Darbības ar dokumentu

1.pants. 1951.gada 28.jūlija Konvencija par bēgļa statusu (turpmāk — Konvencija) un tās 1967.gada 31.janvāra protokols (turpmāk — Protokols) ar šo likumu tiek pieņemti un apstiprināti.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 1.panta B. otro daļu Latvijas Republika uzskata par sev saistošu Konvencijas 1.panta B. pirmās daļas (b) alternatīvu.

(02.10.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.10.1997.)

3.pants. Visos gadījumos, kad Konvencija paredz attiecināt uz bēgļiem vislabvēlīgākos nosacījumus, kas tiek attiecināti uz citu valstu pilsoņiem (pavalstniekiem), Latvijas Republika Konvencijas normas interpretē tādējādi, ka uz bēgļiem netiek attiecinātas tiesības un privilēģijas, kas ir to valstu pilsoņiem (pavalstniekiem), ar kurām Latvijas Republika ir noslēgusi vienošanos muitas jautājumos, ekonomikas jautājumos, kā arī politiskās vai sociālās drošības jautājumos.

4.pants. Saskaņā ar Konvencijas 42.panta pirmo daļu noteikt, ka Latvijas Republika neuzskata par sev saistošu Konvencijas 8.pantu.

5.pants. Saskaņā ar Konvencijas 42.panta pirmo daļu noteikt, ka Latvijas Republika Konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām.

6.pants. Saskaņā ar Konvencijas 42.panta pirmo daļu noteikt, ka Latvijas Republika Konvencijas 24.pantu uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām.

7.pants. Saskaņā ar Konvencijas 42.panta pirmo daļu, kas attiecas uz Konvencijas 26.pantu, Latvijas Republika patur sev tiesības sabiedrības interesēs noteikt dzīvesvietu atsevišķām bēgļu grupām.

8.pants. Saskaņā ar Konvencijas 42.panta pirmo daļu noteikt, ka Latvijas Republika neuzskata par sev saistošu Konvencijas 34.pantu.

9.pants. Saskaņā ar Protokola VII panta pirmo daļu noteikt, ka visas atrunas attiecībā uz Konvenciju ir piemērojamas arī attiecībā uz Protokolu.

10.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija un Protokols angļu valodā un to tulkojums latviešu valodā.

11.pants. Konvencija stājas spēkā tās 43.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Protokols stājas spēkā tā VIII pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un par to Ārlietu ministrija paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Preambula

Augstās līgumslēdzējas puses,

uzskatot, ka Apvienoto Nāciju Statūti un Vispārējā Cilvēka tiesību Deklarācija, kas pieņemta Ģenerālajā Asamblejā 1948.gada decembrī, ir apstiprinājusi principu, ka visiem cilvēkiem jābauda pamattiesības un brīvības bez diskriminācijas;

uzskatot, ka dažādos gadījumos Apvienotās Nācijas ir deklarējušas savas patiesās bažas par bēgļiem un centušās nodrošināt bēgļiem visplašāko iepēju izmantot šīs pamattiesības un brīvības;

uzskatot, ka ir vēlams pārskatīt un apvienot iepriekšējos starptautiskos līgumus atiecībā uz bēgļa statusu un paplašināt šādu dokumentu piešķirtās aizsardzības apjomu ar jauna līguma palīdzību;

uzskatot, ka patvēruma piešķiršana var uzkraut pārāk smagu nastu atsevišķām valstīm un ka pieņemams risinājums problēmai, kam Apvienotās Nācijas atzinušas starptautisku raksturu un ietvarus, nevar būt iespējams bez starptautiskas sadarbības;

izsakot cerību, ka visas valstis, atzīstot bēgļu problēmas sociālo un humāno raksturu, darīs visu, kas ir to spēkos, lai nepieļautu, ka šī problēma izraisa saspīlējumu starp valstīm;

atzīstot, ka Apvienoto Nāciju Augstākais Komisārs bēgļu jautājumos ir atbildīgs par starptautisko Konvenciju, kas nodrošina bēgļu aizsardzību un uzraudzību, un atzīstot, ka efektīvu aizsardzības pasākumu koordinēšana šīs problēmas risināšanai būs atkarīga no valstu sadarbības ar Augstāko Komisāru,

ir vienojušās par sekojošo:

A. Šīs Konvencijas mērķiem, termins "bēglis" attiecināms uz jebkuru personu, kas:

(1) tikusi uzskatīta par bēgli saskaņā 1926.gada 12.maija un 1928.gada 30.jūnija Vienošanos vai saskaņā 1933.gada 28.oktobra un 1938.gada 10.februāra Konvenciju, vai saskaņā ar 1939.gada 14.septembra Protokolu, vai saskaņā ar Starptautiskās bēgļu organizācijas Statūtiem; lēmumi par nepiemērotību, ko pieņēmusi Starptautiskā bēgļu organizācija tās darbības laikā, nevar radīt šķēršļus bēgļa statusa noteikšanai personām, kam tas piešķirts un kas atbilst šīs nodaļas 2.paragrāfā izteiktajiem noteikumiem;

(2) to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra un sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēl, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.

Ja personai ir vairāk nekā viena pilsonība, termins "viņu pilsonības valsts" apzīmē katru no valstīm, kurā viņš ir pilsonis, un personu nedrīkst uzskatīt par tādu, kurai nav savas pilsonības valsts aizsardzības, ja tā bez iemesla, kas balstās uz labi pamatotām bailēm, nav izmantojusi aizsardzību vienā no savas pilsonības valstīm.

B. (1) Šīs Konvencijas mērķiem, vārdi "notikumi, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra "A nodaļas 1.punktā būtu jāsaprot kā

(a) "notikumi Eiropā pirms 1951.gada 1.janvāra" vai

(b) "notikumi Eiropā vai kaut kur citur pirms 1951.gada 1.janvāra", un katrai no dalībvalsīm parakstīšanas, ratificēšanas, pievienošanās laikā jādeklarē, kuru no šīm nozīmēm tā attiecina uz savām saistībām Konvencijas sakarā.

(2) Jebkura pievienojusies valsts, kas ir pieņēmusi alternatīvu (a), var jebkurā laikā paplašināt savas saistības, pieņemot alternatīvu (b), ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

C. Šo Konvenciju pārtrauc pielietot attiecībā uz jebkuru personu, kas atbilst A nodaļas noteikumiem, ja tā

(1) ir brīvprātīgi pakļāvusies savas pilsonības valsts aizsardzībai vai

(2) brīvprātīgi atkal atguvusi savu zaudēto pilsonību, vai

(3) ir ieguvusi jaunu pilsonību un bauda savas jaunās pilsonības valsts aizsardzību, vai

(4) ir brīvprātīgi atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi valstī, kuru pameta vai ārpus kuras uzturējās sakarā bailēm no vajāšanas, vai

(5) ilgāk nevar atteikties pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai tādēļ, ka apstākļi, kuru sakarā tā tikusi atzīta par bēgļi, vairs nepastāv;

ar noteikumu, ka šis paragrāfs neattiecas uz bēgli, kas atbilst šī panta A (1) nodaļai un spēj uzrādīt pietiekami svarīgus iemeslus iepriekšējās vajāšanas sakarā, lai atteiktos pakļauties savas pilsonības valsts aizsardzībai;

(6) būdama bez pilsonības, ir spējīga atgriezties savā iepriekšējā mītnes zemē, jo ir pārstājuši eksistēt apstākļi, kuru dēļ tā bijusi atzīta par bēgli;

ar noteikumu, ka šis paragrāfs neattiecas uz bēgli, kas atbilst šī panta A (1) nodaļai un spēj uzrādīt pietiekami svarīgus iemeslus sakarā ar iepriekšējo vajāšanu, lai atteiktos atgriesties savā bijušajā mītnes zemē.

D. Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstākā Komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos.

Ja personām šāda aizsardzības vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēl un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.

E. Šī Konvencija neattiecas uz personu, kuru kompetentas varas iestādes valstī, kurā viņš pastāvīgi dzīvo, atzīst par personu, kam ir tādas tiesības un pienākumi kā šīs valsts pilsonim.

F. Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā

(a) ir izdarījusi noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā definēts starptautiskajos dokumentos, kas ir sastādīti, lai veidotu noteikumus attiecībā uz šādiem noziegumiem;

(b) ir izdarījusi nopietnu nepolitisku noziegumu ārpus patvēruma valsts pirms uzņemšanas šajā valstī par bēgli;

(c) ir atzīta par vainīgu darbībā, kas ir pretēja Apvienoto Nāciju mērķiem un principiem.

Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas,likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.

Dalībvalstīm jāattiecina šīs Konvencijas noteikumi uz bēgļiem bez diskriminācijas pēc rases, reliģijas vai izcelsmes zemes pazīmēm.

Dalībvalstīm jāpieķir bēgļiem savā teritorijā vismaz tikpat labvēlīga atļauja piekopt savu reliģiju, kā vietējiem iedzīvotājiem, kā arī brīvība iegūt reliģisko izglītību viņu bērniem.

Nekas šajā Konvencijā nedrīkst traucēt jebkādu tiesību un priekšrocību izmantošanu, ko dalībvalstis piešķīrušas bēgļiem neatkarīgi no šīs Konvencijas.

Saskaņā ar šīs Konvencijas mērķiem jēdziens "tādos pašos apstākļos" nozīmē, ka būtu jāapmierina katra indivīda visas prasība (ieskaitot prasības par pagaidu vai pastāvīgu dzīvesvietas termiņu un apstākļiem), lai viņš varētu baudīt tās tiesības, kādas viņš baudītu, ja nebūtu bēglis, izņemot tās prasības, kuras pēc to rakstura bēglim nevar apmierināt.

1. Izņemot tos gadījumus, kad šajā Konvencijā paredzēti labvēlīgāki noteikumi, dalībvalstij jāpiešķir bēgļiem tāds pats režīms, kā vispār ārzemniekiem.

2. Pēc trīs gadu nodzīvošanas visi bēgļi jāatbrīvo no likumdošanas abpusīguma3 dalībvalsts teritorijā.

3. Katrai dalībvalstij jāturpina piešķirt bēgļiem tās paša tiesības un pabalstus, ko viņi jau baudījuši abpusīguma nepielietošanas gadījumā, sākot ar datumu, kurā šī Konvencija stājas spēkā attiecīgajā valstī.

4. Dalībvalstīm labvēlīgi jāizskata iespēja piešķirt bēgļiem abpusīguma nepielietošanas gadījumā plašākas tiesības un priekšrocības par tām, kas viņiem pienākas saskaņā ar 2. un 3. paragrāfu, un attiecināt abpusīguma principa izņēmumus uz bēgļiem, kuri neatbilst 2. un 3. paragrāfa noteikumiem.

5. 2. un 3. pargrāfa noteikumi attiecas gan uz tiesībām, gan uz priekšrocībām, uz kurām ir norādes šīs Konvencijas 13., 18., 19., 21. un 22.pantā, gan uz tiesībām un priekšrocībām, kādas šī Konvencija nodrošina.

Ņemot vērā ārkārtējos pasākumus, kas var tikt pielietoti pret citas valsts personu vai īpašumu, vai pilsoņu interesēm, dalībvalstis nedrīkst pielietot šādus pasākumus pret bēgli, kas formāli ir minētās valsts pilsonis un tikai tāpēc, ka viņš ir šīs valsts pilsonis. Dalībvalstis, kuras saskaņā ar to likumdošanu nevar pielietot šajā pantā ietverto vispārējo principu, attiecīgajos gadījumos garantēs izņēmumu par labu šādiem bēgļiem.

Nekas šajā Konvencijā nekavē dalībvalsti kara laikā vai citos nopietnos un ārkārtējos apstākļos pielietot drošības pasākumos, kurus tā uzskata par svarīgiem nacionālajai drošībai kādas atsevišķas personas lietā, kas gaida dalībvalsts lēmumu, ka šī persona faktiski ir bēglis un ka šādu pasākumu turpināšana tās lietā ir nacionālās drošības interesēs.

1. Ja bēglis ir ar varu pārvietots uz dalībvalsts teritoriju Otrā pasaules kara laikā un tur pastāvīgi dzīvo, šādas piespiedu uzturēšanās laiks jāuzskata par likumīgu pastāvīgo dzīvesvietu šajā teritorijā.

2. Ja bēglis Otrā pasaules kara laikā ir ar varu pārvietots no dalībvalsts teritorijas un ir atgriezies tajā uz pastāvīgu dzīvi pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās datuma, tad uzturēšanās laiks pirms un pēc šādas piespiedu pārvietošanas jebkuriem mērķiem, kuriem šāda dzīvesvietas nepārtrauktība bijusi nepieciešmība, jāuzskata kā viens nepārtraukts periods.

Ja bēgļi parasti ir bijuši komandas locekļi uz kuģa, kas brauc ar dalībvalsts karogu, tad šai valstij labvēlīgi jāizturas pret šādu bēgļu uzturēšanos šīs valsts teritorijā, izsniedzot viņiem pārvietošnās dokumentus un nodrošinot pagaidu uzņemšanu savā teritorijā, īpaši ņemot vērā viņu vēlēšanos iekārtoties citā valstī.

1. Bēgļa personas statusu nosaka viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts likumi, bet, ja viņam nav pastāvīgās dzīvesvietas, tad uzturēšanās valsts likumi.

2. Tiesības, kuras bēglis ir ieguvis iepriekš un kas ir atkarīgas no personas statusa, īpaši tiesības, kas saistītas ar laulībām, dalībvalstij jārespektē un jāsaskaņo ar formalitātēm, kuras pieprasītu attiecīgās personas dzīvesvietas valsts likumi, ja šī persona nebūtu kļuvusi par bēgli.

Jautājumā par kustamā vai nekustamā īpašuma iegūšanu un citām ar to saistītām tiesībām, par nomas un citiem kontraktiem, kas attiecas uz kustamo un nekustamo īpašumu, dalībvalstīm ir jāapietas ar bēgļiem, cik vien labvēlīgi iespējams, katrā gadījumā ne mazāk labvēlīgi, kā ar ārzemniekiem vispār tādos pašos apstākļos.

Attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (izgudrojumi, dizaini vai modeļi. preču zīmes, tirdzniecības nosaukumi) un literāro, māksliniecisko un zinātnisko darbu tiesību aizsardzību bēglim mītnes zemē jābauda tādas pašas tiesības, kā šīs zemes pilsoņiem. Jebkuras citas dalībvalsts teritorijā viņam jāsaņem tāda pati aizsardzība, kā tās valsts pilsoņiem, kurā bēglis pastāvīgi uzturas.

Attiecībā uz piedalīšanos nepolitiskās un bezpeļņas organizācijās un arodbiedrībās dalībvalstīm jānodrošina bēgļiem, kas likumīgi atrodas to teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, tāpat kā pret citu zemju pilsoņiem tajos pašos apstākļos.

1. Bēglim ir tiesības brīvi griezties tiesā visu dalībvalstu teritorijās.

2. Dalībvalstī, kurā bēglis parasti uzturas, viņam jābauda tādas pašas tiesības brīvi griezties tiesā, ieskaitot juridisku palīdzību, un cautio judicatum solvi [tiesības uz atbrīvošanu no ķīlas naudas], kā šīs zemes pilsonim.

3. 2.paragrāfa minētajos noteikumos bēglim citās valstīs, nekā viņa mītnes valstī, ir tādas pašas tiesības, kā viņa mītnes valsts pilsonim būtu šajās valstīs.

1. Dalībvalstij jāpiešķir bēglim, kas likumīgi uzturas tās teritorijā, vislielākās labvēlības režīms strādāt algotu darbu, tāpat kā ārzemniekiem šajā valstī tādos pašos apstākļos.

2. Jebkurā gadījumā ierobežojumi, kas attiecas uz ārzemniekiem vai ārzemnieku iespējām strādāt sakarā ar vietējā darba tirgus aizsardzību, neattiecas uz bēgli, uz kuru šos ierobežojumus neattiecināja dalībvalstis Konvencijas spēkā stāšanās brīdī, kā arī uz jebkuru bēgli, kas atbilst vienam no sekojošiem noteikumiem:

(a) viņš ir nodzīvojis attiecīgajā valstī 3 gadus;

(b) viņa dzīvesbiedrs ir šīs valsts pilsonis. Bēglim nepienākas šī noteikuma priekšrocības, ja viņš pametis savu dzīvesbiedru;

(c) viņam ir viens vai vairāki bērni, kam ir šīs valsts pilsonība.

3. Dalībvalstis labvēlīgi izskatīs iespēju pielīdzināt bēgļu tiesības uz algotu darbu analogām pilsoņu tiesībām, īpaši to bēgļu tiesības, kuri ieradušies attiecīgajā teritorijā saskaņā ar strādnieku vervēšanas programmām vai imigrācijas plāniem.

Dalībvalstij jāattiecina uz bēgli, kas likumīgi uzturas tās teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, kas jebkurā gadījumā nav sliktāks par to, ko šajā valstī tādos pašos apstākļos bauda ārzemnieki, tiesības individuāli nodarboties ar lauksaimniecību, rūpniecību, mājražošanu un tirdzniecību, kā arī veidot komerciālus un rūpniecības uzņēmumus.

1. Katra dalībvalsts attiecinās vislielākās labvēlības režīmu uz bēgli, kas likumīgi uzturas tās teritorijā un kam ir šīs valsts kompetentu varas iestāžu atzīts diploms un vēlēšanās nodarboties ar kādu brīvo profesiju, kas jebkurā gadījumā nebūs sliktāks, kā ārzemniekam līdzīgos apstākļos.

2. Dalībvalstīm ir jāpieliek visas pūles, lai saskaņā ar to likumiem un konstitūcijām nodrošinātu šādu bēgļu apmešanos teritorijās, par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, bet ne metropolēs.

Tur, kur eksistē normēšanas sistēma, kas attiecas uz visiem iedzīvotājiem un kas regulē vispārēju nepietiekamā daudzumā esošo produktu sadali, pret bēgļiem jāizturas tāpat kā pret saviem pilsoņiem.

Kas attiecas mājokli, tad dalībvalstīm atbilstoši to likumiem un noteikumiem vai ciktāl to regulē iestādes, jāattiecina uz bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, jebkurā gadījumā ne sliktāks, kā pret ārzemniekiem šajos pašos apstākļos.

1. Dalībvalstī bēgļiem jānodrošina tādu pašu iespēju iegūt pamatizglītību, kā šīs valsts pilsoņiem.

2. Dalībvalstīm jāattiecina uz bēgļiem vislielākās labvēlības režīms, kas katrā gadījumā ir ne sliktākās, kā parasti pret ārzemniekiem šajā valstī šajos pašos apstākļos, lai šie bēgļi varētu iegūt vēl kādu citu izglītību, neskaitot pamatizglītību, īpaši tas attiecināms uz iespēju studēt, ārvalstu skolu atestātu, diplomu un zinātnisko grādu atzīšanu, mācību maksas samazināšanu un stipendiju piešķiršanu.

Dalībvalstis nodrošina bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, tādus pašus atvieglojumus un palīdzību, kā saviem pilsoņiem.

1. Dalībvalstis nodrošina bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, tādas pašas tiesības, kā saviem pilsoņiem, sekojošos jautājumos:

(a) tiktāl, cik to nosaka likumi vai noteikumi vai ciktāl to kontrolē administratīvās iestādes: kompensācija, ieskaitot ģimenes pabalstus, ja tie veido kompensācijas daļu, darba stundas, virsstundu darba regulēšana, apmaksāti atvaļinājumi, ierobežojumi darbam mājās, minimālais atalgotā darba vecums, mācekļa statuss un apmācība, sieviešu un jauniešu darbs, kolektīvā līguma priekšrocību izmantošana;

(b) sociālā nodrošināšana (tiesiskie noteikumi par darba traumatismu, profesionālajām slimībām, grūtniecību, ar darba nespēju saistītām slimībām, vecumu, nāvi, bezdarbu, ģimenes tiesībām un citām iespējām, kas saskaņā ar nacionālo likumdošanu ir ietverti sociālās nodrošināšanas shēmā) ir pakļauta sekojošiem ierobežojumiem:

(i) ir iespējami attiecīgi noteikumi iegūto tiesību saglabāšanai, kā arī noteikumi šo tiesību iegūšanas laikā,

(ii) uzturēšanās valsts likumi vai noteikumi var noteikt īpašu kārtību par pabalstiem vai pabalstu daļu, kas pilnībā izmaksājami no sabiedriskiem fondiem, un par pabalstiem, kurus izmaksā personām, kuras atbilst noteikumiem, lai saņemtu normālu pensiju.

2. Tiesības uz kompensāciju bēgļa nāves gadījumā sakarā ar darba traumatismu vai profesionālu slimību neietekmē fakts, ka pabalsts saņēmējs dzīvo ārpus dalībvalsts teritorijas.

3. Dalībvalstīm jāsniedz bēgļiem priekšrocības, kas tiem pienākas saskaņā ar valstu savstarpēji noslēgtajiem līgumiem vai līgumiem, kas var tikt noslēgti nākotnē attiecībā uz iegūto tiesību saglabāšanu un noteikumiem iegūšanas laikā, kā arī attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, šīs tiesības var ierobežot vienīgi ar tādiem pat noteikumiem, kādi tiek pielietoti dalībvalsts pilsoņiem.

4. Dalībvalstis labvēlīgi izskatīs iespēju attiecināt uz bēgļiem, cik vien iespējams, priekšrocības, kas noteiktas līdzīgos līgumos, kuri var būt spēkā starp dalībvalstīm, kuras nepiedalās šajā līgumā.

1. Ja tiesību izmantošanā bēglim ir vajadzīga ārzemju valsts varas iestāžu palīdzība, kura tam nav pieejama, dalībvalstij, kuras teritorijā bēglis dzīvo, jānodrošina viņam šādu palīdzību savās varas iestādēs vai arī starptautiskās institūcijās.

2. Šādā veidā izdotie dokumenti vai izziņas aizvieto to oficiālos dokumentus, kurus izsniedz ārzemniekiem to pilsonības valsts institūcijas vai ar šo institūciju starpniecību, un tiek uzskatīti par ticamiem, trūkstot pierādījumiem par pretējo.

3. Dokumenti vai izziņas, kuras valsts institūcijās šādā veidā izsniedz ārzemniekiem oficiālo dokumentu vietā, jāuzskata par ticamiem, trūkstot pierādījumiem par pretējo.

4. Ārpus īpašiem atvieglijumiem, kādus varsniegt trūcīgām personām, valsts institūcijas par šādiem pakalpojumiem var pieprasīt nodevas, taču tām jābūt mērenām un samērīgām ar tām, ko par līdzīgiem pakalpojumiem maksā pilsoņi.

5. Šī panta noteikumi neietekmē 27. un 28.pantu.

Katrai dalībvalstij jādod tiesības bēgļiem, kas likumīgi atrodas to teritorijā, brīvi izvēlēties dzīvesvietu un brīvi pārvietoties tās teritorijā. Šīs tiesības pakļautas vienīgi tādiem ierobežojumiem, kā parasti ārzemniekiem tādos pašos gadījumos.

Dalībvalstis jebkuram bēglim savā teritorijā izsniedz peronības dokumentus, ja viņam nav derīga uzturēšanās dokumenta.

1. Dalībvalstīm jāizniedz bēgļiem, kas likumīgi atrodas to teritorijā, ceļošanas dokumentus, lai tie varētu ceļot ārpus šo valstu teritorijas, ja vien nopietni nacionālās drošības vai sabiedriskās kārtības apsvērumi nepieprasa pretējo. Šādos dokumentos jāievēro Konvencijas Pielikuma noteikumi respektē šādus dokumentus.

2. Ceļošanas dokumentus, kas izsniegti bēgļiem uz iepriekšēju starptautisko līgumu pamata, dalībvalstīm jāatzīst un pret tiem jāizturas tā, it kā šie dokumenti būtu izsniegti saskaņā ar šo pantu.

1. Dalībvalstis neapliek bēgļus ne ar kāda cita veida, ne arī augstākiem nodokļiem, nodevām vai muitas tarifiem, kā savus pilsoņus tādos pašos apstākļos.

2. Nekas no iepriekšējā paragrāfā minētā nekavē attiecināt uz bēgļiem likumus un noteikumus par maksu, kāda noteikta ārzemniekiem par administratīvu dokumentu, ieskaitot personības dokumentu, izsniegšanu.

1. Dalībvalstīm saskaņā ar tās likumiem un noteikumiem jāatļauj bēglim izvest šīs valsts teritorijā ievesto īpašumu uz citu valsti, kurā viņš ir uzņemts, lai apmestos uz dzīvi.

2. Dalībvalsts labvēlīgi izturas pret bēgļu lūgumiem atļaut izvets savu īpašumu, lai kur tās arī neatrastos un kuras viņiem nepieciešamas, lai apmestos citā valstī, kurā viņi ir uzņemti.

1. Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1.panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.

2. Dalībvalstis neierobežo bēgļu pārvotiešanos vairāk, nekā tas ir nepieciešams, un šie ierobežojumi var tikt piemēroti tikai tik ilgi, kamēr tiek noteikts viņu statuss šajā valstī vai kamēr viņi netiek uzņemti citā valstī. Dalībvalstīm jādod bēglim pietiekami ilgs laiks un visas iespējas, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī.

1. Dalībvalsts neizraida no savas teritorijas bēgļus, kas tajā atrodas likumīgi, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams, pamatojoties uz valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem.

2. Šāda bēgļu izraidīšana notiek vienīgi pēc lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar likumu. Izņemot gadījumus, kad nopietni valsts drošības apsvērumi pieprasa pretējo, bēglim jādod iespēja iesniegt sevi attaisnojošus dokumentus, un viņš var griezties ar apelāciju un pieaicināt savu pārstāvi kompetentās ietādēs vai pie kompetentām personām, kas īpaši ar to nodarbojas.

3. Dalībvalstīm jādod bēglim pietiekami ilgu laiku, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī. Dalībvalsts ir tiesīga šajā laikā pielietot tādus iekšējos pasākumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem.

1. Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

2. Iepriekšējā noteikuma priekšrocības tomēr nevar pieprasīt bēglis, kuru ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud šīs valsts sabiedrību.

Dalībvalstis pēc iespējas veicina bēgļu asimilēšanu un naturalizāciju. Tās dara visu, lai paātrinātu naturalizācijas procesu un, cik vien iespējams, samazinātu šāda procesa izmaksas.

1. Dalībvalstis apņemas sadarboties ar Apvienoto Nāciju Augstā Komisāra bēgļu lietās pārvaldi vai arī jebkuru citu Apvienoto Nāciju aģentūru, kas var pārņemt tās funkcijas un sekmēt savu uzdevumu uzraudzīt šīs Konvencijas noteikumu piemērošanu.

2. Lai nodrošinātu Augstā komisāra pārvaldei vai jebkurai Apvienoto Nāciju aģentūrai, kas var pārņemt tās funkcijas, iespēju iesniegt ziņojumus kompetentām Apvienoto Nāciju institūcijām, dalībvalstis apņemas tās apgādāt ar informāciju un statistiku attiecīgā formā par:

(a) bēgļu stāvokli,

(b) šīs Konvencijas piemērošanu,

(c) likumiem, lēmumiem un dekrētiem par bēgļiem, kuri ir vai būs spēkā vēlāk.

Dalībvalstīm jāziņo Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram par likumiem un noteikumiem, ko tās var pieņemt, lai nodrošinātu šīs Konvencijas piemērošanu

Nekaitējot šīs Konvencijas 28.panta 2.paragrāfam, Konvencija dalībvalstīm aizvieto 1922.gada 5.jūlija, 1924.gada 31.maija Vienošanos, 1926.gada 12.maija, 1928.gada 30.jūnija, 1935.gada 30.jūlija Vienošanos, 1933.gada 28.oktobra un 1938.gada 10.februāra Konvencijas, 1939.gada 14.septembra Protokolu 1946.gada 15.oktobra Vienošanos.

Jebkurš strīds starp šīs Konvencijas dalībvalstīm, kas attiecas uz tās interpretēšanu vai piemērošanu, ko nevar atrisināt ar citiem līdzekļiem, iesniedzams Starptautiskajā tiesā pēc ikvienas no strīdā iesaistīto pušu lūguma.

1. Šī Konvencija atklāta parakstīšanai 1951.gada 28.jūlijā Ženēvā un tiks deponēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram. Tā atklāta parakstīšanai Apvienoto Nāciju mītnē Eiropā no 1951.gada 28.jūlija līdz 1951.gada 31.augustam un pēc tam Apvienoto Nāciju galvenajā mītnē no 1951.gada 17.septembra līdz 1952.gada 31.decembrim.

2. Šo Konvenciju var parakstīt visas Apvienoto Nāciju dalībvalstis un arī jebkura cita valsts, kura bija uzaicināta piedalīties pilnvaroto konferencē par bēgļu un bezvalstnieku statusu vai kuru ir uzaicinājusi parakstīt Konvenciju Ģenerālā Asambleja. Konvencija ratificējama un ratificēšanas dokumenti tiek deponēti Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

3. Šī Konvencija no 1951.gada 28.jūlija ir atvērta, lai tai pievienotos valstis, kas norādītas šī panta 2.paragrāfā. Pievienošanās tiek īstenota ar pievienošanās dokumentu, kas deponējama Apvienoto Nāciju Ģenertālsekretāram.

1. Jebkura valsts var parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā deklarēt, ka šī Konvecnija attiecas uz visu vai daļu no teritorijas, par kuras starptautiskajām attiecībām šī valsts ir atbildīga. Šāda deklarācija stājas spēkā vienlaicīgi ar Konvencijas stāšanos spēkā šajā valstī.

2. Jebkurā laikā pēc tam šādu attiecināšanu izdara ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram un kas stājas spēkā 90.dienā, kopš Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs ir saņēmis šo ziņojumu, vai tajā dienā, kad attiecīgajā valstī stājas spēkā kāda Konvencija.

3. Attiecībā uz tām teritorijā, kurās šīs Konvencijas darbība nav izplatīta tās parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanaš laikā, katrai ieinteresētai valstij jāizskata iespēja veikt nepieciešamo, lai izplatītu Konvencijas darbību šajās teritorijās. Ja tas nepieciešams konstitucionālu iemeslu dēļ, jautājumu izlemj ar šo teritoriju valdību piekrišanu.

Uz federatīvu vai neunitāru valsti attiecas sekojoši noteikumi:

(a) attiecībā uz tiem šīs Konvencijas pantiem, kas ir federālo likumdošanas institūciju kompetencē, federatīvajām valdībām ir tādaspašas saistības, kā dalībvalstīm, kam nav federālas struktūras,

(b) attiecībā uz tiem šīs Konvencijas pantiem, kas ir saliktu valstu, provinču vai kantonu likumdošanas institūcijas kompetencē un kur šos jautājumus nereglamentē federālā konstitūcija, federālajai valdībai pēc iespējas ātrāk ar labvēlīgam rekomendācijām jāziņo šo federāciju veidojošo valstu, provinču un kantonu varas iestādēm par šiem pantiem;

(c) federatīvai valstij, kas ir pievienojusies šai Konvencijai, pēc jebkuras citas dalībvalsts lūguma ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību jānosūta informācija par federācijas un to sastāvdaļu likumiem un to praktisko piemērošanu attiecībā uz jebkuru Konvencijas noteikumu, norādot, cik lielā mērā šie noteikumi tiek īstenoti ar likumdošanas vai kādu citu pasākumu palīdzību.

1. Konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā jebkura valsts var izdarīt attiecībā uz jebkuriem Konvencijas pantiem, izņemot 1., 2., 3., 16.(1), 33., 36.-46.pantu (ieskaitot).

2. Jebkura valsts, kas ir iesniegusi atrunas saskaņā ar šī panta 1.paragrāfu, var jebkurā laikā atsaukt savas atrunas, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

1. Šī konvencija stājas spēkā 90. dienā pēc sestā ratificēšanas vai pievienošanās dokumentu deponēšanas.

2. Katrā valstī, kas ratificē vai pievienojas Konvencijai pēc sestā ratificēšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas, Konvencija stājas spēkā 90. dienā pēc tam, kad šī valsts deponējusi savu ratificēšanas vai pievienošanaš dokumentu.

1. Jebkura dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju, jebkurā laikā nosūtot notu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Šāda denonsēšana attiecīgajā valstī stājas spēkā vienu gadu pēc datuma, kad Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs ir saņēmis notu.

3. Jebkura valsts, kas ir iesniegusi pazziņojumu saskaņā ar 40.pantu, jebkurā laikā pēc tam ar notu paziņo Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram, ka Konvencija pārstās darboties šajā teritorijā vienu gadu pēc tam, kad Ģenerālsekretārs būs šo notu saņēmis.

1. Jebkura dalībvalsts var lūgt pārskatīt šo Konvenciju jebkurā laikā ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja rekomendē pasākumus, ja tādi nepieciešami saistībā šādu lūgumu.

Ģenerālsekretārs informē visas Apvienoto Nāciju dalībvalstis un arī valstis, kas nav šīs organizācijas dalībnieces, bet kuras ir minētas 39.pantā:

(a) par deklarācijām un paziņojumiem, saskaņā ar 1.panta B nodaļu,

(b) par parakstīšanu, ratificēšanu un pievienošanos saskaņā ar 39.pantu,

(c) par deklarācijām un paziņojumiem saskaņā ar 40.pantu,

(d) par atrunām un to atsaukumiem saskaņā ar 42.pantu,

(e) par datumu, kurā konvencija stājas spēkā saskaņā ar 43.pantu,

(f) par denonsēšanām un paziņojumiem saskaņā ar 44.pantu,

(g) par lūgumiem pārskatīt saskaņā ar 45.pantu.

TO APLIECINOT, attiecīgi pilnvarotie, ir parakstījuši šo Konvenciju savu valdību vārdā.

KONVENCIJA SASTĀDĪTA ŽENĒVĀ 1951.gada 28.jūlijā, vienā eksemplārā, tās vienādi autentiski teksti angļu un franču valodā deponēti Apvienoto Nāciju arhīvā, un apstiprinātās kopijas nogādātas visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un arī tām valstīm, kuras nav šīs organizācijas dalībnieces, bet kuras ir minētas 39.pantā.

Šī protokola dalībvalstis,

uzskatot, ka 1951.gada 28.jūlijā Ženēvā pieņemtā Konvencija par bēgļa statusu (tālāk saukta — Konvencija) attiecas tikai uz tām personām, kas ir kļuvušas par bēgļiem to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra,

uzskatot, ka kopš Konvencijas pieņemšanas radušās jaunas bēgļu situācijas un uz šiem bēgļiem neattiecas Konvencijas noteikumi,

uzskatot, ka ir vēlams, lai visi bēgļi baudītu vienlīdzīgu statusu, kā tas definēts Konvencijā, neatkarīgi no noteiktā datuma — 1951.gada 1.janvāra,

ir vienojušās par sekojošo:

1. Šī Protokola dalībvalstis apņemas attiecinās uz bēgļiem, kā tie tālāk definēti, Konvenciju no 2.panta līdz 34.pantam ieskaitot.

2. Šī Protokola mērķiem termins "bēglis", izņemot šī panta 3.paragrāfa piemērošanu, apzīmē jebkuru personu, kas atbilst Konvencijas 1.panta definīcijai, it kā vārdi "notikumu, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra..." un vārdi "...šādu notikumu rezultātā" 1.A (2) pantā būtu izlaisti.

3. Šo Protokolu visām dalībvalstīm jāpiemēro bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, izņemot to, ka tiek piemērotas arī deklarācijas, kuras Konvencijas dalībvalstis jau ir pieņēmušas saskaņā ar Konvencijas 1.B (1) (a) pantu, ja tās nav attiecinātas arī uz Protokola 1.B (2) pantu.

1. Šī Protokola dalībvalstis apņemas sadarboties ar Apvienoto Nāciju Augstā komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos vai citu Apvienoto Nāciju iestādi, kura var pārņemt tās funkcijas un sekmēt tās uzdevumu uzraudzīt šī Protokola noteikumu piemērošanu.

2. Lai nodrošinātu Augstā komisāra pārvaldei vai jebkurai Apvienoto Nāciju aģetūrai, kas var pārņemt tās funkcijas, iespēju ieniegt ziņojumu kompetentām Apvienoto Nāciju institūcijām, dalībvalstis apņemas tās apgādāt ar informāciju un statistisku attiecīgā formā par

(a) bēgļu stāvokli,

(b) šī Protokola piemērošanu,

(c) likumiem, noteikumiem un dekrētiem, kuri ir vai būs spēkā vēlāk.

Šī Protokola dalībvalstu pienākums ir informēt Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāru par likumiem un noteikumiem, kurus tās var pieņemt, lai nodrošinātu šī Protokola piemērošanu.

Jebkurš strīds starp šī Protokola dalībvalstīm, kas attiecas uz tā interpretēšanu vai piemērošanu, ko nevar atrisināt ar citiem līdzekļiem, iesniedzams Starptautiskajā tiesā pēc jebkuras no strīdā iesaistīto pušu lūguma.

Šis Protokols ir atvērts, lai tam pievienotos visas Konvencijas dalībvalstis un jebkura valsts, kas ir Apvienoto Nāciju vai kādas specializētas aģentūras dalībniece, kā arī tās valstis, kas ir saņēmušas Apvienoto Nāciju Ģenerālas Asamblejas uzaicinājumu pievienoties. Pievienošanās tiek īstenota ar pievienošanās dokumentu, kas deponējams Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

Uz federatīvu vai neunitātāru valsti attiecas sekojoši noteikumi:

(a) attiecībā pret tiem Konvencijas pantiem, kuri jāpiemēro saskaņā ar šī Protokola I panta 1.paragrāfu, kas ir federālo likumdošanas institūciju kompetencē, federatīvajai valdībai ar tādas pašas saistības kā dalībvalstīm, kam nav federālās struktūras;

(b) attiecībā uz tiem Konvencijas pantiem, kuri jāpiemēro saskaņā ar šī Protokola I panta 1.paragrāfu, kas ir saliktu valstu, provinču vai kantonu likumdošanas institūcijas kompetencē un kur šos jautājumus neregulē federālā konstitūcija, federatīvajai valdībai pēc iespējas ātrāk ar labvēlīgām rekomendācijām jāziņo šo federāciju veidojošo valstu, provinču un kantonu varas iestādēm;

(c) federatīvai valstij, kas ir šī Protokola dalībniece, pēc jebkuras citas dalībvalsts lūguma ar Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāra starpniecību jānosūta informācija par federācijas un to sastāvdaļu likumiem un to praktisko piemērošanu attiecībā uz jebkuru Konvencijas noteikumu, kas tiek piemērots saskaņā ar šī Protokola I panta 1.paragrāfu, norādot, cik lielā mērā šie noteikumi ir īstenoti ar likumdošanas vai kādu citu pasākumu palīdzību.

1. Pievienošnās brīdī jebkura valsts var izdarīt atrunas attiecībā uz šī Protokola IV pantu un attiecībā uz jebkuru saskaņā ar Protokola I pantu piemērojamo Konvencijas noteikumu, izņemot tos, kuri ir ietverti 1., 3., 4., 16.(1) un 33.pantā, nodrošinot, ka Konvencijas dalībvalsts saskaņā ar šo pantu izdarītās atrunas neattieksies uz bēgļiem, uz kuriem attiecas Konvencija.

2. Atrunas, ko Konvencijas dalībvalstis ir iesniegušas atbilstoši 42.pantam, tiek piemērotas arī attiecībāuz šo Protokolu, ja vien nav atsauktas.

3. Jebkura valsts, kas ir iesniegusi atrunas saskaņā ar šī panta 1.paragrāfu, var jebkurā laikā atsaukt šādas atrunas, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram.

4. Deklarācijas, ko saskaņā ar Konvencijas 40.panta 1. un 2.paragrāfu iesniegusi dalībvalsts, kas bez tam pievienojusies arī šim Protokolam, tiek piemērotas arī attiecībā uz šo Protokolu, ja vien pievienošanās brīdī Apvienoto Nāciju Ģēņerālsekretāram nav iesniegta šīs valsts nota par pretējo. Konvencijas 40.panta 2. un 3.paragrāfa un 44.panta 3.paragrāfa noteikumi, mutatis mutandis (izdarot nepieciešamās izmaiņas), jāpielieto arī attiecībā uz šo Protokolu.

1. Šis Protokols stājas spēkā tajā dienā, kad deponēts sestais pievienošanās dokuments.

2. Katrā valstī, kas pievienojas Protokolam pēc sestās dalībvalsts pievienošanās dokumenta deponēšanas, Protokols stājas spēkā dienā, kad šī valsts deponē pievienošanās dokumentus.

1. Jebkura šī Protokola dalībvalsts var denonsēt Protokolu jebkurā laikā, nosūtot par to Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretāram adresētu notu.

2. Šāda denonsēšana attiecīgajā valstī stājas spēkā vienu gadu pēc datuma, kad Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs ir saņēmis notu.

Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs informā V pantā minētās valstis par šī Protokola spēkā stāšanās datumu, pievienošanos, atrunām un atrunu atsaukšanu un šī Protokola denonsēšanu, kā arī par deklarācijām, paziņojumiem, kas attiecas uz šo Protokolu.

Šī Protokola eksemplārs ar vienādi autentiskiem tekstiem ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā, kuru parakstījis Ģenerālās Asamblejas priekšsēdētājs un Apvienoto Nāciju Ģenerālsekretārs, ir deponējams Apvienoto Nāciju Sekretariāta arhīvā. Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas Protokola kopijas visām Apvienoto Nāciju dalībvalstīm un valstīm, kas minētas V pantā.

1 Apvienoto Nāciju Līgumu sērija, 189.sēj., 137.lpp

2 Angl. — reciprocity — princips, saskaņā ar kuru viena valsts piemēro otrai tādu pašu režīmu, kādu otrā piemēro pirmajai.

3 Angl. — legislative reciprocity — princips, saskaņā ar kuru viena valstssavā likumdošanā nosaka, ka ar likumu piešķirs otrai valstij vai tās pilsoņiem tādu pašu režīmu, kā otra valsts piešķirs pirmajai.

Preamble

The High Contracting Parties

Considering that the Charter of the United Nations and the Universal Declaration of Human Rights approved on 10 December 1948 by the General Assembly have affirmed the principle that human beings shall enjoy fundamental rights and freedoms without discrimination,

Considering that the United Nations has, on various occasions, manifested its profound concern for refugees and endeavoured to assure refugees the widest possible exercise of these fundamental rights and freedoms,

Considering that it is desirable to revise and consolidate previous international agreements relating to the status of refugees and to extend the scope of and protection accorded by such instruments by means of a new agreement,

Considering that the grant of asylum may place unduly heavy burdens on certain countries, and that a satisfactory solution of a problem of which the United Nations has recognized the international scope and nature cannot therefore be achieved without international co-operation,

Expressing the wish that all States, recognizing the social and humanitarian nature of the problem of refugees will do everything within their power to prevent this problem from becoming a cause of tension between States,

Noting that the United Nations High Commissioner for Refugees is charged with the task of supervising international conventions providing for the protection of refugees, and recognizing that the effective co-ordination of measures taken to deal with this problem will depend upon the co-operation of States with the High Commissioner,

Have agreed as follows:

A. For the purposes of the present Convention, the term "refugee" shall apply to any person who:

(1) Has been considered a refugee under the Arrangements of 12 May 1926 and 30 June 1928 or under the Conventions of 28 October 1933 and 10 February 1938, the Protocol of 14 September 1939 or the Constitution of the International Refugee Organization; Decisions of non-eligibility taken by the International Refugee Organization during the period of its activities shall not prevent the status of refugee being accorded to persons who fulfil the conditions of paragraph 2 of this section;

(2) As a result of events occurring before 1 January 1951 and owing to a well-founded fear of being persecuted for reasons of race, religion, nationality, membership of a particular social group or political opinion, is outside the country of his nationality and is unable or, owing to such fear, is unwilling to avail himself of the protection of that country; or who, not having a nationality and being outside the country of his former habitual residence as a result of such events, is unable or, owing to such fear, is unwilling to return to it.

In the case of a person who has more than one nationality, the term "the country of his nationality" shall mean each of the countries of which he is a national, and a person shall not be deemed to be lacking the protection of the country of his nationality if, without any valid reason based on well-founded fear, he has not availed himself of the protection of one of the countries of which he is a national.

B. (1) For the purposes of this Convention, the words "events occurring before 1 January 1951" in Article 1, Section A, shall be understood to mean either

(a) "events occurring in Europe before 1 January 1951"; or

(b) "events occurring in Europe or elsewhere before 1 January 1951", and each Contracting State shall make a declaration at the time of signature, ratification or accession, specifying which of these meanings it applies for the purpose of its obligations under this Convention.

(2) Any Contracting State which has adopted alternative (a) may at any time extend its obligations by adopting alternative (b) by means of a notification addressed to the Secretary-General of the United Nations.

C. This Convention shall cease to apply to any person falling under the terms of Section A if:

(1) He has voluntarily re-availed himself of the protection of the country of his nationality; or

(2) Having lost his nationality, he has voluntarily re-acquired it, or

(3) He has acquired a new nationality, and enjoys the protection of the country of his new nationality; or

(4) He has voluntarily re-established himself in the country which he left or outside which he remained owing to fear of persecution; or

(5) He can no longer, because the circumstances in connection with which he has been recognized as a refugee have ceased to exist, continue to refuse to avail himself of the protection of the country of his nationality;

Provided that this paragraph shall not apply to a refugee falling under Section A(1) of this Article who is able to invoke compelling reasons arising out of previous persecution for refusing to avail himself of the protection of the country of nationality;

(6) Being a person who has no nationality he is, because of the circumstances in connection with which he has been recognized as a refugee have ceased to exist, able to return to the country of his former habitual residence;

Provided that this paragraph shall not apply to a refugee falling under section A(1) of this Article who is able toinvoke compelling reasons arising out of previous persecution for refusing to return to the country of his former habitual residence.

D. This Convention shall not apply to persons who are at present receiving from organs or agencies of the United Nations other than the United Nations High Commissioner for Refugees protection or assistance.

When such protection or assistance has ceased for any reason, without the position of such persons being definitively settled in accordance with the relevant resolutions adopted by the General Assembly of the United Nations, these persons shall ipso facto be entitled to the benefits of this Convention.

E. This Convention shall not apply to a person who is recognized by the competent authorities of the country in which he has taken residence as having the rights and obligations which are attached to the possession of the nationality of that country.

F. The provisions of this Convention shall not apply to any person with respect to whom there are serious reasons for considering that:

(a) he has committed a crime against peace, a war crime, or a crime against humanity, as defined in the international instruments drawn up to make provision in respect of such crimes;

(b) he has committed a serious non-political crime outside the country of refuge prior to his admission to that country as a refugee;

(c) he has been guilty of acts contrary to the purposes and principles of the United Nations.

Every refugee has duties to the country in which he finds himself, which require in particular that he conform to its laws and regulations as well as to measures taken for the maintenance of public order.

The Contracting States shall apply the provisions of this Convention to refugees without discrimination as to race, religion or country of origin.

The Contracting States shall accord to refugees within their territories treatment at least as favourable as that accorded to their nationals with respect to freedom to practise their religion and freedom as regards the religious education of their children.

Nothing in this Convention shall be deemed to impair any rights and benefits granted by a Contracting State to refugees apart from this Convention.

For the purposes of this Convention, the term "in the same circumstances" implies that any requirements (including requirements as to length and conditions of sojourn or residence) which the particular individual would have to fulfil for the enjoyment of the right in question, if he were not a refugee, must be fulfilled by him, with the exception of requirements which by their nature a refugee is incapable of fulfilling.

1. Except where this Convention contains more favourable provisions, a Contracting State shall accord to refugees the same treatment as is accorded to aliens generally.

2. After a period of three years' residence, all refugees shall enjoy exemption from legislative reciprocity in the territory of the Contracting States.

3. Each Contracting State shall continue to accord to refugees the rights and benefits to which they were already entitled, in the absence of reciprocity, at the date of entry into force of this Convention for that State.

4. The Contracting States shall consider favourably the possibility of according to refugees, in the absence of reciprocity, rights and benefits beyond those to which they are entitled according to paragraphs 2 and 3, and to extending exemption from reciprocity to refugees who do not fulfil the conditions provided for in paragraphs 2 and 3.

5. The provisions of paragraphs 2 and 3 apply both to the rights and benefits referred to in Articles 13, 18, 19, 21 and 22 of this Convention and to rights and benefits for which this Convention does not provide.

With regard to exceptional measures which may be taken against the person, property or interests of nationals of a foreign State, the Contracting States shall not apply such measures to a refugee who is formally a national of the said State solely on account of such nationality. Contracting States which, under their legislation, are prevented from applying the general principle expressed in this Article, shall, in appropriate cases, grant exemptions in favour of such refugees.

Nothing in this Convention shall prevent a Contracting State, in time of war or other grave and exceptional circumstances, from taking provisionally measures which it considers to be essential to the national security in the case of a particular person, pending a determination by the Contracting State that that person is in fact a refugee and that the continuance of such measures is necessary in his case in the interests of national security.

1. Where a refugee has been forcibly displaced during the Second World War and removed to the territory of a Contracting State, and is resident there, the period of such enforced sojourn shall be considered to have been lawful residence within that territory.

2. Where a refugee has been forcibly displaced during the Second World War from the territory of a Contracting State and has, prior to the date of entry into force of this Convention, returned there for the purpose of taking up residence, the period of residence before and after such enforced displacement shall be regarded as one uninterrupted period for any purposes for which uninterrupted residence is required.

In the case of refugees regularly serving as crew members on board a ship flying the flag of a Contracting State, that State shall give sympathetic consideration to their establishment on its territory and the issue of travel documents to them or their temporary admission to its territory particularly with a view to facilitating their establishment in another country.

1. The personal status of a refugee shall be governed by the law of the country of his domicile or, if he has no domicile, by the law of the country of his residence.

2. Rights previously acquired by a refugee and dependent on personal status, more particularly rights attaching to marriage, shall be respected by a Contracting State, subject to compliance, if this be necessary, with the formalities required by the law of that State, provided that the right in question is one which would have been recognized by the law of that State had he not become a refugee.

The Contracting States shall accord to a refugee treatment as favourable as possible and, in any event, not less favourable than that accorded to aliens generally in the same circumstances, as regards the acquisition of movable and immovable property and other rights pertaining thereto, and to leases and other contracts relating to relating to movable and immovable property.

In respect of the protection of industrial property, such as inventions, designs or models, trade marks, trade names, and of rights in literary, artistic, and scientific works, a refugee shall be accorded in the country in which he has his habitual residence the same protection as is accorded to nationals of that country. In the territory of any other Contracting State, he shall be accorded the same protection as is accorded in that territory to nationals of the country in which he has his habitual residence.

As regards non-political and non-profit making associations and trade unions the Contracting States shall accord to refugees lawfully staying in their territory the most favourable treatment accorded to nationals of a foreign country, in the same circumstances.

1. A refugee shall have free access to the courts of law on the territory of all Contracting States.

2. A refugee shall enjoy in the Contracting State in which he has his habitual residence the same treatment as a national in matters pertaining to access to the Courts, including legal assistance and exemption from cautio judicatem solvi.

3. A refugee shall be accorded in the matters referred to in paragraph 2 in countries other than that in which he has his habitual residence the treatment granted to a national of the country of his habitual residence.

1. The Contracting State shall accord to refugees lawfully staying in their territory the most favourable treatment accorded to nationals of a foreign country in the same circumstances, as regards the right to engage in wage-earning employment.

2. In any case, restrictive measures imposed on aliens or the employment of aliens for the protection of the national labour market shall not be applied to a refugee who was already exempt from them at the date of entry into force of this Convention for the Contracting State concerned, or who fulfils one of the following conditions:

(a) he has completed three years' residence in the country,

(b) he has a spouse possessing the nationality of the country of residence. A refugee may not invoke the benefits of this provision if he has abandoned his spouse,

(c) he has one or more children possessing the nationality of the country of residence.

3. The Contracting States shall give sympathetic consideration to assimilating the rights of all refugees with regard to wage-earning employment to those of nationals, and in particular of those refugees who have entered their territory pursuant to programmes of labour recruitment or under immigration schemes.

The Contracting States shall accord to a refugee lawfully in their territory treatment as favourable as possible and, in any event, not less favourable that that accorded to aliens generally in the same circumstances, as regards the right to engage on his own account in agriculture, industry, handicrafts and commerce and to establish commercial and industrial companies.

1. Each Contracting State shall accord to refugees lawfully staying in their territory who hold diplomas recognized by the competent authorities of that State, and who are desirous of practising a liberal profession, treatment as favourable as possible and, in any event, not less favourable than that accorded to aliens generally in the same circumstances.

2. The Contracting States shall use their best endeavours consistently with their laws and constitutions to secure the settlement of such refugees in the territories, other than the metropolitan territory, for whose international relations they are responsible.

Where a rationing system exists, which applies to the population at large and regulates the general distribution of products in short supply, refugees shall be accorded the same treatment as nationals.

As regards housing, the Contracting States, in so far as the matter is regulated by laws or regulations or is subject to the control of public authorities, shall accord to refugees lawfully staying in their territory treatment as favourable as possible and, in any event, not less favourable than that accorded to aliens generally in the same circumstances.

1. The Contracting States shall accord to refugees the same treatment as is accorded to nationals with respect to elementary education.

2. The Contracting States shall accord to refugees treatment as favourable as possible, and, in any event, not less favourable than that accorded to aliens generally in the same circumstances, with respect to education other than elementary education and, in particular, as regards access to studies, the recognition of foreign school certificates, diplomas and degrees, the remission of fees and charges and the award of scholarships.

The Contracting States shall accord to refugees lawfully staying in their territory the same treatment with respect to public relief and assistance as is accorded to their nationals.

1. The Contracting States shall accord to refugees lawfully staying in their territory the same treatment as is accorded to nationals in respect of the following matters:

(a) In so far as such matters are governed by laws or regulations or are subject to the control of administrative authorities: remuneration, including family allowances where these form part of remuneration, hours of work, overtime arrangements, holidays with pay, restrictions on home work, minimum age of employment, apprenticeship and training, women's work and the work of young persons, and the enjoyment of the benefits of collective bargaining;

(b) Social security (legal provisions in respect of employment injury, occupational diseases, maternity, sickness, disability, old age, death, unemployment, family responsibilities and any other contingency which, according to national laws or regulations, is covered by a social security scheme), subject to the following limitations:

(i) There may be appropriate arrangements for the maintenance of acquired rights and rights in course of acquisition;

(ii) National laws or regulations of the country of residence may prescribe special arrangements concerning benefits or portions of benefits which are payable wholly out of public funds, and concerning allowances paid to persons who do not fulfil the contribution conditions prescribed for the award of a normal pension.

2. The right to compensation for the death of a refugee resulting from employment injury or from occupational disease shall not be affected by the fact that the residence of the beneficiary is outside the territory of the Contracting State.

3. The Contracting States shall extend to refugees the benefits of agreements concluded between them, or which may be concluded between them in the future, concerning the maintenance of acquired rights and rights in the process of acquisition in regard to social security, subject only to the conditions which apply to nationals of the States signatory to the agreements in question.

4. The Contracting States will give sympathetic consideration to extending to refugees so far as possible the benefits of similar agreements which may at any time be in force between such Contracting States and non-contracting States.

1. When the exercise of a right by a refugee would normally require the assistance of authorities of a foreign country to whom he cannot have recourse, the Contracting States in whose territory he is residing shall arrange that such assistance be afforded to him by their own authorities or by an international authority.

2. The authority or authorities mentioned in paragraph 1 shall deliver or cause to be delivered under their supervision to refugees such documents or certifications as would normally be delivered to aliens by or through their national authorities.

3. Documents or certifications so delivered shall stand in the stead of the official instruments delivered to aliens by or through their national authorities, and shall be given credence in the absence of proof to the contrary.

4. Subject to such exceptional treatment as may be granted to indigent persons, fees may be charged for the services mentioned herein, but such fees shall be moderate and commensurate with those charged to nationals for similar services.

5. The provisions of this Article shall be without prejudice to Articles 27 and 28.

Each Contracting State shall accord to refugees lawfully in its territory the right to choose their place of residence to move freely within its territory, subject to any regulations applicable to aliens generally in the same circumstances.

The Contracting States shall issue identity papers to any refugee in their territory who does not possess a valid travel document.

1. The Contracting States shall issue to refugees lawfully staying in their territory travel documents for the purpose of travel outside their territory unless compelling reasons of national security or public order otherwise require, and the provisions of the Schedule to this Convention shall apply with respect to such documents. The Contracting States may issue such a travel document to any other refugee in their territory; they shall in particular give sympathetic consideration to the issue of such a travel document to refugees in their territory who are unable to obtain a travel document from the country of their lawful residence.

2. Travel documents issued to refugees under previous international agreements by parties thereto shall be recognized and treated by the Contracting States in the same way as if they had been issued pursuant to this article.

1. The Contracting States shall not impose upon refugee duties, charges or taxes, of any description whatsoever, other or higher than those which are or may be levied on their nationals in similar situations.

2. Nothing in the above paragraph shall prevent the application to refugees of the laws and regulations concerning charges in respect of the issue to aliens of administrative documents including identity papers.

1. A Contracting State shall, in conformity with its laws and regulations, permit refugees to transfer assets which they have brought into its territory, to another country where they have been admitted for the purposes of resettlement.

2. A Contracting State shall give sympathetic consideration to the application of refugees for permission to transfer assets wherever they may be and which are necessary for their resettlement in another country to which they have been admitted.

1. The Contracting States shall not impose penalties, on account of their illegal entry or presence, on refugees who, coming directly from a territory where their life or freedom was threatened in the sense of Article 1, enter or are present in their territory without authorization, provided they present themselves without delay to the authorities and show good cause for their illegal entry or presence.

2. The Contracting States shall not apply to the movements of such refugees restrictions other than those which are necessary and such restrictions shall only be applied until their status in the country is regularized or they obtain admission into another country. The Contracting States shall allow such refugees a reasonable period and all the necessary facilities to obtain admission into another country.

1. The Contracting States shall not expel a refugee lawfully in their territory save on grounds of national security or public order.

2. The expulsion of such a refugee shall be only in pursuance of a decision reached in accordance with due process of law. Except where compelling reasons of national security otherwise require, the refugee shall be allowed to submit evidence to clear himself, and to appeal to and be represented for the purpose before competent authority or a person or persons specially designated by the competent authority.

3. The Contracting States shall allow such a refugee a reasonable period within which to seek legal admission into another country. The Contracting States reserve the right to apply during that period such internal measures as they may deem necessary.

1. No Contracting State shall expel or return ("refouler") a refugee in any manner whatsoever to the frontiers of territories where his life or freedom would be threatened on account of his race, religion, nationality, membership of a particular social group or political opinion.

2. The benefit of the present provision may not, however, be claimed by a refugee whom there are reasonable grounds for regarding as a danger to the security of the country in which he is, or who, having been convicted by a final judgment of a particularly serious crime, constitutes a danger to the community of that country.

The Contracting States shall as far as possible facilitate the assimilation and naturalization of refugees. They shall in particular make every effort to expedite naturalization proceedings and to reduce as far as possible the charges and costs of such proceedings.

1. The Contracting States undertake to co-operate with the Office of the United Nations High Commissioner for Refugees, or any other agency of the United Nations which may succeed it, in the exercise of its functions, and shall in particular facilitate its duty of supervising the application of the provisions of this Convention.

2. In order to enable the Office of the High Commissioner or any other agency of the United Nations which may succeed it, to make reports to the competent organs of the United Nations, the Contracting States undertake to provide them in the appropriate form with information and statistical data requested concerning:

(a) the condition of refugees,

(b) the implementation of this Convention, and

(c) laws, regulations and decrees which are, or may hereafter be, in force relating to refugees.

The Contracting States shall communicate to the Secretary-General of the United Nations the laws and regulations which they may adopt to ensure the application of this Convention.

Without prejudice to Article 28, paragraph 2, of this Convention, this Convention replaces, as between parties to it, the Arrangements of 5 July 1922, 31 May 1924, 12 May 1926, 30 June 1928 and 30 July 1935, the Conventions of 28 October 1933 and 10 February 1938, the Protocol of 14 September 1939 and the Agreement of 15 October 1946.

Any dispute between parties to this Convention relating to its interpretation or application, which cannot be settled by other means, shall be referred to the International Court of Justice at the request of any one of the parties to the dispute.

1. This Convention shall be opened for signature at Geneva on 28 July 1951 and shall hereafter be deposited with the Secretary-General of the United Nations. It shall be open for signature at the European Office of the United Nations from 28 July to 31 August 1951 and shall be re-opened for signature at the Headquarters of the United Nations from 17 September 1951 to 31 December 1952.

2. This Convention shall be open for signature on behalf of all States Members of the United Nations, and also on behalf of any other State invited to attend the Conference of Plenipotentiaries on the Status of Refugees and Stateless Persons or to which an invitation to sign will have been addressed by the General Assembly. It shall be ratified and the instruments of ratification shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

3. This Convention shall be open from 28 July 1951 for accession by the States referred to in paragraph 2 of this Article. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Secretary-General of the United Nations.

1. Any state may, at the time of signature, ratification or accession, declare that this Convention shall extend to all or any of the territories for the international relations of which it is responsible. Such a declaration shall take effect when the Convention enters into force for the State concerned.

2. At any time thereafter any such extension shall be made by notification addressed to the Secretary-General of the United Nations and shall take effect as from the ninetieth day after the day of receipt by the Secretary-General of the United Nations of this notification, or as from the date of entry into force of the Convention for the State concerned, whichever is the later.

3. With respect to those territories to which this Convention is not extended at the time of signature, ratification or accession, each State concerned shall consider the possibility of taking the necessary steps in order to extend the application of this Convention to such territories, subject, where necessary for constitutional reasons, to the consent of the governments of such territories.

In the case of a Federal or non-unitary State, the following provisions shall apply:

(a) With respect to those Articles of this Convention that come within the legislative jurisdiction of the federal legislative authority, the obligations of the Federal Government shall to this extent be the same as those of Parties which are not Federal States,

(b) With respect to those Articles of this Convention that come within the legislative jurisdiction of constituent States, provinces or cantons which are not, under the constitutional system of the federation, bound to take legislative action, the Federal Government shall bring such Articles with a favourable recommendation to the notice of the appropriate authorities of States, provinces or cantons at the earliest possible moment.

(c) A Federal State Party to this Convention shall, at the request of any other Contracting State transmitted through the Secretary-General of the United Nations, supply a statement of the law and practice of the Federation and its constituent units in regard to any particular provision of the Convention showing the extent to which effect has been given to that provision by legislative or other action.

1. At the time of signature, ratification or accession, any State may make reservations to articles of the Convention other than to Articles 1, 3, 4, 16(1), 33, 36-46 inclusive.

2. Any State making a reservation in accordance with paragraph 1 of this article may at any time withdraw the reservation by a communication to that effect addressed to the Secretary-General of the United Nations.

1. This Convention shall come into force on the ninetieth day following the day of deposit of the sixth instrument of ratification or accession.

2. For each State ratifying or acceding to the Convention after the deposit of the sixth instrument of ratification or accession, the Convention shall enter into force on the ninetieth day following the date of deposit by such State of its instrument or ratification or accession.

1. Any Contracting State may denounce this Convention at any time by a notification addressed to the Secretary-General of the United Nations.

2. Such denunciation shall take effect for the Contracting State concerned one year from the date upon which it is received by the Secretary-General of the United Niations.

3. Any State which has made a declaration or notification under Article 40 may, at any time thereafter, by a notification to the Secretary-General of the United Nations, declare that the Convention shall cease to extent to such territory one year after the date of receipt of the notification by the Secretary-General.

1. Any Contracting State may request revision of this Convention at any time by a notification addressed to the Secretary-General of the United Nations.

2. The General Assembly of the United Nations shall recommend the steps, if any, to be taken in respect of such request.

The Secretary-General of the United Nations shall inform all Members of the United Nations and non-member States referred to in Article 39:

(a) of declarations and notifications in accordance with Section B of Article 1;

(b) of signatures, ratifications and accessions in accordance with Article 39;

(c) of declarations and notifications in accordance with Article 40;

(d) of reservations and withdrawals in accordance with Article 42;

(e) of the date on which this Convention will come into force in accordance with Article 43;

(f) of denunciations and notifications in accordance with Article 44;

(g) of requests for revision in accordance with Article 45.

IN FAITH WHEREOF the undersigned, duly authorized, have signed this Convention on behalf of their respective Governments,

DONE at GENEVA, this twenty-eighth day of July, one thousand nine hundred and fifty-one, in a single copy, of which the English and French texts are equally authentic and which shall remain deposited in the archives of the United Nations, and certified true copies of which shall be delivered to all Members of the United Nations and to the non-member States referred to in Article 39.

The State Parties to the present Protocol,

Considering that the Convention relating to the Status of Refugees done at Geneva on 28 July 1951 (hereinafter referred to as the Convention) covers only those persons who have become refugees as a result of events occurring before 1 January 1951,

Considering that new refugee situations have arisen since the Convention was adopted and that the refugees concerned may therefore not fall within the scope of the Convention,

Considering that it is desirable that the equal status should be enjoyed by all refugees covered by the definition in the Convention irrespective of the dateline 1 January 1951,

Have agreed as follows:

1. The State Parties to the present Protocol undertake to apply articles 2 to 34 inclusive of the Convention to refugees as hereinafter defined.

2. For the purpose of the present Protocol, the term "refugee" shall, except as regards the application of paragraph 3 of this article, mean any person within the definition of article 1 of the Convention as if the words "As a result of events occurring before 1 January 1951 and ..." and the words "... as a result of such events", in article 1 A(2) were omitted.

3. The present Protocol shall be applied by the State Parties hereto without any geographic limitation, save that existing declarations made by States already Parties to the Convention in accordance with article 1 B(1) (a) of the Convention, shall, unless extended under article 1 B(2) thereof, apply also under the present Protocol.

1. The States Parties to the present Protocol undertake to co-operate with the Office of the United Nations High Commissioner for Refugees, or any other agency of the United Nations which may succeed it, in the exercise of its functions, and shall in particular facilitate its duty of supervising the application of the provisions of the present Protocol.

2. In order to enable the Office of the High Commissioner or any other agency of the United Nations which may succeed it, to make reports to the competent organs of the United Nations, the States Parties to the present Protocol undertake to provide them with information and statistical data requested, in the appropriate form, concerning:

(a) the condition of refugees;

(b) the implementation of the present Protocol;

(c) laws, regulations and decrees which are, or may hereafter be, in force relating to refugees.

The States Parties to the present Protocol shall communicate to the Secretary-General of the United Nations the laws and regulations which they may adopt to ensure the application of the present Protocol.

Any dispute between States Parties to the present Protocol which relates to its interpretation or application, which cannot be settled by other means, shall be referred to the International Court of Justice at the request of any one of the parties to the dispute.

The present Protocol shall be open for accession on behalf of all States Parties to the Convention and of any other State Member of the United Nations or member of any of the specialised agencies or to which an invitation to accede may have been addressed by the General Assembly of the United Nations. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Secretary-General of the United Nations.

In the case of a Federal or non-unitary State, the following provisions shall apply:

(a) With respect to those articles of the Convention to be applied in accordance with article I, paragraph 1, of the present Protocol that come within the legislative jurisdiction of the federal legislative authority, the obligations of the Federal Government shall to this extent be the same as those of Parties which are not Federal States;

(b) With respect to those Articles of the Convention to be applied in accordance with article I, paragraph 1, of the present Protocol that come within the legislative jurisdiction of constituent States, provinces or cantons which are not, under the constitutional system of the Federation, bound to take legislative action, the Federal Government shall bring such Articles with a favourable recommendation to the notice of the appropriate authorities of States, provinces or cantons at the earliest possible moment;

(c) A Federal State Party to the present Protocol shall, at the request of any other State Party hereto transmitted through the Secretary-General of the United Nations, supply a statement of the law and practice of the Federation and its constituent units in regard to any particular provision of the Convention to be applied in accordance with article I, paragraph 1, of the present Protocol, showing the extent to which effect has been given to that provision by legislative or other action.

1. At the time of accession, any State may make reservations in respect of article IV of the present Protocol and in respect of the application in accordance with article I of the present Protocol of any provisions of the Convention other than those contained in articles 1, 3, 4, 16(1) and 33 thereof, provided that in the case of a State Party to the Convention reservations made under this article shall not extend to refugees in respect of whom the Convention applies.

2. Reservations made by States Parties to the Convention in accordance with article 42 thereof shall, unless withdrawn, be applicable in relation to their obligations under the present Protocol.

3. Any State making a reservation in accordance with paragraph 1 of this article may at any time withdraw such reservation by a communication to that effect addressed to the Secretary-General of the United Nations.

4. Declarations made under article 40, paragraphs 1 and 2, of the Convention by a State Party thereto which accedes to the present Protocol shall be deemed to apply in respect of the present Protocol, unless upon accession a notification to the contrary is addressed by the State Party concerned of the Secretary-General of the United Nations. The provisions of article 40, paragraphs 2 and 3, and of article 44, paragraph 3, of the Convention shall be deemed to apply mutatis mutandis to the present Protocol.

1. The present Protocol shall come into force on the day of deposit of the sixth instrument of accession.

2. For each State acceding to the Protocol after the deposit of the sixth instrument of accession, the Protocol shall come into force on the date of deposit by such State of its instrument of accession.

1. Any State Party hereto may denounce this Protocol at any time by a notification addressed to the Secretary-General of the United Nations.

2. Such denunciation shall take effect for the State Party concerned one year from the date on which it is received by the Secretary-General of the United Nations.

The Secretary-General of the United Nations shall inform the States referred to in article V above of the date of entry into force, accessions, reservations and withdrawals of reservations to and denunciations of the present Protocol, and of declarations and notifications relating hereto.

A copy of the present Protocol, of which the Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, signed by the President of the General Assembly and by the Secretary-General of the United Nations, shall be deposited in the archives of the Secretariat of the United Nations. The Secretary-General will transmit certifies copies thereof to all States Members of the United Nations and to the other States referred to in article V above.