniecībā;

4) sniedz informāciju un veic izglītošanas darbu ģimenes plānošanas un kontracepcijas, grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību, krūts ēdināšanas, seksuālās un reproduktīvās veselības un bērna aprūpes jautājumos.

VIII nodaļa
Ārstniecības personu pienākumi un tiesības ārstniecībā

46.pants. Ārstniecības personas pienākums ir sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību.

47.pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ.

48.pants. Ārstniecības personas pienākums ir regulāri pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju un izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. un 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

49.pants. Gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt pacienta, viņa ģimenes locekļu, bet, ja tādu nav, — tuvāko radinieku vai likumīgo pārstāvju (aizgādņu, aizbildņu) atļauju, ārstniecības personai savas kompetences ietvaros ir pienākums veikt neatliekamus pasākumus — izmeklēšanu, ārstēšanu un ķirurģisku iejaukšanos. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsīlijs (izņemot gadījumu, kad jāsniedz pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība). Ārsta pienākums ir ziņot bāriņtiesai vai pagasttiesai nepilngadīgā interešu aizstāvības nolūkā par konsīlija pieņemto lēmumu, kas saistīts ar nepilngadīga pacienta turpmāko izmeklēšanu un ārstēšanu.

50.pants. (1) Ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi (turpmāk — ziņas par pacientu), kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas.

(2) Ziņas par pacientu var sniegt:

1) citām ārstniecības personām ārstniecības mērķu sasniegšanai;

2) Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijai (VDEĀK);

3) Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai;

4) Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai veselības aprūpes pakalpojumu administrēšanai;

5) Valsts darba inspekcijai — nelaimes gadījumu darbā un arodslimību izmeklēšanai un uzskaitei.

(3) Tiesai, prokuratūrai, policijai, atbildīgajai valsts institūcijai bērnu un ģimenes lietās (valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem), bāriņtiesai (pagasttiesai), kā arī institūcijām, kuras veic izziņu, ziņas par pacientu sniedzamas tikai pēc šo institūciju rakstveida pieprasījuma, ja ir ārstniecības iestādes vadītāja parakstīta atļauja.

(4) Zinātniskos pētījumos ziņas par pacientu var izmantot, ja ir garantēta pacienta anonimitāte vai saņemta viņa piekrišana.

(5) Nacionālo bruņoto spēku rezerves uzskaites struktūrvienības ir tiesīgas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pieprasīt no ārstniecības iestādēm informāciju par rezerves karavīru un rezervistu veselības stāvokli.

(6) Valsts ugunsdzēsības dienests ir tiesīgs pieprasīt no ārstniecības iestādēm statistikas ziņas par kaitējumu personu veselībai, kas nodarīts ugunsgrēka bīstamo faktoru iedarbības rezultātā, un statistikas ziņas par gadījumiem, kad ugunsgrēka bīstamo faktoru nodarītā kaitējuma iedarbības rezultātā iestājusies personas nāve. Ārstniecības iestādes Valsts ugunsdzēsības dienestam nedrīkst izpaust personas datus.

(7) Ārstniecības personas un ārstniecības iestādes ziņas par pacientu šā panta otrajā daļā minētajām personām un iestādēm sniedz ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000., 25.03.2004., 27.05.2004., 08.06.2006. un 01.03.2007. likumu, kas stājas spēkā no 29.03.2007.)

51.pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikties sniegt šā likuma 50.pantā minētās ziņas pa telefonu vai ar citu telekomunikācijas līdzekļu palīdzību.

52.pants. Ārstniecības personas regulāri sniedz Centrālajai statistikas pārvaldei medicīnas statistisko informāciju likumos noteiktajā kārtībā.

(01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

53.pants. Personas pārejošu darbnespēju konstatē ārsts vai ārsta palīgs. Pārejošu darbnespēju apliecinošo dokumentu izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 12.03.1998.)

IX nodaļa
Ārstniecības iestādes

54.pants. (1) Ārstniecības iestādi var izveidot valsts institūcijas, pašvaldības, fiziskās vai juridiskās personas.

(2) Ārstniecības iestādes var būt ambulatoras, kur pacientiem, ja nav nepieciešama ievietošana stacionārā, sniedz primārās un sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus, un stacionāras, kur pacientiem, kas visu diennakti atrodas pastāvīgā ārstniecības personu aprūpē, sniedz sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumus līdz noteikta ārstniecības mērķa sasniegšanai.

(01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

55.pants. (1) Ar ārstniecību drīkst nodarboties tikai tādas ārstniecības iestādes, kas atbilst ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām noteiktajām obligātajām prasībām.

(2) Obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām nosaka Ministru kabinets. Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību atbilstības novērtēšanu veic Ministru kabineta pilnvarotas institūcijas.

(01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

56.pants. (1) Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācija ir brīvprātīga.

(2) Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības sertifikāts saskaņā ar Ministru kabineta noteikto veselības aprūpes finansēšanas kārtību dod attiecīgajai ārstniecības iestādei priekšrocības, slēdzot līgumus ar slimokasēm.

(01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

57.pants. Rezidentu sadales kārtību un rezidentūras finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

58.pants.

(Izslēgts ar 25.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 22.04.2004.)

59.pants. Medicīniskās dokumentācijas lietvedības kārtību ārstniecības iestādēs nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. un 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

60.pants. Recepšu veidlapu izgatavošanas noteikumus un recepšu izrakstīšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi un citi normatīvie akti.

X nodaļa
Alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu,
azartspēļu vai datorspēļu atkarības slimību ārstniecība

(Nodaļas nosaukums 27.05.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

60.1 pants. Alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.

(27.05.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

61.pants. Alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības slimnieku ārstēšana notiek labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

62.pants. Gadījumos, kad sakarā ar alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu lietošanu, piedalīšanos azartspēlēs vai datorspēlēs slimnieks izdara sabiedriski bīstamas darbības, sistemātiski izdara administratīvos pārkāpumus vai ar savu rīcību apdraud sevi, savus tuvākos radiniekus vai sabiedrību, tiek piemēroti likumā noteiktie sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi, bet nepilngadīgajiem — audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi.

(01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

63.pants. Alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības slimnieka sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi ir:

1) ņemšana policijas profilaktiskajā uzskaitē un policijas rakstveida brīdinājums, ka slimniekam jāizbeidz alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošana, piedalīšanās azartspēlēs vai datorspēlēs un ar to saistītu administratīvo pārkāpumu izdarīšana, kā arī obligāti jāsāk ārstēšanās;

2) ņemšana narkoloģiskajā uzskaitē un motivācijas veidošana, lai ieinteresētu slimnieku sākt labprātīgu ārstēšanos no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības;

3) tiesas nolēmums par notiesātā pienākumu ārstēties.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. un 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

64.pants. Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmē vai ir atkarīgs no azartspēlēm vai datorspēlēm, ar viņa piekrišanu par pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas iestādē.

(27.05.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

XI nodaļa
Psihiskās slimības

65.pants. Personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums. Psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai.

66.pants. Psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.

67.pants. (1) Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai ārstniecības iestādes psihiatriskajā nodaļā (turpmāk — psihiatriskā ārstniecības iestāde), ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatori vai dzīvesvietā.

(2) Pacientu var stacionēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē ar viņa rakstveida piekrišanu, pamatojoties uz konstatētajiem psihiskajiem traucējumiem un psihiatra motivētu lēmumu par psihiskās veselības izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību psihiatriskajā ārstniecības iestādē. Pacienta piekrišanu stacionēšanai pievieno medicīniskajai dokumentācijai.

(01.03.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.03.2007.)

68.pants. (1) Psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas sniedz, ja:

1) pacients ir draudējis vai draud, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus vai ir izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai;

2) pacients ir izrādījis vai izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nenovēršama un nopietna personas veselības pasliktināšanās.

(2) Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā noteiktajos gadījumos, pacientam, ja tas ir iespējams, izskaidro piespiedu psihiatriskās palīdzības sniegšanas nepieciešamību.

(3) Ja, sniedzot psihiatrisko palīdzību, ir nepieciešama pacienta stacionēšana psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas, psihiatru konsīlijs ne vēlāk kā 72 stundu laikā izmeklē pacientu un pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas vai par tās pārtraukšanu.

(4) Psihiatru konsīlijs nekavējoties paziņo savu lēmumu pacientam. Ja psihiatru konsīlijs pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas, par pieņemto lēmumu informē viņa likumisko pārstāvi vai vismaz vienu no ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, — tuvākos radiniekus.

(5) Ja psihiatru konsīlijs ir pieņēmis lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas, psihiatriskā ārstniecības iestāde par to rakstveidā ne vēlāk kā 24 stundu laikā informē rajona (pilsētas) tiesas (atbilstoši psihiatriskās ārstniecības iestādes atrašanās vietai) tiesnesi (turpmāk — tiesnesis), nosūtot viņam vienu lēmuma eksemplāru. Otru lēmuma eksemplāru pievieno pacienta medicīniskajai dokumentācijai.

(6) Tiesnesis, saņēmis šā panta piektajā daļā minēto lēmumu, nekavējoties lūdz Zvērinātu advokātu padomi norīkot pacientam pārstāvi.

(7) Policijas darbinieki pēc psihiatriskās ārstniecības iestādes pieprasījuma nogādā pacientu pie tiesneša 72 stundu laikā no brīža, kad psihiatriskā ārstniecības iestāde informējusi tiesnesi, ka pieņemts lēmums par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas, un nodrošina pacienta apsardzi.

(8) Tiesnesis ne vēlāk kā 72 stundu laikā pēc psihiatru konsīlija lēmuma saņemšanas izskata iesniegtos materiālus, uzklausa psihiatriskās ārstniecības iestādes pārstāvja sniegto informāciju un pacienta paskaidrojumus un pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas uz laiku līdz diviem mēnešiem vai par šādas palīdzības sniegšanas atteikumu.

(9) Septiņas dienas pirms tiesneša lēmumā noteiktā termiņa beigām psihiatru konsīlijs atkārtoti izmeklē pacientu un pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas vai par tās pārtraukšanu. Ja psihiatru konsīlijs ir pieņēmis lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas, psihiatriskā ārstniecības iestāde par to rakstveidā 24 stundu laikā informē tiesnesi, nosūtot viņam vienu lēmuma eksemplāru.

(10) Tiesnesis, pamatojoties uz psihiatru konsīlija lēmumu, izskata iesniegtos materiālus, uzklausa psihiatriskās ārstniecības iestādes pārstāvja sniegto informāciju un pacienta paskaidrojumus un šā panta astotajā daļā minētajā termiņā pieņem lēmumu par termiņa pagarināšanu psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez pacienta piekrišanas uz laiku līdz sešiem mēnešiem vai par atteikumu pagarināt šādas palīdzības sniegšanas termiņu.

(11) Ja pacientam nepieciešams sniegt psihiatrisko palīdzību bez viņa piekrišanas ilgāk par tiesneša lēmumā noteikto termiņu, lēmuma atkārtota izskatīšana tiesā pieļaujama ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad tiesnesis pieņēmis lēmumu par atkārtotu psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas.

(12) Termiņu psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez pacienta piekrišanas aprēķina saskaņā ar Civilprocesa likumā noteikto kārtību. Šo termiņu skaita no brīža, kad pacients nogādāts psihiatriskajā ārstniecības iestādē psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez viņa piekrišanas šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā noteiktajos gadījumos.

(13) Pacients, aizstāvot savas tiesības un likumiskās intereses, ir tiesīgs iesniegt sūdzību prokuroram, sazināties ar ģimenes locekļiem, tuvākajiem radiniekiem un likumisko pārstāvi, kā arī saņemt šā panta sestajā daļā noteikto juridisko palīdzību. Ārstniecības persona informē pacientu par šīm tiesībām pēc iespējas agrāk kopš brīža, kad pacients nogādāts psihiatriskajā ārstniecības iestādē psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez viņa piekrišanas šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā noteiktajos gadījumos.

(01.03.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.03.2007.)

69.pants. (1) Ja persona psihisko traucējumu vai psihiskās slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās aizturēšanu, nogādāšanu un uzraudzību pie psihiatra veic policijas darbinieki saskaņā ar likumu "Par policiju".

(2) Policijas darbinieki iesniedz psihiatram rakstveida ziņojumu par slimnieka uzvedības pretsabiedrisko raksturu.

70.pants.

(Izslēgts ar 01.03.2007. likumu, kas stājas spēkā 29.03.2007.)

XII nodaļa
Veselības un darbspējas,
tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze

71.pants. Ilgstošu vai pastāvīgu fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma gadījumos veselības un darbspējas ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka valsts pilnvarota Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK), kuras darbību reglamentē normatīvie akti.

72.pants. Tiesmedicīnisko un tiespsihiatrisko ekspertīzi veic pēc likumā noteiktajā kārtībā pieņemta izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesas (tiesneša) lēmuma. Kārtību, kādā notiek tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze, nosaka Ministru kabinets.

73.pants.

(Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

Pārejas noteikumi

1. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā piecus gadus, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas. Sertifikācija šiem speciālistiem notiek iegūtajā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē.

2. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no pamatspecialitātēm, apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā desmit gadus, mainoties specialitāšu klasifikatoram, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas, ja šī specialitāte tiek atzīta par ārstniecisko vai diagnostisko metodi.

3. (Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.177 "Ārstniecības noteikumi" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 19.nr.; 1995, 4.nr., 1997, 5.nr.).

5. Ārstniecības iestādes un to struktūrvienības, kas izveidotas līdz 2000.gada 30.jūnijam, izvērtējamas atbilstoši obligātajām prasībām līdz 2001.gada 31.decembrim.

(01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.)

6. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.novembrim izdod šā likuma 4., 9.panta pirmajā daļā, 17.panta pirmajā daļā (2004.gada 27.maija redakcijā), 59. un 60.1 pantā minētos noteikumus.

(27.05.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

7. Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta otrajā daļā un 34.panta trešajā daļā minētos noteikumus.

(16.06.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2005.)

8. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.janvārim izdod šā likuma 9.1 panta otrajā daļā un 33.pantā minētos noteikumus.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

9. Grozījumi šā likuma 4.panta otrajā daļā, 27.panta jaunā redakcija un 37.panta jaunās redakcijas otrā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

10. Šā likuma 37.panta jaunās redakcijas pirmās daļas 2.punkts stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Līdz 2009.gada 30.jūnijam ārsts savas profesionālās darbības ietvaros novērtē slimības un to radītās sekas.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

11. Šā likuma 71.panta jaunā redakcija stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā.

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006. Minētais grozījums iekļauts likuma redakcijā uz 01.07.2009.)

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

(08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 1993.gada 14.jūnija direktīvas 93/42/EEK par medicīnas ierīcēm;

2) Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/83/EK par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (dokuments attiecas uz EEZ).

Likums stājas spēkā 1997.gada 1.oktobrī.

Likums Saeimā pieņemts 1997.gada 12.jūnijā.
Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1997.gada 1.jūlijā