Darbības ar dokumentu

1. Risināmā jautājuma būtība

Kriminālsodu politikas koncepcija (turpmāk – koncepcija) izstrādāta, lai sagatavotu konceptuālus priekšlikumus izmaiņām kriminālsodu sistēmā, kas būtu izmantojami, izstrādājot nepieciešamos grozījumus Krimināllikumā un citos normatīvajos aktos, kuru pieņemšana sekmētu efektīvāku tiesisko līdzekļu piemērošanu kriminālsodu politikas mērķu sasniegšanai.

Koncepcija ietver priekšlikumus par materiālo krimināltiesību normu un institūtu grozījumiem, daļēji skarot kriminālprocesuālus un kriminālsodu izpil­des jautājumus. Koncepcija ietver gan priekšlikumus par tādiem jauninājumiem, kuru ieviešana var notikt salīdzinoši īsā laikā, gan arī tādus, kuru ieviešanai jāparedz līdz pat septiņu gadu pārejas periods.

Kriminālsodu politikas mērķis ir nodrošināt efektīvu valsts reakciju uz noziedzīgiem nodarījumiem, nodrošināt atbilstību starp valsts vārdā piemē­rojamo represiju un valsts un indivīdu interesēm, sekmēt personu tiesisku uzvedību un noziedzīgu nodarījumu novēršanu. 

Kriminālsodu politikas pamatā ir šādi principi:

1) taisnīguma princips;

2) vainīguma princips;

3) personu vienlīdzības princips;

4) krimināltiesiskās represijas individualizācijas princips;

5) represijas ekonomijas princips;

6) represijas samērīguma princips;

7) humānisma princips;

8) vienveidīgas sodu prakses princips;

9) cilvēku tiesību garantēšanas princips. 

Kriminālsodu mērķi ir:

1) atjaunot taisnīgumu;

2) novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (speciālā prevencija);

3) aizsargāt sabiedrisko drošību;

4) atturēt citus cilvēkus no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas (vispārējā prevencija);

5) resocializēt notiesāto personu. 

2. Koncepcijā piedāvātie risinājumu varianti

2.1. Kriminālsodi

Krimināllikumā paredzētā represīvo līdzekļu sistēma ir komplicēta – līdztekus kriminālsodiem tā ietver audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus nepiln­gadīgajiem, medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus un juridiskajām personām piemērojamus piespiedu ietekmēšanas līdzekļus.

Latvijas kriminālsodu sistēma ir analoga citu Eiropas kontinentālo tiesību saimes valstu kriminālsodu sistēmām. Latvijas krimināltiesībās izšķir divas kriminālsodu grupas – pamatsodus un papildsodus. Gan kriminālsodu sistēmas principi, gan arī sodu klasifikācija pamatsodos un papildsodos saglabājama arī turpmāk.

Krimināllikuma 7.pantā iekļautā definīcija jāprecizē, papildinot ar norā­dījumu, ka noziedzīgu nodarījumu klasifikācijas pamats ir kaitējums, ko nodarījums rada vai var radīt svarīgām sabiedriskām interesēm.

Ņemot vērā, ka vienā noziedzīgā nodarījuma grupā definēti nodarījumi, kuru kaitīgums krasi atšķiras, Krimināllikumā jāizdara grozījumi, paredzot, ka par kriminālpārkāpumu atzīstami nodarījumi, kuru kaitīgums nav liels, un tādēļ par tiem nav paredzēts sods – brīvības atņemšana.

Savukārt par noziegumiem jāatzīst noziedzīgi nodarījumi, kuru kaitīgums ir lielāks, tādēļ par tiem ir paredzēts sods – brīvības atņemšana:

1) par mazāk smagu noziegumu jāatzīst tāds, par kuru, ievērojot tā kaitīgumu, var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, kā arī nodarījumu, kurš izdarīts aiz neuzmanības un par kuru, ievērojot tā kaitīgumu, var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku līdz 10 gadiem;

2) par smagu noziegumu jāatzīst tāds tīšs nodarījums, par kuru, ievērojot tā kaitīgumu, var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz 10 gadiem, kā arī nodarījums, kas izdarīts aiz neuzmanības un par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par 10 gadiem;

3) par sevišķi smagu noziegumu jāatzīst tāds tīšs nodarījums, par kuru, ievērojot tā kaitīgumu, var piespriest brīvības atņemšanu uz laiku, kas ir ilgāks par 10 gadiem. 

2.1.1. Nāves sods

Koncepcijā izstrādāts variants par nāves soda izslēgšanu no Latvijas krimināltiesību sistēmas. 

2.1.2. Brīvības atņemšana

Koncepcijā ietverts priekšlikums izdarīt grozījumus Krimināllikuma 38.panta otrajā daļā, paredzot, ka brīvības atņemšanu var piespriest uz laiku no trijiem mēnešiem līdz 20 gadiem, bet likumā paredzētajos gadījumos – arī uz mūžu. 

Ieslodzījuma vietu pārvaldei papildus nepieciešami:

2011.gadā – LVL 1 055 473;

2012.gadā – LVL 1 102 012;

2013.gadā un turpmāk – LVL 1 148 550.

2.1.3. Arests

Kaut gan vairākkārt tika atlikta aresta kā kriminālsoda ieviešana, šis soda veids kriminālsodu sistēmā jāsaglabā, finansiāli nodrošinot tā ieviešanu praksē. Arests kā kriminālsods ir svarīgs, jo ar to paredzēta personas izolācija no sabiedrības uz īsu laiku. Tas ir bargāks salīdzinājumā ar sabiedrībā izciešamajiem sodiem, bet vieglāks salīdzinājumā ar brīvības atņemšanu. Tādējādi tiks veidota elastīga kriminālsodu sistēma, kas ietver arī īslaicīgu brīvības ierobežošanu, kā arī tiks sekmēta soda individualizācija.

Aresta mērķis nav resocializēt cilvēku, kurš var radīt nopietnus sociālos riskus, tāpēc arestēto resocializēšanā nebūs jāiegulda tik lieli resursi, cik ar brīvības atņemšanu notiesāto resocializācijā. Tādējādi valsts līdzekļi tiks vairāk novirzīti sabiedrībai bīstamu noziedznieku resocializācijai.

Lai sekmētu aresta kā kriminālsoda ieviešanu praksē, ievērojot to, ka arests definēts kā personas īslaicīga piespiedu turēšana ieslodzījumā, ir nepieciešams grozīt Krimināllikuma 39.pantu, samazinot maksimālo aresta laiku līdz trijiem mēnešiem, ko personai var piespriest par noziedzīgu nodarījumu, vienlaikus arī samazinot minimālo Krimināllikuma vispārīgajā daļā paredzēto brīvības atņemšanas laiku no sešiem mēnešiem līdz trim mēnešiem.

Lai attīstītu Latvijas kriminālsodu sis­tēmu un sekmētu aresta kā kriminālsoda ieviešanu un efektīvu izpildi, Krimināllikumā jāparedz, ka tiesa, ievērojot apsūdzētā personību un viņa tuvinieku intereses, var sadalīt aresta izciešanu, paredzot, ka persona to izcietīs brīvdienās, kā arī var piemērot daļēju aresta izciešanu, tas ir, atļaujot personai turpināt strādāt vai mācīties ārpus ieslodzījuma vietas ar pienākumu katru dienu atgriezties ieslodzījuma vietā.

2.1.4. Piespiedu darbs

Lai piespiedu darba aizstāšanas kārtība neradītu situāciju, ka tiktu pār­sniegts maksimāli pieļaujamais aresta izciešanas laiks, ir nepieciešams noteikt, ka personai, kura ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas, tiesa neizciesto sodu aizstāj ar arestu, četras darba stundas rēķinot kā vienu aresta dienu.

Jāparedz tiesai iespēja – pēc puses no piemērotā piespiedu darba stundu skaita izpildes samazināt noteikto piespiedu darba stundu skaitu, ja notiesātais priekšzīmīgi pilda noteiktos piespiedu darbus un ir izpildījis citus tiesas uzliktos pienākumus (piemēram, atlīdzinājis kaitējumu cietušajam).

Lai sekmētu soda mērķu sasniegšanu, jāparedz iespēja piemērot piespiedu darbu kā papildsodu tām personām, kuras sodītas ar nosacītu brīvības atņem­šanu. Piespiedu darbam šajā gadījumā jābūt reāli izpildāmam sodam. Krimināllikuma 36.pantā jāparedz, ka piespiedu darbs var tikt piemērots kā papildsods, savukārt Krimināllikuma 40.pantā jānorāda, ka piespiedu darbs kā papildsods var tikt piemērots, notiesājot personu nosacīti, uz laiku no 40 līdz 100 stundām.

Ievērojot, ka gan nosacīti notiesāto, gan ar piespiedu darbu sodīto personu uzraudzību īsteno Valsts probācijas dienests, jaunas prakses ieviešana kriminālsoda izciešanas organizēšanu būtiski nesadārdzinās.

Krimināllikumā arī jāparedz, ka gadījumā, ja nosacīti notiesātais izvairās no papildsoda – piespiedu darba izciešanas, tiesa, pamatojoties uz Valsts probācijas dienesta iesniegumu, pieņem lēmumu par spriedumā noteiktā brīvības atņemšanas soda izpildīšanu un neizciestā piespiedu darba aizstāšanu ar brīvības atņemšanu, četras darba stundas rēķinot kā vienu brīvības atņemšanas dienu.

Valsts probācijas dienestam papildus nepieciešami:

2011.gadā – LVL 338 487;

2012.gadā un turpmāk – LVL 298 644.

2.1.5. Naudas sods

Nepieciešams noteikt, ka, ja naudas sodu nevar samaksāt, tad gadījumos, ja tas noteikts līdz 30 minimālo mēnešalgu apmērā, to aizstāj ar arestu, vienu minimālo mēnešalgu rēķinot kā četras aresta dienas, taču ne vairāk par trijiem mēnešiem aresta. Savukārt, ja naudas sods noteikts vairāk par 30 minimālajām mēnešalgām, to aizstāj ar brīvības atņemšanu, vienu minimālo mēnešalgu rēķinot kā četras brīvības atņemšanas dienas. Samazinot maksimālo aresta laiku līdz trijiem mēnešiem, esošā naudas soda aizstāšanas kārtība var radīt situāciju, ka tiktu būtiski pārsniegts maksimāli pieļaujamais aresta izciešanas laiks, kā arī tas ir nesamērīgi bargi – vienu minimālo mēnešalgu rēķināt kā 10 aresta dienas, jo pašreizējā ekonomiskajā situācijā, lai vidēji valstī persona nopelnītu vienu minimālo mēnešalgu, nav jāstrādā 10 darbdienas.

Krimināllikuma 36.panta pirmajā daļā naudas sodu nepieciešams definēt kā bargāku sodu salīdzinājumā ar piespiedu darbu.

Lai veicinātu naudas soda piemērošanu, Krimināllikuma 41.pantā jāde­finē, ka naudas sods kā pamatsods Krimināllikuma sevišķajā daļā var tikt paredzēts tikai par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem. Vienlaikus nepieciešamie grozījumi jāizdara Krimināllikuma sevišķās daļas pantu sankcijās.

Lai novērstu situāciju, ka par noziedzīgu nodarījumu personai var piemērot naudas sodu, kas ir daudz mazāks salīdzinājumā ar naudas sodu, kas paredzēts par administratīvo pārkāpumu, jāpalielina minimālā naudas soda kā kriminālsoda apmērs no pašlaik paredzētās vienas valstī noteiktās minimālās mēnešalgas līdz trijām minimālajām mēnešalgām, kā arī jāgroza to Krimināllikuma un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normu sankcijas, kas paredz atbildību par analogiem (vienas apdraudējuma grupas) nodarījumiem, ievērojot, ka minimālajam sodam par noziedzīgu nodarījumu jābūt bargākam salīdzinājumā ar maksimālo sodu par mazāk kaitīgu administratīvo pārkāpumu.

Krimināllikuma 41.pantā arī jāparedz, ka, piemērojot naudas sodu un nosakot tā apmēru, jāņem vērā ne tikai likumpārkāpēja mantiskais stāvoklis un iespēja nekavējoties samaksāt visu naudas soda summu, bet arī personas paredzamie ienākumi (piemēram, alga, ienākumi no mantas pārdošanas), kas nodrošinātu personai iespēju likumā paredzētajā laikā samaksāt piespriesto naudas sodu.

Jāprecizē Krimināllikuma 41.panta redakcija, nosakot, ka naudas soda kā papildsoda piemērošanas iespēja netiek paredzēta Krimināllikuma sevišķās daļas pantu sankcijās, bet naudas sods kā papildsods var tikt piespriests kopā ar pamatsodiem – brīvības atņemšanu, arestu vai piespiedu darbu, notiesājot par jebkādu noziedzīgu nodarījumu, ja tiesa uzskata, ka tas sekmēs kriminālsoda mērķu sasniegšanu.

Lai sekmētu naudas soda kā papildsoda piemērošanu, vienlaikus nepieļaujot nepamatotu represijas noteikšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, Krimināllikuma 41.pantā ir jādefinē naudas soda apmēri gadījumiem, ja tas ir piemērots kā papildsods. Naudas soda kā papildsoda apmēriem jābūt atkarīgiem no noziedzīgā nodarījuma smaguma, proti, jo smagāks ir izdarītais noziedzīgais nodarījums, jo lielāka ir naudas soda minimālā robeža. Krimināllikumā jāparedz, ka naudas sods kā papildsods, notiesājot par kriminālpārkāpumu, var tikt noteikts no trīs līdz 10 valstī noteikto minimālo mēnešalgu apmēriem, par mazāk smagu noziegumu – no trīs līdz 50 valstī noteikto minimālo mēnešalgu apmēriem, par smagiem – no trīs līdz 100 valstī noteikto minimālo mēnešalgu apmēriem, par sevišķi smagiem – no trīs līdz 200 valstī noteikto minimālo mēnešalgu apmēriem.

2.1.6. Mantas konfiskācija

Latvijā ir problēmas ar piespriestās mantas konfiskācijas izpildi, tomēr tās nedrīkst risināt, izslēdzot no kriminālsodu sistēmas mantas konfiskāciju.

Vienlaikus, lai sekmētu mantas konfiskācijas kā soda samērību ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ir jāizstrādā likuma pielikums, nosakot to mantu sarakstu, kas nav konfiscējamas.

2.1.7. Izraidīšana no Latvijas Republikas

Kaut izraidīšana no Latvijas Republikas ir salīdzinoši reti piemērojams papildsods, tas kriminālsodu sistēmā ir jāsaglabā.

2.1.8. Tiesību ierobežošana

Lai būtu iespējams ar šo soda veidu efektīvāk ietekmēt likumpārkāpējus un novērst jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, ir vēlams paplašināt iespējas piemērot tiesību ierobežošanu. Tiesību ierobežošana piemērojama uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem. Krimināllikuma 44.panta trešajā daļā jāparedz, ka tiesa piemēro tos tiesību ierobežojumus, kādi ir noteikti Krimināllikuma sevišķās daļas pantu sankcijās, kā arī citus tiesību ierobežojumus pēc saviem ieskatiem, ja ir pamats uzskatīt, ka tas novērsīs jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

Krimināllikumā jāparedz, ka, ievērojot noziedzīgā nodarījuma veidu un raksturu, Krimināllikuma sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos personai var tikt ierobežotas tiesības arī uz ilgāku laiku. Speciālo tiesību ierobežošana uz laiku, kas ir ilgāks par pieciem gadiem, un pat tiesību atņemšana uz mūžu var būt paredzēta, piemēram, par noziegumiem pret tikumību un dzimum­neaizskaramību un noziegumiem pret satiksmes drošību.

Iespējai piemērot tiesību ierobežošanu nav jābūt saistītai ar faktu, ka persona iepriekš ļaunprātīgi izmantojusi viņai piešķirtās tiesības, tas ir, jāpieļauj šā papildsoda piemērošana arī personām, kuras ļaunprātīgi izmantojušas tiesības, kuras tās nav ieguvušas normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā, piemēram, personām, kuras bez tiesībām vadījušas transportlīdzekli, bez tiesībām piedalījušās medībās.

2.1.9. Policijas kontrole

No kriminālsodu sistēmas jāizslēdz papildsods – policijas kontrole, aizstājot to ar jaunu kriminālsodu – probācijas uzraudzība.

2.1.10. Probācijas uzraudzība

Lai nodrošinātu plašākas iespējas individualizēt piemērojamo krimināltiesisko represiju, efektīvāk ietekmētu sodītās personas un atturētu viņas no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, no kriminālsodu sistēmas jāizslēdz papildsods – policijas kontrole, aizstājot to ar jaunu kriminālsodu – probācijas uzraudzība. Ņemot vērā, ka probācijas uzraudzības kā jauna kriminālsoda ieviešanai būs nepieciešams sagatavošanās pārejas periods, policijas kontroles aizstāšana ar probācijas uzraudzību var notikt ne agrāk kā 2015.gadā. Šī soda izpildes nodrošināšanai Valsts probācijas dienestā būs jāpalielina darbinieku skaits. Vienlaikus līdz 2015.gadam ir svarīgi izdarīt grozījumus, kas ļaus efektīvāk piemērot likumā definēto policijas kontroles sodu.

Šis soda veids būtu nosakāms uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trijiem gadiem tām personām, kuras sodītas ar arestu vai brīvības atņemšanu, paredzot, ka gadījumā, ja persona sodīta ar arestu vai brīvības atņemšanu, probācijas uzraudzību viņa sāk izciest no brīža, kad viņu atbrīvo no ieslodzījuma vietas. Tādējādi tiks nodrošināts, ka šis papildsods nedublēsies ar tiesas uzliktajiem pienākumiem, atbrīvojot pirms termiņa.

Izciešot šo sodu, personai jāievēro probācijas uzraudzības obligātie pienākumi, kurus noteiks Valsts probācijas dienests, piemēram, reģistrēties Valsts probācijas dienestā, ierasties Valsts probācijas dienestā noteiktajā laikā, informēt Valsts probācijas dienesta amatpersonu par savu dzīvesvietu, darbavietu vai mācību iestādi, kā arī nekavējoties paziņot par to maiņu, lūgt Valsts probācijas dienesta atļauju izbraukšanai ārpus dzīvesvietas uz ilgāku laiku. Papildus tiem pienākumiem, kurus noteiks Valsts probācijas dienests, tiesai, piemērojot probācijas uzraudzību, jābūt tiesībām, ievērojot personu raksturojošos datus, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un ar to radīto kaitējumu, uzlikt personai arī citus pienākumus, piemēram, noteiktā laikā novērst ar noziedzīgu nodarījumu radīto kaitējumu, neapmeklēt noteiktas vietas, atrasties savā dzīvesvietā noteiktā laikā, nomaksāt noteikto naudas summu sabiedriskā labuma organizācijai.

Papildinot kriminālsodu sistēmu ar jaunu papildsodu – probācijas uzraudzība, jāparedz pārejas periods, kādā šis soda veids pastāvēs vienlaikus ar papildsodu – policijas kontrole, paredzot, ka piespriesto policijas kontroli pabeidz izpildīt Valsts policija.

Ieviešot jaunu kriminālsodu – probācijas uzraudzība, jāizdara grozījumi Krimināllikuma sevišķās daļas pantu sankcijās, kas ļautu tiesām šo sodu piemērot, kā arī Krimināllikuma 52.pantā jāparedz šā soda saskaitīšanas un aizstāšanas kārtība.

Ja notiesātais papildsoda izciešanas laikā izdarījis jaunu noziegumu, tiesa, saskaitot sodus, neizciesto probācijas uzraudzības laiku aizstāj ar arestu, ja neizciestais probācijas uzraudzības laiks nepārsniedz trīs mēnešus, vai ar brīvības atņemšanu, ja neizciestais probācijas uzraudzības laiks pārsniedz trīs mēnešus. Viena probācijas uzraudzības diena attiecīgi atbilst vienai aresta vai brīvības atņemšanas dienai. Tādā pašā kārtībā tiesa pēc Valsts probācijas dienesta ziņojuma saņemšanas probācijas uzraudzību var aizstāt ar arestu vai brīvības atņemšanu, ja persona ļaunprātīgi pārkāpj probācijas uzraudzības noteikumus.

Valsts probācijas dienestam papildus nepieciešami:

2015.gadā – LVL 554 168;

2016.gadā – LVL 703 231;

2017.gadā – LVL 819 007;

2018.gadā un turpmāk – LVL 831 381.

2.2. Kriminālsodu noteikšana

Krimināllikumā jābūt detalizētākiem norādījumiem, kas katrā konkrētajā gadījumā palīdzētu izvēlēties taisnīgu sodu.

Likumā jāparedz, ka personai, kura pirmo reizi saukta pie krimināl­atbildības un ir izdarījusi mazāk smagu noziegumu, parasti piespriež sodu, kas ir vieglāks par brīvības atņemšanas sodu.

Piemērojot brīvības atņemšanas sodu, tiesai īpaši rūpīgi jāmotivē pieņemtais lēmums.

Krimināllikuma vispārīgajā daļā jābūt norādījumam, ka gadījumā, ja Krimināllikuma panta sankcijā paredzēta iespēja sodīt pārkāpēju gan ar brīvības atņemšanas sodu, gan ar brīvības atņemšanas sodam alternatīvajiem sodiem, izvēloties soda veidu, jāizvērtē visas sodīšanas iespējas, ko pieļauj konkrētā Krimināllikuma panta sankcija. Bargāki sodi ir piemērojami tajos gadījumos, ja, ievērojot lietas apstākļus, vainīgā personību un atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, secināts un pamatots brīvības atņemšanas sodam alternatīvo sodu piemērošanas nelietderīgums. Savukārt, piemērojot sodu, kas neparedz reālu brīvības atņemšanas soda izciešanu, ir jānorāda fakti, kuru dēļ nolemts nepiemērot reālu brīvības atņemšanas sodu.

2.2.1. Noziedzīgu nodarījumu daudzējādība

Ievērojot, ka vairāku citu Eiropas valstu krimināltiesību sistēmas neparedz tādu daudzējādības veidu kā noziedzīgu nodarījumu atkārtotība, ka šādu pazīmi izslēdz vai plāno izslēgt no krimināllikumiem valstīs, kur šāda pazīme agrāk bijusi, ievērojot faktu, ka šādas pazīmes esība ierobežo iespēju piemērot taisnīgu sodu, arī Latvijas krimināltiesībās nepieciešams atteikties no tāda noziedzīgu nodarījumu daudzējādības veida kā noziedzīgu nodarījumu atkārtotība un izslēgt šo pazīmi gan no Krimināllikuma vispārīgās, gan arī no sevišķās daļas. Akceptējot šo priekšlikumu, turpmāk noziedzīgu nodarījumu kopība tiks konstatēta ne tikai tad, kad persona izdarīs dažādus noziedzīgus nodarījumus, bet arī tad, kad persona izdarīs viena veida noziedzīgus nodarījumus, pastāvot nosacījumam, ka viņa nav notiesāta ne par vienu no šiem noziedzīgajiem nodarījumiem un nav arī iestājies kriminālatbildības noilgums.

Noziedzīga nodarījuma recidīvs ir pamats bargāka soda piemērošanai Krimināllikuma panta sankcijas ietvaros. Ir nepieciešams lemt par principa ietveršanu Krimināllikumā, kas paredzētu, ka recidīvistam nedrīkst piespriest sodu, kas ir mazāks par vienu trešdaļu no panta sankcijā paredzētā maksimālā soda, turklāt, ja tiek konstatēts vairākkārtējs speciālais recidīvs, jāizvēlas visbargākais soda veids, kas paredzēts konkrētajā panta sankcijā. Tiesa no minētā principa var atkāpties, šādu atkāpšanos īpaši motivējot tiesas nolēmumā.

2.2.2. Atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi

Lai palielinātu atbildību mīkstinošo apstākļu nozīmi soda veida un mēra izvēlē, jāizvērtē Krimināllikumā definēto atbildību mīkstinošo apstākļu sistēma.

Krimināllikumā definētie atbildību mīkstinošie apstākļi jāsagrupē divās grupās: apstākļi, kādi jāatzīst par atbildību mīkstinošiem, piemēram, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu, vainīgais vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto, vainīgais aktīvi veicinājis noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, vainīgais sekmējis citas personas nozieguma atklāšanu, un apstākļi, kādi var tikt atzīti par atbildību mīkstinošiem, piemēram, noziedzīgais nodarījums izdarīts smagu personisku vai ģimenes apstākļu dēļ, noziedzīgais nodarījums izdarīts materiālas vai citādas atkarības dēļ.

Jāpaplašina atbildību mīkstinošo apstākļu legālais uzskaitījums, atzīstot par šādiem apstākļiem, piemēram:

1) faktu, ka nodarījumu izdarījusi persona, kura pret viņas gribu novesta apreibinošu vielu ietekmes stāvoklī;

2) neizdevušos labprātīgu atteikšanos no noziedzīga nodarījuma izda­rīšanas.

Lai palielinātu atbildību pastiprinošo apstākļu nozīmi soda veida un mēra izvēlē, jāizvērtē Krimināllikumā definēto atbildību pastiprinošo apstākļu sistēma.

Jāpaplašina atbildību pastiprinošo apstākļu legālais uzskaitījums, atzīstot par šādiem apstākļiem, piemēram, faktus, ka:

1) noziedzīgs nodarījums izdarīts, lai atvieglotu cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanu;

2) noziedzīgs nodarījums izdarīts, lai slēptu citu noziedzīgu nodarījumu.

Krimināllikums jāpapildina ar normu, kas paredzētu soda vidējā lieluma noteikšanas kārtību. Nosakot paredzētā soda vidējo lielumu, tiek saskaitīts sankcijā paredzētā konkrētā soda veida maksimālais un minimālais apmērs un iegūtais rezultāts tiek dalīts uz pusēm. Līdzīgai pieejai jābūt gadījumos, ja sods piemērots ar prokurora priekšrakstu.

Ir nepieciešams lemt par principu ietveršanu Krimināllikumā, kas paredzētu, ka tiesa, novērtējusi atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, to skaitu, raksturu un samēru, kā arī citus svarīgus apstākļus, motivēti izvēlas vieglāku vai smagāku sodu, kā arī nosakāmā soda apmēru, ievērojot soda vidējo lielumu.

Krimināllikums arī jāpapildina ar tiesību principiem, kas precīzāk regulētu soda noteikšanas kārtību gadījumos, ja konstatēti atbildību pastiprinošie un mīkstinošie apstākļi, paredzot, piemēram, ka gadījumā, ja ir:

1) vairāki atbildību mīkstinošie apstākļi un nav konstatēti atbildību pastiprinošie apstākļi, personai nedrīkst piespriest pamatsodu, kas lielāks par vienu trešdaļu no panta sankcijā paredzētā bargākā soda;

2) atbildību pastiprinošs apstāklis, personai nedrīkst piemērot panta sankcijā paredzēto vieglāko sodu;

3) vairāki atbildību pastiprinošie apstākļi, personai piespriežamais sods nedrīkst būt mazāks par vienu trešdaļu no panta sankcijā paredzētā bargākā soda;

4) vairāki atbildību pastiprinošie apstākļi un nav atbildību mīkstinošo apstākļu, personu nedrīkst notiesāt nosacīti un piespriežamais sods tai nedrīkst būt mazāks par pusi no panta sankcijā paredzētā bargākā soda.

Tiesa no minētajiem principiem var atkāpties, šādu atkāpšanos īpaši motivējot tiesas nolēmumā.

2.2.3. Vieglāka soda noteikšana nekā likumā paredzētais sods

Krimināllikumā jādefinē maksimālās soda samazināšanas robežas, piespriežot sodu par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem. Ir nepieciešams lemt par principu ietveršanu Krimināllikumā, kas paredzētu, ka, piemērojot Krimināllikuma 49.pantu:

1) par smagu noziegumu, personai nedrīkst piespriest mazāk kā pusi no panta sankcijā paredzētā minimālā soda;

2) par sevišķi smagu noziegumu, personai nedrīkst piespriest mazāk kā divas trešdaļas no panta sankcijā paredzētā minimālā soda.

Krimināllikumā arī jāparedz, ka no papildsoda – tiesību ierobežošana – nedrīkst atbrīvot personu, kura izdarījusi Krimināllikuma 260.panta trešajā daļā paredzēto noziegumu (Ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi).

Tiesa no minētajiem principiem var atkāpties, šādu atkāpšanos īpaši motivējot tiesas nolēmumā.

2.2.4. Soda noteikšana par nepabeigtu noziedzīgu nodarījumu un noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts līdzdalībā

Soda piemērošana par nepabeigtu noziedzīgu nodarījumu un par līdzdalību noziedzīgā nodarījumā ir sodu politikas jautājums, kas neprasa detalizētu reglamentāciju Krimināllikumā.

2.2.5. Soda noteikšana par vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu

Lai sekmētu vienotas tiesu prakses veidošanu un taisnīga soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, ko izdarījusi persona, Krimināl­likumā jāprecizē galīgā soda noteikšanas kārtības izvēle.

Ir nepieciešams lemt par principu ietveršanu Krimināllikumā, kas paredzētu, ka vieglākā soda ietveršana smagākajā nav piemērojama, bet galīgais sods nosakāms, pilnīgi saskaitot piespriestos sodus, ja ir konstatēti atbildību pastiprinošie apstākļi un nav konstatēti atbildību mīkstinošie apstākļi, bet daļēji saskaitot, ja nav konstatēti atbildību pastiprinošie apstākļi, gadījumos, kad:

1) galīgais sods ir nosakāms par reālu noziedzīgu nodarījumu kopību, ko veido smagi vai sevišķi smagi noziegumi;

2) noziedzīgu nodarījumu kopību veido trīs un vairāki noziedzīgi nodarījumi.

Vieglākā soda ietveršana smagākajā sodā var tikt piemērota, ja:

1) noziedzīgi nodarījumi veido ideālo kopību;

2) par vienu no noziedzīgajiem nodarījumiem ir piespriesta brīvības atņemšana uz 10 gadiem vai ilgāku laiku (saskaņā ar Lietuvas Kriminālkodeksa 63.panta piekto daļu soda ietveršanu tiesa var piemērot, ja ir ideāla noziedzīgu nodarījumu kopība, izdarītie noziedzīgie nodarījumi stipri atšķiras pēc smaguma un attiecināmi uz dažādām noziedzīgu nodarījumu kategorijām, par vienu no noziedzīgiem nodarījumiem piespriesta brīvības atņemšana uz
10 gadiem vai brīvības atņemšana uz mūžu).

Tiesa no minētajiem principiem var atkāpties, šādu atkāpšanos īpaši motivējot tiesas nolēmumā. Ar Krimināllikuma normām nav jāierobežo tiesas iespējas izvēlēties sodu saskatīšanas veidu, lai noteiktu sodu par noziedzīgu nodarījumu kopību. Vienlaikus tiesām jāņem vērā, ka spriedumā jāpamato gan daļējas, gan arī pilnīgas piespriesto sodu saskaitīšanas izvēle.

2.2.6. Soda noteikšana pēc vairākiem spriedumiem

Ir nepieciešams lemt par principu ietveršanu Krimināllikumā, kas paredzētu, kad tiesai ir daļēji jāpievieno sods, kas nav izciests pēc iepriekšējā sprieduma, pieskaitot ne mazāk kā vienu trešdaļu no neizciestā soda. Attiecīgā soda noteikšanas principi jāievēro, ja:

1) persona, kura sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, neizciestā soda laikā izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu;

2) ir konstatēts noziedzīgu nodarījumu speciālais recidīvs, kas neveido noziedzīga nodarījuma kvalificēto sastāvu;

3) jaunais noziedzīgais nodarījums ir izdarīts nosacītās notiesāšanas vai nosacītās atbrīvošanas no kriminālatbildības pārbaudes laikā.

Tiesa no minētajiem principiem var atkāpties, šādu atkāpšanos īpaši motivējot tiesas nolēmumā.

Ieslodzījuma vietu pārvaldei papildus nepieciešami:

2011.gadā un turpmāk LVL 46 538.

2.2.7. Sodu saskaitīšanas un aizstāšanas noteikumi

Krimināllikumā jāizdara grozījumi, kas diferencētu galīgā soda noteik­šanas kārtību atkarībā no tā, vai galīgais sods noteikts reālās vai nosacītās brīvības atņemšanas veidā. Krimināllikumā jāparedz, ka gadījumā, ja par vienu noziedzīgu nodarījumu ir piemērota nosacīta brīvības atņemšana, bet par citu – piespiedu darbs, minētie sodi izpildāmi patstāvīgi, neaizstājot piespiedu darbu ar nosacītām brīvības atņemšanas dienām.

2.2.8. Nosacīta notiesāšana

Krimināllikumā jāparedz, ka nosacīta notiesāšana piemērojama tikai gadījumos, ja persona sodīta ar brīvības atņemšanu.

Lai novērstu iespēju par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts nosacītas notiesāšanas pārbaudes laikā, piemērot nosacītu sodu, Krimināllikuma 55.panta desmitajā daļā jāprecizē, ka gadījumā, ja nosacīti notiesātais pārbaudes laikā izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, viņam piespriestais sods ir izpildāms un tiesa nosaka galīgo sodu saskaņā ar likumā paredzēto kārtību. Krimināllikuma 55.panta desmitajā daļā nav tieši jānorāda, ka galīgais sods nosakāms saskaņā ar Krimināllikuma 51. un 52.pantā paredzētajiem noteikumiem, jo var būt (un praksē arī ir) gadījumi, ka, ievērojot likumā noteikto, galīgais sods personai, kura noziedzīgu nodarījumu izdarījusi nosacītas notiesāšanas pārbaudes laikā, tiek noteikts, piemērojot Krimināllikuma 50.panta piekto daļu.

2.2.9. Atbrīvošana no kriminālatbildības un soda

Attīstot krimināltiesības, likumā jāparedz iespēja atbrīvot no kriminālatbildības personu, kura aiz neuzmanības izdarījusi kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu un pēc tam pilnīgi atlīdzinājusi ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu, ja turklāt noziedzīgs nodarījums nav radījis būtisku kaitējumu sabiedriskajām interesēm.

Krimināllikumā jāparedz, ka personu nevar atbrīvot no kriminālatbildības sakarā ar izlīgumu ar cietušo, ja pirms tam par tāda paša veida noziedzīgu nodarījumu izlīgums ar cietušo ir bijis par pamatu personas atbrīvošanai no kriminālatbildības.

Nepieciešams izdarīt grozījumus Krimināllikuma 59.panta ceturtajā daļā, nosakot, ka tiesa personu, kura izdarījusi mazāk smagu noziegumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ, var atbrīvot no soda izciešanas, ja šī persona ir saņēmusi narkologa atzinumu par sociālās rehabilitācijas nepieciešamību no psihoaktīvām vielām atkarīgajai personai.

Labklājības ministrijai papildus nepieciešami:

2011.gadā un turpmāk – LVL 164 260.

Veselības ministrijai papildus nepieciešami:

2011.gadā un turpmāk – LVL 412 815.

2.2.10. Nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izciešanas

Krimināllikumā jāizdara grozījumi, izslēdzot iespēju pirms termiņa atbrīvot personas, kuras izcieš kriminālsodu – arests.

Krimināllikuma 61.panta ceturtajā daļā jāparedz, ka nevis tiesa var piemērot nosacīti pirms termiņa atbrīvotajām personām Krimināllikuma 55.panta sestajā daļā paredzētos pienākumus, bet gan ka parasti minētajām personām ir piemērojami Krimināllikuma 55.panta sestajā daļā paredzētie pienākumi. Tiesa no minētā principa var atkāpties, šādu atkāpšanos īpaši motivējot tiesas nolēmumā.

Valsts probācijas dienestam papildus nepieciešami:

2015.gadā – LVL 420 536;

2016.gadā un turpmāk – LVL 347 890.

Krimināllikuma 61.panta ceturtajā daļā jāparedz, ka pilngadīgai personai, ja tā notiesāta par tāda smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu pret nepilngadīgo, kas saistīts ar vardarbību vai vērsts pret dzimumneaizskaramību vai tikumību, obligāti uzliekams pienākums piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem.

Krimināllikuma 61.panta pirmajā daļā jāprecizē, ka personu, kura notiesāta ar brīvības atņemšanu, izvērtējot sabiedriskās drošības intereses, var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no pamatsoda, ja ir sasniegts soda mērķis un persona soda izciešanas laikā ir sasniegusi noteiktu resocializācijas rezultātu, kā arī faktiski ir izcietusi Krimināllikuma 61.panta trešajā daļā noteikto soda daļu.

2.2.11. Krimināltiesiskie piespiedu līdzekļi

Lai aizsargātu sabiedrisko drošību, mazinātu smagu un sevišķi smagu noziegumu recidīva līmeni, Krimināllikuma vispārīgā daļa jāpapildina ar jaunu nodaļu, paredzot tajā sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu piemērošanu personai, kura izdarījusi Krimināllikuma paredzēto nodarījumu, bet pēc soda izciešanas nav sasniegusi resocializācijas mērķus vai nav saukta pie kriminālatbildības vai atbrīvota no tās, kā arī gadījumā, ja personai vairāk netiek piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi un persona joprojām var apdraudēt sabiedrības drošību.

Likumā jāparedz iespēja ar tiesas nolēmumu piemērot sabiedriskās drošības līdzekļus personām, kuras izdarījušas:

1) vairākus dzimumnoziegumus vai vairākkārt sodītas par dzimum­noziegumiem;

2) vairākus ar vardarbību saistītus smagus vai sevišķi smagus noziegumus, ja personai ir tieksme uz vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu;

3) noziedzīgus nodarījumus nepieskaitāmības vai ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī – pēc viņu izveseļošanās, ja vairs nav pamata piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus vai ja sabiedriskās drošības līdzekļi jāpiemēro kopā ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem;

4) vairākus smagus vai sevišķi smagus noziedzīgus nodarījumus alkohola, narkotisko vielu vai citu atkarību dēļ.

Par sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļiem jāatzīst, piemēram, personas ņemšanu Valsts probācijas dienesta uzskaitē, pienākumu ziņot par dzīvesvietu, darba un mācību vietu, aizliegumu apmeklēt noteiktas vietas, pienākumu ziņot par izbraukšanu no pastāvīgās dzīvesvietas uz laiku, kas ir ilgāks par vienu nedēļu, pienākumu nesazināties ar noteiktai cilvēku grupai piederīgām personām, nepiedalīties noteiktos pasākumos, pienākumu regulāri, piemēram, vienu reizi pusgadā, konsultēties pie speciālistiem – psihologa, psihiatra, narkologa, seksologa, sociālā darbinieka un pēc speciālista norādījumiem piedalīties speciālās rehabilitējošās programmās vai saņemt medicīnisko palīdzību, ievietošanu sociālās rehabilitācijas centrā, reabilitējošās aizsardzības noteikšanu, preventīvu drošības naudu.

Minēto sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu izpildi pārsvarā nodrošinās Valsts probācijas dienests, atsevišķos gadījumos to izpildi, piemēram, ievietošanu sociālās rehabilitācijas centrā, nodrošinās citas valsts iestādes. Tiesai jālemj vispārīgi par sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu piemērošanu, savukārt par konkrētu sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu piemērošanu jālemj valsts iestādei, kurai ar tiesas lēmumu būs uzdots nodrošināt to izpildi. Valsts iestāžu piemērojamo sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu uzskaitījums jānosaka speciālā likumā. Šāda kārtība nepieciešama, lai attiecīgā iestāde, kas piemēro sabiedriskās drošības piespiedu līdzekli, varētu izvēlēties konkrētajā situācijā atbilstošāko. Turklāt šāda regulējuma gadījumā iestādei ir iespēja, ja nepieciešams, grozīt piemēroto sabiedriskās drošības līdzekli, nevēršoties atkal tiesā un nenoslogojot tiesu darbu.

Sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļi nav atzīstami par sodiem, tāpēc nevar uzskatīt, ka persona ilgā laikposmā izcieš sodu. To izpilde nav atkarīga no fakta, ka personas sodāmība pēc noteikta laika tiek dzēsta. Vienlaikus šo drošības līdzekļu piemērošana ļaus valstij kontrolēt sabiedrībai bīstamo personu uzvedību jau pēc tam, kad viņas ir izcietušas piespriesto sodu, sniegt tām nepieciešamo palīdzību un novērst smagu un sevišķi smagu noziegumu recidīvu.

Sabiedriskās drošības līdzekļu mērķis ir efektīvi uzraudzīt to personu uzvedību, attiecībā uz kurām ir pamats uzskatīt, ka tās nākotnē var radīt būtisku kaitējumu sabiedriskajām interesēm. Šāda veida uzraudzība ir nepieciešama, lai novērstu jaunus noziedzīgus nodarījumus. Efektīvi uzraugot personu, ir iespējams konstatēt un risināt problēmas, kas ietekmē personas uzvedību un var novest viņu līdz jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanai. Sabiedriskās drošības līdzekļu piemērošanas mērķis nav pazemot personu. Ar sabiedriskās drošības līdzekļiem nedrīkst būtiski ierobežot personas tiesības, piemēram, no personas var prasīt, lai viņa ziņotu par dzīvesvietas maiņu, bet nedrīkst noteikt, ka viņai jādzīvo noteiktā vietā.

Sabiedriskās drošības līdzekļiem nav sodīšanas funkcijas, tāpēc tie var tikt piemēroti uz nenoteiktu laiku vai uz noteiktu laiku ar pagarināšanas iespēju. Minētajiem līdzekļiem jābūt elastīgiem pēc uzraudzības formas, turklāt tās intensitāte ar laiku var mainīties.

Speciālā tiesiskā reglamentācija nepieciešama attiecībā uz sabiedriskās drošības līdzekļu piemērošanu personām, kuras izdarījušas dzimumnoziegumus. Līdztekus jau minētajiem sabiedriskajiem drošības līdzekļiem jāparedz iespēja piemērot viņiem speciālo aprūpi, tajā skaitā medicīnisko.

Lai sabiedriskās drošības līdzekļi būtu pietiekami efektīvi, nepieciešams paredzēt kriminālatbildību par izvairīšanos no to izpildes un administratīvo atbildību par ar tiem noteikto pienākumu nepildīšanu.

Lai izveidotu sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu sistēmu un uzsāktu to piemērošanu, būs nepieciešams izstrādāt atsevišķu politikas plānošanas dokumentu.

Nepieciešamo finansējumu sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļu izpildes nodrošināšanai būs iespējams aprēķināt, tikai izstrādājot speciālo tiesisko regulējumu par sabiedriskās drošības piespiedu līdzekļiem.

2.2.12. Nepilngadīgo kriminālatbildība

Nepieciešams attīstīt esošo audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmu. Īpaša uzmanība jāpievērš sabiedrībā izpildāmo audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu attīstībai.

Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmas attīstīšanai un it īpaši esošo sociālās korekcijas iestāžu attīstīšanai un uzturēšanai nebūs nepieciešams papildu finansējums no valsts budžeta, jo audzēkņu skaits jau esošajās sociālās korekcijas izglītības iestādēs nav nokomplektēts pilnībā. Tāpat, ņemot vērā Finanšu ministrijas 2007.gada 5.marta “Ziņojumu par patēriņa cenu inflācijas attīstību un samazināšanas priekšlikumiem”, kurā valsts budžetu 2008.gadam iecerēts plānot bez deficīta un paredzēt budžeta pārpalikumu 2009. un 2010.gadā, papildu finansējums sociālās korekcijas izglītības iestādēm netiek plānots.

Jāpaplašina likumā “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” definētais nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem piemērojamo pienākumu klāsts, atjaunojot no likuma izslēgto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli “uzvedības ierobežojumi”, kā arī piešķirt šī piespiedu līdzekļa ieviešanai pašvaldībās nepieciešamo finansējumu. Papildus izvērtējama nepieciešamība un iespēja minēto piespiedu līdzekli papildināt ar papildu ierobežojumiem, piemēram, piedalīties probācijas programmās.

2.2.13. Krimināllikuma sevišķās daļas pantos paredzētās sankcijas

Nepieciešams pārskatīt Krimināllikuma sevišķajā daļā ietvertos noziedzīgo nodarījumu sastāvus, izslēdzot normas, kas paredz atbildību par nodarījumiem sakarā ar to, ka pārkāpums izdarīts atkārtoti gada laikā. Krimināllikumā nav jāparedz atbildība par nodarījumiem, kas nevar radīt vērā ņemamu kaitējumu sabiedriskajām interesēm. Šādi nodarījumi ir jādekriminalizē, paredzot par tiem tikai administratīvo atbildību, neatkarīgi no to izdarīšanas biežuma. Dekriminalizējot atsevišķus noziedzīgus nodarījumus, kriminālatbildību par tiem var saglabāt gadījumos, ja ir nepieciešams izdalīt kvalificējošas pazīmes, piemēram, būtisks kaitējums, liels apmērs. Gadījumā, ja nodarījuma kaitīgums un bīstamība ir liela, Krimināllikumā jāparedz kriminālatbildība jau par pirmo likumpārkāpumu, tas ir, nepieciešams kriminalizēt šādus administratīvos pārkāpumus.

Lai novērstu nepamatotu administratīvo pārkāpumu kriminalizāciju sakarā ar pārkāpuma izdarīšanas atkārtotību, no Krimināllikuma vispārīgās daļas jāizslēdz Krimināllikuma 23.panta piektā daļa.

Lai nodrošinātu efektīvāku soda mērķu sasniegšanu, Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzētajiem sodiem jāatbilst izdarīto noziedzīgo nodarījumu kaitīgumam, vienlaikus nodrošinot tiesai plašas izvēles iespējas, piemērojot pārkāpējiem sodu. Pārskatot pantu sankcijās paredzēto sodu atbilstību noziedzīgiem nodarījumiem, katrā konkrētajā gadījumā jāizvērtē:

1) nepieciešamība paredzēt panta sankcijā vairākus alternatīvus pamatsodus;

2) ja panta sankcijā ietver alternatīvos sodus, jānosaka to savstarpējā atbilstība;

3) par noziedzīgu nodarījumu paredzētais soda mērs un soda diapazons;

4) paredzēto sankciju samērība;

5) nepieciešamība paredzēt obligāti piemērojamos un alternatīvos papildsodus.

Jāņem vērā, ka par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem nav jāparedz ar brīvības atņemšanu nesaistīti sodi, ja panta sankcijā paredzēts minimālais brīvības atņemšanas laiks uz trim gadiem vai ilgāk.

Krimināllikuma sevišķās daļas pantu sankcijās jāizdara grozījumi, izslēdzot naudas sodu kā pamatsodu par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem.

Jāgroza to Krimināllikuma un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normu sankcijas, kas paredz atbildību par analogiem (vienas apdraudējuma grupas) nodarījumiem, ievērojot, ka minimālajam sodam par noziedzīgu nodarījumu jābūt bargākam salīdzinājumā ar maksimālo sodu par mazāk kaitīgu analogu administratīvo pārkāpumu.

3. Kriminālsodu politika saistībā ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā

Koncepcija būs noderīga Latvijas pozīcijas veidošanai kriminālsodu politikas jautājumos Eiropas Savienībā. Latvijas krimināltiesību sistēmai ir jākļūst elastīgākai. Materiālo normu harmonizācija Eiropas Savienības ietvaros krimināltiesību jomā ir pieļaujama, bet tā ikreiz ir jāvērtē, ievērojot Latvijas krimināltiesību sistēmas īpatnības un tradīcijas.

Lisabonas līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, paredz būtiskas izmaiņas attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalstu krimināltiesību un kriminālprocesuālo jomu, piemēram, Eiropas Komisija varēs nākt klajā ar priekšlikumu direktīvai, kurā būs noteikti minimuma noteikumi attiecībā uz soda veidiem un to apmēriem par attiecīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas nebija iespējams līdz šim. Vienlaikus Latvijas interesēs būtu saglabāt likumdevēja kompetencē jautājumus par to, kā personai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tiek noteikts sods un kādos gadījumos persona var tikt atbrīvota no soda izciešanas.

Neskatoties uz Lisabonas līgumā paredzētajām normām, jau šobrīd Eiropas Savienības ietvaros ir notikusi attīstība, kas noved pie nacionālo normu harmonizācijas. Piemēram, Vācijas un Francijas iniciatīva, lai pieņemtu Padomes ietvarlēmumu par nosacīti noteiktu sodu, alternatīvo sodu un nosacīti atlikto sodu atzīšanu un uzraudzību, vairāku jauninājumu starpā varēja novest pie nepieciešamības izveidot jaunus soda veidus. Jaunu soda veidu ieviešana pēc Eiropas Savienības iniciatīvas vienmēr ir rūpīgi izvērtējama, jo var neiederēties Latvijas sodu sistēmā. Minētās iniciatīvas ietvaros tika vērtēta nepieciešamība ieviest alternatīvus un nosacīti atliktus sodus, kas pēc būtības līdzinās nosacītai notiesāšanai. Ņemot vērā, ka Latvijā likumdevējs Krimināllikumā ir paredzējis nosacītu notiesāšanu, kā arī pietiekami daudz citu iespēju personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tikt atbrīvotai gan no kriminālatbildības, gan no soda, Latvijas krimināltiesību sistēmā nav nepieciešams ieviest alternatīvos vai nosacīti atliktos sodus, kas darbojas citās Eiropas Savienības valstīs.

4. Ar problēmas risinājumu saistītie politikas plānošanas dokumenti un tiesību akti

Ar minētās problēmas risināšanu ir saistīti šādi tiesību akti:

1) Krimināllikums;

2) Kriminālprocesa likums;

3) Latvijas Sodu izpildes kodekss;

4) Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss;

5) Bērnu tiesību aizsardzības likums;

6) likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”;

7) Valsts probācijas dienesta likums.

Ar minētās problēmas risināšanu ir saistīti šādi politikas plānošanas dokumenti:

1) koncepcija “Par izmaiņām sodu sistēmā” (akceptēta ar Ministru kabineta 2002.gada 20.jūnija rīkojumu Nr.337 “Par koncepcijas projektu “Par izmaiņām sodu sistēmā””);

2) koncepcija “Par izmaiņām nosacītās notiesāšanas piemērošanā” (atbalstīta ar Ministru kabineta 2006.gada 14.jūlija rīkojumu Nr.527 “Par koncepciju “Par izmaiņām nosacītās notiesāšanas piemērošanā””);

3) Administratīvo sodu likumprojekta koncepcija (atbalstīta ar Ministru kabineta 2006.gada 28.jūlija rīkojumu Nr.568 “Par Administratīvo sodu likumprojekta koncepciju”).

5. Prognoze par sekām, ja attiecīgā problēma netiks risināta

Ignorējot kriminālsodu politikas problemātiku un neizdarot nepieciešamos grozījumus Krimināllikumā un saistītajos normatīvajos aktos, kā arī neveidojot jaunu normatīvo aktu bāzi, arī turpmāk tiks apgrūtināta definēto kriminālsodu mērķu sasniegšana, noziedzīga recidīva skaita samazināšana un sabiedriskās drošības garantēšana. Nepārskatot tiesību normas, kas regulē kriminālsodu piemērošanas kārtību, arī turpmāk likumpārkāpējiem tiks piemērotas likumā paredzētās represijas, kas neatbilst kriminālsodu politikas mērķiem. 

6. Nepieciešamie grozījumi tiesību aktos

Koncepcijas īstenošanai būs nepieciešams izstrādāt likumprojektu par grozījumiem Krimināllikumā, kas paredzētu grozījumu izdarīšanu Krimināllikuma vispārīgajā un sevišķajā daļā, kā arī, ja nepieciešams, – likumprojektu par grozījumiem Kriminālprocesa likumā, likumprojektu par grozījumiem likumā “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, likumprojektu par grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, likumprojektu par grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā, likumprojektu par grozījumiem Latvijas Sodu izpildes kodeksā un citos normatīvajos aktos. Ņemot vērā plānotās izmaiņas kriminālsodu politikā, pēc materiālo normu precizēšanas Krimināllikumā būs nepieciešams izvērtēt jauna Kriminālsodu izpildes likuma izstrādes nepieciešamību.